Silovs Nīderlandē: pieci olimpiskie zelti un karalisko gaisa spēku sagaidīšana

Bijušais latviešu šorttrekists un ātrslidotājs Haralds Silovs savas karjeras laikā startēja četrās olimpiskajās spēlēs un dažādās disciplīnās tika pie gana kupla godalgu skaita Eiropas čempionātos.

Tagad speciālists strādā ar šorttreka ″smagsvaru″ jeb Nīderlandes izlasi, kurai Milānas un Kortīnas d′Ampeco olimpiskajās spēlēs palīdzēja tikt pie piecām zelta godalgām un septiņām medaļām kopumā. Savukārt ātrslidošanā nīderlandiešiem pieci zelti un vēl astoņas cita kaluma medaļas. Jāatzīmē, ka citos sporta veidos Nīderlande pie godalgām netika.

Sarunas gaitā treneris plašāk pastāstīja par Nīderlandes ātrslidošanas fenomenu, atskatījās uz Roberta Krūzberga sasniegto, kā arī vērtēja Latvijas perspektīvu šajā sporta veidā.

Kā tad nonāci līdz Nīderlandes treneru štābam?
Pirms Nīderlandes Vācijā trenēju ātrslidotājus, kur bija arī latviešu bariņš klāt. 2024. gada pavasarī saņēmu telefona zvanu ar aicinājumu trenēt Nīderlandes ekselences centru, kur strādā arī citu valstu sportisti. Pēcāk saņēmu otru zvanu no tiem pašiem cilvēkiem ar piedāvājumu darboties izlasē.

Pieņēmu lēmumu un braucu uz turieni. Protams, cilvēki jau bija zināmi. Pazinu arī daļu sportistu, jo pats tur esmu trenējies.

Citā intervijā teici, ka treneru korpusā komunikācija tikai flāmu valodā. Kā tad sākumā spēji pastrādāt?
Nebija baigi viegli. Varbūt auss mazliet bija ietrenēta uz flāmu valodu. Šogad jau varu teikt, ka visu saprotu, bet grūtāk joprojām pašam ielēkt sarunā.

Mani jau laicīgi pabrīdināja, ka viņi komunikāciju vēlas flāmu valodā, jo lielākā daļa speciālistu ir vietējie. Lai viņi nezaudētu kompetences valodas dēļ, priekšroka tiek dota komunikācijai flāmu valodā. Apsolīju, ka mācīšos valodu.

Savukārt ar sportistiem nav strikta noteikuma par flāmu valodu, tāpēc komunicējam angliski.

Visas organizācijas valoda ir flāmu – ″Whatsapp″ saziņa, e-pasti, sapulces un arī komunikācija ar olimpisko komiteju ir šajā valodā. Protams, tas no manis paņem vairāk resursu, bet valodas apgūšana noteikti ir arī ieguvums.

Redzēju, ka Nīderlandes delegācijas lidmašīnu sagaidīja kaujas lidaparāti. Kā jūs uzņēma?
Kā sagaidīšanu organizēja Nīderlande, visticamāk, to nedarīja neviena cita valsts pasaulē. Ņemot vērā, ka šīs bija Nīderlandes visu laiku veiksmīgākās spēles, karaliskie gaisa spēki mūsu lidaparātu savā gaisa telpā sagaidīja ar jaunajām F-35 lidmašīnām.

Pilots jau laicīgi mūs pabrīdināja, ka būs šāds notikums, līdz ar to visi nepacietīgi gaidīja. Vienubrīd šī lidmašīna pielidoja tik tuvu, ka varējām redzēt pat pilota ķiveri un uzrakstu: ″Laipni gaidīta mājās, olimpiskā komanda.″

An F-35 provides a ceremonial escort for a KLM 737 inbound to Amsterdam, carrying the dutch olympic team home!

📹: erikwink64 pic.twitter.com/qmkf1tLdnc

— Aviation (@xAviation) February 25, 2026

Šīs lidmašīnas veica pāris manevrus, bet pēc tam salonā tika pieslēgts viens no šiem F-35 pilotiem, kurš pateicās par labajiem sasniegumiem. Tas bija tiešām iespaidīgi, jo troksni no āra varēja dzirdēt pat lidmašīnā.

Ja iemesls šādam uzlidojumam būtu cits, tad tā noteikti nebūtu laba zīme, ka tev blakus lido iznīcinātājs [smejas].

Uz zemes mūs ar ūdens arku sagaidīja ugunsdzēsēji, bet lidostas darbinieki bija sastājušies, izveidojot tādu kā taku. Pie bagāžām mūs uzreiz sagaidīja ar kafiju un dzērieniem. Man arī bija tā privilēģija apmeklēt pieņemšanu pie jaunā premjerministra un sporta ministra. Vēlāk devāmies arī pie Nīderlandes karaliskās ģimenes. Tas bija īpašs gods.

Jau ieskicēji, ka sagaidīšana bija grandioza. Kāda Nīderlandē ir kopējā attieksme pret ātrslidošanu un šorttreku?
Ātrslidošana ir vadošais ziemas sporta veids, bet šorttreks strauji min uz papēžiem. Nīderlandes kanālos olimpisko stafeti noskatījās 4,5 miljoni cilvēku. Tas ir augsts rādītājs.

Slidošana Nīderlandē ir kultūra ar dziļām saknēm, kuras iznīdēt nevarēs. Tā ir daļa no viņu identitātes.

Nīderlandes Slidošanas savienība ir viena no lielākajām sporta organizācijām valstī, līdz ar to ir liels darbinieku skaits un daudz resursu. Nīderlandē ātrslidošanas medaļas ir ļoti gaidītas un arī paredzamas, bet šorttrekā sasniegtais bija kas vēsturisks.

Kas ir Nīderlandes zelta medaļu pamatā?
Negribu tagad salīdzināt ar Latviju, jo ļoti labi zinām, ka iespējas un rocība ievērojami atšķiras. Es novērtēju šo caurspīdīgo vidi. Nīderlandē viss tiek atstrādāts līdz pēdējai niansei.

Olimpiskajās spēlēs par visu bija padomāts. Personālam bija aizstājēji. Ja kāds saslimst, bija pieejami viesnīcas numuriņi. Treneri dzīvoja pavisam netālu no olimpiskā ciemata. Tāpat bija pieejami divriteņi, ofisa telpas un transporta līdzekļi. Tāpat jāpiemin šī ″Team NL″ māja Milānā, kurai kapacitāte bija pāris tūkstošu cilvēku apmērā. Katru vakaru tika rīkoti pasākumi ar medaļnieku sagaidīšanu.

Cepuri nost Nīderlandes priekšā, jo arī tā ir maza valsts. Protams, tur ekonomiskās iespējas ir lielākas, bet stāsts nav tikai par naudu. Tiek veidota arī atgriezeniskā saite, jo cilvēkiem bija iespēja aizbraukt uz Milānu un sagaidīt medaļniekus. Arī sponsori var būt klātesoši, kā rezultātā izveidojas tāds pilns aplītis.

Noteikti jāizceļ nīderlandiešu darba kultūra un komunikācija. Tur nav šīs birokrātijas – viss notiek caurspīdīgi un godprātīgi. Komunikācija tur tiešām ir spēcīga, jo ir daudz dažādu sapulču, semināru un pieredzes apmaiņu. Arī man bija interesanta pieredze ar trenera supervīziju.

Tā ir profesionalitāte kopā ar augstiem mērķiem. Darbs visu laiku iet uz priekšu un neapstājas. Vēl jāpiemin nīderlandiešu tiešums. Viņi nebaidās izteikt kritiku, jo zina, ka nebūs seku. Latvijā, iespējams, kāds nobīstas no sava viedokļa, jo zina, ka tas viņam var maksāt darbu.

Tur tas nekad nenotiks. Ja ir kādas problēmas, runā tiešu valodu, bet profesionāli – bez vulgaritātes un personīgiem apvainojumiem.

Šorttreka jaukto komandu stafetē sanāca neveiksmīgs pusfināls, kas deva vietu B finālā. Tur jūs uzstādījāt jaunu olimpisko rekordu. Vai pirms slidojuma bija kaut kāda papildus motivācija apliecināt, ka esat ar atrāvienu labākie?
Baigi sāpīgs pusfināls. Zinājām, ka esam favorīti un, visticamāk, būtu izcīnījuši zeltu. Mūsu vadošā sportiste Ksandra Felzebūra pēc pusfināla bija ļoti sagrauta. Laiks starp pusfinālu un B finālu ir ļoti īss. Kad tev ģērbtuvē ir sabrucis cilvēks, jāatrod veids, kā viņu uzmundrināt. Ksandras, manuprāt, spēcīgākā īpašība arī ir spēja saņemties.

Tad Ksandra nedaudz sadusmojās un arī mēs pateicām, ka B finālā vien atliekt maukt gāzi grīdā. To arī sportisti izdarīja.

Kā jau runājām, salīdzināt Latviju un Nīderlandi nav jēgas. Kas mums nepieciešams, lai spertu nākamos soļus šorttreka attīstībā?
Puiši paši teikuši, ka grib braukt trenēties mājās, nevis dzīvot īres dzīvokļos un viesnīcās. Tas prasa daudz resursu un aizbraukšanu no tuviniekiem.

Loģiskākais solis būtu Daugavas halles izmantošana. Tur varētu izveidot kādu treniņu grupu, potenciāli uzaicinot sportistus no citām valstīm, jo nav jau arī citur viss tik rožaini. Nepieciešami šie bortu sargi un komanda, kas ar tiem strādā.

Protams, tam visam apakšā ir finansējums, bet šorttreks ir mūsdienīgs sporta veids. Domāju, ka skatītāji, kuri sekoja Roberta [Krūzberga] un Reiņa [Bērziņa] startiem, to izjuta. Šis sporta veids ir pilns ar drāmu un spriedzi, kas, manuprāt, ir svarīgi elementi mūsdienu biznesa vidē.

Latvijā ir pietiekoši daudz labu haļļu, kurās būtu iespējams veicināt šorttreka nodarbības. Sākumā tā var būt tikai slidošana, jo pēcāk iegūtās prasmes noderēs arī hokejā.

Gribētos, ka kaut kas notiek arī pie mums, bet sākumā nepieciešams atbalsts. Piemēram, no pašvaldībām ar bortu sargu iegādi vai ledus laikiem. Ideālā gadījumā pašvaldībai ir divi ledus laukumi. Viens tiek uztaisīts bez bortiem, tur atvēlot vietu šorttrekam un daiļslidošanai, bet otrs laukums paliek hokejam.

Publiskajā vidē pieejamā informācija liecina, ka šobrīd iespējas trenēties šorttrekā ir tikai Ventspilī un Jelgavā. Zinot, ka mums ledus haļļu netrūkst, kāpēc tikai šajās vietās ir iespēja nodarboties ar šorttreku?
Izmaksas, protams. Noīrēt ledus laukumu maksā aptuveni 150 eiro stundā, kas nav lēts prieks. Ja uz ledus ir pieci cilvēki, tad pats saproti, kādas būs izmaksas.

Mazliet pietrūkst arī treneru, jo dzīves dārdzība ir augusi un katram kaut kā jādzīvo. Ventspilī un Jelgavā ir sporta skolas, līdz ar to kaut kādas ledus stundas ir atrunātas. Tur ir treneri, kuri strādā ar jauniešiem.

Vajadzētu pavilkt to Rīgu, jo Daugavas ledus halle, visticamāk, būtu nākamais solis.

Ja runājam par tehnisko nodrošinājumu, pirmais ir šie mīkstinājumi hallēm, kurās ir hokeja borti. Nākamais solis ir ledus laiki, jo profesionāļiem treniņi četros vai piecos no rīta nav sevišķi optimāls variants. Pēc tam jānokomplektē komanda, kas ar sportistiem šeit strādā. Manuprāt, krietni vairāk vajadzētu iesaistīties [slidošanas] asociācijai.

Šorttrekā iespējams izcīnīt daudz medaļu. Šis sporta veids bērna gados ir draudzīgs ar hokeju, kas mums valstī arī ir populārs. Līdz ar to, iespējams, valstij vajadzētu padomāt par lielāku atbalstu.

Vai Roberta bronza būs reāls grūdiens šorttreka attīstībai?
Mēs sākām deviņdesmito gadu beigās. Sākumā uztaisīja Ventspilī iespēju trenēties, tad sekoja Jelgava. Kaut kā mēs turamies. Grūdiens ir svarīgs, bet nepieciešama arī ieguldīšanās, ja gribam, lai šī medaļa nebūtu vienreizēja.

Šobrīd ir svaigs prieks un emocijas par Robertu. Ceru, ka tas būs kaut kāds stimuls izmaiņām uz labo pusi. Sliktākajā gadījumā šis mirklis paies un viss būs atpakaļ vecajās sliedēs.

Kas ir Roberta spēcīgākā distance un labākās īpašības?
1000 un 1500 metri, manuprāt, ir viņa stiprākās disciplīnas. Robertam ir arī labs ātrums, līdz ar to viņš var kvalitatīvi noslidot arī 500 metrus.

Roberts ir ļoti izturīgs. Varētu pat teikt, ka šajā elementā viņš ir starp labākajiem pasaulē. Robertam personība ļauj būt diezgan stabilam. Droši vien manījāt, ka viņš nav baigi emocionāls. Olimpiskais fināls ar deviņiem sportistiem (septiņu vietā)... Tur vajag nervus, jo visi mazie lēmumiņi ir jāpieņem acumirklī. Viņš arī smuki gāja uz priekšu un uzbruka, kad vajadzēja.

Roberta personības tips kombinācijā ar ātrumu un izturību padara viņu par augsta līmeņa sportistu. Zinu, ka viņš arī nebaidās no smaga darba. Grūti vai viegli, grib vai negrib, bet Roberts dara.

Tas, ko Roberts izdarīja, ir kas īpašs, zinot, ka viņam bija trauma. Es pirms tam aprunājos arī ar latviešu medpersonālu. Nu, jā... Tur bija jāsaliek galvas kopā, lai viņu kaut kā ″uzstutētu″ uz kājām.

Piemēram, kanādietis Viljams Danžinū uz olimpiskajām spēlēm brauca ar domu, ka ir favorīts, bet beigās individuālajās sacensībās palika bez medaļām. Savukārt Robis ar saviem stiprajiem nerviem un uzdrīkstēšanos paņēma šo godalgu.

Es, [Roberto] Saulītis, [Roberts] Zvejnieks un šobrīd Bērziņš ar Krūzbergu. Mums allaž bijuši spēcīgi slidotāji šorttrekā. Kopš 2007. gada tiek izcīnītas dažādas medaļas. Daudzi kolēģi brīnās, kāpēc latvieši ir tik labi?

Man šķiet, ka mums individuāli ir diezgan daudz jāziedo, jo nav šīs treniņu sistēmas un bāzes. Līdz ar to nepieciešams treniņu procesam pieiet radoši un ar kādu ″jāmetas″ kopā, lai trenētos atbilstošajā līmenī. Tur nepieciešama neatlaidība. Arī raksturi mums tādi, ka nečīkstam.

Cik liela nozīme uz šorttrekista fizisko dotību fona ir arī viņa spējai domāt taktiski?
Loģiski, ka šorttreka līmenis ir audzis. Protams, svarīgs ir ātrums un izturība, bet šorrtrekistam jāprot slidot ar pēc iespējas mazāku enerģijas patēriņu. To sauc par slidošanas ergonomiku. Protams, nepieciešams arī slidojuma gala ātrums jeb ″top speed″.

Un tam visam pa virsu nāk sacensību iemaņas, kas sevī iekļauj stratēģisko domāšanu un, lietojot sporta spēļu analoģiju, laukuma pārredzēšanu. Komandu sporta spēlēs tev īstajā laikā jābūt īstajā vietā, bet šorttrekā jādomā divi soļi uz priekšu.

Sacensībās ļoti svarīgi apdzīšanas manevrus izpildīt tehniski pareizi, lai izvairītos no sadursmēm un diskvalifikācijām.

Šorttreka slidotājiem ir ļoti spēcīgas kājas un laba izturība, bet, ja šos rādītājus ″uz papīra″ salīdzinātu ar slēpotājiem vai riteņbraucējiem, tie nebūtu baigi augstie. Šorttrekā tas nav noteicošais, jo šeit svarīgākā ir slidošanas ergonomika un sacensību iemaņas.

Šorttrekā tu finālā vari slidot savā pozīcijā, bet tad kāds tevi ″nopļauj″ un sacensības ir galā. Vai šorttreku ir nepieklājīgi saukt par sakritību sporta veidu?
Tā ir daļa no šī sporta veida. Hokejā arī iekrīt tā saucamie ″mēsliņi″. Ja skatāmies uz kopējo bildi, tad redzam, ka finālos pārsvarā tiek vieni un tie paši sportisti.

Priekšstatu par šorttreku 2002. gada olimpiskajās spēlēs sabojāja Stīvens Bredberijs, kurš izcīnīja zeltu, jo visi pārējie finālisti nokrita. Tā tas stereotips velkas līdzi vēl šobaltdien.

Gadās visādi. Arī hokejā ripa vārtos var ielidot pēc paša veiksmīgākā rikošeta. Negribētu teikt, ka šorttreks ir ″cūcenes″ sporta veids, jo uzvaru izcīnīšanai ir nepieciešamas īpašības, kuras iepriekšējā jautājumā jau uzskaitīju.

Poļu sportiste Kamila Seljēra olimpiskajās spēlēs gandrīz palika bez acis. Slidas asas, rokas pie zemes, kritieni barā... Kas ir trakākais, ko treniņos vai sacensībās esi redzējis?
Vistrakākie ir šie kritieni. Vēl viens bīstams moments ir, kad slida ieduras ledū un tev kāju ″atmet″ atpakaļ.

Mūsdienās par sportistu drošību tiek domāts ļoti daudz. Jau pieminēju ledus laukumus bez statiskiem bortiem jeb ″borderless″ sistēmu, kas samazina traumu risku. Tāpat ieviesti nesagriežamie tērpi un cimdi, kā arī kakla sargi. Nīderlandes sportiste Ksandra arī slido ar pilnu sejas aizsargu, lai izvairītos no negadījuma, kas piemeklēja poļu sportisti.

Xandra Velzeboer of #TeamNetherlands takes Gold in the Short Track Speed Skating Women's 1000m at the Milano Cortina Winter Olympics in Milan.
📸: Stefano Guidi, Matthew Stockman, Jamie Squire #MilanoCortinaOlympics2026 #SpeedSkating #WinterOlympics2026 #ShortTrackSkating pic.twitter.com/mx4AKLVnx8

— Getty Images Sport (@GettySport) February 16, 2026

Another look at the horrible Kamila Sellier speed skating accident.
She came close to losing her eye. pic.twitter.com/HxpIAOMsbX

— Johnny Midnight ⚡️ (@its_The_Dr) February 21, 2026

Tie negadījumi izskatās traki, bet kopumā šorttrekā savainojumu tik daudz nemaz nav. Pieļauju, ka kalnu slēpošanā incidentu, kas noved pie traumām, ir krietni vairāk.

Ja runājam par trakākajiem negadījumiem, šis [Seljēras incidents] noteikti ir augšgalā. Kad rādīja atkārtojumu, cauri kauliem izskrēja šermuļi. Savulaik, kad vēl nebija ″borderless″ sistēmas, redzēju, ka kritienā salauž kāju. Ļoti sen arī pieredzēju masveida kritienu, kurā vienam sportistam tika pāršķelts augšstilbs.

Cik draudzīga ir šorttreka saime?
Manuprāt, diezgan draudzīga. Paskatāmies uz Roberta izcīnīto godalgu – poļu komanda gavilē, itāliešu sportists gavilē, es priecājos. Šajā vidē sportisti viens otru respektē. Ja sacensībās kāds konkurents uztaisa baigo apdzīšanu, pārējie to novērtē.

Piemēram, amerikāņu meitene Korīne Stodarda, kura arī bija viena no favorītēm, olimpiskajās spēlēs krita četras reizes. Principa kritiens tika piedzīvots visās disciplīnās. Pēdējā dienā bija atlikusi tikai 1500 metru disciplīna, kur viņa izcīnīja bronzu. Mēs viņai pēc finiša veltījām aplausus un apsveicām ar izdošanos.

Cik ilgs ir šorttrekista karjeras pīķis?
24-30 gadu vecums. Tā tas ir arī cilvēkam, kurš nav profesionāls sportists.

Piemēram, Āzijas valstīs ar slidošanu sāk nodarboties krietni ātrāk, līdz ar to viņi jau 18-20 gadu vecumā savas stundas ir atstrādājuši. Rietumu valstīs pīķa vecums pienāk ap 24 gadiem, bet, protams, viss ir individuāli. Līdz 34-35 gadiem var maukt.

Šorttreks varbūt ir mazliet jauneklīgāks sporta veids, ja salīdzinām ar slēpošanu vai citiem sporta veidiem.

Nobeigumā – kādi ir tavi tuvākās nākotnes plāni?
Grūti teikt, jo man priekšā ir pārrunas par jaunu līgumu. Šobrīd nevaru komentēt, jo nekā konkrēta nav. Varu gan apstiprināt, ka interese no Nīderlandes puses ir.