Vitautu Doni 1970.gada Nācijās aicināja braukt lēnāk

Tiesa gan, laikā, kad Donis tajā startēja, sportists bija spiests aizstāvēt nevis savas valsts, bet PSRS godu, jo diena, kad jaunais motokrosists devās vienā trasē ar pasaules meistariem, pienāca jau 1970.gadā, cīņām norisinoties Itālijā. Taču no četriem tajā laikā nepieciešamajiem Nāciju izlases sportistiem, kopā ar Doni startēja arī tolaik jau krietni pieredzējušais Andris Kļaviņš.
Vitauta Doņa aizraušanās ar motokrosu sākās jau bērnībā, 5.klasē iestājoties „Bieriņu” motokluba pulciņā. „Tur norisinājās motociklu apmācības tiem, kas lika tiesības. Jaunieši mācījās braukt astoņniekus un mums bija lieli prieki – ļāva pēcāk mocīšus aizvest uz garāžu, pa ceļam izmest kādu līkumu un notīrīt,” atceras sportists. Tieši motoklubā arī pamanītas jaunā entuziasta dotības – klubs bija nopircis jaunus čehu mopēdus „Stadion” un Zolitūdes hipodromā tika rīkotas sacīkstes, lai testētu eksperimentālos spēkratus – „Es šīs sacīkstes uzvarēju un tad visiem bija lieli brīnumi par to, kā es ar šādu standarta „Stadion” mopēdu varēju uzvarēt, „ieliekot” eksperimentālajiem. Tā tas viss sākās – motokross,” stāsta sportists. Drīz pēc tam Donis startēja pirmajās sacīkstēs un izcīnīja augsto 3.vietu.
Pienākot 16 gadiem sportists nolika motocikla tiesības un tika pie kārtīga spēkrata, ar kuru sāka braukāt pa sacensībām. Drīz vien turpat līdzās trasē tika satikti arī pārējie tā laika izcilākie braucēji – Vilis Brūnis, Andris Kļaviņš, Gunārs Draugs un citi. „Tad jau vecajiem braucējiem plāni klājās, tiem bija jālaižas prom,” smejas sportists. Tad sekoja došanās uz dienvidiem, kur tika aizvadīti PSRS etapi, bet pirmās problēmas sagādāja novecojusī tehnika – konkurenti sacīkstēs brauca ar ČZ motocikliem, kamēr šie sportisti joprojām ar vecajiem spēkratiem. Taču, neskatoties uz ievērojami atšķirīgo aprīkojumu, Vitauts Donis 30 ČZ konkurencē finišēja 12. Ar to bija pietiekami, lai jauno talantu pamanītu PSRS izlase un paņemtu savā paspārnē.
Sportists atzīst, ka savulaik izlasē gājis visādi un ne vienmēr izlases lēmums bijis tas pareizākais, bet neko nevarēja padarīt. „Dotības mums tolaik bija, mēs būtu tālu tikuši, tikai nepaveicās,” stāsta Donis, atsaucot atmiņā tā laika ierobežotās iespējas. Sportista uzsver, ka savulaik viņam un Vilim Brūnim daudzi paredzēja pat pasaules čempionu titulu, bet viss negāja kā gribētos un nereti pie tā sava vaina gan izlasei, gan piedzīvotajām traumām. „Tad, kad es biju vislabākajā formā, Viļņā norisinājās PSRS etaps un tur pretinieku man nebija, taču salauzu atslēgas kaulu. Trauma jau nebija briesmīga, bet, kamēr atkal tiec pie labas formas – izlasē tevi vairs neņem un gads tiek pazaudēts. Tolaik izlasē bija tā – kamēr vari, tikmēr labi, kad nevari – neesi vajadzīgs.”
Taču, kad 1970.gadā tuvojās nozīmīgais Nāciju kauss, tad gan sportisti veselu mēnesi iepriekš Maskavā esot tam trenējušies. Donis atceras, ka Kļaviņa vietā bija plānots Arnis Angers, sportists, kurš savulaik PSRS izlasē jau izcīnīja Nāciju čempionu titulu, taču viņam esot bijusi traumēta roka, tādēļ kopā ar Doni 1970. gada Nācijās startēja pieredzējušais Kļaviņš.
Nāciju kauss norisinājās Madžorā, Italijā, tieši tajā trasē, kur šogad tika aizvadīts arī Pasaules čempionāta posms un kur cīnījās mūsu pašreizējie motobraucēji. Taču, sekojot līdzi Pasaules čempionātam, Donis atzīst, ka laika gaitā trase nedaudz pārveidota. „Tā bija interesanta trase, kurā bija viens milzīgs kalns – tur lēni uzbraukt nevarēja, ja kāds tur nokrita, tad viņu lejā jau gaidīja. Tur sanāca tā, ka pus kalnā jāveic lēciens uz vēl vienu kalnu un lēni nevarēja uzlēkt. Atceros, ka vienā no braucieniem bija vesels bariņš, kas stāvēja lejā un gaidīja, kad kalns nozudīs. Bija tikai kādas divas vietas, kur varēja normāli tikt līdz galam,” stāsta sportists. Agrāk trases bijušas daudz savādākas, reti kura bija mākslīgi veidota ar mākslīgiem tramplīniem. „Tad jau nevarēja ar ČZ uzlekt - kaut kas salūztu,” smejas Donis.
Tolaik komandā bija 4 nevis trīs sportisti, kā esam pieraduši šodien, un visi startēja ar 500cm3 motocikliem. Donis PSRS izlasē bija jauniņais, pārējie - jau pieredzes bagāti braucēji. Arī formāts atšķirīgs - treniņi ilga 4 stundas, kuru laikā katrs varēja braukt kā vēlas, bet apļa laiks tika uzņemts – „Varēja nebraukt, pagulēt stundu, tad atkal pabraukt.” Taču arī šeit atkal iegāza tehnikas atšķirības – tas bija periods, kad notika motociklu maiņa, kamēr PSRS izlase brauca ar ČZ motocikliem, tikmēr pārējiem jau bija jaunie japāņu moči un, kā atzina sportists, „tur jau vairs nevarēja cīnīties, tā maiņa visu apstādināja”.
Pirmajā treniņbraucienā Vitauts laika ziņā bija 22.vietā, pēcāk pakāpās jau uz 16.vietu , tad 12., līdz beidzot uzrādīja 8.labāko apļa laiku. Lai gan treneriem prieks, sportists treniņu laikā bija sasitis 5 ČZ priekšējos riteņus un Donis vēl skaidri atceras viņam sacīto: „Tev jābrauc lēnāk, mums vairs nav riteņu”. Vēl šodien šis teikums liek sportistam pasmaidīt to atceroties, jo pirmo reizi kāds lika braukt lēnāk, pie tam tik nozīmīgās sacīkstēs.
„Kaut gan man bija labākais apļa laiks mūsu izlasē, treneri nolēma mani nostādīt pie starta līnijas otrajā rindā. Tā kā pie barjeras nebija vietas, tad no katras izlases vienam braucējam bija jāiet otrā rindā. Protams, biju dusmīgs – cīnījos, lai sadzītu nezin kādus labus laikus, bet tieku ielikts 2.rindā,” stāsta Donis. Pirmajā braucienā sportists finišēja aptuveni 21.vietā un nākamajā braucienā jau palaists pirmajā rindā. Taču tad sekoja trauma – cita motocikla pakaļējā riteņa mests akmens trāpīja tieši sportistam kājā, izraisot kaula plīsumu. Līdz ar to jaunais talants, lai cik apņēmīgs, bija spiests braukt malā. Sacīkstes norisinājās rudenī un ar šo traumu arī sākās visas lielās nelaimes, jo sportists arī nākamajā sezonā satraumējās un bija spiests gadu izlaist.
Taču nepamanīt Doņa talantu šajā sporta veidā nevarēja. Neilgi pēc tam pasaules čempiona titulu izcīnīja viens no biedriem, Genadijs Moijsejevs – sportists ar kuru Donis cīnījās vienlīdz spēcīgi. Piemēram, armijas sacīkstēs Donim izcīnīta pirmā vieta, Moisejevam – otrā, taču Donim piepildīt sapni kļūt par pasaules čempionu tā arī neizdevās. Viens no galvenajiem iemesliem, kādēļ sportists bija spiests pamest savas motobraucēja gaitas, protams, bija kārtējā trauma. „Es izgriezu celi un tas ļoti ilgi sāpēja, tāpēc biju spiests nebraukt sacīkstēs”. Pēc tam sportists aptuveni 8 gadus pat skatīties uz motokrosu nevarēja - „Bija grūti, sirsniņa sāpēja.” Vēlāk Vitauts atkal kāpa uz moča un startēja skijoringa sacīkstēs, kur vairākus gadus viņa komanda turējās līderos.
Kā jau īstens motobraucējs, gan dzīvē, gan sirdī, Donis nevarēja laist garām šogad Latvijā rīkoto Nāciju kausu. „Iespaids jau nu vienreizējs, kad esi klāt. Katru gadu braucu uz Pasaules čempionāta etapiem Latvijā, bet te bija cita atmosfēra. Sacīkstes grandiozas – nav ko piebilst,” viņš stāsta. Pieredzējušais sportists lepojas ar mūsu izlases uzrādīto sniegumu, sakot, ka „mūsējie bija ļoti labi, bet drusku nepaveicās, tā jau parasti ir – ja sacīkstes ir mājās, tad būs sliktāk, jo uztraukums ir lielāks un domas raisās ap to, kā labāk braukt”. Līdzi tiek sekots arī Pasaules čempionāta posmiem un mūsējo sniegumam tajā. Īpaši izcelts tiek Paula Jonasa sniegums, uz kuru Donis liek lielas cerības – „Jonasam viss vēl priekšā, tas puisis daudz sasniegs, viņā ir viss nepieciešamais!”

Interviju sagatavoja: Kristīne Ābelniece, LaMSF praktikante