Kā es braucu Polijas ralliju skatīties (1. daļa)

Kā jau pirms katra rallija (šis man bija ceturtais WRC rallijs) viss sākās ar kopā sanākšanu un izrunāšanu ko katrs ņem, kas vajadzīgs, ko ēdīsim, ko dzersim.

Protams, kā jau tas ierasts, tad viss sākās ar kavēšanu. Nokavējuši 30 minūtes, ar otru mašīnu 7:30 ceturtdienas rītā tiekamies Bauskā. Nākamā pieturvieta, neskaitot zaļās pieturas un pīppauzes, ir Kauņas lielveikals. Pa ceļam uz Kauņu konstatējām, ka manai automašīnai nav līdzi apdrošināšanas papīra (Protams, apdrošināšana ir izieta un ar to ir viss kārtībā). Pēc pāris zvaniem saņemu sms, kurā norādīts mans apdrošinātājs un līguma numurs, jo, ja nu kāds policists vai robežsargs apjautājas, tad lai ir ko parādīt.

Pēc Kauņas lielveikala nākamais pieturas punkts ir brokastis. Paēduši un padzēruši, dodamies uz Poliju. Pirms robežas daži, kas smēķē, uzsmēķē un mēs šķērsojam Polijas robežu. Jau gandrīz esam šķērsojuši robežu, kad viens vīriņš zaļā vestē novelk mani malā. Protams, zinot, ka nav apdrošināšanas papīra, pār ķermeni pārskrien aukstas tirpas. Atveru logu un šis man krieviski saka: Tehnisko pasi un pasi (tulkots no krievu valodas). Iedodu, šis apskatās un saka izkāp no mašīnas. Izkāpju, pieeju pie viņa un šis saka: Attaisi bagāžnieku. Attaisu bagāžnieku, kurš pārpildīts līdz lūpai. Šis paskatās vienā vietā, paskatās otrā un saka: Attaisi durvis. Attaisu durvis, kur pilns ar mantām. Šis atkal saka: Kur braucam?. Krievu valodā saku: Uz ralliju. Šis pasaka Ej uz mašīnu un pasēdi. Nu apsēžos un domāju, ko nu viņš man pateiks, kad atnāks no savas automašīnas. Pēc trīs minūtēm policists atnāk un saka: Laimīgu ceļu. Nu un priecīgi devāmies tālāk uz rallija centru – Mikolajki pilsētu. Pati pilsēta bija smuka un ļoti tīra.

Kā jau tas bija gaidāms, tad rallija pilsētā bija sastrēgumi, sastrēgumi un vēlreiz sastrēgumi. Pēc vairāku apļu riņķošanas noparkojāmies un devāmies uz servisa parku. Izstaigājuši servisa parku, sabildējuši un safilmējuši rallija automašīnas, devāmies uz veikalu, jo kopējo pārtiku nepirkām viss Rīgā, bet gan plānojām pirkt Polijā.

Rallija centrs

Miko Hirvonens dodas uz viesnīcu

Pēc veikala apmeklējuma dodamies uz rallija pirmās dienas pirmo ātrumposmu. Izbraukājuši trasi atrodam skaistu un interesantu līkumu, pie kura arī nobāzējamies. Uzcelām teltis, paēdam, iedzerām aliņu un devāmies pie miera. Lai arī iemigu, pēc neilga laika piecēlos no dīvainām skaņām. Jūtu, ka kāds lēnām un uzmanīgi staigā apkārt mūsu teltīm. Ar katru brīdi skaņa bija tuvāku un tuvāka. Kāds divas stundas grozījos turpu šurpu, bet iemigt nespēju. Kulminācija visam bija tas, kad pēkšņi mūsu miskaste apgāzās...Lai arī domas galvā šaudījās visvisādas, man ap plkst. 4:00 izdevās iemigt...Pirms pirmā posma, kurš sākās ap deviņiem pēc Latvijas laika, piecēlos jau sešos. Izeju no telts un konstatēju, ka miskaste apgāzta un tās saturs atrodas daļēji ārā. Kauli apgrauzti, tātad kāds tiešām ir bijis...Lapsa, vilks, bet varbūt kāds suns no tuvejās apkaimes?

Apskatot tuvējo apkaimi, konstatēju, ka mēs gulējām līdz ar finiša līniju. Pēc neilga laika rallija organizētāji nolemj finiša līniju pārcelt vēl tālāk. Iedzēruši rīta kafiju, tēju, dodamies skatīties pirmo ātrumposmu. Protams, kā jau visos rallijos, pirmās ekipāžas ir ārkārtīgi ātras un ļoti skatāmas. Dažiem, kas mūsu kompānijā uz WRC ralliju bija pirmo reizi, pat elpa aizcirtās pēc pirmajām ekipāžām (Pirmajā līkumā tieši pēc Miko Hirvonena sānslīdes skatītāji sportistam veltīja lielas ovācijas). Noskatījušies pirmo ātrumposmu, devāmies paēst brokastis un sakārtot mantas, jo pēc trīs stundām sportisti šo posmu veiks atkārtoti.

Jari Mati Latvala

Otro posmu skatījāmies jau citā līkumā. Lai arī šis posms sākās vienu stundu vēlāk nekā sākotnēji tas tika plānots, šis bija ļoti skatāms un baudāms līkums. Pēc pēdējās mašīnas ar smaidu uz lūpām devāmies uz mašīnām – pirmā īstā rallija diena bija izdevusies.

Turpinājums sekos...