Kaspars Liepiņš: "Vēl viss nav zaudēts"

- Izstāsti, kā jūties pēc jums ļoti neveiksmīgā Beļģijas GP?
- Sacensības bija ļoti neveiksmīgas. Pirmās dienas sajūta bija slikta, bet tagad jau viss ir normāli. Neveiksme sāk mazliet piemirsties, jo cenšos neskatīties atpakaļ un jāgatavojas nākamajam posmam.

- Kā jūtas Joriss Hendriks?
- Arī normāli. Izrunājāmies abi divi. Kā bija, tā bija, neko jau nevar vairs izdarīt. Tās divas nulles ir fakts, kaut gan sākumā viss bija tā kā pēc rokasgrāmatas. Izcēlām abus startus, aizbraucām projām – un viss cauri... Vienkārši neveiksme. Kā jau katram sportistam kādreiz gadās, uznāk neveiksmju līnija. Šoreiz bija mūsu kārta. Vinnējām kvalifikāciju, gājām pie starta kā pirmie, un šoreiz kvalifikācija trases īpatnību dēļ bija ļoti svarīga, lai varētu izvēlēties labāko starta vietu. Izvēlējāmies starta vietu, vinnējām abus startus, aizbraucām pa priekšu un izstājāmies. Kaut gan nebija nekādas tehniskas problēmas ar motoriem. Vienkārši, akmens un ķēde pušu un viss. Tālāk nekur netiec. Mocis rūc, viss darbojas, bet uz priekšu netiec.

- Čempionātā tā situācija bija tāda, ka, ja jūs abus šos braucienus būtu vinnējuši, tad būtu kļuvuši par PČ līderiem, apsteidzot pašreizējo līderi Danielu Vilemsenu par 2 punktiem?
- Laikam jau tā būtu bijis, ja būtu nobraukuši, protams.

- Nu viss jau nav zaudēts. Priekšā Vācijas GP un vēl daudzi citi posmi. Domājams, ka Daniels tik ātri vēl neparādīsies?
- Laikam jau nē. Mēs Beļģijas GP runājām ar Daniela mehāniķi, kurš teica, ka 6 nedēļas tas ir minimums. Tagad 2,5 nedēļas viņam ir jāstaigā ar kruķiem, jo Daniels nedrīkst kāju likt uz zemes. Tas nozīmē, ka noteikti viņš nebūs ne uz Vāciju ne uz Dāniju. Es domāju, ka arī ne uz Ķegumu un Krieviju.

- Šobrīd ir tā, ka Jorisam jāķer savs brālēns (Jana Hendriksa ekipāža)?
- Nav jau tik slikti. Sākumā likās, ka viņi būs krietni aizmukuši projām, bet 11 punkti, tas nav nekas. Protams, priekš mums tas ir slikti, mēs pazaudējām visu ko bijām iekrājuši un vēl. Tagad mums ir jācenšas panākt viņus un citus. Turpat vēl brāļi Daideri 4 punktus aiz mums. Tā kā tagad mēs esam četras ekipāžas ar līdzīgām izredzēm.

- Pēc tam, kad veicāt notikušā dziļāku analīzi, vai ir kādas domas kā to novērst, lai sekas nākamreiz nebūtu tik kritiskas?
- Ir šis tas padomā, par ko tika jau iepriekš domāts, bet likās, ka, ja visu pagājušo gadu mēs nobraucām bez nevienas izstāšanās, arī Genkas trasē nekas nevar notikt. Daudziem bija problēmas ar akmeņiem, kad tie tiek starp ķēdes zobratu un pārplēš ķēdi. Mums pagājušo gadu nekādu problēmu nebija, jo visas reizes finišējām. Pieredze rāda, ka bija jāsagatavojas nopietnāk.

- Bāze, kurā Tu tagad dzīvo – kas šeit bija iepriekš?
- Šeit iepriekš dzīvoja viena ģimene, kurai piederēja savs konditorijas cehs aiz sienas. Viņi te dzīvoja un strādāja. Šiem cilvēkiem pienāca grūti laiki, un tad viņi šo ēku pārdeva Hendriksiem pirms 5 vai 6 gadiem. Kad Hendriksi mani uzaicināja savā komandā, tad te viņiem jau dzīvoja mehāniķis Jānis Antons. Tad atbraucu es, un arī iekārtojos tepat, kur dzīvoju jau no pagājušā gada janvāra. Latvijā atgriezos tikai uz pāris mēnešiem gada beigās. Tagad atkal visu laiku dzīvoju bāzes vietā.

- Kad Tu dzīvo Beļģijā, kāds ir Tavs dienas ritms?
- Septiņos no rīta ceļos, paēdu brokastis un astoņos dodos uz darbu. Strādāju līdz pat 17.00, bet nav tā, ka man obligāti visu laiku jābūt darbā, jo jautājums ir sakārtots tā, ka jebkurā brīdī, ja vajag, varu paņemt sev brīvu. Pirms GP posmiem es ceļos agrāk no rītiem, pirms eju uz darbu veicu rīta rosmes, tad pastrādāju darbā, bet vakarā notiek treniņš. Ap astoņiem esmu mājās un liekos gulēt. Diena beigusies.

- Par ko Tu strādā, ja nav noslēpums?
Par automehāniķi principā, bet veicu arī auto krāsošanas darbus un vēl visādus citus darbiņus. Darba vieta atrodas 12 km no bāzes vietas.

- Tevi darbā iekārtoja Hendriksa kungs vai pats to atradi?
- Es pats sev atradu darbu. No sākuma strādāju citā vietā, bet bija grūti apvienot to ar sportista karjeru. Tad man pavērsās šī iespēja. Galvenais, ka tagad varu apvienot darbu ar sportu.

- Tad jau gluži par profesionālu sportistu Tevi nevar uzskatīt, jo maizīti pelni sev pats?
- Tieši tā, gluži par profesionālu sportistu mani nevar uzskatīt. Algu klubā ikdienā es nesaņemu, bet mums ir vienošanās par katru sacensību. Atkarībā no tā, kā mēs nobraucam, saņemu no sporta nelielu bonusiņu.

- Bet kā vari apvienot treniņus ar darbu ziemas laikā, kad ir jāveic liels sagatavošanās darbs fiziskā jomā?
- Ziemas laikā es nestrādāju, bet cītīgi gatavojos sezonai. Savukārt sezonas laikā cenšos iekrāt naudu, lai pirms nākošās sezonas varu dažus mēnešus cītīgi trenēties. Ziemā trennējāmies kopā ar Kasparu Stupeli, un šogad man ir daudz vieglāk uzturēt fizisko formu, to apvienojot ar darbu.

- Vai Kaspars Stupelis tagad ir kļuvis par visu kantētāju treneri? Es zinu, ka viņš neliedz padomu arī citiem sportistiem?
- Kaspars man palīdz jau no 2005. gada. Viņš vairāk strādā ar Artūru Līcīti, es viņiem pieslēdzos brīžiem. Ziemā uz nometni Zviedrijā. Kopā trenēties vienkārši ir daudz jautrāk un vieglāk labi sagatavoties.

- Vienam patīk skriet, citam vairāk braukt ar riteni, vēl citam slēpot. Kas Tev patīk labāk?
- Kamēr nebiju guvis kājas traumu, man vairāk patika skriet, bet šogad pārsvarā braucu ar riteni, dažreiz protams arī uzskrienu. Ziemā liels akcents tiek likts uz slēpošanu.

- Pastāsti, ko Tu kā būtībā profesionāls sportists lieto uzturā?
- Šeit jānodala vairākus jēdzienus. Pirmkārt, ir jau, protams, visādas lietas ko gribētu, bet ko kā sportists nedrīkstu atļauties, jo tas nav veselīgi un traucē sportam. Otrkārt, no tā, ko drīkst, cenšos ēst daudz augļus un salātus. No rītiem, kā vienmēr latviešu sportistiem pieņemts, auzu pārslu putru. Pa dienu rīsus, griķus, gaļu un visādas zupas.

- Kā ir starp braucieniem sacensību laikā?
- Principā starp braucieniem es neēdu neko. Vienīgais, ko kādreiz varbūt apēdu, ir enerģijas tāfelīte vai nedaudz šokolādes. Sacensību dienas rītā paēdu brokastis un tad vēl kādas 2 stundas pirms pirmā brauciena kaut ko nedaudz, kādus musli vai kaut ko līdzīgu un viss. Un tad līdz sacensību beigām neēdu neko. Tai pat laikā tiek dzerts daudz ūdens.

- Ar ko nodarbojies brīvajā laikā?
- Cenšos pēc iespējas vairāk būt kopā ar savu draudzeni, kaut kur paceļot. Lai gan mans darbs un treniņi principā aizņem visu dienas laiku.

- Tev patīk ceļot?
- Jā, ja sanāk laiks. Esmu biji ļoti daudz vietās. Piemēram, Eiropu esmu apceļojis visu. Gribētu aizbraukt uz Ameriku, Austrāliju, jo nekad neesmu tur bijis. Ļoti patīk Parīzē, Itālijā, šeit pat Beļģijā – Antverpene un Brisele. Lai gan gadās arī tā, ka ir brīva nedēļa, bet negribas nemaz kustēties kaut kur ārpus.

- Kā sadzīvojat komandā ar mehāniķiem?
- Normāli. Protams, ir kādreiz kādas nesaskaņas, bet tas jau sadzīvē notiek vienmēr, kad dzīvo kopā. Bet būtībā dzīvojam draudzīgi.

- Kāds ir tavs skatījums uz attiecībām starp abiem brālēniem Hendriksiem? Kādas ir viņu savstarpējas attiecības?
- Motokrosā starp viņiem nekad nav bijušas domstarpības. Apsveicam viens otru, ja kādam iet labi. Principā visu sezonu braucam kopā. Viens otru stumjam. Pēc sportiskā līmeņa esam izlīdzinājušies. Kurš no brālēniem izceļ startu, tas arī aiziet pa priekšu. Jans visus šos gadus bija tā kā priekšā Jorisam. Taču pagājušajā gadā Joris veica nopietnas izmaiņas, t.sk., nomainīja mototehniku un piesaistīja jaunu kantētāju no Latvijas (mani), kurš nekad pasaules čempionātā nebija braucis tādā līmenī. Toreiz neviens īsti neticēja, ka būs kādi rezultāti, bet pierādījām, ka, nopietni strādājot, var gūt panākumus.

- Kāds bija tas ceļš, kā Tu nonāci līdz Hendriksa komandai?
- Sāku, stāvot kulbā Latvijas sportistam Uģim Zvaigznītim. Pēc tam turpināju braukt ar Kārli Leimani. Toreiz viss bija labi, bija sponsori, bija nauda, priekš mana līmeņa arī kaut kas jauns. Gājām arvien augstāk un augstāk. Tad iepazinos ar Kasparu Stupeli. Viņam bija trauma brīdī, kad tuvojās sacensības kā holandieša Van Vervena kantētājam. Van Vervens tobrīd pasaulē bija trešais stiprākais. Kaspars viņam ieteica mani, mēs nobraucām un novinnējām. Līdz ar to Eiropā par mani sāka izplatīties reklāma, ka ir tāds puisis, kurš var nostāvēt kulbā. Pēc tam es vēl turpināju braukt ar Kārli, bet 2007. gada sezonā salauzu kāju. Tobrīd arī sapratām, ka tāda finansējuma, lai regulāri varētu dzīvot un trenēties Eiropā, piedaloties sacensībās tur, mums nav. Un tad mani paaicināja Hendriks.

- Kāds ir Tavs mērķis šajā sezonā?
- Sasniegt maksimālo rezultātu visās sacensībās, kurās piedalāmies, un it sevišķi vēlamies parādīt labu rezultātu Latvijā, Ķeguma posmā.

Interviju sagatavoja: Agnis Skrebis, ''Baltijas Kausa Fonds''