Ledus un sniedziņš - NHL kokaīna kultūra

Pagājušās nedēļas izskaņā pasaules hokeju satricināja ziņa, ka Krievijas izlases un Vašingtonas "Capitals" uzbrucējs Jevgeņijs Kuzņecovs ir "iekritis" dopinga pārbaudē un tūdaļ sekoja arī Starptautiskās hokeja federācijas (IIHF) sods par šo pārkāpumu – četri gadi bez dalības tās pārraudzībā esošos turnīros. NHL gan tik kategoriski nebija, līgas viceprezidents Bils Deilijs izteicās, ka viņi nevarot sodīt Kuzņecovu par dopingu, jo kokaīns, kas arī bija 2019. gada PČ laikā ņemtajās analīzēs atrastā aizliegtā viela, Ziemeļamerikas līgā neesot aizliegta, bet audzinoša saruna un "izsaukums pie direktora", t.i., līgas komisāra Gerija Betmena, gan tiks noorganizēts.

Šodien parādījās ziņa, ka par kokaīna glabāšanu Kanādas likumsargu rokās ir nonācis viens no gadsimtu mijas labākajiem NHL "policistiem" Donalds Brašīrs.

Cilvēkiem, protams, šīs ziņas lika pašūmēties – kā, NHL ir kļuvis par narkotiku karteli, ārprāts! Palīgā! Citi savukārt apšaubīja kokaīna, kā dopinga, nozīmi hokejista snieguma uzlabošanā, sak, tas jau tikai sniedziņš, lai jau puikas spēlējas, ja būtu ĪSTAIS dopings, tad gan būtu jāsoda.

Atstājot šos abus gadījumus mazliet nostāk un nemēģinot apspriest situācijas ētiskos aspektus, jāsaka, ka kokaīna problēma NHL nav nekas jauns un līgai ar šīs vielas lietotājiem ir gana sena un spilgtiem ierakstiem bagāta vēsture. "Iekrituši" ir daudzi, tajā skaitā pirmā lieluma zvaigznes.

Atrast pirmo kokaīna lietotāju NHL spēlētāju vidē, protams, nav iespējams, jo, pirmkārt, laikā, kad šīs narkotikas kļuva populāras, NHL īsti neveica (un neveic arī pašlaik!) pienācīgu spēlētāju pārbaudi. Savukārt labi situēti jauni cilvēki, kuru pašvērtējums ir krietni virs vidējā un kuriem pēc smagiem treniņiem un spēlēm ir nepieciešams "atslābināties" gan fiziski, gan morāli, turklāt, nesirgstot no "otrās dienas sindroma", t.i., paģirām, ir diezgan pateicīga auditorija kokaīna izplatīšanai.

Stīvs Durbano – visdrīzāk, lielākā daļa hokeja līdzjutēju par šādu spēlētāju dzird pirmo reizi. Tas arī nav nekas pārsteidzošs, jo savu pēdējo NHL sezonu viņš aizvadīja 1978./1979. gadā, t.i., pirms 40 gadiem un nevienā no sezonām vairāk par 21 punktu nav guvis. Viņa galvenais "darbs" bija strādāt ar dūrēm, ko Durbano arī darīja ļoti labi, tiesa, vislielāko atpazīstamību viņš guva tad, kad 1981. gadā viņu aizturēja Toronto lidostā, kad Durbano atgriezās no Maiami un uz Kanādu atveda teju puskilogramu kokaīna. Vēlāk arī viņš atzinās, ka spēlējot NHL kokaīna lietošana bija viņa ikdiena.

Astoņdesmito gadu NHL, kā stāsta paši hokejisti, bija kokaīna "ziedu laiki" NHL, jo tā lietošana esot bijusi tik populāra, ka leģendārais zviedru aizsargs Bērje Salmings, kurš pats savulaik saņēma mūža diskvalifikāciju no NHL (vēlāk to samazināja līdz astoņiem... mačiem) par to, ka atzinās kokaīna lietošanā, ir izteicies, ka mūsdienās, lai arī kokaīna lietošana NHL spēlētāju vidē atkal kļūst populārāka, šie rādītāji pat tuvu nestāvot tam, kas līgā notika pirms 30-40 gadiem.

Salminga apgalvojumus, iespējams, varētu uztvert kā veca vīra bravūru, kurš jaunās paaudzes acīs grib izskatīties daudz skarbāks (kaut gan paskatoties uz Salmingu jautājumi gan nerodas – viņš ir "skarbais vecis"), taču stāsti un arī fakti par tā laika NHL notikumiem tikai apliecina šos vārdus.

Viens no visu laiku labākajiem NHL kaušļiem Bobs Proberts ik gadu narkotikās, tajā skaitā arī kokaīnam, tērēja 40 tūkstošus ASV dolāru. Jāatgādina, ka NHL līgumi tobrīd bija daudz mazāki un karjeras griezumā narkotikām Proberts ir iztērējis aptuveni 10% no ienākumiem "uz rokas". Nav arī nekāds brīnums, ka tērējot šādas summas narkotikām, vēl līdz 22 gadu vecuma sasniegšanai "policists" piecas reizes bija nokļuvis rehabilitācijas iestādēs, bet vēlāk saņēmis arī triju mēnešu cietumsodu par mēģinājumu pārvest narkotikas pāri ASV robežai.

Tolaik, astoņdesmito un deviņdesmito gadu NHL, tā bija ierasta prakse, ka līgas "policisti" ārpus laukuma ir īsto policistu "klienti" un viņu problēmas ar narkotikām neviens arī īpaši neslēpa, bet viens no Proberta amata brāļiem, divdesmitā gadsimta pēdējās desmitgades viens no spilgtākajiem kaušļiem, Džons Kordiks nevairījās ienest "balto" arī ģērbtuvēs (par Džona Kordika karjeru vairāk lasiet: Kokaīns, kautiņi un steroīdi – 25 gadi bez Džona Kordika )

Savukārt par Teorēna Flerī, kurš viens no visu laiku talantīgākajiem "mazajiem" spēlētājiem NHL, pārdzīvojumiem un piedzīvojumiem ir sarakstīts pietiekoši daudz un pats hokejists arī ir izdevis autobiogrāfiju. Īsumā – viņš ne tikai eksperimentēja ar dažādām narkotiku un alkohola kombinācijām, bet arī nevairījās no došanās uz ledus esot reibumā. Savukārt hokejista mēģinājums piečakarēt dopinga testētājus, urīna vietā nododot apelsīnu limonādi, jau ir kļuvis par līgas folkloru.

Protams, kāds šajos visos gadījumos saskatīs vienotu "sižeta līniju", jo visiem iepriekš pieminētajiem hokejistiem liktenis nav bijis tas vieglākais un arī laukumā viņu darbošanos nez vai var saukt par katra cilvēka sapņu piepildījumu, taču viņi nebūt nav vieni.

Džarets Stols (pieķerts ar kokaīnu Lasvegasas izklaides vietā), Raiens Melouns (sēdies pie stūres narkotisko vielu reibumā un viņa mašīnā atrasts kokaīns), Jere Lehtere (iesaistīts kokaīna apritē), kā arī Jirži Hudlers (vienā no lidojumiem no lidmašīnas apkalpes pieprasījis kokaīnu) ir tie, kuri nosacīti nesenā pagātnē ir atzīmējušies "kokaīna sarakstā", taču tāpat problēmas ar "balto pulverīti" bija leģendārās Edmontonas "Oilers" čempionu dinastijas vārtsargam Grantam Fūram, Mario Lemjē maiņas biedram Kevinam Stīvensam un pat 1968. gada (TĀ NAV JAUNA PROBLĒMA!) līgas labākajam debitantam Derekam Sandersam. Cita starpā jāatgādina, ka, ASV tiesībsargi par kokaīna glabāšanu arestēja arī Latvijas hokejistu Kasparu Astašenko.

Kokaīns ir problēma. Liela problēma NHL hokejistu vidē. Tie atsevišķie gadījumi, kas nonāk līdz sabiedrības acīm ir tikai aisberga redzamā daļa, taču tāpat, varam būt droši, daudzus lietotājus neviens un nekad nemaz nepārbauda, jo NHL, kā minēja Deilija kungs, tas nav dopings, bet gan "vardarbību izraisoši preparāti", kuru lietošanu līga var nosodīt, var spēlētājiem piespriest piespiedu ārstēšanos (neizejot ārstēšanās kursu spēlētāji netiek pielaisti pie NHL mačiem) utt., taču tā ir cīņa ar sekām, ne cēloņiem.

Tas pats Bils Deilijs pirms kāda laika arī izteicās: "Jā, kokaīna lietotāju skaits NHL pieaug. Tiesa, es būtu ļoti pārsteigts, ja kopumā tie būtu vairāk kā 20 spēlētāji. Problēma ir, taču tā nav tik liela." Šis komentārs izskanēja pēc tam, kā kanādiešu žurnālisti bija noskaidrojuši aizliegto vielu testu rezultātus. Ziniet, kas šajā situācijā ir pats interesantākais? Tas, ka paši spēlētāji jau ne vienu vien reizi ir atzinuši, ka kokaīns ir līgas problēma (piemēram, nu jau KHL klubā Helsinku "Jokerit" spēlējošais Viktors Lūvs savulaik intervijā izteicās: "NHL ir ļoti daudz kokaīna. Protams, ka arī AHL tāds ir."), ir lūguši palīdzību, bet NHL vadības nostāja nav mainījusies – dariet ko gribat, tikai nedariet sū*us, tad viss būs kārtībā.

Galvenais jautājums gan paliek atklāts – kāpēc hokejisti sāk lietot narkotikas vai spēcīgas iedarbības medikamentus? Atbilde varētu nepatikt NHL vadībai, taču tas notiek tāpēc, ka profesionālais hokejs ir nežēlīgs, sāpīgs un līdz ārprātam prasīgs. Sāp? Nevari spēlēt? Mēs paņemsim jauno censoni no fārma! Sportistiem nekas neatliek kā meklēt veidus kā cīnīties ar sāpēm, kā cīnīties ar pastāvīgo stresu un, iespējams, arī depresiju.

2011. gadā mira trīs aktīvie NHL spēlētāji – Riks Ripjens, Veids Belaks un Dereks Būgārds. Viņi visi, pēc tuvinieku teiktā, cīnījās ar depresiju un lietoja "laimes tabletes". Jā, pēc tam NHL vadība pauda līdzjūtību aizgājēju ģimenēm, un sēroja līdz ar visu hokeja sabiedrību, taču faktiski – tieši viņi izveidoja šo "gaļasmašīnu", kur galvenais ir "lielais dolārs", nevis hokejs un spēlētāji.

Nav pieņemts par to runāt, bet NHL un arī zemāko līgu vidē ir izveidojusies un gadu desmitiem nostiprinājusies pamatīga narkotisko vielu un spēcīgas iedarbības zāļu lietošanas kultūra. Apskatot pieķeršanas (vai atzīšanās) gadījumu vēsturi, var droši teikt, ka tā nav katra individuālā problēma.

NHL uz šo brīdi aizstāvas ar to, ka pēc spēkā esošajiem noteikumiem, kas ir līgas un spēlētāju arodbiedrības apstiprināti noslēdzot kolektīvo līgumu, viņi neko nevar darīt ar šo kokaīna "sērgu", tiesa, pa šiem gadu desmitiem nav radusies arī pārliecība, ka viņi to vēlētos darīt. Jaunais līgums, ja ne NHL, ne NHLPA nesadomā to pārtraukt ātrāk, beidzas pēc 2021./2022. gada sezonas – tas ir īstais laiks, lai kaut ko mainītu šajā situācijā. Vai tas tiks darīts, vai arī abas puses, cīnoties par citiem labumiem, narkotiku un dopinga jautājumu atkal "aizmirsīs"?