Viedoklis: Kā es gāju spīdveju skatīties
Portāla Sportacentrs.com lietotāja, Biznesa augstskolas Turība otrā kursa studente, Diāna Rimele iesūtījusi rakstu ar saviem iespaidiem no 2. maijā notikušajām spīdveja sacensībām starp Daugavpils "Lokomotīves" un Ungārijas pilsētas Miškolcas komandām. Piedāvājam iepazīties ar Diānas viedokli par aizvadītajiem mačiem.
Lai arī neesmu biežs ciemiņš spīdveja sacensībās, vismaz reizi gadā cenšos apmeklēt sacīkstes, jo spīdvejs, tomēr, ir populārākais sporta veids Daugavpilī. Tā nu sanāca, ka svētdien nolēmu pirmo reizi šosezon nokļūt spīdveja stadionā. No paziņām biju dzirdējusi, ka pret Miškolcas komandu Daugavpils „Lokomotīvei” lielām problēmām nebūtu jārodas. Tā arī notika. Bet nu par visu pēc kārtas.
Pārsteidza tas, ka, neskatoties uz slikto laiku dienas pirmajā pusē, stadionā bija ļoti daudz skatītāju un brīvo vietu bija maz. Kā jau īstena spīdveja cienītāja, neiztiku bez programmiņas, jo tā ir viena no spīdveja pamatsastāvdaļām – ir iespēja pašai sekot sacīkšu norisei, rakstīt iegūtos punktus, kā arī salīdzināt visu braucēju iespēto.
Pēc krāšņā ievadšova, kad trekā svinīgi uz močiem tika ievesti visi sacensību dalībnieki, sākās arī pašas sacīkstes. Lai arī zināju, ka Miškolcas komanda ir potenciāli vājāka, nebiju gaidījusi, ka atšķirība meistarībā būs tik liela – „Lokomotīves” braucēji praktiski visos braucienos uzvarēja bez lielām problēmām, visbiežāk tiekot pie dubultuzvarām. Uzvarētāju liktenis noskaidrojās jau pēc pāris braucieniem, taču ne jau uzvarētāju noskaidrošana vienmēr ir tas pats svarīgākais. Ir taču interesanti pavērot, kā treka ovālu veic katrs no braucējiem, jo to pieejas ir ļoti atšķirīgas.
Ļoti patika, kā brauca jaunais Vjačeslavs Giruckis, kurš brīžiem diezgan atklāti ņirgājās par pretiniekiem. Braucot pārī ar Leonīdu Pauru, Giruckis pārliecinoši uzvarēja visos aizvadītajos braucienos, bet kopā ar Grigoriju Lagutu viņam nesekmējās un nācās izstāties. Šeit arī parādījās spīdveja pamatbūtība – braukšana komandas interesēs. Girucka vēlme apsteigt izcilo Grigoriju bija lielāka, nekā vēlme nodrošināt komandai vieglu dubultuzvaru, kas viņam maksāja iespēju vispār tikt līdz finišam.
Runājot par jau pieminēto Lagutu, tas ir vienkārši fenomenāls braucējs. Uzvarēja visu, ko vien varēja, pie tam paveica to ļoti, ļoti pārliecinoši. Varēja redzēt, ja būtu nepieciešamība, viņš būtu braucis arī vēl ātrāk. Daugavpilī Grigorijs ir ļoti mīlēts, to nevar nepamanīt pat neitrāls skatītājs. Skatītāju uzticību viņš attaisnoja pilnībā, bet par atbalstu pateicās viņiem veicot vairākus paraugdemonstrējumus sacensību noslēgumā.
Kādu laiciņu nebiju redzējusi Grigorija jaunāko brāli Artjomu, bet svētdien man radās tāda iespēja. Jāsaka, ka biju patīkami pārsteigta, jo, iespējams, drīz par viņu nerunās kā par Grigorija jaunāko brāli, bet gan kā par atsevišķu personību. Nobrauca viņš lieliski, praktiski nepieļaujot nevienu kļūdu, kas ir augstas meistarības rādītājs. „Lokomotīve” izvilkusi pilno lozi ar brāļu Lagutu piesaistīšanu komandai. Viss sākās ar Grigorija ierašanos, tad atbrauca Artjoms, bet tuvākajā nākotnē vēl vairāki jaunie braucēji savu karjeru grasās turpināt tieši Daugavpilī.
Daudz pirms sezonas tika runāts par Latvijas jauno talantu Maksimu Bogdanovu, kurš svētdien iekrāja bagātīgu punktu ražu, taču viņa sniegums mazliet nepārliecināja. Bija redzams, ka tehnika viņam sagatavota visaugstākajā līmenī, bet ar braukšanu kaut kas nebija kārtībā, iespējams, viņš nespēj savaldīt savu moci, kura potenciāls ir lielāks, nekā Maksima meistarība.
Tā kā par „Lokomotīves” uzvaru šaubu nebija, bija jāpievēršas citām izklaidēm, tajā skaitā arī ar galarezultāta prognozēšanu. Joka pēc izspļāvu, ka uzvarēsim ar graujošo 70:20, par ko draugi vien pasmīnēja, bet beigās izrādījās, ka nebiju tālu no patiesības – galarezultāts bija 67:23…
Sākumā bieži vien gribējās paņirgāties par ungāru nevarību, taču brīžiem pretinieku palika pat žēl, jo daugavpilieši ar viņiem spēlējās kā kaķis ar peli. Vienā no braucieniem pretinieku komandas pārstāvis ļoti sāpīgi krita, uz treka izbrauca pat ātrās palīdzības mašīna, taču, par laimi, ar sportistu viss bija kārtībā un Daugavpils slimnīcas labumi viņam nebija jāizbauda. Visu cieņu Daugavpils publikai, kas spīdvejistu pavadīja ar aplausiem, šādā veidā izrādot savu cieņu pret censoni.
Ne brīdi nenožēloju divas stadionā pavadītās stundas un iztērētos trīs latiņus, jo bija, ko redzēt. Meitene ne meitene, bet arī man bija interesanti pavērot lielā ātrumā traucošos motociklus. Tas viss gan būtu krietni garlaicīgāk, ja tribīnēs nebūtu to skatītāju tūkstošu, kas radīja fantastisku atmosfēru. Iesaku visiem vismaz vienu reizi dzīvē aiziet un izbaudīt spīdveja klātbūtnes efektu.
Diāna Rimele, BAT PR2V1
-1 [+] [-]
+3 [+] [-]
ar to gan nevajadzētu lepoties
[+] [-]
2) shim raxtam arii bija jaabuut ar to kad no kaadas skolas esi, jo tas ir uzdevums