Video: OS atmiņas: Ivars Ciaguns par slēpēm un kalniem, trim olimpiādēm un Tarzānu

Jebkurš austrietis vai šveicietis iesmietu bārdā, ja mēs apgalvotu, ka Latvijā ir kalni - viņiem mēs esam līdzenuma zeme. Kas nu jau uz sestajām ziemas olimpiskajām spēlēm pēc kārtas tomēr pamanās kvalificēt vairākus kalnu slēpotājus. Pirms četriem gadiem Sočos - pat piecus. Arī Phjončhanā mūsējie būs, bet lokomotīve visam šim pasākumam "būvēta" Siguldā - tas ir triju olimpisko spēļu dalībnieks Ivars Ciaguns. Patiesības labad gan jāteic, ka īstā lokomotīve bija (ir!) Ivara tēvs - Jānis, savulaik PSRS čempions, kurš deviņdesmito gadu sākumā bija tik traks, ka aizņēmās naudu, lai nosūtītu dēlu mācīties (trenēties) Opdāles slēpošanas ģimnāzijā Norvēģijā. Nezinot, kā naudu atdos...

Vērtējot tikai statistiski - 25. vieta Soltleiksitijā slalomā varbūt nav pats nozīmīgākais sasniegums Latvijas sportā, taču Ciaguns sev ir parāvis līdzi masas - gan lielos sportistus olimpiešus, bet daudz būtiskāk, ka latviešu tauta ir iemīlējusi kalnu slēpošanu. Ivars trīs olimpiskos ciklus bija mūsu karogs.

Un karogu nav nolaidis joprojām. Joprojām ar sportu uz tu, slēpo, skrien, audzina četrus bērnus un izveidojis četrus piedzīvojumu parkus "Tarzāns" - Siguldā, Jūrmalā, Liepājā un Daugavpilī. Latvieši var, ja grib!