Evarsons: "Ar Eiropas enduro sacensībām kaut kas nav kārtībā"

Lūdzu, pastāsti par sevi!

Mani sauc Kristians Evarsons. Baltijā braucu E3 klasē, Eiropā – E3 senioru klasē, klubā „apPasaule”. Latvijā braucu ar 72. numuru, Eiropā katru reizi numurs mainās. Tur skatās pēc kopvērtējuma. Itālijas posmā es startēju ar 406. numuru, jo kopvērtējumā biju 6. vietā. Pēc Itālijas atkritu nedaudz atpakaļ, tagad esmu 8. vietā E3 senioru klasē. Nākošais posms būs septembra sākumā Čehijā, tad noteikti būs 408. numurs.

Pastāsti, lūdzu, kā Tev veicās Enduro Eiropas čempionāta posmos!

Pirmais Eiropas čempionāts Enduro bija marta sākumā Spānijā. Spānijā, patiesībā, gāja diezgan smagi, jo tās bija pirmās sacensības pēc ziemas. Nebiju īsti trenējies. Tur arī bija karsts, kā jau latvietim vēl nepierasti. Daudz akmeņu, smagu pārbraucienu, bet viss, protams, jau beidzās labi. Spānijā pirmo reizi mūžā izņēma vienu Enduro testu. Tā vēl nekad nebija bijis, lai arī cik sarežģīts un grūts būtu tests, tas vienmēr bija līdz galam jāizbrauc. Šoreiz, pirmajā dienā, jau 2. aplī izņēma šo testu ārā. Tests vienkārši nebija izbraucams. Tur bija tuksneša smiltis kā milti.

Otrais Eiropas čempionāta posms Enduro bija Rumānijā, tas notika maija beigās. Rumānijā nekas īpaši traks nebija, tikai divas dienas pirms sacensībām salija lietus. Atkal bija dubļu jūra, kā vienmēr. Diezgan smags bija extreme tests, jo tur bija jābrauc pa baļķiem. Tests nebūtu tik smags, ja nebūtu lijis lietus – baļķi slapji un slīdēja. Bet arī viss kārtībā, līdz galam nobraucu.

Jūnija beigās 3. posms notika Itālijā. Itālijā trase bija diezgan vienkārša. Bija gan kalni, gan lejas, gan arī akmeņi, bet tā jau man ir zināma lieta. Nebija sveši šie šķēršļi, jo ne jau pirmo reizi braucu. Tur arī viss bija kārtībā!

Pastāsti, lūdzu, par dalībnieku skaitu Eiropas čempionāta posmos Enduro!

Dalībnieku skaits Eiropas čempionātos Enduro mainās. Vienās sacensībās ir vairāk, otrās mazāk dalībnieku, jo tas ir atkarīgs no tā, cik daudz piedalās vietējie motosportisti. Bet vispār, manuprāt, ar Eiropas Enduro kaut kas nav kārtībā, jo piedalās ļoti maz dalībnieku. Pēdējā posmā bija 115 dalībnieki. Eiropas mērogiem tas ir ļoti maz, jo katrā klasē sacenšas 10 sportisti, mazliet vairāk 11, 12. Mana E3 senioru klase ir viena no visvairāk pārstāvētajām dalībnieku skaita ziņā.

Enduro sporta aizsākums. Cik gadus jau Tu brauc Enduro?

Sāku 2000. gadā. Sākums bija grūts, jo es vēl nekad nebiju piedalījies sacensībās. 2001. gadā bija manas pirmajās Enduro sacensības. Vairāk vai mazāk piedalos visus šos gadus, kaut ar nelielām pauzēm. Ir bijušas gan veselības problēmas, operācija, gan arī citi apstākļi, kādēļ sanācis izlaist Enduro sezonu.

Kā Tu izdomāji, ka brauksi enduro?

Tēvs mani „ievilka” šajā sporta veidā. Mans tēvs Raitis Evarsons ir ļoti pieredzējis motokrosa un Enduro braucējs. Sapazināmies ar ģimeni, kura mums pārdeva pirmos „Gas-Gas” motociklus un tā viss aizsākās. Iepatikās un tagad jau tā ir kā neatņemama dzīves sastāvdaļa, jo viss pārējais tiek pielāgots motosportam. Mājās nebūs maizīte, bet uz sacensībām brauksim. Visa mana ģimene – mamma, tētis, māsa, sieva zina, ka viss tiek pakārtots sacensībām. Sacensības ir primārais, un viss pārējais tiek pielāgots. Kad ar šo sporta veidu saslimsti, tad tas nav ārstējams, tā ir diagnoze. Ja tas reiz ir asinīs, tad ir.

Kādi ir Tavi augstākie sasniegumi Enduro sportā?

2010. gadā biju Latvijas čempions Enduro, tā bija kāda trešā reize jau, bet šis bija īpašs gads, kad par dažām sekundēm biju ātrāks nekā Jānis Vinters un Lauris Ermanis. Pēdējā posmā, pēdējā dienā izšķīrās rezultāts, jo mums līdz šim pēdējam posmam bija vienāds punktu skaits. Tas, kurš otrajā dienā bija pirmais, tas tad arī bija Latvijas čempions. Šīs sacensības notika Jēkabpilī, un man izdevās abas dienas būt pirmajam. Tad arī kļuvu par čempionu. Šis gads un šī uzvara visvairāk palikusi atmiņā.

Vēl atmiņā visspilgtāk palikušas vienas no iespaidīgākajām sacensībām - 2004. gadā braucu Pasaules čempionāta „Six Day” sacensībās Polijā Kielcē. Komandā bijām seši: es, Jānis Vinters, Einārs Vinters, Lauris Ermanis, Eduards Stefanovičš un Madars Pureklis. Es biju visjaunākais dalībnieks (man bija 16 gadu) no visiem komandas biedriem. Dienu pirms izbraukšanas uz Poliju biju ieguvis motocikla vadītāja apliecību, jo tā bija obligāta prasība. Izdevās nobraukt visas 6 dienas. Mūsu komanda izcīnīja 14. vietu. Mājās ir sudraba medaļa. Šajās sacensībās bija tā, ja neatpaliki un finišēji, tad sportistam pienācās kāda medaļa – zelta, sudraba vai bronzas. Par cik sekundēm, minūtēm sportists atpaliek no līdera, tas iegūst kādu no medaļām. Par to vien, ka esi finišējis, saņem medaļu! Par cik nebiju ļoti tālu no līdera, tad man ir sudraba medaļa, viena medaļa un tādu Latvijā nav daudz. Tad arī no 2004. gada regulāri sākām braukt uz Eiropas posmiem Enduro. Vienu gadu izlaidām, bet tad man bija muguras operācija. Bet uz visiem pārējiem Eiropas posmiem esmu bijis. Vieglāk ir nosaukt valstis, kurās neesmu bijis, posmus, kuros neesmu piedalījies.

Kā Tev veicās Baltijas Enduro posmā Lietuvā?

Pirmā diena jau bija ļoti labi, to jau var redzēt pēc rezultātiem, kad savā klasē biju 1. vietā. Bija labi, trasīte viegla. Pēc Itālijas šīs bija manas pirmās Enduro sacensības Baltijā. Tad jau viss liekas ļoti viegli. Pārbraucieni brīžiem šķita garlaicīgi, jo Eiropā jau ir sarežģītāk. Te tā mierīgi. Abi testi bija ātri un patīkami. Otrajā dienā arī bija labi, īpaši nekur nekļūdījos. Savā E3 klasē pa abām dienām 2.vieta.

Tu organizēsi Enduro sacensības Zantē!

Jā, 16.-17. augustā rīkoju Zantē Enduro posmu. Es to darīšu pirmo reizi. Trase jau tiek gatavota. Būs trīs testi - krosa tests, Enduro tests un extreme tests. Kā jau Enduro pienākas. Centīšos šos testus veidot ne tik ļoti grūtus, lai citi arī varētu izbraukt. Pašam jau brīžiem šķiet, ka būs viegli, bet ir jādomā arī par citiem. Visi laipni aicināti, jo vairāk, jo labāk. Būs interesanti!

Kādi ir Tavi turpmākie mērķi?

Turpināšu braukt Enduro sacensībās Baltijā un arī Eiropā. Ne jau profesionāli, bet hobija līmenī. Tomēr jādomā ir arī par ģimeni!

Paldies par interviju un lai veicas arī turpmāk!

Paldies!

Informāciju sagatavija:
Luīze Mīkstā,
LaMSF praktikante