Vilmanis atklāj, kā uzzināja par NHL izsaukumu: "Likās, ka esmu kaut ko ne tā izdarījis"

22 gadus vecais uzbrucējs aizvadītajā sezonā piedzīvoja debiju Nacionālajā hokeja līgā, 19 spēlēs Floridas "Panthers" rindās tiekot pie pieciem punktiem (3+2). Savu pirmo izsaukumu viņš saņēma 10. janvārī, līdz tam spēlējot AHL komandā Šarlotas "Checkers", kur sezonas pirmajā pusē Vilmanis 31 spēlē guva astoņus vārtus un sakrāja 19 punktus, tobrīd vadot komandu punktu ziņā.

Sezonas beigu nogrieznī Vilmanis atgriezās AHL, taču nespēja palīdzēt savai komandai izslēgšanas turnīrā pārspēt Springfīldas "Thunderbirds", kas sērijā izcīnīja uzvaru ar 2-1.

Runājot par savu pirmo izsaukumu uz NHL, Vilmanis atzīst, ka tobrīd nebija gaidījis šādu karjeras pavērsienu, tāpēc šis brīdis viņam bijis liels pārsteigums.

"Nebija tāda sajūta, ka tikšu izsaukts. Atceros arī pagājušo gadu, kad kādam bija trauma, viņi vienmēr izsauca vecos. Arī šogad sanāca tā, ka bija jau seši traumēti, un vienīgais, kas tika izsaukts uz NHL, bija Džeks Studnicka, kuram jau bija pieredze. Tad man bija tāda sajūta, ka nekad nebūs tā iespēja.''

"Tad pienāca jaunais gads, aizbraucām atpakaļ uz pirmo mājas spēli, un sapulces laikā mani vienkārši iesauca kabinetā - man likās, ka es esmu kaut ko ne tā izdarījis. Šādi vienreiz bija manā pirmajā sezonā - man bija septiņi punkti septiņās spēlēs, un viņš mani iesauca un pateica: "Man nepatīk, kā tu spēlē." Pēc tam man desmit spēles pa nullēm aizgāja, un viņš teica, ka ļoti patīk mana spēle, jo sāku visus sist un skriet."

"Todien mani iesauca kabinetā, un es nezināju, ko teikt. "Tu brauc uz NHL." Tas bija vispār negaidīti, nevienu vārdu nevarēju viņam pateikt, izņemot paldies," atceras hokejists.

Vilmanis atminas savu pirmo spēli NHL, kurā pirms debijas tika pārcelts uz komandas trešo maiņu. Ar pozitīvām emocijām viņš atceras arī brīdi, kad uzzināja, ka spēlēs vienā maiņā ar komandas līderiem Semu Benetu un Metjū Tkačaku.

"Man ļoti paveicās, ka pirmajā spēlē tiku ielikts trešajā maiņā, jo pirms spēles biju ceturtajā, bet ierados un pēkšņi biju trešajā. Man bija iespēja spēlēt ar Makiju Samoskeviču un Evanu Rodrigesu, un man pateica, ka Mekijs ir ātrs, tehnisks un viņš tevi varēs atrast, bet Rodrigess ir pieredzējis, laukumā skaļi runā un palīdzēs man jebkurā gadījumā. Viņiem likās, ka tas man visvairāk piestāvētu, un tā arī bija, jo man diezgan labi ar viņiem sanāca."

"Pēc tam biju ielikts ceturtajā maiņā, kad [Breds] Maršands atnāca atpakaļ - arī tur labi gāja. Bet tur bija daudz vieglāks darbs - iemet iekšā, skrien un sit, apmēram. Nebija daudz jādomā, un spēles laiks bija mazs, bet tajā pašā laikā rezultātu mēs parādījām - gandrīz katru otro spēli metām golus iekšā."

"Beigās man vienu rītu pie brokastu galda pienāca klāt [Sems] Benets un teica: "Dzirdēju, ka tu šodien ar mums maiņā esi" - gan Benets, gan [Metjū] Tkačaks. Man Uvis [Balinskis] teica, ka pēc tam man sejas izteiksme bija tik priecīga.''

''Un tajā spēlē man gāja ļoti labi, bija kādi septiņi spēka paņēmieni, liels spēles laiks. Bija laba spēle, bet diemžēl nesanāca iemest," atceras Vilmanis.

Pēc nonākšanas NHL Vilmanis ātri manījis atšķirību starp abām Ziemeļamerikas hokeja līgām - gan spēles ātruma ziņā, gan komandas ikdienas apstākļos.

"NHL tā treniņu zāle ir trīsreiz lielāka nekā AHL, ir viss nepieciešamais, lai atgūtos no traumām: aukstās vannas, saunas, baseins. Galdi ir nevis divi, bet seši. Cilvēki ar tevi strādā katru dienu, ēdiens ir daudz kvalitatīvāks un pieejams daudz vairāk. Visa komanda lido ar privāto lidmašīnu, un nav jāstāv lidostas rindās - tevi pie lidmašīnas pieved autobuss. Hoteļi ir viskrutākie, var pat viens dzīvot. Kopumā kvalitātes ziņā viss ir daudz labāks."

"NHL hokejā viss ir ātrāks, bet spēle ir paredzamāka. Un tāpēc tas hokejs arī ir ātrāks, jo visi zina, kur katrs atradīsies, un ātrāk var izdomāt uzbrukuma sākumu vai izeju no zonas. Es pat neskatoties varētu dot piespēli, un mans centrs tur vienmēr būs - tā spēle tur notiek," norāda latvietis.