Kaspars Liepiņš: "Vilemsens manās acīs nav pilnīgi nekas"

Gdaņskā, Polijā kopā ar Jorisu Hendriksu tikāt pie sezonas pirmās pasaules čempionāta (PČ) Grand Prix uzvaras, bet lielākos laurus līdz šim plūcis Daniels Vilemsens. Kā vērtē šogad iespēto un vai esi apmierināts?

Sezonas sākums izdevās labi, pat neierasti labi, Holandes smilšu trasē parasti neiet, tomēr šoreiz palikām piektie. Pēc tam Francijā gribējās kaut ko vairāk, bet sākot ar trešo posmu viss aizgāja. Lēnām nostiprinājāmies savā vietā, pirmssezonas darbs sācis atmaksāties. Pagaidām izskatās cerīgi, punktu deficīts nav nekāds rādītājs, kā nekā vēl vairāki posmi priekšā.

Kopvērtējuma galvgalī atrodas D.Vilemsens. Tavuprāt, šogad tev un Jorisam būs pa spēkam ielikt viņam un izcīnīt otro titulu?

Cerības ir, ja nebūtu, tad nemaz netrenētos. Esam pierādījuši, ka varam būt ātrāki un spēkos ir uzvarēt. Katrā ziņā viņš [D.Vilemsens – aut.] ir bezkaunīgs, pārgalvīgs, pret viņu ir grūti cīnīties. Tas, ka viņš ir daudz sasniedzis, nenozīmē, ka var braukt rupji. Vilemsenam pirmais un galvenais ir dabūt to pirmo vietu, viņš brauks līkumā virsū, ja vajadzēs. Tas nav korekti. Piemēram, Gdaņskā viņš sāka no 15. vietas, bet pusbraucienā aizkūlās līdz otrajai pozīcijai; daudzi viņu vienkārši palaida, jo zina – ja nepalaidīs, tad viss var beigties ar kādu traumu. Serģis, manuprāt, ir reāls čempions, sasniedzis visu godīgā ceļā, pret viņu ir respekts, savukārt Vilemsens manās acīs nav pilnīgi nekas.

Vai tad tiesnešiem par astoņkārtējā čempiona pārkāpumiem nav ziņots?

Pirmais posms Holandē pierādīja, ka pret Vilemsenu nav nekādu likumu. Atceros, turienes pirmajā braucienā viņš apstājās neatļautā vietā un aizskrēja pakaļ degvielas kannai. Viss bija uzfilmēts, protestēju, tiesneši to pieņēma un otrajā braucienā boksos personīgi bija ieradies Holandes FIM (Starptautiskās motosporta federācijas) pārstāvis. Vilemsens izdarīja tādu pašu pārkāpumu arī otrajā piegājienā, pa mikrofonu pilnīgi tika izziņots, ka viņš esot diskvalificēts. Nākamajā rītā atklājās, ka punkti viņam tomēr esot ieskaitīti, un nekādu protestu vairs iesniegt nevarēja...

Kāpēc notiek šāda acu pievēršana?

Galvenais priekšnieks ir no Holandes, savējiem tomēr piever acis. Viena daļa tiesnešu nesaprot, ko nozīmē cīnīties trasē. Piemēram, 1999. gadā Vilemsens Igaunijā naturāli nogrieza trasi, tādā veidā apdzina Serģi un kļuva par čempionu. Viņš vienkārši nemāk godīgi uzvarēt, pret Vilemsenu nav nekādu likumu...

Kādas tev un Jorisam ir attiecības ar holandiešu favorītu? Vispār sveicinaties?

Man un Jorisam ar viņu nav nekāda kontakta, ārpus sacensībām nerunājam, kā nekā viņš man ir braucis virsū, pat radījis traumas!

Pagaidām Kaspars Liepiņš ar Jorisu Hendriksu atrodas Daniela Vilemsena ēnā. Abi apņēmušies holandieti gāzt no troņa.
Foto: www.hendrickx-liepins.be

Toreiz, kad 2009. gadā kļuvāt par čempioniem, Vilemsens veselības problēmu dēļ bija spiests izlaist vairākus posmus. Tavuprāt, viņa nebūšana klāt bija svarīgs priekšnoteikums, lai varētu cīnīties par uzvaru?

Jā, toreiz nebijām gatavi cīnīties ar Vilemsenu, gadījās arī tā, ka pēdējā posmā Jorisa brālēnam Janam Hendriksam noplīsa mocis, kā dēļ arī viņš izstājās no spēles. Toreiz bija sakritības, katrā ziņā tagad esam līmeni pacēluši uz augšu, un Vilemsenam nākas sasparoties.

Pastāsti, kas notika pagājušajā gadā – ilgi turējāties vadībā, bet beigās kopvērtējuma uzvara izslīdēja no rokām, un Vilemsens astoto reizi tika kronēts par labāko. Kādēļ viss tā izvērtās?

Viss bija baigi labi, priekšpēdējā posmā radās problēmas ar tehniku, ar to arī zaudējām. Kopumā mocis mūs pievīlis divas reizes, tagad tehnika ir labākā kondīcijā.

Starp citu, kādēļ šogad lielākā daļu braucēju izmanto Zabel ražojumus, bet jūs ejat savu ceļu ar KTM?

KTM mums ir vislētākais un izdevīgākais variants. Mums ir nodrošināta tehniskā palīdzība, ir rezerves daļas, kā arī Jorisam labāk patīk braukt ar četrtaktu nevis divtaktu močiem. Pašlaik mums veicas labāk nekā tiem, kas izmanto divtakterus.

Bet KTM tehnika jūs pievīlusi izšķirīgos brīžos...

Jā, KTM pievīlis, tomēr viss notiek taupības nolūkos. Atšķirība starp Cābeļa un KTM piedāvāto ir tāda, ka mums mocis ir jāskrūvē pašiem, bet pārējiem ir Cābeļa garantēts serviss. Mums ir tehniskais nodrošinājums, tā ka ar servisu nav nekādu problēmu.

Labi, tad pastāsti, kā atradi savu šī brīža ekipāžas biedru Jorisu!

2006. gadā, kad Latvijas mērogā braucu kopā ar Kārli Leimani, piedzīvojām kritienu, Kārlis notraumējās, un sezona ātri beidzās. Aizbraucu līdzi [Kasparam – aut.] Stupelim uz pasaules čempionāta Beļģijas posmu, tur paralēli notika vēl kādas, starptautiskas, bet mazākas sacensības. Bija piedāvājums tur braukt kopā ar bijušo Serģa konkurentu Vilfrīdu van Vervenu, tam arī atsaucos un tādā veidā uztaisīju sev labu reklāmu; mani aicināja palikt Beļģijā, tomēr atteicos, jo mums ar Leimani bija sponsoru piešķirta nauda, cilvēcīgi nevarēju doties prom. Nākamās sezonas sākumā ar Kārli mēģinājām cīnīties pasaules čempionātā, tomēr viss beidzās, kad Aizputē salauzu kāju. Tā gada septembrī nāca piedāvājums no Jorisa, izbraucām dažus treniņus un uzreiz pateicu: ”Nākamgad braucam kopā!”

Zīmīgi, ka līdz jūsu abu sadarbības sākumam ne tev, ne Jorisam augsti rezultāti nebija redzami. Vai piekrīti, ka vislabāk tavs talants izpaužas tieši duetā ar Hendriksu?

Neesmu ar daudziem pilotiem braucis, taču varu teikt, ka Joriss ir labākais braucējs, ar kādu nācies strādāt. Sākumā man bija jātiek viņam līdzi, ielēcu no 20. vietas uz astoto. Lai uzturētu sevi formā, aktīvi skrēju krosus, Joriss sākotnēji fiziskiem treniņiem lielu uzmanību nepievērsa. Pārliecināju par to lietderību, kļuvām fiziski spēcīgāki, un rezultāti pamazām gāja uz augšu.

Un nākamā gada beigās jau uzlēcāt līdz čempiona titulam... Kā izdevās tik straujš kāpums?

Jā, 2008. gadā iznāca ceturtā vieta, gadu vēlāk sekoja čempionu tituls. Iznāca ļoti straujš kāpums, tā visa pamatā pacietīgs treniņu darbs. Vienkārši, likām soli pa solim klāt, un viens otru lēnā garā spiedām augšā.

Līdz ar sadarbības sākumu, Kaspars Liepiņš un Joriss Hendrikss strauji ielauzušies pasaules motokrosa elitē.
Foto: www.hendrickx-liepins.be

Kā īsti ir – Joriss tev kļuvis par labu draugu, vai tomēr attiecības ir lietišķas? Vispār, vai starp jums pastāv līgumi, kādas saistības jūs vieno?

Neesam parakstījuši neko. Mums ir sponsori tehnikai, busiņš ir nodrošināts, arī degviela ir atbalstītāju dāvāta. Neesam nekāda futbola komanda – tādu sponsoru, kas maksātu algu, mums vienkārši nav. Esam vienojušies, ka to, ko sacensībās nopelnam, to katrs paturam sev. Katrā ziņā mums atbalstītāji devuši iespēju brīvajā laikā piestrādāt – tad, kad ir laiks un vēlēšanās, Beļģijā izmantoju savu automehāniķa izglītību un strādāju vietējā servisā. Blaķenēs tādus naudīgos sponsorus piesaistīt ir nereāli, bet cīnāmies.

Tas nozīmē, ka vari jebkurā mirklī visu pamest un doties atpakaļ uz Latviju?

Droši vien, bet te ir labi apstākļi, tas patreiz neinteresē. Dzīvošana ir nodrošināta, vajadzības gadījumā man apmaksā aviobiļetes... Viss notiek, patīk sports, azarts, viss ir super.

Ar ko šobrīd nodarbojas tavi iepriekšējo ekipāžu partneri – Uģis Zvaigznītis un Kārlis Leimanis? Nebija tā, ka kādu būtu uzmetis?

Abi pašlaik uzturas ārzemēs, viens dzīvo vienā galā, otrs – otrā, pamatā kontakts ir iespējams, pateicoties draugiem.lv Attiecības ar viņiem ir ļoti labas, parasti ierodas Ķegumā mani atbalstīt.

Kādas ir attiecības ar pārējiem latviešiem, taviem konkurentiem, kas brauc PČ posmos? Dalāties ar padomiem, vai tomēr turat mēli aiz zobiem?

Attiecības ir ļoti labas, ļoti daudz ir strādāts kopā gan ar Stupeli, gan Daideriem. Stupelis vairāk palīdzējis profesionālajā ziņā, ar padomiem, savukārt ar Daideriem ļoti daudz strādāts treniņos. Baigi forši ir visus satikt.

Runājot par Stupeli, kā vērtē viņa veiksmes un neveiksmes? Kā nekā, pēdējais čempiona tituls viņam bija 2004. gadā, tāpat arī visas tās runas par nepietiekamo atalgojumu... Vai, tavuprāt, var būt runa par viņa iedomības kalngalu?

Kaspars ir daudz profesionālāks braucējs nekā es, viņš ir izgājis cauri mežonīgākajam darbam, kādam es cauri neesmu gājis. Iedomība tur noteikti nebija, domāju, ka Rupeiks gada sākumā nebija spējīgs nodrošināt finansējumu braucieniem visas sezonas garumā. Pieņemu, ka Kaspars tad labāk izlēma pastrādāt ar jaunajiem. Protams, tagad viņš ir atpakaļ. Ja runājam par čempiona tituliem, tad toreiz Kasparam nācās strauji pielāgoties Vilemsena līmenim – kāpt no 20. vietas uzreiz uz pirmo. Tie gadi viņam bija daudz grūtāki nekā man sākumā, kaut kas no tā varētu būt jūtams šodien. Daudz kas ir atkarīgs arī no braucēja. Šosezon Rupeikam ir jauna tehnika, un laikam viņš nav līdz galam piešāvies. Kaspars arī ir atgriezies tikai nesen, tādēļ pagaidām rezultāti viņiem ir tādi, kādi tie ir. Vienkārši, bez naudas nekas nenotiek.

Labi, tad kā komentē brāļu Daideru sniegumu? Sezonas sākumā abi pieteica sevi diezgan ambiciozi, pagaidām no jums viņi atpaliek. Kā domā, kādēļ viņiem neiet tik labi kā jūsu ekipāžai – pie vainas ir fiziskā negatavība, tehnika, augstprātība?

Viņi ir vieni no stiprākajiem fiziskajos rādītājos, bet būt stiprākajam nenozīmē būt labākajam trasē. Abiem ir jābūt kā cimdam ar roku. Šogad piecas pirmās blaķenes ir drusciņ pārākas, bet pārējie, ja startā izsprāgst, var noturēties starp līderiem. Fiziskā sagatavotība viņiem bija un ir daudzsološa, bet visu laiku sīvi jācīnās. Augstprātība tur noteikti nav, domāju morāli ir tikt grūti ārā no bedres. Arī komandas darbam ir liela nozīme, iespējams, ka viņiem kāds ķēdes posms nestrādā, kā vajag.

Labi, parunāsim atkal par tevi. Šogad oktobrī svinēsi savu 27. dzimšanas dienu. Nav jau domas par karjeras beigām? Kā vispār ar veselību?

Nav tādas domas bijušas, jūtu, ka vēl ir laiks braukt un strādāt. Par veselību sūdzēties nevaru. Droši vien ar jaunajiem nākotnē neņemšos, neesmu tik profesionāli izgājis tam cauri, daudzas lietas pats vēl nesaprotu. Vismaz par sēdēšanu blaķenē - to es saprotu simtprocentīgi, ja vajadzētu, būtu spējīgs dalīties ar gudrībām.

Pašlaik dzīvo Beļģijā – kā esi iedzīvojies? Flāmu valodu pārvaldi?

Viss kārtībā, flāmu valodu vēl neesmu iemācījies, jo darbi un treniņi paņem daudz laika, kaut kādas elementāras lietas, protams, varu pateikt. Lielākā komunikācija notiek angļu valodā, bet, pasmejoties ar komandas personālu, mēģinu runāt flāmiski un arī holandiski, bet pagaidām vairāk nošauju kaut ko greizi...

Kur tevi Beļģijā Joriss ir izmitinājis, dzīvo laukos vai Briseles pievārtē?

Sanāk 60 km no Briseles, 40 km no Antverpenes. Tie ir kā mazi lauki, bet viss ir tepat apkārt. Joriss ir mans kaimiņš, Hendriksu uzņēmums manām vajadzībām dāvājis neizmantotu ēku. Ir labi, nav jāsēž cauru dienu kopā.

Ko domā par dzīvi Beļģijā? Dzirdēts, ka Briselē jauniešu bari katru vakaru sēž uz vecpilsētas laukumu bruģa un tusējas līdz nemaņai... Kaut ko no tā esi izbaudījis?

Esam ar Jorisu tāpat pastaigājušies, bet tepat uz vietas izklaidēties nav īsti sanācis laika. Man patīk darba ritms, cilvēki, kas smaida, tas dāvā sajūtas. Te dzīvo ļoti pozitīvi cilvēki.

Kā minēji, lielu daļu ikdienas veido treniņi. Izstāsti vienkāršam līdzjutējam, kā notiek gatavošanās startam! Svarīgākais darbs ir pirmssezonā, vai tomēr aktīvajā laikā no treniņiem arī neizbēgt?

Pēdējos trīs gadus ar Stupeli un Daideriem novembra beigās Zviedrijā ar distanču slēpēm slēpojam, līdz janvāra beigām palieku Latvijā – apmeklēju svaru zāli, peldu baseinā, protams, arī slēpoju. No janvāra beigām sākas braucieni ar moci, tagad pamatā darbs ar divriteni un skriešana. Tā ka atpūtai nekāds laiks nesanāk.

Kā ar pārbraucieniem? Fizisko formu to biežums neietekmē? Nav tā, ka pēc pārbraukšanas komandas personālam gribētos mest platu līkumu?

Ar pārbraucieniem nav tik traki, uz Poliju bija nedaudz nogurdinoši, arī uz Latviju būs pagrūti. Vistrakākie kilometri ir Ukrainā un Krievijā – ceļi Latvijā vēl ir normāli, bet tur tie ir briesmīgi. Svelme ir jau pierasta lieta, bet lielie ceļojumi vienalga prasa izturību. Agrāk pārbraucieni baigi patika, toreiz tā šķita kā iespēja apskatīt pilsētas, apceļot valstis, bet tagad ir baigais pieradums. Ceļojumu laikā ākstāmies, pasmejamies, citreiz kādu atelpas apstāšanos paņemam, lai izbraukātos ar riteņiem, bet tā viss parasti ir pozitīvi.

Diezgan aktīvi esat braukuši arī Beļģijas čempionātā, esat turienes trīskārtējie čempioni. Kāda tur ir interese par blakusvāģiem? Par jums prese raksta? Ko vari pastāstīt par faniem – par latviešiem labāki?

Pirms Beļģijas posma filmējāmies TV, bija intervijas, interese valstī bija sakāpināta. Par Beļģijas čempi - vienā no posmiem Joriss satraumēja plecu, esam izlaiduši trīs posmus, un viss ir beidzies, par čempioniem šogad nekļūsim. Par faniem – mūsējie noteikti labāki, katrā ziņā Janam Hendriksam līdzjutēji tomēr ir aktīvāki nekā Jorisam. Jebkurā gadījumā visi posmi ir svarīgi, Jorisam īpašs bija Beļģijas Grand Prix, man – Latvijas.

MX-1 sacīkstes pasaulē ir ļoti populāras, tur apgrozās krietni lielākas naudas summas nekā blakusvāģos. Kādēļ blaķenes ir tādā pabērna lomā?

Tikai tāpēc, ka nav rūpnīcu atbalsta – blakusvāģus saražo aptuveni 50 pa gadu, bet solo moči uz līnijas iznāk 100 gabali dienā. Ja KTM vai Yamaha ražotu blakusvāģus, viss izietu citā līmenī.

Vai pēc tev zināmās informācijas, kāds ar rūpnīcām ir mēģinājis runāt?

Droši vien kāds mēģinājis ir, bet tas pagaidām viņiem nešķiet interesanti, process vienkārši ir dārgs. No vienas puses, tas ir jocīgi, blakusvāģu braukšana ir ļoti skatāms sporta veids. Piemēram, daudzi KTM solo braucēji nebija redzējuši blakusvāģus, neticēja, ka pa tramplīniem varam tā pabraukt. Ātrumi mums ir krietni auguši, varam nobraukt tikpat labi vai vēl labāk nekā solo klase, tramplīnos varam uzlēkt augstāk, bet intereses vienalga nav.

Labi, iedomājies, ka tagad ir 2021. gads. Tev ir nepilni 37 gadi. Iztēlojies, ar ko tajā brīdī nodarbosies, cik attīstīti ir blakusvāģi, cik titulus būsi izcīnījis?

Grūti iztēloties, nezinu, vai vēl braukšu tik ilgi. Ceru, ka konkurence pieaugs un vispārējais līmenis attīstīsies. Noteikti nāks jauni sacensību virzieni, tas būs baigākais atklājums, ja būs frīstails ar blaķenēm - ar Jorisu smejoties esam domājuši, kā uzmest salto... (smejas.)

Nav bijusi doma mest Latvijas pasi pie malas un pieņemt Beļģijas pavalstniecību?

Nē, viennozīmīgi gribētos būt Latvijā, strādāt, veidot biznesu, jo esmu tur uzaudzis. Patreiz dzirdot ziņas, Latvijā iet grūti, daudzi draugi brauc projām, gados jauniem cilvēkiem baigi grūti atrast darbu... Tas viss tomēr satrauc, bet ir tā, kā ir un cerēsim uz labu.

Varbūt jāseko Arta Rasmaņa piemēram un jāiet politikā?

Nezinu, vai iet politikā, bet patīk Serģa darbs, gribētu vadīt mazo uzņēmumu. Sakari ir, sports dod baigāko plusu. Piemēram, Serģis bija īstajā vietā un īstajā laikā, tas viņam krietni atvieglo biznesu. Esmu optimists un ceru izmantot iespējas.

Tuvojoties beigām, pastāsti, kas jādara jaunam censonim, kurš apņēmies kļūt par blakusvāģu kantētāju? Izskaidro, kāds bija tavs ceļš lielajā sportā!

Visu laiku biju fiziski aktīvs, bērnībā braucu BMX. 18 gadu vecumā, kad mācījos tehnikumā, bērnības draugs Uģis Zvaigznītis atveda krosa blakusvāģi un aicināja sēsties iekšā. Biju uztrenējis līdzsvara sajūtu, tas baigi palīdzēja. Bija baigais entuziasms, ar vecāku finansējumu sākām braukāt Latvijas posmos. Bija forši, toreiz paši visu skrūvējām, taisījām, lēnām kāpām uz augšu. Bet tā vispār - Latvijā nav tās sistēmas, kur tiktu audzināti jaunie braucēji, Holandē tāda ir, un Vilemsenam noteikti būs sekotāji. Jebkurā gadījumā atmosfēra, adrenalīns un prieks par to, ko daru – tas viss notur blakusvāģu sportā.

Ko vēlies pateikt saviem līdzjutējiem? Starp citu, ko būtu gatavs izdarīt, ja no Latvijas posma aizbrauksi kā uzvarētājs?

Turiet par mums īkšķus, darīsim visu pēc labākās sirdsapziņas! Iepriekšējos gadus sezonas beigās rīkojām pasākumu faniem Beļģijā, šogad to pašu varētu izdarīt Latvijā. Bet, ja uzvarēšu Ķegumā, tad visu skatītāju priekšā apskriešu apkārt Zelta zirga trasei! Visi varēs filmēt, noteikti pēc tam kopā pasmiesimies!

Kaspars Liepiņš

Dzimis: 1984. gada 11. oktobrī
Dzimtā pilsēta: Cēsis
Augums: 186 cm
Svars: 83 kg
Izglītība: Priekuļu tehnikums (automehāniķis)
Mīļākā mototrase: Jauera, Vācija
Ģimenes stāvoklis: neprecējies, bet aizņemts
Hobijs: slēpošana, līdzjušana rallijiem (WRC)
Pirmoreiz blakusvāģa kulbā sēdos: 2002. gada nogalē
Pirmās nopietnās sacīkstes: 2003. gada Latvijas čempionāts
Skaistākās atmiņas: 2009. gada Rudersbergas posms, pasaules čempiona titula izcīnīšana
Sliktākās atmiņas: 2007. gada Latvijas čempionāta Aizputes posms (piedzīvots kājas lūzums)
Grūtākās sacensības karjerā: 2008. gada Ukrainas posms
Mīļākā mūzika: Gustavo, Limp Bizkit, 50 Cent
Iecienītākais apģērbs: pēc izjūtas, dizaineriem līdzi nesekoju
Baudāmākās filmas: ”Ātrs un bez žēlastības 5”, ”Eiss Ventura: Zvēru detektīvs”
Dzīves moto: Censties, neskatīties atpakaļ un doties uz priekšu
Citiem iesaku: smaidīt un priecāties