Biezais: "Tikt pāri neveiksmju joslai bija ļoti grūti"

Pirmie treniņi aizvadīti. Čaļi sen nav redzējušies, tāpēc prasīšu, kāds noskaņojums valdīja ģērbtuvēs?
Emocijas ir pozitīvas. Gribēju satikties pēc iespējas ātrāk. Protams, pirms tam biju ar dažiem sazvanījies, taču satikties aci pret aci ir pavisam citādi. Latviešu valoda, forši.

Pirmo sezonu leģionāra godā pavadīji kopā ar Edgaru Dīķi, Miku Lipsbergu un Raimondu Vilkoitu. Dzīvojāt kopā?
Jā, mēs visi latvieši turējāmies kopā. Klubs leģionāriem deva dzīvokļus, nevajadzēja neko maksāt. Komandai bija sponsoru līgums ar automašīnu izīrētājiem, tāpēc arī transports bija pieejams. Savukārt ģērbtuvēs sēdējām atsevišķi - viens tur, viens otrā galā. Cits no cita bijām prom, bet sazinājāmies, un tad somi mums pārmeta, ka četratā esam skaļāki nekā viņi 20. Visu laiku pārmeta, lai uzvedamies klusāk.

Somijas un Latvijas ģērbtuvju kultūras ir ļoti atšķirīgas?
Lielākoties ir viens un tas pats. Varbūt viņiem ir vairāki un citādi sodi un likumi, kas jāievēro. Piemēram, ģērbtuvēs nedrīkst iet ar botām. Ja kājās ir treniņu apavi, tad tie jāatstāj citā istabā, bet ģērbtuvēs tikai ar zeķēm vai čībām. Pārāk skaļi aiztaisi skapīti - uzreiz sods. Formai vienmēr jābūt sakārtotai tā, kā norādīts. Tādi sīkumi. Par mazākajiem pārkāpumiem mazākais sods - pieci eiro. Pēc tam kopā ar komandu aizbraucam uz pirti vai nopērkam kaut ko ģērbtuvēm, iztērējam komandas vajadzībām.

Pirmā sezona leģionāra statusā bija grūta vai viegla?
Sākumā gāja diezgan grūti, nebija pierasta situācija. Ja godīgi, nemaz nezinu, kāpēc bija tik smagi. Varbūt iemesls bija citādajos apstākļos - cits hokejs, citas treneru prasības un cerības, nedaudz nepieciešams adaptēties. Beigās tas prasīja nedaudz ilgāku laiku. Taču, kad pieradu, tad bija labi, viss aizgāja. Mazāki laukumi, ātrāks hokejs, daudz vairāk spēka divcīņu. Neviens garām neaizbrauks, visi skrien. Ir reizes, kad virsū var uznesties pat trīs pretinieki, nopietni.

Pēc spēlēm zilumu bija vairāk nekā parasti?
[Smejas] Pat nezinu. Varbūt, varbūt. Bija kaut kas tāds, ko nedz es, nedz neviens cits nebija gaidījis. Otrā līga, otrā līga, bet šajā ziņā bija ļoti laba. Varbūt arī tāpēc sākumā bija grūtāk iejusties.

Ar savu sniegumu pēc sezonas beigām esi apmierināts?
Nē, vienmēr var labāk, tāpēc neesmu apmierināts. Nevaru izskaidrot, kāpēc pirmajā pusē negāja tik labi, cik vēlējos. Tikai pēc jaunā gada attaisnoju cerības gan rezultativitātes, gan spēles ziņā. Tomēr komandas mērķis bija uzvarēt līgā, un to neizdevās izpildīt. Mums bija problēmas ar spēlētājiem, kuras sākās izslēgšanas spēlēs. Varēja just, ka visi necentās. Gāja labi, bet beigās kaut kas bija noticis, mums arī visu nestāstīja. Jau regulārā čempionāta noslēgumā zaudējām četras no pēdējām piecās spēlēm. Varēja redzēt, ka neiet, un tieši tāpēc nevarējām playoff aizķerties. Vienkārši ar komandu kaut kas notika, lai gan tā bija laba - jā, regulāro sezonu noslēdzām sestajā vietā, tomēr bija pārliecība, ka varējām izdarīt vairāk.

Artis Ābols uzsvēra, ka sezonas ievads ir ļoti svarīgs, jo pēcāk iespēja noķert konkurentus var nerasties. Taču arī pēdējās spēles ir ar izšķirošu nozīmi.
Protams. Svarīgs ir arī noskaņojums, kāds valda komandā pirms izslēgšanas spēlēm. Emocionāli daudz labāk ir sākt ar uzvaras garšu. Taču sezonas garumā problēmu ģērbtuvēs nebija, visi somi bija draudzīgi, laipni sagaidīja. Jā, tas bija pats pirmais - brauc prom un domā, kas nu būs, kas notiks, nebija ne mazāko ideju. Kā būs, tā būs. Patiesībā biju šokēts par sagaidīšanu - bija ļoti solīdi un draudzīgi. Tāpat arī sezonas laikā - visur aicināja. Ģērbtuvēs atmosfēra bija ļoti laba.

Runājot par neziņu, cik ilgu laiku prasīja lēmuma pieņemšana?
Citas izejas nebija. Runājām ar Rīgas "Dinamo", bija variants braukt uz Somiju, protams, piekritu. Biju noilgojies pēc spēlēšanas, Rīgā sastāvs bija nokomplektēts, turklāt sapratu, ka tur tiešām spēlēšu. Nedomājot nākamajā dienā piekritu.

Lai gan dzīvojāt kopā, tomēr pajautāšu, vai noskatījies daudz vairāk filmu, nekā dzīvojot Latvijā?
Gan jau. Ja godīgi, vairāk pievērsos grāmatu lasīšanai, ar ko nebūtu nodarbojies Latvijā. Izbraukumā devāmies ar autobusiem. Pārbrauciens ilgst sešas stundas, bet spēle vēl pēc divām stundām. Pierašana prasīja laiku, lai gan lidot uz Habarovsku ir grūtāk. Aizlido, nedaudz paguli, beigās neko nesaproti. Diena vai nakts, ej nu sazini. Braucot autobusā, dažreiz nemaz negribējās ņemt ārā to planšeti, labāk palasīju grāmatu. Jā, izlasīju diezgan daudz. Vislabāk patika "Slepkavība kā smalkā māksla". Bija ļoti labs trillerītis, interesanta grāmata. Patīk tādas, kurās atrisinājums nav zināms līdz pēdējām lappusēm, ir saglabājusies spriedze.

Hokejā arī tādi trillerīši patīk?
Protams, protams. Arī spēlējot pašam. Un tad iemest izšķirošos vārtus. Tas ir pats labākais, kas var būt.

Kā vēl pavadīji brīvo laiku ārpus hokeja laukuma?
Pilsēta bija maza, tāpēc nebija daudz laika pavadīšanas iespēju. Vasarā gājām pamēģināt frīsbijgolfu, gājām uz zāli uzspēlēt florbolu vai tenisu, kamēr ārā silts. Bet ziemā... Ā, divreiz gāju saunā un pēc tam lēcu āliņģī. Baigais piedzīvojums, nekad nebiju iedomājies, ka varētu kaut ko tādu izdarīt. Bet komandā bija čaļi, kuriem tas bija ierastais pēcspēles atgūšanās process. Somi vispār ir traki pirts dēļ. Katrā dzīvoklī ir sauna, viņi ir saslimuši. Arī mums bija daudzdzīvokļu mājas pēdējā stāvā. Ieslēdz, uzkarsē līdz 100 grādiem un ej iekšā.

Ja pilsētā nebija plašas izklaides iespējas, tad tribīnes noteikti bija pilnas.
Vidēji nāca puse no četrus tūkstošus ietilpīgās halles. Kad spēlējām labi, nāca vairāk, kad sākām zaudēt, nāca mazāk. Pilsētā arī bija laba basketbola komanda. Ak, jā, vēl arī somu beisbols. Trīs sporta veidi.

Somu beisbols? Sauna apvienojumā ar bumbiņas atsišanu?
Nē, nē [Smejas]. Metējs stāv blakus atsitējam un bumbu met gaisā. Bāzes ir izvietotas citādi nekā tradicionālajā beisbolā. Somijā šāds pasākums visiem patīk un ir ļoti populārs. Vienu reizi izdomājām, ka tāpat nav ko darīt, tāpēc aiziesim. Bija interesanti, taču nepieciešams zināt noteikumus. Fiziskās sagatavotības treneris iedeva biļetes, kuras maksāja 20 eiro. Uz mūsu spēlēm lētākās maksā divreiz mazāk.

Atgriežoties hokeja laukumā, pirmos vārtus Somijā atceries?
Mēnesi izlaidu cirkšņa savainojuma dēļ, nevarēju slidot. Pirmajā spēlē pēc atgriešanās ierindā sanāca, ka biju aiz vārtiem, izlīdu un no neērtā satvēriena palaidu. Pirms tam biju spēlējis, kopumā tas varēja būt mans sestais mačs sezonā.

Izslēgšanas spēļu sērijā tikai viena spēle noslēdzās ar vienu vārtu starpību.
Tāpēc, ka brīdī, kad palikušas piecas minūtes un ir vienu vārtu deficīts, metamies uz priekšu un par aizsardzību nedomājam. Kāda starpība, vai ielaidīsim vēl vienus. Mājās vienreiz iemetām minūti pirms beigām bez vārtsarga un gandrīz panācām arī neizšķirtu. Ja zaudē ar 2:5, tad tas nenozīmē, ka spēle bija bez variantiem. Vienreiz, kad mums iemeta, atpakaļ bija viens aizsargs, kamēr pretinieki bija četri. Mēs pārējie ar pēdējiem spēkiem vilkāmies atpakaļ, tomēr vārtus nenosargājām.

Bet jūs vienīgo spēli uzvarējāt tieši ar 5:2.
Lūk, tā bija tieši tāda spēle. Bijām labāki un riktīgi sametām, lai gan, protams, uzbruka arī pretinieki.

Kopumā uz ko treneris lika uzsvaru?
Viņam galvenais bija, lai spēlējam droši, nevis metam iekšā. Varbūt sākumā tas nepatika, jo gribēju skriet uz priekšu, mest, veidot, reizēm sanāca pazaudēt ripu. Tāpēc iekarot trenera uzticību nebija viegli. Negāja, spēlēju maz, bet ar laiku parādījās arī uzticība. Viņam galvenā bija droša spēle. Labāk 1:0 nekā 7:5.

"Jokipojat" vēl atceras latviešus, kas tur spēlējuši?
Jā, jā, protams, visus atceras. Atcerējās arī Ābolu, arī Mareku Jasu. No pēdējiem Vitāliju Pavlovu un Robertu Jekimovu. Laba līga, lai progresētu, ja tā padomā. Tiešām ļoti laba. Līmenis ir tāds, pie kura iespējams augt. Ja tiec pie spēles laika, tad meistarība neizpaliks.

Jums komandā bija kanādiešu vārtsargs. Pirms olimpisko spēļu ceturtdaļfināla noslēdzāt derības?
Viņš ir tāds jocīgs, pat nezināja, ka ir spēle. Teica: "Patiešām!? Šovakar!? Vau!" Kā jau vārtsargs [Smejas]. Un arī kanādietis, kurš atbilst stereotipiem. Kad mums ārā bija lēcieni un citādi vingrinājumi, viņš izskatījās ļoti, ļoti bēdīgi. Bet zālē darīja visu. Piekarināja 50 kilogramus un tad pievilktās. Vārtsargs! Monstrs!

Turpinot pa izlašu līniju - savu pirmo spēli Latvijas izlasē atceries?
Pirmā bija tā, kurā visu maču nosēdēju uz soliņa un nemaz netiku laukumā. Bet tad bija vēl viens mačs citā Dānijas pilsētā, tiku laukumā un pie īstas debijas. Sākumā bija ļoti liels satraukums. Biju vienā maiņā ar Induli [Miku Indraši], un viņš kaut kādā otrajā izgājienā uz ledus iemeta vārtus. Tad jutos labāk - maiņa iemetusi, lielie prieki, varēju nomierināties.

Paceļojot ne tik senā pagātnē: pagājusī sezona Rīgas "Dinamo" rindās nebija veiksmīgākā - pirmo reizi neiemeti nevienus vārtus. Tikt pāri melnajai neveiksmju strīpai bija grūti?
Varbūt arī tādēļ šīs sezonas sākums bija tik smags, iepriekšējais gads bija atstājis pleķi. Galvenais bija tikt pāri, lai gan zināju, ka tas nebūs viegli. Es ceru, ka vispār esmu ticis pāri neveiksmju joslai [Smejas]. Nē, kaut ko jau tagad iemetu, tad jau redzēsim, kā ies turpmāk. Tikt pāri neveiksmēm bija grūti, teikšu godīgi.

Vārtus neguvi, taču vienu rezultatīvu piespēli gan izdarīji. Atceries, pret kuru komandu tas notika?
Maskavas "Spartak". No aizvārtes atdevu ripu Matjē Karlam. Bija pats sezonas sākums, viena no pirmajām mājas spēlēm.

Kādas emocijas rodas, atskatoties uz pagājušo sezonu?
Gribu to pēc iespējas ātrāk aizmirst. Zinu, ka nebija labi. Jāpāršķir lappuse, jāaizmirst, jāsāk viss no jauna.

Visi laukumā redzēja sekas, bet, pēc tavām domām, kur slēpās neveiksmju cēloņi?
Sezonas laikā par to daudz domāju. Pietrūka pārliecība par saviem spēkiem. Bija viens otrs moments, kad ripa neiekrita. Nu, labi. Bet tad spēļu skaits auga, un tas emocionāli bija smagi. Sāc darīt nevajadzīgas lietas. Iespējams, ja esi emocionāli spēcīgāks, neveiksmēm vari tikt pāri jau sezonas laikā. Nebija tā, ka komanda sēdētu ģērbtuvēs mirusi - visi līderi mēģināja uzmundrināt. Parasti zaudējām ar vienu vārtu starpību. Nebija tā, ka mūs izģērba un mēs laukumā pazemojāmies. Gadās arī tādas sezonas. Komandā bija cilvēki, kuri varēja iemest, taču viens gols visu laiku pietrūka.

Kādi ir tavi nākotnes plāni?
Laiks rādīs. Kur būs labs un pievilcīgs variants, tur arī braukšu.