Emocijas Pekinas spēļu noslēguma ceremonijas laikā

Noslēguma ceremonija bija tikpat labi organizēta, kā atklāšanas ceremonija. Dzīvas voluntieru, miliču un karavīru ķēdes ar smaidiem un neredzamu spēku diriģētas pavadīja paralimpiešus no olimpiskā ciemata līdz „Putna ligzdai”, pa ceļam ēdinot un apmierinot viņu slāpes. Stadionā karsējpuiši un meitenes, nepārtraukti dejojot un mājot ar rokām, novirzīja sportistus uz sēdvietām, bet ratiņniekus tiešā galveno notikumu vietas tuvumā. Turpat jau stāvēja saliekamie krēsli, uz kuriem varēja apsēsties ratiņu stūmēji.

Vairāk kā 500 brašu kara orķestra puišu, tērpti nevainojami baltos parādes tērpos, kas bija greznoti ar zeltītām atšķirības zīmēm, nospēlēja maršu, kura pavadījumā Ķīnas augstākās valsts personas un paralimpiskās komitejas vadītāji ieņēma savas vietas.

Tad paralimpisko spēļu dalībnieki no skarbās sporta un dzīves realitātes tika ievadīti skaistā pasakā. No debesīm bira rožlapiņu ziedi, debesu dejotājas ar mākoņiem nolaidās stadionā. Kā pēc burvju mājiena stadionā parādījās brīnumjauki ziedi - fantastiski skaistos tērpos ģērbtas meitenes. Starp šiem ziediem jauki dažādu tautību bērni dejoja skaistas, bērnišķīgas dejas.

Pēc tam nāca kārta runasvīriem, kuri teica svinīgas uzrunas, pelnīti slavēja spēļu organizatorus, voluntierus un fantastiskos ķīniešu līdzjutējus. Šo runu laikā svinīgi tika pacelti un nolaisti svarīgi karogi un nodoti nākamajiem spēļu rīkotājiem. Nemanot nodzisa paralimpiskā stadiona lāpa, bet tās nodzišanu kompensēja fantāziju pasaules pārstāvji, kuri jautrā jampadracī ievilka savā emociju virpulī gan ratiņniekus, gan citus sportistus, dāvājot tiem mirgojošus gredzenus, cienājot tos ar skaistiem, tikai neēdamiem, debesu augļiem un atdodot savas salmu cepures. Debesu bērnus un parastos zemes cilvēkus pārņēma neapturamas alkas vienam otru iemūžināt fotogrāfijās un videoklipos.

Tad atkal, kā pēc neredzamas burvju rokas mājiena, maigi un neatlaidīgi visi pasaku varoņi un voluntieri sāka izvest sportistus no jaukās pasakas ārpus stadiona, reālajā dzīvē, pa ceļam remdinot visus ar atvēsinātu zemes mātes ūdeni. Nepilnas pusstundas laikā mēs visi nokļuvām savās mītnēs, lai pilnībā apjēgtu, ka viss ir beidzies un sākas reālā dzīve, kurā pa reizei mēs visi atcerēsimies šo spilgto dzīves mirkli.

Ar cieņu - Andris Pimenovs.

Foto skatīt ŠEIT