Hokejs lielu pārmaiņu priekšā

NHL – National Hockey League*? Nē, NHL - National Headache League**! Vismaz tāds secinājums ir izdarīts pēc vairākām pēdējā laikā veiktajām aptaujām un izmeklējumiem. Aizvien vairāk spēlētāju sezonas gaitā cieš no dažādiem savainojumiem, bet smadzeņu satricinājumu (uz tiem arī būs lielākais uzsvars turpmākajā rakstā), par ko pašlaik ir vislielākās diskusijas, dēļ izlaisto spēļu skaits, kopš 2005./2006. gada sezonas (kopumā, visā līgā) ir palielinājies par vairāk nekā par 50%. Protams, kā vienmēr šādās situācijās, ir divi jautājumi – kas vainīgs un ko darīt? Lai rastu atbildes uz šiem jautājumiem vispirms aplūkosim problēmu nedaudz plašāk.
Jāsaka uzreiz, ka šī problēma ir pētīta jau kādu laiku iepriekš un turpmākais teksts tiks balstīts uz šajos pētījumos iegūto datu bāzes.

Spēlētāji

Runājot par savainojumu problēmu, vispirms ir jārunā par spēlētājiem. Gan tiem, kuri tiek savainoti, gan par tiem, kuri savaino. Šoreiz gan netiks runāts par tīšu pretinieku "sišanu" ar domu kādu savainot, bet hokejs vēl aizvien ir kontakta sporta veids, un nopietnus savainojumus var gūt arī no parasta spēka paņēmiena.

Aplūkojot šo problēmu no spēlētāju punkta vispirms ir jāpiemin, ka pēdējā laikā, hokejisti ir kļuvuši daudz masīvāki nekā tajā laikā, kad spēle tika ieviesta (profesionālā līmenī) un pat skatoties 20 gadu vēsturi var redzēt būtiskas atšķirības. Piemēram, skatoties 80-to gadu vidējos auguma rādītājus var atrast, ka līgas "vidējais aritmētiskais spēlētājs" bija 183 cm garš un 87 kg smags, bet pašlaik "vidējais aritmētiskais NHL hokejists" jau ir 186 cm garš un 93 kg smags. Daudzi teiks – Kas tur liels? Trīs centimetri auguma starpība un seši kilogrami svara, taču der atcerēties, ka uz ledus darbojas tie paši fizikas likumi, kas dzīvē, dotajā gadījumā no kuriem svarīgākais ir tas, kurš norāda, ka spēks ir vienāds ar masas un paātrinājuma reizinājumu. Ja skatās vēl senākus datus, t.i., NHL attīstības pašu sākumu, tad starpība ar to laiku ir vēl lielāka – 10 centimetri auguma starpība un 15 kilogramu starpība svarā. Visai iespaidīgi.

Taču runājot par spēlētājiem, daudzi zinātnieki un mediķi, kas ir pētījuši NHL hokejistus un viņu savainojumus ir atklājuši vienu visai interesantu faktu - dažādu valstu spēlētāji savainojumus, sāpes un savas izjūtas pasniedz dažādi. Piemēram, zviedri daudz biežāk uzsver miegainību nekā čehi, savukārt francūži (frankofoni) daudz biežāk sūdzas par galvassāpēm nekā krievi. Šāda situācija arī apgrūtina gan sportistu ārstēšanu, gan problēmas izpēti.

Ekipējums

Tāpat līgas vecākie spēlētāji norāda, ka pašlaik hokejā ienākusī jaunā paaudze ir daudz drošāka un agresīvāka, galvenokārt pateicoties modernajam ekipējumam, kas, no vienas puses, dod papildus drošības sajūtu, kas var pāraugt arī pārgalvībā, bet, no otras puses, spēlētājam sniedz ilūziju, ka viņš ir no visa pasargāts. Kas beigās tiek iegūts? "Skapji", kas nēsājas pa laukumu, meklējot savu nākamo "upuri".

Taču ne visi spēlētāji apzinās, ka mūsdienu uzlabotais ekipējums vienalga nepasargā spēlētājus no savainojumiem, vismaz ne tādā mērā, kā kāds, varbūt iedomājas. Piemēram, hokejistu ķiveres, kuras ir veidotas no vairākiem gabaliem ir paredzētas galvaskausa kaulu aizsargāšanai, taču tās nepasargā no smadzeņu satricinājumiem.

Pašlaik gan tiek veidotas ķiveres, kas daudz labāk uzņem un izkliedē triecienu, piemēram, "Cascade Sports" jaunākais piedāvājums – "M11" ķivere, tā ir veidota no viena gabala, jo sportistiem tās ir drošākas, taču te parādās cits jautājums – pieradums. Un kā rāda prakse, tam ir liels spēks un jaunās lietas lielajās līgās nemaz tik ātri neienāk (ja tas ir balstīts uz brīvprātības principa).

Noteikumi

Otra svarīga lieta šīs problēmas izpētē ir spēles noteikumi un to interpretēšana. 2003./2004. gada sezonā, jeb tieši pirms NHL lokauta, smadzeņu satricinājumu dēļ spēlētāji izlaida vairāk kā 1000 spēles (precīzi - 1029), kas, salīdzinot ar piecus gadus vecu pagātni (1998./1999. gada sezonu) ir vairāk nekā 40% pieaugums. Pēclokauta sezonā, kad tika ieviesti stingrāki noteikumi tika novērotas divas interesantas tendences – spēļu laikā piešķirto sodu skaits palielinājās par 20%, bet smadzeņu satricinājumu dēļ izlaisto spēļu skaits samazinājās uz pusi. Pašlaik, kad tiesneši ir "atslābinājušies" un likuma burtam vairs neseko tik uzmanīgi, viss atgriežas turpat kur bija pirms lokauta – kopš 2005./2006. gada sezonas smadzeņu satricinājumu dēļ izlaisto spēļu skaits ir pieaudzis par vairāk kā 50%.

Tāpat Nacionālajai hokeja līgai nav stingri reglamentētu noteikumu kā sodīt tos spēlētājus, kuri izpilda "netīrus" spēka paņēmienus, kuru rezultātā ir gūta kāda galvas trauma. Te nu NHL, un visai hokeja sabiedrībai kopumā, būtu jāņem piemērs no Ontario hokeja līgas (OHL), kur jebkādi spēka paņēmieni, kas ir izdarīti pret pretinieka galvu/kaklu tiek traktēti kā uzbrukums pretinieku spēlētājam, par ko spēlētājs saņem diskvalifikāciju līdz pat spēles beigām.

Spēles organizatori

Kā vēl vienu punktu, kas ir bijis tiešs dalībnieks dotās situācijas attīstībā ir jāmin pašas spēles organizatori, spēles attīstība.
Tas, ka cilvēkiem vajag "maizi un izklaides" jau sen ir pierādīts, tāpat kā ir pierādīts, jo ekstrēmākas ir šīs izklaides, jo labāk. Hokeja spēle, diemžēl vai par laimi, bet šādā plānā ir ļoti "pateicīga", jo šeit ir gan "skaistā" spēles daļa, gan "asiņainā". Līdz ar to sacensību organizatori šo situāciju arī ekspluatē, t.i., ļauj spēlēt tā, lai skatītājiem būtu interesanti un viņi nāktu uz spēlēm, atstājot naudu arēnas izklaides un ēdināšanas uzņēmumu kasēs.

Vēl viens punkts ir spēlētāju audzināšanā un bērnu/jauniešu turnīru organizācijā. Kanādā, 12 no 13 organizācijām, kas rīko 11 un 12 gadus veco hokejistu čempionātus ļauj pielietot spēka paņēmienus, bet vēl līdz nesenai pagātnei (2008. gadam) spēka paņēmieni bija atļauti arī trijos deviņgadīgo hokejistu čempionātos. Tāpat ir noskaidrots, ka šajās līgās, kurās spēka spēle tādā agrā vecumā tiek atļauta, smadzeņu satricinājumus gūst par 53% vairāk spēlētāju nekā līgās, kur spēka paņēmieni ir aizliegti.

Iepazīstoties ar šādiem faktiem, rodas loģisks jautājums – kā hokejists, nonākot līdz konkrētam liemenim (teiksim, OHL), pēkšņi var pārstāt spēlēt to spēli, ko viņam visu laiku ir mācījuši?

Sekas

Kā nesenajā basketbolam veltītajā muzikālajā kompozīcijā sacīja reperis Gustavo, tad "Vārdi māca, bet vienmēr bij' zināms, ka piemēri aizrauj." Tad nu arī pāris piemēri tam kādas sekas var būt ja jau tuvākajā laikā NHL (un līdz ar to visa Pasaules hokeja sabiedrība) neizdarīs pareizos secinājumus un nesāks rīkoties.

Droši vien par Eriku Lindrosu un viņa sešiem smadzeņu satricinājumiem ir dzirdējuši daudzi, tāpat Patrisa Beržerona smadzeņu satricinājums (pēc Rendija Džonsa spēcīga spēka paņēmiena) vismaz lielākajai daļai hokeja līdzjutēju ir svaigā atmiņā, taču šoreiz kā piemēru tam, ka pat parasta spēles situācija var izrādīties liktenīga, var ņemt Vašingtonas "Capitals" aizsargu Braienu Potjērs.
Pirms diviem gadiem, 2008. gada janvārī, Braiens Potjērs, atrazdamies ar ripu pie laukuma borta saņēma spēka paņēmienu no Bostonas "Bruins" milža Milana Lučiča. Paņēmiens bija noteikumu robežās, t.i., tāds, kādi spēles laikā notiek desmitiem un pēc kuriem hokejisti turpina spēli, taču Potjēra gadījums bija citādāks – smadzeņu satricinājums, kas prasīja vairāk nekā gadu ilgu atlabšanas laiku, pēc kura amerikāņu aizsargs varēja atgriezties NHL laukumā. Taču tas vēl nav viss, jo pēc trieciena tika bojāta tā Potjēra smadzeņu daļa, kas atbild par redzes orgānu sadarbību ar smadzenēm un pašlaik "Capitals" aizsargam, lai kompensētu šo trūkumu, ir jānēsā brilles vai kontaktlēcas.

Informācijai, šajā sezonā vien smadzeņu satricinājumus ir guvuši jau pieci hokejisti - Deivids Būts, Maiks Ričardss, Villijs Mitčels, Džonatans Teivss un Dārsijs Takers.

Nākotnes vīzija

Ko darīt, lai situāciju uzlabotu? Pirmkārt, ir jāveic izmaiņas noteikumos, kas spēka paņēmienus, kas vērsti pret pretinieku galvu/kaklu pielīdzinātu (vismaz) kautiņam, t.i., vismaz tiktu dots automātisks 5 minūšu sods, otrkārt, ir jāievieš paaugstināti spēlētāju drošības pasākumi – jānosaka, ka gan zobusargi, gan kaklasargi, gan ķiveres aizsargstikls ir obligāts visiem hokejistiem, neatkarīgi no spēles līmeņa. Jāaizliedz bērniem līdz 12 gadu vecumam spēlēt spēka spēli, bet vecākiem hokejistiem (līdz junioru vecumam) ir pilnībā jāaizliedz spēka paņēmieni, kas vērsti pretinieka galvas rajonā. Un vēl, un vēl, un vēl... .

Taču, kas svarīgi, ir jāizvērtē jaunās noteikumu izmaiņas vairākkārtīgi, jo, kā rāda jau iepriekšminētā OHL prakse, tad pēc tam, kad līgas vadība ieviesa noteikumu izmaiņas, kas skāra kautiņu norisi, to (dūru cīņu) skaits nevis samazinājās, bet tieši otrādi – palielinājās, jo hokejisti jutās daudz drošāki, jo zināja, ka tiesneši, kad cīņa kļūs pārāk rupja, abus kaušļus izšķirs.

Pēcvārds

Ko gribētos piebilst beigās, tad tas ir vairāk kā novēlējums gan NHL, gan hokeja sabiedrībai kopumā. Lai tas pozitīvais, kas ir uzsākts neapstātos pusceļā. Jo pēdējos gados jau bija runas gan par "obligātajiem kakla sargiem", gan "obligātajiem vizieriem", gan "maksimālu kautiņu izspiešanu no spēles". Kas no tā ir sanācis? Pāris mēneši šūmēšanās un viss atkal nostājas savās sliedēs, itkā nekas nav noticis... līdz kādam nākamajam smagākam atgadījumam.

* National Hockey League - Nacionālā hokeja līga
*National Headache League - Nacionālā galvassāpju līga

Vairāk par NHL, Blogā: hokejzinas.net
Seko NHL jaunumiem Twitter.com: twitter.com