Jubileja: Kristers Serģis - ar čaklumu un entuziasmu var sasniegt daudz

Kristers Serģis jau no agras bērnības ir kopā ar motoru rūkoņu un benzīna smaku, jo viņa tēvs Jānis savulaik bija viens no labākajiem motokrosa braucējiem Padomju Savienībā, taču dažādu apsvērumu dēļ līdz lielajai pasaules skatuvei tā arī netika. Viņš mīlēja motokrosu, un vēlāk šo mīlestību pārmantoja arī jaunais Kristers, kuram tēta motociklu garāža pārvērtās par otrajām (un dažreiz pat pirmajām) mājām. Dažiem cilvēkiem grūti iztēloties, kā vienlaikus var auklēt bērnu un labot motoru. Arī savu vārdu Kristers ir ieguvis par godu kādreiz pazīstamajam zviedru motobraucējam Kristeram Hamergrenam.

Tiesa, pašā sākumā Kristers Serģis pat esot baidījies no skaļās motoru rūkoņas. Tiklīdz pie mājas vīri esot darbinājuši motociklu vai traktoru, tā puika skrējis pāri pagalmam uz mājas pusi, bet vēlāk gājis skatīties, vai tiešām tie dzelži ir tik briesmīgi kā izklausās.

Neskatoties uz to, ka viņa tēvs bija tik augstas klases motosportists, Kristeru vairākkārt gandrīz ‘’aizvilinājuši’’ citi sporta veidi. Tolaik popularitāti sāka iegūt hokejs, ar ko kādu laiku vēlējies nodarboties arī Serģis. Viņam pat piedāvāta iespēja trenēties kādā Rīgas hokeja skolā. Taču hokejs palika tikai hobija līmenī auksto ziemu trūkuma dēļ – Cēsīs bija tikai viens dabīgā ledus laukums, bet līdz Rīgai jāmēro tāls ceļš. Viņš varēja pievērsties arī vieglatlētikai, jo tolaik pamatskolas apmeklējuši daudzi vieglatlētikas treneri ar piedāvājumu nākt trenēties. Tāpat mammai radusies ideja par modernajām dejām. Taču visos gadījumos ceļi veduši atpakaļ pie motokrosa.

Kristers lielajā motokrosā iesaistījies jau kopš ļoti agra vecuma, jo regulāri braukājis līdzi Priekuļu motoklubam uz dažādākajām sacensībām. Vecais Serģis smējās, ka toreiz motokrosi notikuši ik svētdienu katrā zagļu ciemā. Šajās sacensībās Kristers iepazinās ar sacensību gaisotni un apskatīja konkurentu spēkratus. Tēvs parasti viņam uzticēja izrotāt savu motociklu ar uzlīmēm, kuras tolaik pārdeva gandrīz visās motokrosa sacensībās. Taču ar laiku tika piedāvāti arī nopietnāki uzdevumi, piemēram, starp braucieniem pārbaudīt, vai visas skrūves ir stingri pievilktas.

Parasti Kristers ar visiem norādījumiem labi tika galā, taču, protams, gadījās arī kļūdas. Tā 1982. gada PSRS čempionātā Ukrainas pilsētā Luckā (Kristeram bija tikai 8 gadi), kur Jānim bija labas izredzes pacīnīties par čempiona titulu, tieši Kristers pārbaudīja tēva moci starp braucieniem. Putekļu aizsargam, kas bija novietots zem stūres, puika lielu uzmanību nepievērsa, sak, kas tur var izjukt? Bet tieši šīs divas skrūves otrā brauciena laikā atlēca vaļā, un Jānis Serģis cerētās uzvaras vietā palika trešais. Kristeram tā bija liela vilšanās, un Jānis viņam nopūšoties todien teica: ‘’Dēls, motociklā nav nevienas liekas skrūves. Tām visām ir kaut kāda nozīme, jo citādi tās taču nebūtu tur ieskrūvētas…’’

Tikmēr Kristeram pirmā pieredze uz motokrosa motocikla nebija tik patīkama. Ar moci, kura motoru Kristers pats salika no tēva iedotas rokasgrāmatas, viņš pirmo reizi brauca Raunas trasē. Pēc dažām minūtēm viņa spēkratam noplīsa ātrumkārba un pārtrūka ķēde, bet pats braucējs pa pauguriem bija tā izkratīts, ka vairs nevēlājās braukt vispār. Taču, iespējams, tieši tās emocijas, ko motokross spēj dot, lika Kristeram pārdomāt. Septiņu gadu vecumā viņš klātienē piedzīvoja sava tēva triumfu ‘’Baltā brieža’’ trasē, uzvarot tobrīd labāko krievu sportistu Sergeju Ščerbiņinu – visi klātesošie tolaik nēsāja Jāni uz rokām, bet pats Kristers tā brīža emocijas salīdzināja ar 1998. gadu, kad pats pirmo reizi kļuva par pasaules čempionu.

Pirmajās sacensībās Kristers Serģis piedalījies jau 14 gadu vecumā ar 125 kubikcentimetru motociklu. Grūtākais tobrīd bija atrast pārinieku, kurš būtu gatavs sēdēt blakusvāģī. Visiem zināms, ka Artis Rasmanis, bērnības kaimiņu puika Cēsīs, bija Kristera pirmais ‘’oficiālais’’ pārinieks, taču pirms viņa bija ‘’izmēģināti’’ vēl daži. Pats pirmais bija Cēsu skolas klases biedrs Ingars Sils, taču viņš atteicās palīdzēt Kristeram labot motociklu. Pēc tam nāca cits skolas biedrs Ingvars Vīlips, taču viņš nespēja noturēties kulbā un piedzīvoja kritienu pēc kritiena. Pa starpu abiem vēl bija arī tēva kantētājs Andis Sīlis, kurš jauno censoni pēc pirmā treniņa slavējis, sakot, ka ātrums ir pietiekoši labs.

Tomēr visatbilstošākais no visiem bija sīkstais Priekuļu lauksaimniecības tehnikuma students Artis Rasmanis – viņš bija gan pietiekoši spēcīgs, lai noturētos blakusvāģī, gan labi zināja un saprata tehniku. Bērnībā viņi abi kopā piedalījās sētas velo mačos, kur pārāks bija nepilnus trīs gadus vecākais Artis. Bet jau savās pirmajās sacensībās – rūpnīcas ‘’Sarkanā zvaigzne’’ balvas izcīņā Cēsīs – viņi izcīnīja uzvaru un balvā katrs saņēma 50 rubļus vērto skrituļdēli ‘’Ripo’’. Tā abi kopā brauca līdz pat piektajam pasaules čempiona titulam.

1993. gada beigās gan abu ceļi pašķīrās, un pusotras sezonas laikā Kristeram nomainījās pieci dažādi kantētāji (motokrosa aprindās viņš pat ieguva iesauku passenger killer). Viens no tiem, Veno Sietiņš, bija tas, kurš palīdzēja Serģim panākt vienošanos ar savu galveno sponsoru - kokapstrādes uzņēmumu ''Nelss''. 1995. gada vasarā atkal atgriezās Artis, jo neviens cits Latvijā gluži vienkārši nespēja izturēt Kristera braukšanas stilu.

Pirmās lielās sacensības Kristeram Serģim bija Baltijas čempionāts Madonā 1990. gada 1. maijā, kur tika izcīnīta piektā vieta. Kristera tēvs, kuram tolaik, protams, bija ļoti liela autoritāte Latvijas motosportā, gāja skaidroties ar toreizējo LaMSF prezidentu Valdi Kleinbergu, jo noteikumi paredzēja, ka Kristers 16 gadu vecumā vēl nedrīkst piedalīties pieaugušo sacensībās. Tēvs viņam teica: ‘’Ļaujiet taču puikām pamāžoties, šie visu ziemu pa garāžu esot skrūvējuši un ar āmuriem pirkstus dauzījuši.’’ Tā prezidentu izdevies pierunāt un viņš atbildējis: ‘’Ja kādreiz kļūsiet par pasaules čempioniem, tad, ceru, vismaz paldies pateiksiet (diemžēl Valdis Kleinbergs nepiedzīvoja savu izteikumu, jo 1996. gadā aizgāja mūžībā).’’

Bet pirmās ārzemju sacensības (ārpus Padomju Savienības robežām) bija tā paša gada rudenī toreizējās VFR pilsētā Reinsdorfā. Tur Kristers piedalījās arī kopā ar savu tēvu. Visi četri braukuši uz Vāciju ar 1978. gadā ražotu ‘’Mercedes’’ mikroautobusu, kurā vajadzēja satilpināt arī motociklu. Pa ceļam uz Vāciju Eiropas iekarotāji braukuši cauri Polijai un tirgojušies ar visdažādākajām no mājas paņemtām lietām (ēdienu, televizoriem, mopēdiem, kafijas dzirnaviņām…), jo Polijas tirgos tolaik varēja ļoti labi piepelnīties.

1992. gada vasarā Markelo trasē (Nīderlandē) Kristers Serģis piedzīvoja savu debiju pasaules čempionātā. Sākumā gan šis starts bija zem jautājuma zīmes, jo nedēļu pirms sacīkšu sākuma Cēsīs Kristera motociklam salūza trešā ātruma zobrats. Taču vīriem kā palīgu ieteica kādu vietējo Nīderlandes motociklu tirgoni Sipu de Vitu, kuram plauktā bija kārtīgi restaurēts KTM motors, tomēr tas negāja iekšā rāmī. Sips izteicis vilinošu darījumu: uz divām sacensību dienām par 500 Šveices frankiem iedot klāt oriģinālo rāmi, ar kuru 1991. gada pasaules čempionātā startēja arī otrās vietas ieguvējs Edijs Ramons. Sacīts – darīts. Savās pirmajās ‘’Grand Prix’’ sacensībās Kristers finišēja attiecīgi 20., 19. un 21. vietā (tolaik pasaules čempionātos bija trīs braucieni).

Jau nākamajās sacensībās Betekomas trasē Beļģijā Kristers ieguva arī savus pirmos pasaules čempionāta punktus, otrajā braucienā finišēdams augstajā 15. pozīcijā. Pirmā uzvara ‘’Grand Prix’’ sacensībās tika gūta 1996. gadā Beļģijā (braucienos attiecīgi 4. un 1. vieta), par ko balvā tika saņemti 1200 Šveices franki.

Un tā Kristers Serģis ar Arti Rasmani uzkāpa motokrosa Olimpā, kļūdami par pieckārtējiem pasaules čempioniem (1997, 1998, 2000, 2001, 2002). Vēlāk Kristers braucis vienā ekipāžā arī ar Normundu Bērziņu, Ramonu van Millu, Svenu Verbrugi un Kasparu Stupeli. 2008. gadā viņš savu zvaigžņoto karjeru noslēdza, bet no motokrosa nekur neaizgāja. Šobrīd Kristers strādā par mūsu lielākā talanta Paula Jonasa menedžeri. Atliek novēlēt abiem – gan šīs dienas jubilāram, gan mūsu visnesenākajam pasaules čempionam motokrosā – veiksmīgu sekojošo sezonu.