Egleskalns: "Pludmales volejbols ir pavisam cits sporta veids"

Tev ir diezgan neparasts vārds. Droši vien nereti nācies precizēt, ka neesi Hermanis, bet gan Hermans.
Mana mamma ir krieviete, bet tētis ir latvietis. Kristības notika pareizticīgo baznīcā, tādēļ vajadzēja vienoties par vārdu, kas der gan latviešu, gan krievu valodā. Mammai patika krievu vārds Germans, kam latviskotā versija būtu Hermanis. Taču tētis, varbūt jau tolaik nojaušot, ka kādudien dzīvošu vai strādāšu ārzemēs, vēlējās starptautisku vārdu. Tā nu tiku pie vārda Hermans. Tas ir diezgan oriģināli un man nekas nav pretī. (Smejas)

Skolā gan droši vien tādēļ bija sarežģījumi?
Es mācījos krievu skolā. Vispirms aizgāju uz Rīgas Angļu ģimnāziju, kur gāju sagatavošanās grupā. Man laikam īsti neiepatikās un vecāki nolēma pamēģināt krievu skolu – 10. vidusskolu, kas ir blakus „Skonto” hallei. Angļu ģimnāzija gan bija blakus mājām, kas savukārt bija tuvu „Aurorai”, tādēļ aizgāju trenēties volejbolā. Sākumā diez ko neveicās, bet tad vienā treniņā aizgāja, aizbraucu uz pāris nometnēm un volejbols man pielipa. Man allaž bijuši draugi un paziņas gan latviešu, gan krievu vidū.

Kad runā latviski, nekādu akcentu nemanu. Arī krieviski runā bez akcenta?
Runājot krieviski, akcenta nav, bet, runājot latviski, tas reizēm iezogas. Ar ģimenes locekļiem biežāk runāju krieviski, turklāt, spēlējot ārzemēs, latviešu valodu sanāca lietot pavisam maz.

Kā šobrīd jūties smiltīs – vai esi ar tām jau apradis vai atrodies procesā?
Ir daudz jātrenējas. Pludmales volejbols ir pavisam cits sporta veids. Daudz jāstrādā pie darbības blokā. Pludmalē ir nepieciešamas lēciens no vietas, kamēr zālē taisām sānsoļus, krustsoļus un „gaisā var uziet” ar vēzienu. Lai smiltīs vertikāli uzlēktu, vajag pastrādāt, to arī daru un pamazām kaut kas pienāk klāt. Jau iepriekš bija skaidrs, ka nebūs tā – atnākšu un uzreiz sākšu spēlēt. Arī tagad nav nekādu garantiju, ka jau šogad vai nākamgad būs labi rezultāti. Bet mēs uz to ejam, strādājam un ticam. Tas ir galvenais, negrasos padoties.

Ja reiz tu saki, ka pludmales volejbols ir pavisam cits sporta veids, tad kas ir tas grūtākais, no zāles iekāpjot smiltīs?
Zālē ir divkāršais, trīskāršais bloks. Ja tev kaut kas nesanāk, komandas biedrs var piepalīdzēt. Arī zālē bloks ir svarīgs, taču, ja vienam spēlētājam tas nav tik labs, tad tā nav nekāda traģēdija. Bīčā esam tikai divi un loģiski, ka aizsargam spēlēt ir vieglāk, ja pārī ir ļoti labs bloķētājs. Blokā pietiek kaut nedaudz aizķert bumbu, lai dabūtu bumbu augšā un turpinātu spēlēt.

Kas vēl?
Viss jau ir tuvu klasiskajam volejbolam, taču nav gluži tāpat kā zālē. Jāspēlē un jākrāj pieredze. Jo vairāk būs treniņu un spēļu, jo labāk. Jāpaveic arī papildus darbs trenažieru zālē, jāstrādā pie ātruma. Zālē volejbols izskatās tik ātrs un sarežģīts, bet profesionālam volejbolistam spēlēt ir vieglāk. Bīčā šķiet, kas tad tur īpašs – uzņem, iedod piespēli un sit. Nekas jauns – viens, divi, trīs un gatavs. Bet ļoti liela nozīme ir fiziskajai sagatavotībai. Zālē atsevišķās pozīcijās ir volejbolisti, kuriem ir neliels vēderiņš, bet tas netraucē nospēlēt līdz 35-40 gadiem. Turpretī bīčā vienmēr ir jābūt top formā. Zālē zaudēt vienu, divus punktus nav nekas briesmīgs, bet pludmalē jācīnās par katru bumbu, par katru punktu.

Bīčā gan neesi nekāds jauniņais, jo jauniešu vecumā jau esi spēlējis pludmales volejbolu. Vai tas tev šobrīd kaut ko dod?
Protams, tā ir vismaz kaut kāda pieredze. 14 gadu vecumā Aigars Birzulis mani pamanīja un es pie viņa vasarās trenējos. Biju aizbraucis uz kādiem trim, četriem jauniešu turnīriem, kuros nospēlējām normāli. Taču citās valstīs puiši smiltīs strādā visu cauru gadu, kamēr mēs spēlējam zālē, tad mēnesi patrenējamies smiltīs un braucam spēlēt. Saprotams, ka tādā veidā augstāk par devīto vietu nevar tikt. Bīčs man nav nekas jauns, bet, lai sasniegtu augstāko līmeni, ir jāpastrādā.

Birzulis tevi pamanīja 14 gadu vecumā, tagad tev ir 24 gadi. Tātad desmit gadu laikā viņam ir izdevies tevi pievērst pludmales volejbolam.
Patiesību sakot, Aigars ir daudz palīdzējis manai karjerai zālē. Viņš palīdzēja man iesākt. 2009. gadā spēlēju Cēsīs un pabeidzu skolu. Viens variants bija palikt Latvijā – mācīties un spēlēt kādā vietējā klubā. Otrs variants – mēģināt braukt uz Eiropu un izsisties tālāk. Nekādu piedāvājumu man nebija, bet Aigars ieteicās, ka piezvanīs Norčam (Normundam Veinbergam), kurš spēlēja Somijā. Norča teica – atbrauc, patrenējies ar mums nedēļu un tad redzēsim. Tas man bija kā tramplīns turpmākajai karjerai, ka ļāva pēc tam aizbraukt uz Beļģiju un Franciju.

Volejbolu tu māki spēlēt, bet kas tev šobrīd smiltīs traucē?
Mani neapmierina sniegums blokā un atsevišķos tehniskajos elementos. Nekad neesmu bijis izcils bloķētājs, bet vienmēr esmu strādājis pie tā. Ilgi nezināju, ko un kā darīt pareizi. Tagad esmu sācis saprast. Zālē parasti pietika ar to, ka sasitu savus punktus uzbrukumā. Bloks nebija tik svarīgs. Pludmalē tas ir obligāti vajadzīgs. Man ir tāds raksturs – ja kāds pasaka, ka es to nevaru izdarīt, tad gribu pierādīt pretējo.

Ko vēl tev saka, ka tu nevari izdarīt?
(Smejas) Vienmēr jau būs cilvēki, kas teiks, ka tu kaut ko nevari, bet būs arī tādi, kuri palīdzēs un ticēs tavām spējām. Celt varu ar apakšējo piespēli, bet gan jau ar laiku atnāks arī augšējā piespēle. To pagaidām neizmantoju, jo neesmu vēl tik drošs, lai to pielietotu arī spēlēs. Labāk neriskēt.

Servju uzņemšana?
Zālē serves neņēmu, taču neteikšu, ka pludmales volejbola uzņemt servi ir ļoti grūti. Tas gan atkarīgs no servētāja. Zālē bumba ir cietāka un lido ātrāk, tādēļ serves uzņemšana ir sarežģītāka. No servju uzņemšanas es nebaidos, man nav kompleksu.

Par spēlēšanu kopā ar Mārtiņu Pļaviņu tika paziņots jau pirms pusotra gada, taču reāli esat sākuši spēlēt kopā tikai šogad.
Mārtiņam aizgāja no rokas spēle ar Aleksandru Soloveju, bet man vēlu beidzās klasiskā volejbola sezona. Tad man palūdza uzspēlēt Latvijas izlasē, taču nekur netikām. Tāpat man vēl bija kājas trauma, kas turpinājās arī nākamajā sezonā, tādēļ gribēju izlaist vasaru un turpināt spēlēt zālē. Aizbraucu uz Franciju un trīsreiz satraumējos, tādēļ bija nepieciešams pārtraukums, pretējā gadījumā likstas turpinātos.

Kas īsti bija par savainojumu?
Pirmajā gadā man plīsa kvadriceps. Organisms ir gudrs un grib nosargāt traumēto vietu, tādēļ slodze tiek uzgrūsta citam muskulim. Tā nu sāka plīst arī „aizmugurītes”, bet ar tām ir skarbi. Konsultējos ar fizioterapeitiem, kuri atzina, ka man ir nedaudz disproporcionāli attīstīta muskulatūra, tādēļ vairāk jāstrādā pie lokanības, lai „atveras gurni” un ieslēdzas ķermeņa lielākais muskulis. Visu dzīvi esmu bijis diezgan kokains, bet sāku strādāt pie lokanības un tagad ir labāk.

Vari pielikt galvu pie potītēm?
(Smejas) Nē, tā gluži nevaru, bet rokas pie zemes mierīgi varu pielikt.

Ko teica kluba vadība?
Visi man atbalstīja, tur viss ir ļoti liberāli. Protams, viņi gribēja, lai es spēlēju. Arī es pats to gribēju, jo man bija sajūta, ka pieviļu komandu. Bija grūti gan psiholoģiski, gan fiziski. Vairākkārt sadziedēju traumu, bet jau pēc pāris nedēļām atkal biju ārā no ierindas. Klubs atļāva aizbraukt uz Latviju un es aizgāju uz Latvijas Olimpisko vienību. Šeit konstatējām, ka man ir jāpaņem pauze, citādi atkal būs tas pats. Atgriezos Francijā, izstāstīju visu vietējiem dakteriem, kuri piekrita, ka man nepieciešama atpūta līdz 8. martam. Līdz tam algu man maksāja apdrošinātāji.

Vai tu pats tobrīd zināji, ka šogad spēlēsi bīču?
Teikšu godīgi – spēlēt ārzemēs kopš 18 gadu vecuma ir grūti. Pirmos četrus gadu biju viens, ar sievu jau bija vieglāk. Taču es laikam esmu ļoti ģimenisks cilvēks. Es mīlu Latviju un man patīk būt šeit. Varbūt arī traumas ir saistītas ar zināmu mentālu diskomfortu.

Kad varēji uzsākt treniņus pludmales volejbolā?
Muskuļa plīsumi nebija lieli, kādi divi, trīs centimetri. Kad decembra sākumā atbraucu uz Latviju, viss jau bija sadzijis. Sāku iet pie fizioterapeitiem, bet vēl pēc mēneša ļoti lēnām sākām strādāt bīčā. Sākumā gan praktiski neko nedarīju, tikai taisīju piespēles. Nekādu izklupienu, nekādu bīstamu kustību. Mazliet intensīvāk sākām strādāt tikai februāra beigās. Klubs man atļāva šeit trenēties, jo man kā sportistam bija jāuztur sevi formā. Turklāt algu man šajā laikā maksāja apdrošināšana.

Kad sākāt strādāt arvien intensīvāk, saprati, ka būs vajadzīga labāka fiziskā sagatavotība?
Fiziskajam šajā sporta veidā ir ļoti liela nozīme. Zālē kustības ir cietas. Kā saka Aigars, man vairāk jāstrādā uz elastīgumu. Izklupieniem jābūt garākiem, plastiskākiem. Tas man pagaidām pietrūkst.

Klau, tu spēlēji zāles volejbolu labā līmenī, kur tev bija droši ienākumi. Kāpēc pāriet uz pludmales volejbolu, kurā tu nezini, , kad, cik daudz un vai vispār kaut ko nopelnīsi?
Teikšu tā - spēlēt klubā ir diezgan droši no finansiālās situācijas viedokļa, vismaz tā bija pēdējās sezonās Francijā. Taču zālē ir tā – labi, ja spēlē savās mājās, ja tavā valstī ir labs klubs un augsts vietējā čempionāta līmenis. Tad nav nekādu problēmu. Bet Latvijā tādu variantu nav. Ja vēlies arī nopelnīt naudiņu, tad, gribot negribot, ir jābrauc prom. Protams, sākumā naudiņa bija primārais, taču mēs volejbolu spēlējam ne jau tikai tādēļ, lai nopelnītu. Vairumam spēlētāju vienkārši patīk volejbols, viņi mīl šo sporta veidu. Arī es sevi pieskaitu pie tiem, kuri mīl volejbolu. Jā, nauda ir svarīga, bet ir ļoti daudz mīnusu. Kad paraksti līgumu, tu nezini, kāds būs treneris, kādas būs attiecības komandā un kā vispār juties konkrētajos apstākļos svešā valstī un pilsētā. Turklāt spēlējot ārzemju klubā, tu pārstāvi citu cilvēku intereses. Tur nav nekāda patriotisma. Tu spēlē pilsētā, kurā esi pirmoreiz mūžā. Kad izej laukumā, tad noteikti gribi uzvarēt. Taču motivācija nav tik liela. Turpretī pludmales volejbolā ir iespēja vairāk uzturēties mājās, grafiks ir diezgan elastīgs un tu pārstāvi pats savas intereses - esi ieinteresēts spēlēt arvien labāk. Pie tam tu pārstāvi savu valsti.

Tev ir bijusi bēdīga pieredze ar ārzemju klubiem?
Nē. Gluži otrādi – esmu uzvarējis Somijas čempionātā un kausa izcīņā, tad aizbraucu uz Beļģiju, kur arī visu vinnējām, turklāt divus gadus nospēlējām Čempionu līgā, iekļūstot izslēgšanas spēlēs. Francijā pirmajā gadā tikām līdz pusfinālam gan kausa izcīņā, gan čempionātā. Vienīgi Eirokausos nenospēlējām tik labi. Tomēr pienāca brīdis, kad uzdevu sev jautājumu - kādēļ es spēlēju volejbolu? Vai tāpēc, lai nopelnītu lielu naudu? Vai tāpēc, ka man tas patīk? Kad sapratu, ka spēlēju tādēļ, ka mīlu volejbolu, man acumirklī atkrita visi jautājumi, kur man jāspēlē. Sapratu, ka nauda nav svarīgākais. Pazīstu daudzus volejbolistus, kuri brauc uz ārzemēm un spēlē tikai naudas dēļ, taču nav laimīgi, lai gan pelna simtiem tūkstošus. Viņiem patīk, kad kontā ieskaita algu, bet laime jau nav naudā. Nauda dod īslaicīgo laimes sajūtu, bet ne ilgtermiņā.

Bet, ko tu darītu, ja nebūtu parādījies pludmales volejbola variants?
Nezinu. Labi, ka šāda iespēja radās. Ir iespēja vairāk būt mājās, spēlēt augstā līmenī, uz kaut ko tiekties un varbūt pat tikt uz olimpiādi. Varbūt citi uzskatīs, ka es kaut ko zaudēju, taču man tas nav svarīgi, ja pats jūtos laimīgs. Arī sieva var meklēt darbu un mācīties.

Kādu vietu tavā mērķu piramīdā ieņem iespējai aizbraukt uz olimpiskajām spēlēm?
Sponsoriem tas ir svarīgi. Protams, ka arī mēs paši tur gribam nokļūt. Bet pastāv arī varbūtība, ka mēs tur netiksim vai tiksim tikai caur Kontinentālo kausu. Pagaidām par to spriest ir pāragri. Šobrīd cītīgi strādājam. Rezultāts būs. Jautājums tikai par to, kad tas būs?

Un kādā statusā tagad ir tavas attiecības ar klasisko volejbolu?
Zālē neesmu spēlējis kopš novembra. Kā būs turpmāk? Dzīve rādīs. Ja gribi sasmīdināt Dievu, pastāsti viņam par saviem nākotnes plāniem. (Smejas) Tādēļ cenšos neko neplānot.

Zālē ir iespēja spēlēt savu līdzjutēju priekšā Latvijas izlasē…
Jā, bet šogad izlasei nav spēļu. Ja mēs spēlētu Eiropas līgā, par ko runā jau daudzus gadus, tas būtu labs starta atspēriens izlasei. Praktiski visas komandas spēlē vai nu Pasaules līgā vai Eiropas līgā. Tur tiek uzkrāta pieredze, kas ļoti noder kvalifikācijas turnīros. Turpretī mums vienmēr viss ir uz nerviem – vajag, vajag! Taču ir jābūt iekšā tajā sistēmā. Jā, daudz netrūka, lai tiktu uz Eiropas čempionāta finālturnīru, bet tā tas būs vienmēr, ja nespēlēsim Eiropas līgā. Vēl pirms dažiem gadiem beļģi nebija apritē, lai gan bija gan klubi, gan spēlētāji. Tad tika piesaistīti ārzemju treneri, izlase sāka spēlēt Eiropas līgā, bet tagad jau spēlē Pasaules līgā. Tas ir 5-10 gadu jautājums, bet nepieciešams ieguldīt naudu. Nevar vienkārši pateikt – vispirms izdariet un tad mēs ieguldīsim.

Pēc pirmajiem turnīriem, spēlēm esat apjautuši realitāti. Kādi ir jūsu secinājumi? Kas atšķīrās treniņos un spēlēs?
Pretī nebija tās labākās komandas, tomēr viens ir skaidrs – cīnīties var ar visiem. Uzvarētājus no zaudētājiem šķir sīkumi. Šādā līmenī tie vienmēr ir sīkumi. Ja dabūsim spēļu pieredzi un stabilitāti, ja tiksim vaļā no lieliem brāķiem, kas reizēm piemeklē, tad viss būs normāli, varēsim izsisties. Bet, ja līmenis peldēs no spēles uz spēli, tad būs ļoti grūti. Bīčā reizēm nākas vien pabrīnīties – nu kā gan viņi jūs apspēlēja? Zālē tā notiek ļoti reti, gandrīz vienmēr uzvar favorīts. Turpretī bīčā var notikt visādi – pēkšņi kādam var aiziet kaut kāda mistiska serve, kāds uzliek divus blokus pēc kārtas vai pēkšņi uzpūš vējš. Pludmales volejbolā pat augstākajā līmenī cīņas gaita var mainīties ļoti strauji. Ir komandas, kas vienā turnīrā nospēlē lieliski, bet nākamajā pat netiek laukā no grupas.

Mēs esam pieminējuši tikai tavus mīnusus, bet ir taču arī plusi. Kur tur saskati savus trumpjus pludmales volejbolā?
Uzbrukumā. Pagaidām vēl neiet tik labi, bet uzbrukums varētu būt mans trumpis. Tāpat varu labi uzservēt. Ja izdodas paņem pāris punktus ar servi vai vismaz apgrūtināt pretinieku servju uzņemšanu, tad uzreiz ir vieglāk strādāt gan blokā, gan aizsardzībā. Ja ļoti labi „noņemamies”, tad pietiek ar vienu blociņu setā un uzvara ir rokā. Patiesībā mēs ļoti daudz strādājam tieši pie serves, arī Mārtiņš pieliek servē.

Vai tu uzbrukumā jūties pārāks par dažiem pretiniekiem, kuri ir spēlējuši tikai bīču?
Tā es negribu teikt. Bet es arī neteikšu, ka esmu slikts. (Smejas) Vienkārši strādāju, daru savu darbu. Esmu spēlētājs, man nav jānodarbojas ar runāšanu. Savu varējumu man ir jāparāda laukumā.

Kādu taktiku pret jums izvēlējās pretinieki?
Protams, pagaidām jau spēlē uz mani. Viņi mani vēl nepazīst, bet man pietrūkst pieredzes un gadās kļūdas. Domāju, ka tā tas arī kādu laiku turpināsies. Bet man patīk izaicinājumi. Šogad daudz nāksies spēlēt pret Ruslanu Sorokinu un Aleksandru Soloveju, jo Pasaules kausa kvalifikācijā Latvijai ir tikai viena vieta. Zaudētāji pēc viena mača varēs braukt mājās. Mans secinājums pēc pirmā posma – ja tiec pamatturnīrā, tad dzīve ir šokolāde. Laba viesnīca, ēdināšana trīsreiz dienā, viss tuvu laukumiem. Turpretī, ja spēlē kvalifikācijā, viss jādara pašiem. Pagaidām mums viss jādara pašiem, bet gan jau kādu dienu nokļūsim arī tur. Arī morāli nav viegli. Kvalifikācijā atdod sevi visu, tiec pamatturnīrā, bet tur jau atkal jācīnās, jo patiesībā jau neko īsti vēl neesi paveicis.

Vai Mārtiņš ir uzņēmies pedagoga lomu?
Nē. Mēs viens otru mācām. Arī es esmu daudz ko iemācījies, spēlējot ārzemēs. Neesmu ieguvis augstāko izglītību kā fizioterapeits, taču esmu daudz lasījis un savas zināšanas izmantojis arī praksē. Cenšamies viens otru pilnveidot.

Tu esi spēlējis klubos, kur ikdienā esi daļa no aptuveni divdesmit cilvēku komandas. Vai spēja iedomāties, ka visu vasaru nāksies pavadīt tikai Mārtiņa un Aigara sabiedrībā?
Galvenais – jāstrādā vienā frekvencē. Mums patīk strādāt. Katru dienu mācāmies, mums patīk eksperimentēt. Uzskatu, ka mūsu darba attiecības ir ļoti labas. Mums nav jākļūst par labākajiem draugiem, lai izdotos mūsu sadarbība laukumā.