Ansons: "Nesen skaitīju, ka sezonas laikā bija intervijas ar 16 NHL komandām"

Pirmā sezona Kanādā tev bija īsāka nekā gribētos – bez regulārās sezonas noslēguma, bez play-off. Pirms došanās uz Kanādu noteikti saliki pa plauktiņiem savus individuālos mērķus. Kā veicās ar to pildīšanu?
Manuprāt, pirmā sezona bija diezgan veiksmīga. Daudz deva spēlēt, bija jūtama uzticība no malas. Jā, viss bija labi. Kanādas hokejs ir ātrāks, vairāk spēka spēles, tehniskāki spēlētāji. Bija interesanti redzēt, kā mana vecuma hokejisti spēlē citur pasaulē. Bija interesanta pieredze, lai gan nekādus pārsteigumus nepiedzīvoju.

Kanādas agresīvais un ātrais stils tev iet pie sirds?
Man patīk spēka spēle, ātrs hokejs arī man ir parocīgs. Mazie laukumi – nav daudz vietas, ir ātri jākustina ripa, jo nav laika pacelt galvu. Pirms vēl esi saņēmis ripu, ir jāzina, ko darīsi tālāk, kāds būs nākamais solis. Tur viss notiek ļoti ātri.

Kāds bija tavs ceļš līdz Kanādai, un kāpēc nonāci tieši Kvebekas līgā?
Uz U18 čempionātu jau braucu ar domu, ka kāds varētu mani noskatīt un paņemt pie sevis uz nākamo sezonu. Tas bija galvenais pakāpiena punkts. Pēc turnīra aģents uzrakstīja, ka no QMJHL ir interese – viena komanda jautājot par mani. Sekoja Kanādas līgu ārzemnieku drafts, "Drakkar" mani izvēlējās, un te nu es esmu.

Slavenā ceturtdaļfināla spēle pret Kanādu, kurā pat uzbrukāt vairāk nekā kanādieši – ne velti viņi par savu labāko spēlētāju nosauca vārtsargu. 1:3, viņiem pēdējo ripu iemetot tukšos vārtos. Gads pagājis, kā tagad skaties uz šo maču?
Mēs bijām diezgan tuvu. Viens neveiksmīgs metiens... Man liekas, ka spēlējām diezgan vienlīdzīgi ar kanādiešiem, tikai nepaveicās.

Kad dzirdēji, ka "Drakkar" izrāda interesi par tevi, noteikti meklēji informāciju gan par komandu, gan par pilsētu. Kas pirmais iekrita acīs?
Ieraudzīju, ka komandai aiz muguras bija 22 sezonas, šī bija jau 23. Paskatījos par pašu pilsētu – cik daudz iedzīvotāju, tādas lietas. Tas, ko biju iedomājies par pilsētu, vispār neatbilda realitātei. Diezgan maza pilsēta – divi veikali, skola un hokeja halle.

Kā tad pavadījāt brīvo laiku?
Jā, bija diezgan daudz. No rīta treniņš, sanāk, ka no 8:00 līdz 13:00 esi hallē. Tad brauc uz skolu mācīties, un no 16:00 esi brīvs līdz nākamajai dienai. Gandrīz katru dienu bija tāds grafiks. Vakarā parasti PlayStation vai paskaties televizoru, nekādu citu iespēju īsti mums nebija.

Apmeklēji vietējo skolu?
Es mācījos tālmācībā. Visus komandā, kuri mācījās online, sasēdināja skolā vienā klasē, un tad katrs dara to, kas viņam ir uzdots. Tā visi gāja un mācījās. Diezgan disciplinēti tas viss notika. Klasē sēž arī skolotājs – ja ir kādi jautājumi par vielu, tad var prasīt, un viņš palīdzēs.

Pieļauju, ka 18 gados, kad spēlē hokeju ārzemēs, saņemties un mācīties varētu nebūt vieglākais uzdevums.
Man bija ļoti pretīmnākoši skolotāji – viņi varbūt nesūtīja tik daudz darbus. Vispār ļoti izpalīdzēja, dodot tādu iespēju, ka varu mācīties tālmācībā. Man tas bija liels pluss, tāpēc arī centos darīt visu, lai kārtīgi mācītos.

Izlemt, ka hokeja sapnis ir jāturpina ārpus Latvijas – tev tas bija liels lēmums?
Jā. Vienmēr esmu gribējis braukt uz ārzemēm un spēlēt hokeju augstā līmenī. Kad parādījās iespēja, nemaz nebija divu domu – uzreiz piekritu un pateicu, ka braukšu. Patiesībā nebija tas pats grūtākais lēmums.

Sezonas laikā mājas pietrūka?
Ziemassvētkos bija iespēja atbraukt mājās, lai piedalītos U20 čempionātā. Pēc tam vēl bija pāris dienas, ko padzīvoties pa mājām. Kad bija jābrauc atpakaļ, tad vairs negribējās nekur braukt – jau biju pieradis pie Latvijas. Pat negribējās lidot atpakaļ.

"Drakkar" Austrumu konferencē bija astotā no desmit komandām, garantēja play-off. Cik augstu tika tēmēts pirms sezonas?
Domāju, ka mēs gribējām vinnēt daudz vairāk nekā mums šosezon izdevās. Katrā spēlē cīnījāmies un atdevām visus spēkus. Gala iznākums nebija tas, kas bija iecerēts – noteikti varēja būt labāk.

Skatījos kartē, un pilsēta, kurā dzīvoji, atrodas vistālāk uz ziemeļiem visā līgā.
Ziema tur ir diezgan auksta. Neesmu bijis nevienā citā pilsētā, kur ir tik daudz sniegs. Kad gāja ziemas pēdējās nedēļas, tad bija baigi lielā sniega vētra. Paskatoties laukā pa logu, nebija iespējams redzēt pilnīgi neko.

Lielākā daļa komandu atrodas diezgan tālu no jums. Kādi bija pārbraucieni?
Tie attālumi ir diezgan lieli, jā. Tuvākais brauciens ir četras stundas. Garākie – kādas 15 vai 16 stundas. Parasti gan braucam dienu iepriekš, lai var mierīgi atpūsties un sagatavoties spēlei. Tas nekādas problēmas nesagādāja.

Ar ko Kvebekas līga atšķiras no pārējām divām – Ontario un Rietumu?
Neesmu baigi skatījies un salīdzinājis, bet, cik esmu dzirdējis, tad OHL līga tagad skaitoties pati labākā, bet QMJHL un WHL dala otro vietu. Labi ir tas, ka rezultāti nav paredzami. Vienu dienu var būt 9:1, nākamajā dienā spēle var beigties 0:1. Mums vienreiz tā bija. Ar top komandu – viņu mājās vinnējām ar 4:1 vai 5:1, bet nākamajā tikšanās reizē 1:7 vai 1:8 zaudējām. Gandrīz divciparu skaitli ielaidām. Tur tiešām gadās visādi.

Kā gāja ar iejušanos komandā. Angliski pats runā, bet nonāci franču reģionā, kas atkal nozīmē valodas barjeru.
Paveicās ar to, ka treneris runāja angliski. Ģimenē, kurā dzīvoju, arī visi runāja angliski. Nebija tik traki. Jā, komandā spēlētāji runā franču valodā, bet saprasties varējām – visi runāja arī angliski. Sezonas laikā laikam kādus 20-25 vārdus iemācījos. Nav baigi daudz. Māku pateikt to, kā mani sauc, paldies un lūdzu, saveicināties. Elementārās frāzes. Laukumā gan visa komunikācija notika angliski.

Ņemot vērā, ka spēlēji diezgan mazā pilsētā, sanāk, ka bijāt galvenā komanda?
Jā, tur nav nevienas lielākas komandas. Viņiem visiem ļoti patīk hokejs, tā ir viņu pilsētas komanda, un tad uz katru spēli ir vismaz divi tūkstoši skatītāju. Mums nebija tā lielākā halle. Kvebekā bija lielākais skaits – 14 tūkstoši. Junioru hokejs viņiem nozīmē daudz.

Tev pašam 35 punkti 60 spēlēs, biji ceturtais rezultatīvākais komandā. Tas bija atbilstoši tavai lomai?
Man liekas, ka lielāko daļu no saviem punktiem dabūju vairākumā. Treneris uzticējās, un man arī sanāca. Loma bija būt vārtu priekšā un uz vārtsarga līnijas. Katra atlēkusī ripa vai piespēle uz leju – tie bija mani elementi.

Spēlēšana vārtu priekšā parasti nozīmē zilumus.
Sanāk arī tā. Gadās arī, ka trāpa ar ripu un atstāj zīmogu. Bet, kā man treneris teica, tad vairākumā vārtu priekšā slikti spēlētāji neatrodas.

Trenerim Džonam Gojensam, tieši tāpat kā tev, tā bija pirmā sezona šajā līmenī. Tieši šī iemesla dēļ starp jums izveidojās saikne?
Manuprāt, es trenerim jau pirmajās dienās ļoti iepatikos. Domāju, ka tieši tādēļ tiku pie liela spēles laika. Izveidojās laba komunikācija, bija uzticība no sākuma, treniņos palīdzēja man. Kārtīgi sagatavojos sezonai – katru dienu gāju uz zāli ar Vilni Kluci, gāju pie Oļega Sorokina uz ledus. Bija svarīgi aizbraukt jau labā formā. Jāsaka paldies ne tikai treneru kolektīvam, bet arī kluba vadībai, komandas biedriem un ģimenei, kura uzņēma pie sevis un palīdzēja pielāgoties jaunajā vidē. Daudz ar treneri runāju, un viņš teica, ka viņa ieskatā es varu darīt visu – labi spēlēt pieci pret pieciem, vairākums, mazākums. Taču viņš uzsvēra, ka man pašam viss ir jānopelna. Centos, un sezonas otrajā pusē arī ļoti labi sanāca.

Tev sezonas gaitā bija viens kautiņš. Gatavojoties spēlēšanai Kanādā, rēķinājies ar to, ka pienāks brīdis, kad nāksies nomest cimdus?
Jā, biju tam gatavs. Vairs nav priekšā būris, tāpēc nevari tik daudz izrunāties. Pagājušajā gadā, kad spēlēju Latvijas čempionātā, pretiniekiem bija stikls, bet man būris. Vari atļauties vairāk, jo saproti, ka īsti nekas nebūs. Lai gan 28 spēlēs sakrāju 56 soda minūtes. Es ar to nelielos, bet skaitlis diezgan liels. Šeit biju gatavs, ka pienāks brīdis, kad būs jānomet cimdi.

Tavuprāt, uzvarēji?
Domāju, ka jā. Vispār viss tas aizsākās jau dienu iepriekš. Viens komandas biedrs pagājušajā sezonā spēlēja pretinieku komandā, un tad viņš man iepriekšējā dienā visu laiku prasīja, kad tad beidzot man būs pirmais kautiņš. Laikam sakūdīja.

Savus pirmos vārtus guvi otrajā spēlē. Pret "Rimouski Oceanic", kur spēlē Aleksis Lafrenjē – uzbrucējs, kuru drīz NHL draftēs ar pirmo numuru. Ko atceries no tā mača?
Kad iemetu, bijām iedzinējos, man šķiet, ka pat divu vārtu deficīts bija. Ripa bija mūsu zonā, bet redzēju iespēju, tāpēc lidoju laukā no zonas. Komandas biedrs pameta ripu, un sanāca iziet vienatnē pret vārtsargu. Izgāju, pat neredzēju īsti, kur uzmetu, bet kaut kā trāpīju vārtos. Par Lafrenjē – viņš ir ļoti labs spēlētājs. Tehnisks, pie tam labi spēlē ne tikai ar, bet arī bez ripas. Laikam tā bija pirmā reize, kad ar viņu sastapos laukumā, un uzreiz dabūju ar nūju mugurā no pirmā drafta pika. Tāda palika mana pirmā atmiņa.

Tieši pirms došanās uz U20 čempionātu vienā mačā sakrāji četras rezultatīvas piespēles.
Man šķiet, ka tā bija tāda veiksmīga apstākļu sakritība. Es atdevu četras piespēles, bet komandas kapteinis iemeta četrus vārtus.

Interese no malas pēc tādas spēles pieauga?
Jā, tā bija. Plus man pašam tā bija motivācija pārspēt savu rekordu. Jā, man bija četri punkti vienā spēlē, bet tam pašam Lafrenjē bija septiņu punktu spēle, viens cits vispār savāca astoņus punktus. Uz pusi vairāk nekā man. Vēl ir, kur augt.

Runājot par draftu – izjuti interesi no NHL komandām?
Daudzas reizes treneris pienāca un pateica, ka pēc brokastīm man ir intervija ar tiem un tiem. Skauti atnāk uz viesnīcu, ja atrodamies izbraukumā, un tad ir intervija. Citreiz pēc spēles atnāk un iepazīstas tuvāk. Vispirms pastāsta par sevi, tad tu viņiem izstāsti gan par sevi kā spēlētāju, gan kā par cilvēku. Parasti jautājumi visiem ir apmēram vienādi – stiprākās puses, kaut kas no personīgās dzīves.

Ko tu uzsver kā savus plusus un mīnusus?
Parasti saku, ka stiprās puses ir slidošana, ātrums un ripas pieturēšana laukumu stūros. Kas man būtu jāuzlabo – stabilitāte un spēles situācijas viens pret vienu.

Ar cik komandām sezonas laikā aprunājies?
Nesen skaitīju – bija 16.

Nesen iznāca pēdējais drafta rangs, starp Ziemeļamerikā spēlējošajiem laukuma spēlētājiem biji 100. vietā. Pats seko šiem rangiem un visām izmaiņām?
Jā, citreiz ieeju un paskatos, kas tur notiek. Palikusi sajūta, ka varēju tikt augstāk. Vairs jau neko izlabot nevar – tas bija pēdējais.

Gaidot draftu, esi sajutis no kādas komandas lielāku interesi, kas varētu liecināt, ka tiksi izvēlēts?
Kā jau teicu, tad tie jautājumi bija visiem diezgan vienādi. Katras intervijas beigās viņi parasti pasaka: cerams, ka tiksimies draftā, ka tieši mēs tevi izvēlēsimies. Nedomāju, ka tas ir baigais rādītājs, lai tagad sadomātos. Esmu ļoti priecīgs, ka esmu viens no nedaudzajiem latviešiem, kurus pēdējos gados pamanījušas NHL komandas, taču vēl tāls ceļš ejams. Ticu arī tam, ka mums ir vairāki jaunie talanti, kuriem ir potenciāls veiksmīgai karjerai šādā līmenī.

Kāds ir skats nākotnē – arī nākamajā sezonā spēlēsi "Drakkar"?
Domāju, ka jā, plānoju atgriezties turpat.