Layout: current: getMobContentLayout (Cid: Cache\Templating\LayoutCustomizations\Esports\CustomizationSource512 ), alternative: getMobContentLayout (Cid: Cache\Templating\LayoutCustomizations\Esports\CustomizationSource512), Fid:2889, Did:0, useCase: 3

Autors: Rolands Norietis

Līdzjutēja dienasgrāmata: Latvijas fani ir klāt!

Līdzjutēja dienasgrāmata: Latvijas fani ir klāt!
Pirms kungu skeletona izšķirīgā brauciena kopā ar Mārtiņu (no labās) un Elīnu
Foto: Rolands Norietis

Atlika man iepriekšējā blogā ieminēties, ka neesmu saticis Latvijas līdzjutējus, kā, ierodoties uz olimpisko spēļu kamaniņu divnieku mačiem, pretī nāca divi Latvijas karoga krāsās tērpti cilvēki. Aprunājāmies un sadraudzējāmies. Vēlāk iepazinos ar vēl dažiem. Katram savs stāsts, kā viņi nokļuvuši Korejā. Dažs atbraucis lietišķās darīšanās un par olimpiādes esamību uzzinājis tikai pēc ceļojuma rezervēšanas.

Pēdējo divu dienu laikā sanāca īsts maratons – kopumā pabiju sešās dažādās sacensībās ar Latvijas sportistu līdzdalību. Sākot no kamaniņu divniekiem un beidzot ar vīriešu skeletonu. Biatlona klasisko disciplīnu pametām pirms uzvarētāju noskaidrošanas, lai pagūtu uz mūsējo startu kamaniņu stafetē. Iespaidi pārklāj cits citu, un šoreiz nelielas pārdomas tikai par skeletonu.

Grūti iedomāties, ka Phjončhanā kāda spēkos varētu būt apsteigt korejieti Junu. Vari būt Martins Dukurs, krievs Tregubovs vai jebkurš cits. Kādas ir cerības braucējam, kurš vēl piešaujas trasei, pret tādu, kurš pēc dažu stāstītā tajā veicis 400 braucienu? Juns lejā droši vien tiktu arī ar aizvērtām acīm. Olimpiskā zelta labā viņš ne tikai ziedoja uzvaru Pasaules kausā, bet neaizbrauca pat uz pagājušā gada pasaules čempionātu – lai patrenētos laika apstākļos, kas gaidāmi tieši gadu vēlāk.

Vērojot tendences vīriešu skeletonā, daudz nešaubos, ka pēc četriem gadiem Pekinā par čempionu kļūs Phjončhanā 13. vietu ieguvušais ķīnietis Žengs (vai kāds cits mājinieks). Soču olimpiādē Juns bija tikai 16. vietā...

Televīzijā daudzi visdrīzāk nepamanīja, ka pēc pēdējā brauciena Martins sasveicinājās ar konkurentiem un tūlīt no viņiem atvadījās. Pēc reglamenta viņam vajadzēja ieņemt vietu blakus monitoram, gaidot, vai kāds viņu izstums no godalgoto trijnieka. Tik liela bija Dukura vilšanās par tajā brīdī gandrīz simtprocentīgi zaudēto medaļu...

Vai kādam ir radies priekšstats, ka es dienasgrāmatās čīkstu, cik te ir auksti un cik olimpiāde slikti noorganizēta? Nebūt ne. Vairākkārt vakaros tiešām bija kārtīgs sals, taču pats apzinos, ka esmu atbraucis uz ziemas olimpiskajām spēlēm nevis gulēt pludmalē. Šķiet, arī sportisti labprātāk sacenšas -10 grādos, nevis tad, kad apkārt viss kūst un šķīst. Starp citu, pēdējās dienas Phjončhanā bijušas patīkamas un saulainas. Dienas vidū temperatūra ir plusos un arī turpmākajām dienām prognoze iepriecina.

Salīdzināt nav ar ko, jo šīs man ir pirmās spēles, bet te viss izskatās aptuveni tā, kā biju iedomājies. Ar dažādām atrakcijām olimpiskajā parkā korejieši ir parūpējušies, lai interesanti būtu arī tiem, kas sevi nepieskaita līdzjutēju pulkam. Piemēram, vakar “Samsung” paviljonā man nodemonstrēja, kā darbojas jaunākās paaudzes ledusskapis. Tāds, kuram iekšā ir kamera, un pat nevajag vērt vaļā durvis, lai uzzinātu, kas ledusskapī ir iekšā. Tas reģistrē, kad produkts tiek ielikts un cik dienas to var uzglabāt pirms derīguma termiņa beigām. Ar interneta palīdzību vari regulēt to kaut vai no otras pasaules malas. Aizdomājos, ka nepaies ilgs laiks un šāds ledusskapis kļūs par ikdienu.

Ja korejiešus par kaut ko var pabārt, tad par transporta sistēmu. Līdzjutējus uz stadioniem ved ar autobusiem; ar personisko auto braukt neļauj – tas jāatstāj paredzētajā stāvvietā. Nešaubos, ka tas pasargā no haosa satiksmē, bet tad lūdzu nodrošiniet atbilstošu servisu! Vīriešu skeletona sacensības “Olympic Sliding Centre” trasē izraisīja krietni lielāku ažiotāžu nekā jebkuras pirms tam. Ja uz tām neieradies laicīgi un lielo rindu dēļ pirms drošības kontroles nokavēji dienas pirmo braucienu, uzskatu to par līdzjutēja nolaidību (nezināšanu). Bet, ja pēc mačiem jāgaida stunda, iekams tiec autobusā, tā jau ir organizācijas vaina. Šādi mums gadījās pēc kungu skeletona pirmajiem braucieniem. “Sliding Centre” ietilpība esot 7000 skatītāji; pēc sajūtām šķita, ka to ir vairāk, bet tas nav attaisnojums. Rādās, ka rīkotāji nebija rēķinājušies ar tādu pieplūdumu par spīti galvenā favorīta statusā esošajam mājiniekam. Otrajā dienā rinda nebija mazāka, bet uz priekšu tā virzījās ātrāk.

Arī drošības kontroli pirms izšķirīgajiem skeletonistu braucieniem veica raitāk nekā iepriekšējās dienas. Man izdevās tikt iekšā, pat nepagaršojot termosa saturu. Pirmajā dienā tēju no termosa lika izliet ārā, tad nākamajās tas vairs nebija jādara – atlika drošībnieku acu priekšā notestēt tā saturu un varēji soļot uz priekšu. Tiešām draudzīgs risinājums.

Viena lieta ir pagaidīt stundiņu līdz autobusam, bet pavisam kas cits, ja netiec atpakaļ uz viesnīcu. Šādi gadījās diviem Latvijas līdzjutējiem, kuri uz sacensībām brauc no galvaspilsētas Seulas. Pusotras stundas brauciens ātrvilcienā – it kā nekas traks. Nopirkuši septiņu dienu biļeti un padomājuši, ka lieta darīta. Taču nekā. Rīta un vakara reisos vietu vairs neesot. Pat stāvvietu! Lai nepalaistu garām sacensības, uz kurām jau nopirktas biļetes, palīdzēju viņiem uz divām naktīm iekārtoties mūsu viesu namā.

Situāciju ar vilcieniem vēl vairāk pasliktina tas, ka Korejā (tāpat kā Ķīnā un citviet Āzijā) šodien iestājies Jaunais gads. Ar nepacietību gaidīju, kā korejieši svinēs svētkus, bet nekādu atšķirību no ikdienas nesaskatīju. Apzinos gan, ka esam provincē. Vietējie paskaidroja, ka Jaunais gads tiek svinēts ģimenes lokā, un šajā laikā korejieši apciemo dzimtās mājas. Tāpēc vilciena biļetes ir deficīts.

Kopumā korejieši ir viesmīlīgi un laipni, tikai reti kurš labi pārzina angļu valodu. Brīvprātīgie ar smaidu sejā sasveicinās un māj atvadas – arī tad, ja pašiem ir auksti. Latviešiem šajā ziņā būtu no kā pamācīties!


Harijs Vītoliņš un Oļegs Znaroks  
Foto: Aleksandrs Viļfs, rsport.ria.ru
12

Vītoliņš: "Esmu pateicīgs par četriem gadiem Krievijas izlasē"

Titulētie treneri Oļegs Znaroks un Harijs Vītoliņš februārī aizveda "Olimpiskos atlētus no Krievijas" līdz Phjončhanas spēļu zeltam, taču pēc tam zaudēja savus amatus ne tikai krievu izlasē, bet arī Sanktpēterburgas SKA. Lielajā sarunā ar sport24.ru latvietis atklāj, ka pēc olimpiskā zelta iegušanas darba zaudēšana bija negaidīta, bet tajā pašā laikā ir gandarījums par iespēju tur strādāt un izcīnīt godalgas.
Oskars Melbārdis
Foto: AP/Scanpix
6

Melbārdis: "Šī sezona deva grūdienu nākotnei"

Kaut Phjončhanas olimpiskās spēles tika pavadītas traumas ēnā, divkārtējais olimpiskais medaļnieks Oskars Melbārdis aizvadītajā sezonā saņēmis grūdienu nākotnei, jo pirms veselības problēmām uzrādījis ļoti labus fiziskos rezultātus.
Kobe Braients
Foto: Reuters/Scanpix
34

Kobe Braients un slavenā filma "Icarus" par Krievijas dopinga programmu iegūst Oskarus

Losandželosā notikusi ASV Kinoakadēmijas balvu pasniegšanas 90. ceremonija. Pie "Oskara" tika arī vairākas ar sportu saistītas filmas – īsmetrāžas filma "Dear Basketball" par leģendārā basketbolista Kobes Braienta karjeru, kā arī dokumentālā filma "Icarus" par dopinga tēmu.