Ar sāpēm, bet smaidu sejā
Jau apritējušas teju trīs diennaktis kopš brīža, kad finišēju savā pirmajā pusmaratonā. Lai arī nācās saskarties ar veselības problēmām, tomēr pasākums paliks atmiņā tikai un vienīgi ar pozitīvām emocijām.
Atgādināšu, ka mans sākotnējais mērķis bija pieveikt visu maratona distanci. Tā kā īpašas pieredzes šādos skrējienos nebija, sākotnējie treniņi zinātājiem varēja šķist dīvaini. Pēc pāris 5-10 km skrējieniem ar kedām viedi cilvēki man ieteica nemuļķoties un atrast īstus skriešanas apavus. Tas arī izdevās - pateicoties "Adidas" tiku pie diviem pāriem skriešanas apavu un īstie treniņi varēja sākties. Diemžēl sanāca pretēji - palielinot kilometrāžu un slodzi, streiku pieteica celis. Ar sāpošu celi tālu netiksi, tāpēc treniņi gāja mazumā, bet prāts ņēma virsroku - no maratona distances atteicos, tā vietā pieteicos pusmaratonam.
Īpaša gatavošanās tam vairs nenotika – ar vairākām 10 km distancēm šķita gana, lai iekļautos organizatoru noliktajā laika limitā (trīs stundas). Ar bažām gan gaidīju laika apstākļus, jo ļoti nevēlējos karstu laiku. Pamostoties svētdienas sešos rītā gan bija neliels pārsteigums par lietusgāzēm, tomēr līdz astoņiem lietus bija rimies un laika apstākļi vismaz man šķita ideāli. Pie "Arēnas Rīga" satikās teju visa eSports.lv komanda un visi kā viens bija gatavi startam. Startu "eSportisti" gan nedaudz nokavēja, jo nācās lauzties cauri minimaratonistu jūklim, taču čips šmaukties neļauj un par precīzu laika fiksēšanu uztraukuma nebija.
Distances pirmo pusi skrēju kopā ar citu portāla autoru Edgaru Bērziņu. Uzņemtais temps nešķita pārāk augsts, bet lēnā garā tikām garām diezgan daudz skrējējiem. Arī Vanšu tilts nemaz nebija tik biedējošs, kā varēja šķist pirms tam. Neliels jūklis gan bija Ķīpsalā, kur bija jāskrien pa dubļainu bruģa imitāciju, taču, par laimi, tas bija tikai neliels gabals. Skrējiena laikā satiku arī vairākus paziņas, bet kāds sirms kungs paspēja pavēstīt, ka šis viņam ir jau 26. maratons. Cerams, ka līdz finišam kungs tika – apņēmības viņa sejā netrūka. Īsi pirms pirmā apļa beigām mans kolēģis nedaudz atrāvās, taču īpaši grūtāk nepalika. Pirmo apli pabeidzis pēc aptuveni stundas un 20 minūtēm, bez īpaša satraukuma devos otrajā mazajā. Dukas pietika un šķita, ka no divām stundām varētu izskriet.
Diemžēl pie 16. kilometra viss mainījās. Diezgan pēkšņi sevi pieteica labās kājas celis un skriešana kļuva diezgan sāpīga. Temps uzreiz kritās, taču centos neapstāties ne uz brīdi, jo jau treniņos biju sapratis, ka pēc apstāšanās un iešanas atsākt skriet ir ļoti grūti. Diemžēl pāris reizes piestāt tomēr vajadzēja un imitēt soļošanu. Tieši tas arī maksāja izskriešanu no divām stundām. Īpaši lēni izvērtās pēdējie divi kilometri, kad garām paskrēja diezgan daudz pusmaratonistu. Pēdējā puskilometrā gan spēkus sakopoju un uzskrēju, finišā uzrādot laiku virs divām stundām un piecām minūtēm.
Pēc finiša visas ceļgalasāpes gan bija piemirsušās un sirdī valdīja liels prieks, ka izdevies veiksmīgi tikt līdz galam. Arī kolēģis finišā bija gana smaidīgs - arī viņam bija paticis. Nedaudz vēlāk izdevās sagaidīt arī mūsu trešo pusmaratonistu – Lauri Bērziņu. Viņu gan nedaudz apbēdināja organizatori, jo bija beigušās piemiņas medaļas par veikto distanci, taču tika apsolīts, ka šo piemiņas velti viņam nogādās vēlāk. Tāpat cerams, ka abu eSports.lv Bērziņu rezultāti tiks samainīti vietām, jo, izsniedzot numurus, kļūdījusies bija darbiniece, samainot numurus vietām.
Vēlāk iepazīstoties ar rezultātiem apstiprinājās manu pēdējo kilometru vājums. No pēdējā kontrolpunkta līdz finišam lielākajai daļai zaudēju ap trijām minūtēm, bet tīrais distancē pavadītais laiks bija 2:03:10. Nekas spīdošs, taču, ja būtu izdevies izskriet no divām stundām būtu ļoti apmierināts. Svētdienas vakars un pirmdienas rīts gan aizgāja muskuļu sāpju zīmē un te jāpiekrīt LNT vīriem, kuri arī skrēja pusmaratonu – trepes pirmajā dienā bija lielākais ienaidnieks. Tagad tās jau pazudušas, bet nedaudz smeldz vēl ceļgals. Rādās, ka tomēr būs jāapmeklē ārsts, citādi tuvākās sportiskās aktivitātes (pludmales volejbols) var iet secen.
Ja lielas problēmas neatklāsies, tad var jau domāt par kādu no nākamajiem skrējieniem. Pirms Jāņiem tāds būs Cēsīs, gan jau arī citur. Kā teikt "āķis lūpā ir" - nākamgad Rīgā jāskrien atkal. Kurā distancē? Vēl nevaru apgalvot, bet noteikti ne īsākajā.
+1 [+] [-]
Manis dēļ varam arī derēt, bet pirms tam iesaku apskatīties kaut vai visu olimpiāžu medaļnieku rezultātus angļu lapā gbrathletics.com: Olympic Games Medallists - Athletics (Men) ,
tur ir pievienoti arī maratona distanču garumi, un 42,195 km tas ir 1908. gadā un visu laiku, sākot ar 1924. gadu.
+1 [+] [-]
+3 [+] [-]
kaskulis - jā, nostāsts vēsta, ka tas karavīrs noskrēja apmēram to maratona distanci, paziņoja savējiem par uzvaru un no pārpūles nomira
[+] [-]
Nu kapēc maratonu bija tāda doma aizbraukt apskatīt Tallinu pie reizes 10km noskriet
+1 [+] [-]
-2 [+] [-]
[+] [-]
+2 [+] [-]
+1 [+] [-]
Jautājums par kilometrāžu - cik daudz vispār noskrēji pirms maratona - teiksim pēdējos 2 mēnešos un vispār pa ziemu? Vai garās distance, kā "hobijs" nav sācies tikai pēdējos mēnešos?
Maratonistam kā sugai ir visai svarīga liela kilometrāža treniņos - nav svarīgi, cik ātri skrieni iesākuma gados - ir ļoti svarīgi savākt savus kilometrus, ar laiku arī ātrums parādīsies, bet lai neapniktu un vispārējai attīstībai ir treniņu dažādība ar tempa/reljefa/seguma maiņu. Pārāk forsējot treniņos arī šīs sāpes ceļos parādās.
Cits jautājums ir par segumu, kas tiek izmantots treniņos - vai nav tikai asfalts? Tas viens no galvenajiem iemesliem kas varēja ietekmēt traumas rašanos. Cilvēka kāja ilgtermiņā nav domāta cietajam segumam. Tāpēc, lai būtu lielie kilometri, ir nepieciešams treniņos, pēc iespējas, izmantot dāžāda veida segumu - meža takas, grants ceļi, jūrmalas smiltis un protams arī asfalts, jo maratoni lielāko tiesu notiek tieši pa asfaltu. Es parasti treniņos, pēc iespējas, izmantoju meža takas un grants ceļus, jūrmalu, uz asfaltu pārejot kādu mēnesi pirms maratona. Nu un protams jautājums par labiem atsperīgiem apaviem, ar zoli kas nesit cauri trāpot kājai uz akmeni vai skrienot pa asfaltu.
Tas būtu pirmais, kas nāk prātā dzirdot runas par ceļu sāpēm. Kājas ir tas, kas visbiežāk pieviļ maratonistu. Ja kāds zina vēl kādus iemeslus, papildiniet mani
P.s. Labi būtu parādīties pie daktera - iespējams kāda kaite kaut kur dziļāk.
[+] [-]