Daugaviņa OS dienasgrāmata (11. februāris): pēc divām spēlēm +52 Daugavam

Neticami, bet Milānā esam jau nedēļu, laiks rit ļoti ātri. Pirmdienas rītā varējām izgulēties, par ko ļoti priecīgi bija no Ziemeļamerikas atbraukušie džeki. Viņiem miega bads bija iekrājies, tāpēc treneri bija parūpējušies par vienkāršāku grafiku. Uzēdām brokastis, pēc tām uz sapulci, lai izietu cauri iepriekšējo gadu spēlēm pret Šveices izlasi, jo vakarā bija plānota treniņspēle. Skaidrs, ka konkrēto komandu neanalizējām, tāpēc nezināmā palika daudz. Treneri mums atgādināja par Šveices spēles stilu, kas gadu no gada mainās, bet tikai nedaudz. Pēcāk pusdienas, neliela atpūta un braucām uz halli.

Diezgan neierasti bija spēlēt treniņu formās, kas manā karjerā tā bija pirmo reizi. Viss bija maksimāli pietuvināts īstai spēlei, izņemot to, ka pēc iesildīšanās netika tīrīts ledus. Savācām ripas un sākām spēli. Manuprāt, tā bija mūsu labākā spēle pret šveiciešiem 20 gadu laikā kopš esmu izlasē. Iespējams, ka tā, jo tā bija treniņspēle, taču bijām labāki visas komponentēs. Veidojām daudz momentus, labi spēlējām gan vairākumā, gan mazākumā, aizsardzība bija līmenī. Tas dod labu sajūtu pirms pirmā īstā mača. Izskatās, ka mazais laukums un taktiskais zīmējums mums dod priekšrocības. Mums ir jaudīga komanda, džeki ir liela auguma, gatavi skriet un sisties. Ļoti ceru, ka šo sniegumu pārnesīsim uz turnīru. Kopā ar Loci un Krastiju maiņā jūtos labi. Mums bija labi momenti, žēl, ka neizdevās iemest. Viņi ir ātri, es savu darbiņu zinu. Pēc spēles nekā aizraujoša – ceļš uz ciematu, vakariņas un pa gultām.

Otrdienas rītā brokastis un nedaudz brīvais laiks. Pieredzējušie izgājām mazā pastaigā. Citiem bija iespēja aiziet uz delegāciju nozīmīšu maiņas vietu. Šoreiz tas organizēts interesantā veidā. Ja citus gadus bija atsevišķa telpa, kur tu varēji sienā iespraust sev nevajadzīgās un paņemt vajadzīgās, tad šogad ir speciāls aparāts. Tāds kā lielveikalos un bērnu istabās, kur bērniem ir iespēja ķeksēt ārā mīkstās mantas. Tu ieliec savu nozīmīti un ar to ‘’ķeksi’’ pēc tam vadi un velc ārā kādu citu bumbiņu, kurā iekšā ir kāda cita nozīmīte. Var gan arī dabūt savu… Zemāk pievienoju foto, lai jums taptu skaidrāks.


Laiks ārā ir labs, ap desmit grādiem, līdz ar to pastaigāties ir patīkami. Pēc Latvijas aukstās ziemas šķiet, ka te ir pavasaris. Ziemeļvalstu pārstāvji staigā šortos. Cenšamies pavadīt laiku ārā. Pats gan neesmu liels kafijas dzērājs, bet visi saka, ka ciematā pieejama laba kafija. Saulīte spīd, iedzeram kafiju, pasēžam, pačilojam… Cukura līmenis visiem ir augšā jo visādas saldās limonādes te ir brīvi pieejamas, noskenē tik savu kartiņu.

Vairākuma džekiem pirms braukšanas uz halli bija īsā sapulcīte, pēc kuras pirms 14:00 devāmies uz halli, lai fotografētos. Kopbilde, portretu bildes, kā arī iespēja ‘’safočēties’’ visdažādākajās kombinācijās. Es nofočējos ar Zī, Freibi un Gudi – visi četri bijām olimpiskajās spēlēs Sočos. Mēs arī esam tie, kuri brīvajā laikā spēlē zoli. Negribu lielīties, bet pēc divām spēlēm +52 Daugavam! Pārējos nesaukšu, tikai pievienošu zemāk foto, lai Jūs nedomātu, ka es tikai runāju. Spēlējam uz eiro punktā, normāli. Nav ne par daudz, ne par maz.


Pēc fotografēšanās vairākuma brigādes palika uz ledus, pārējiem iespēja izmasēties, pamīt ‘’ričukus’’… Ģērbtuvē man blakus sēž Elvis un Locis. Blakus Elvim abi pārējie vārtsargi, aiz kuriem aizsargi, tālāk uzbrucēji, kuri sasēdināti tā, lai maiņas būtu līdzās. Ģērbtuve ir kompakta, taču sūdzēties nevar, vietas pietiek visiem un visam. Gaiteņi uz ģērbtuvēm hallē šobrīd jau ir aizkrāmēti ar slidu asināmajiem aparātiem, cimdu žāvētājiem, un ejas ir šauras taču tas nav nekas neierasts. Man ir sajūta, ka ledus kvalitāte ir kļuvusi labāka, bet, iespējams, tā ir tikai mana sajūta.

Kopīgs treniņš nebija, bet pēc atgriešanās ciematā man bija iespēja satikt ģimeni, kas ieradusies Milānā. Sieva ar meitām dzīvo 12 minūšu attālumā, pastaigājos pa mazajām Milānas ieliņām un aizdevos novērtēt ‘’Airbnb’’ noīrēto dzīvokli. Meitas ļoti priecīgas un laimīgas. Šķiet, ka pat priecīgākas apskatīt Itāliju, nekā satikt tēti. Sieva sagurusi un teica, ka nākamreiz varēšu pats ar viņām kaut kur braukt. Meitas labi spiež no viņas ārā maksimumu.

Vakarā es devos komandas vakariņās uz ‘’Rossini’’ restorānu, par kuru jau rakstīju iepriekš. Tas viss sakrita ar Elīnas Ievas Botas cīņu par medaļām. Brīdī, kad viņa finišēja ceturto braucienu, restorāns burtiski ‘’uzsprāga’’. Vakara gaitā uzfilmējām video sveicienu Elīnai, kuru ielikām delegācijas čatā. Šogad olimpiskajā ‘’Whatsapp’’ grupā šoreiz valda ļoti pozitīvs noskaņojums. Ja pirms četriem gadiem bija sūdzēšanās, par daudzām lietām nebija padomāts, daudzi bija dusmīgi, tad šogad ir baigi pozitīvi. Jūtam viens otra atbalstu! Mums te ir divas ‘’WhatsApp’’ grupas, viena paziņojumiem, kur saņemam ziņas no Olimpiskās komitejas, otra – tāda, kurā varam brīvi komunicēt. Otrajā vakar visi sirsnīgi un daudzskaitlīgi sveica Elīnu. Mārtiņš Rubenis man privāti vēlāk atrakstīja laba vēlējumus, un uzmundrinājumus, sakot, ka arī mums viss izdosies. Tik pozitīvu atmosfēru es neatminos nevienās citās spēlēs. Super!

Šodien (trešdien) bija diezgan dinamisks treniņš, labi patrenējāmies. Man izskatās, ka visas maiņas smuki saliktas, tagad tikai jāsāk sisties. Pēc pusdienām esmu piesēdis, lai papildinātu dienasgrāmatu, bet pēcāk ir plāns atkal satikt ģimeni, lai atvestu meitenes uz ciematu. Izmantošu tā sauktās “guest pass” (viesu caurlaides), kas dod iespēju ciematā ievest kādu no ‘’ārpasaules’’. Skaits ir ierobežots, bija jāpiesakās laicīgi, bet esmu ticis pie tām, liksim lietā. Izvadāšu bērnus, parādīšu, kā dzīvojam, paēdīsim kaut kur un ap 21:00 man jābūt atpakaļ, jāslēdz iekšā “gama mode”, kas sāksies ar sapulci un nopietnu gatavošanos spēlei ar ASV. Pēc sapulces ceru papildināt savu maciņu, “uzdragāsim” zolīti. Jānopelna nauda picai!

Jums varētu šķist, ka visu laiku ēdu, bet nav tik traki. Ēdnīcā nekas nav mainījies, ja neskaita, ka pamainījies makaronu veids. Šodien pirmo reizi ēdām makaronus olimpisko riņķīšu formā. Gaļas sortiments vecais, tas nemainās. Saldajā esmu iecienījis ābolu pīrāgu, kuram pa vidu vēl vaniļas krēms. Tāds ābolu pīrāgs, kā cep omes. Tas kopā ar kafiju ir labākais saldajam. Ja šo lasa kāds Milānas olimpiskā ciemata iemītnieks, padalieties komentāros vai mūsu “WhatsApp”, ko jums labu izdevies uziet ēšanas zonā. Novērtēšu!

Šai reizei pietiks. Skriešu satikt savas meitenes un pēc tam GAME MODE ON! Turpinājums sekos…

KASPARS DAUGAVIŅŠ