Blogs: NHL mēģinās apsteigt KHL... Ķīnā

Ķīna ar savu lielo iedzīvotāju skaitu ir pēdējo gadu pats interesantākais eksporta virziens gandrīz jebkurai biznesa starptautiskajai organizācijai, jo pat salīdzinoši nelieli panākumi šajā valstī nozīmē būtiskus ienākumus. To saprot arī sporta funkcionāri, tāpēc ik pa laikam kādas organizācijas pārstāvji paziņo, ka nākamais viņu mērķis ir Ķīna. Kas no tā visa sanāk? Rezultāti ir dažādi, jo ir NBA piemērs, kuri, izmantojot vietējo spēlētāju, Jao Minu un vēl dažus citus ķīniešus, šajā valstī ieguva milzīgu atbalstītāju bāzi, ir arī Mančestras “United” piemērs, kuri kļuva par valstī populārāko ārzemju futbola komandu (arī ar īslaicīgu dažu Ķīnas futbolistu piesaisti). Tāpat ir ne tik veiksmīgi piemēri, taču arī tie nemazina citu organizāciju vēlmi izmēģināt savus spēkus šajā valstī.

Nākamie, kas ir paziņojuši par saviem nodomiem attiecībā uz pašas apdzīvotākās valsts iekarošanu, tiesa, sporta līdzjutēju prioritāšu ziņā, ir Toronto “Maple Leafs”, kuri ar Nacionālās hokeja līgas atbalstu un tiešu piedalīšanos plāno kļūt par atpazīstamāko hokeja komandu Ķīnā.

Nevarētu teikt, ka hokejs kā tāds un NHL atsevišķi ņemta priekš Ķīnas ir kaut kas jauns, jo jau labu laiku šīs valsts komandas spēlē Āzijas līgā, bet kā sastāva pastiprinātāji no ārzemēm pie viņiem brauc arī daudzi bijušie NHL spēlētāji, savulaik, pirms atgriešanās lielajā Ziemeļamerikas līgā uz Ķīnu tika aizsūtīts leģendārais Klods Lemjē, lai atgūtu sportisko formu (tiesa, viņš tur nospēlēja vien divus mačus, kuru laikā izcēlās ar vienu rezultatīvu piespēli un kopumā uz Ķīnu tika sūtīts, jo Sanhosē “Sharks” komandai bija sadarbība ar “China Sharks” komandu). Par hokeja attīstīšanu šajā valstī ilgu laiku runā arī Kontinentālās hokeja līgas (KHL) vadība, kura vēlas, lai šajā valstī būtu kāda līgas vienība. Turklāt, valsts cīnās arī par 2022. gada ziemas Olimpisko spēļu organizēšanu, kas nozīmē, ka, ja vien viņi šai cīņā uzvarēs, valstij būs jādomā tai skaitā arī par konkurētspējīgas hokeja komandas izveidi. Pašlaik gan Ķīnas izlase pasaules hokejā ir statistu lomā, jo IIHF rangā atrodas aiz Jaunzēlandes, Beļģijas u.c. valstīm.

No otras puses, Nacionālās hokeja līgas komandām ir interese par Ķīnas tirgu un ķīniešu auditoriju. Pašlaik šajā tirgū bez Toronto komandas darbojas arī Ņujorkas “Islanders” un Vankūveras “Canucks”, kuri visi kā viens vispirms mēģina iedzīvināt ķīniešu sporta līdzjutēju ikdienā hokeju kā tādu – ar īpašām programmām TV, kur tiek stāstīts kā par hokeja spēli, tā par NHL un tās komandām, tā arī ar speciāliem sveicieniem TV tiešraižu laikā, piemēram, Toronto “Air Canada Center” iepriekšējās sezonas beigās uz borta bija speciāli Ķīnas skatītājiem veltīts sveiciens. Vai tas atmaksāja? Vienu Toronto spēli Kanādā, kas ir hokeja dzimtene un kur spēle ir kā otrā reliģija, nacionālajā TV vēro ap 1.5 miljoniem skatītāju. Ķīnā, kur profesionālais hokejs kā līdzi jušanas kultūras sastāvdaļa ir tikai pašos pirmajos attīstības posmos, vidēji vienu “Maple Leafs” spēli vēro 800 tūkstoši mājsaimniecību (CCTV, Ķīnas TV kanāls, kurš rāda šos mačus, neaprēķina skatītāju skaitu, bet gan mājsaimniecību skaitu, kurās skatās šo pārraidi). Nav slikti, ja mēs paturam prātā to cik lielas ir izaugsmes iespējas.

Ņemot vērā šos apstākļus, arī valsts ierēdņi ir sākuši domāt par hokeja spēles attīstību, kas šajā valstī ir ļoti būtisks faktors. “Maple Lefas” vadība, kopā ar Kanādas politiķu delegāciju jau tuvākajā laikā dosies uz Ķīnu, lai jau klātienē, visaugstākajā līmenī runātu par hokeja attīstību valstī. Tomēr jau tagad ir zināms, ka Āzijas valsts vadība ir izteikusi vēlmi jau nākamajā sezonā redzēt vismaz kādu NHL regulārās sezonas maču pie sevis.

Kā tas viss kopā var dot rezultātu? NHL komandas iet mazliet citu ceļu kā to darīja futbolisti un hokejisti, kuri ieradās valstī vienkārši “nosmelt krējumu”, t.i., viņiem prioritāra bija peļņa un skatītāju piesaiste, kas, atkal, dod ieņēmumus no dažādas atribūtikas pārdošanas u.c. Lietām. Par to, starp citu, kā Mančestras futbola klubs, tā NBA saņēma vietējo mediju un ekspertu nosodījumu, kā rezultātā jau daudz stigrāk vērtē ikvienu šāda veida piedāvājumu un kompāniju, kas ienāk Ķīnas tirgū. Hokejisti (starp citu, tāpat kā amerikāņu futbolisti) ir izvēlējušies abpusējā izdevīguma ceļu, proti, visas trīs komandas vispirms strādā pie tā, lai valstī sāktu attīstīties hokejs. Notiek dažādi semināri, apmācības, komandas sūta savus pārstāvjus, lai viņi popularizētu šo sporta veidu. Tajā pašā laikā, mēs jau labi saprotam, kas notiek, ja par hokeju un to cik tas ir aizraujošs stāsta cilvēks tumši zilā formā, ar kļavu lapas emblēmu uz krūtīm. Protams, ka tādā veidā daudziem uzreiz rodas asociācija – hokejs = Toronto “Maple Leafs” (tāpat arī Vankūveras “Canucks” vai Ņujorkas “Islanders”). Tiek veidota ne tikai hokeja līdzjutēju kopa, bet konkrēta kluba atbalstītāju sabiedrība. Protams, ka, ja vien šis projekts izdosies, nākotnē cilvēku simpātijas dalīsies, taču šīs trīs komandas būs izdarījušas visu, lai viņi būtu pirmie.

Kāds no tā labums Toronto komandai? Viss ir ļoti vienkārši – komanda iegūst ne tikai labumu no atribūtikas pārdošanas (TV translāciju naudu tiešā veidā viņi nesaņem), bet arī viņi iegūst jaunus potenciālos sponsorus, kuriem ir interesanta šī jaunā platforma. Jau tagad Toronto komandai ir sponsoru līgumi ar vairākām Ķīnas firmām, piemēram, “ASUS”, “Huawei” un tas ir tikai sākums, jo, protams, ka, pat ja arī sākotnējā auditorija priekš Ķīnas būs salīdzinoši neliela, tie tāpat ir vismaz pāris miljoni skatītāju. Šis sponsorēšanas punkts ir attiecināms arī uz pretējo virzienu, proti, kad Rietumu pasaules uzņēmumi vēlēsies ienākt Ķīnas tirgū.

Cits jautājums ir par to vai hokejs kā tāds spēs ne tikai kārtīgi nostiprināties Ķīnā, bet arī kļūt par augošu sporta veidu? Vispirms ir jāņem vērā tas, ka ķīniešu sabiedrībā, kur, atgādināsim, vēl aizvien ir likumi, kas ierobežo bērnu skaitu ģimenē, jaunie sabiedrības dalībnieki tiek audzināti kā spēcīgas individualitātes, kas ir labi, ja mēs domājam par karjeras veidošanu biznesā vai kādā citā jomā, tai skaitā individuālajos sporta veidos, taču tādā komandas sportā kā hokejs, tas var ut traucēklis, ko lieliski pierāda arī amerikāņu futbola ieviesēju pieredze, kad jauniešiem, kas iesaistās šajā sportā, vispirms ir jāiemāca komandas spēles ideja, pamatprincipi un tikai tad var ķerties klāt paša sporta veida apguvei.

Otrs būtisks aspekts ir saistīts tieši ar sporta veida izmaksām, jo arī Ķīnā tā ir problēma. Galvenās izmaksas, protams, ir saistītas ar hokeja ekipējuma iegādi, kas šajā valstī ir īpaši dārgs, jo visam ekipējumam, kas nāk no rietumiem, tiek piemērota 30% nodokļu likme. Tāpat arī ledus īre Ķīnā ir salīdzinoši dārga (uz vairāk kā 1.35 miljardiem iedzīvotāju kopā ir 101 ledus laukums, no kuriem tikai 58 ir apjumtie). Vai būs cilvēki, kas vēlēsies spēlēt hokeju? Droši vien, ka būs. Vai būs cilvēki, kas varēs atļauties to darīt? Arī tādi atradīsies. Taču, vai starp tiem, kuri būs gatavi maksāt, būs tādi, kas spēs palīdzēt attīstīt hokeju valstī, vai tiks panākta tā masveidība un talanta līmenis, kas nepieciešams, lai spēle no nosacīti “bagāto izklaides” kļūtu par vienkāršu sporta veidu, kurā var trenēties ikviens, kurš to vēlas? Tas ir jautājums uz ko ķīniešiem ir jāatbild pašiem.

Trešais izaicinājums ar ko būs jāsaskaras NHL komandām un līgai kopumā ir – atpazīstamība. NHL pašlaik nav oficiālas štata vienības, kas atbild par līgas ārlietu kārtošanu. Līdz ar to nav zināms cik nopietni viņi ir gatavi risināt šo jautājumu un ar kādiem izdevumiem rēķinās. No otras puses – arī pašiem ķīniešiem nav neviena spēlētāja, kas viņus varētu “vilkt” līdz NHL. Basketbolā bija Jao Mins un vēl četri ķīnieši, kas lielā mērā popularizēja NBA šajā valstī. Mančestras “United” spēlēja Dongs Fanžu, bet Premjerlīgā vispār – arī vēl četri ķīnieši, kas lika viņu dzimtenes sporta entuziastiem būt pie TV ekrāniem. Kas ir tie hokejisti, kas varētu likt ķīniešiem skatīties NHL? Ja ņem vērā, ka pat Āzijas līgas čempionātā neviena Ķīnas komanda nekad augstāk par piekto vietu nav tikusi, bet pēdējos gados valsts vienīgā pārstāve šajā turnīrā, “China Dragons”, kas bāzējas Šanhajā, ir palikusi pēdējā vietā.
Arī individuāli ķīniešiem nav neviena, kurš varētu prezentēt valsti visaugstākajā hokeja līmenī, jo līdz šim vienīgais ķīniešu izcelsmes NHL hokejists bija Brendons Jips, kurš ir spēlējis Kolorado, Nešvilas un Fīniksas komandās, taču nu cīnās AHL komandā Norfolkas “Admirals”.

Tieši tas, iestāstīt ķīniešiem, kas ir ļoti pašpietiekama nācija, ka viņiem ir jāskatās sporta veids, kas ne tikai viņiem ir diezgan netradicionāls, bet arī nav neviena vietējā censoņa, kuram just līdzi, būs pats lielākais pārbaudījums.

Lai arī kā tiktu stāstīts par Ķīnas lielo tirgu un to kā valsts attīstās, nevar teikt, ka ķīnieši dzīvo tādos pašos apstākļos kā Rietumeiropā. Mazāk kā puse no valsts iedzīvotājiem ikdienā lieto Internetu, kas mūsdienās ir ļoti bremzējošs faktors, lai tāds produkts, kā sporta pasākums, turnīrs, nonāktu pie skatītāja. Otrs aspekts ir iedzīvotāju ienākumu līmenis, ko arī nevar salīdzināt ar ASV vai Kanādas līmeni. Taču šajā gadījumā ir medaļas otra puse, jo vēl pirms 15 gadiem tikai 4% valsts mājsaimniecību ienākumi mēnesī bija vismaz 750 ASV dolāri. Pašlaik šis viņu īpatsvars tuvojas divām trešdaļām un uz jau pieminēto 2022. gadu, kad Ķīnā varētu norisināties Olimpiskās spēles, šajā ienākumu līmenī varētu būt jau vismaz 630 miljoni valsts iedzīvotāju.

Hokejam tas ir diezgan neraksturīgi, taču šoreiz ir jāsaka tā – NHL panākumi ir atkarīgi no Olimpiādes (nevis otrādi). Proti, ja Ķīna iegūs tiesības 2022. gadā rīkot Olimpiskās spēles pie sevis, Pekinā, tad, līdzīgi kā tas jau notika 2008. gadā, vietējā vara izdarīs visu, lai viņu atlēti būtu konkurētspējīgi pēc iespējas visos sporta veidos, tajā skaitā arī hokejā. Savukārt, lai līdz 2022. gadam valstī, kas pašlaik atrodas 38. vietā Starptautiskās ledus hokeja federācijas rangā, tiktu panākts tāds progress, lai tā spēlētu vismaz otrā desmita līmenī, ir jānotiek zināmam brīnumam, vai arī lielam “hokeja sprādzienam”, kurā NHL, kopā ar vietējo biznesmeņu naudu, varētu spēlēt ļoti būtisku lomu. Ja NHL palīdzēs ķīniešiem tikt pie pieklājīga hokeja līmeņa, tad, visdrīzāk, Ķīna nepaliks parādā.