Sandis Ozoliņš cer atgriezties hokeja komandas galvenā trenera amatā

Ozoliņa pieredze kā galvenajam trenerim ir ļoti maza – 2017./2018. gada sezonas ievadā viņš trenēja Kontinentālās hokeja līgas komandu Rīgas “Dinamo”, tomēr amatu atstāja jau septembra beigās, kad vienība bija aizvadījusi vien 16 spēles un piedzīvojusi 12 zaudējumu sēriju.

“Tā bija ļoti forša pieredze. Es pats aizgāju pie komandas vadītāja Jura Savicka un pateicu, ka nespēšu izpildīt to, ko esmu apsolījis, tāpēc pienācis laiks mani atlaist. Viņš lūdza pārdomāt lēmumu, bet pateicu, ka to nemainīšu. Pats atteicos turpināt vadīt, jo mums matemātiski vairs nebija iespējams savākt tik daudz punktu, lai sasniegtu izslēgšanas turnīru,” intervijā atceras Ozoliņš.

No šīs pieredzes viņš secinājis, ka ar vēlmi vien ilgtermiņā augstus rezultātus nav iespējams sasniegt. “Īstermiņā ar cīņassparu un daudzu apstākļu sakrišanu jā, tomēr ilgtermiņā ir nepieciešams spēlētāju kopums, kas to spēj paveikt. Mana lielākā kļūda bija domāt, ka ar šādiem līdzekļiem ir iespējams sasniegt rezultātu ilgtermiņā.”

“Tāpat sapratu, ka hokejs attīstās un ir jāmācās. Arī tagad, ja gribu savu karjeru saistīt ar šo sporta veidu, jāseko jaunajām tendencēm. Jebkurā industrijā viens no otra aizņemas zināšanas,” piebilst leģendārais hokejists.

Turpinājumā viņš ilgāku laiku kā galvenā trenera palīgs strādāja citā agresorvalsts līgas vienībā Ņižņijnovgorodas “Torpedo”, iepriekšējās divās sezonās bija Nacionālās hokeja līgas vienības Kolorādo “Avalanche” skauts, bet šoziem Ozoliņš ir Latvijas hokeja izlases galvenā trenera Harija Vītoliņa palīgs ceļā uz Milānas-Kortīnas olimpiskajām spēlēm.

“Kopumā šī mana pieredze bija ļoti forša, redzēju, kā tas notiek. Man patīk šis darbs, es to protu. Jā, tās lietas, kuras vēl neesmu iemācījies, es nezinu, bet tās es iemācīšos, ja vēlēšos dzīvi saistīt ar šo profesiju,” saka Sandis Ozoliņš.

Kaut Vītoliņš jau sen cerēja piesaistīt Ozoliņu par palīgu izlasē, pagaidām vienošanās ir panākta vien līdz olimpisko spēļu beigām. “Mani uzklausa un dzird. Nezinu, vai pilda, tas jau ir atkarīgs no viņiem. Cenšos pārāk daudz neuzbāzties ar saviem secinājumiem un redzējumu, jo izlases specifika ir atšķirīga no komandas trenēšanas regulārajā čempionātā,” Ozoliņš saka par darbu ar izlasi. “Tāpēc esmu apņēmies spēlētājiem necensties mācīt ko tādu, kas varētu ietekmēt spēli viņu klubā, lai nebūtu tā, ka man klubā teica tā spēlēt, izlasē teica tā un tagad es nespēju tikt galā. Klubā ir dots ilgāks laiks, lai saprastu katra spēlētāja tendences, stiprās un vājās puses, izlasē tam atliek gaužām maz laika.”

Kaut karjeras laikā Ozoliņam bija gan traumas, gan atkarības, viņš augstākajā līmenī spēlēja līdz pat 41 gada vecumam. Leģendārais aizsargs skaidro, lai ko tādu paveiktu, trenēties nepieciešams ļoti daudz.

“Pirmais, tiec galā ar atkarībām, jo tās traucē sportisko pienākumu pildīšanai. Otrais, trenējies vairāk nekā jaunībā. Ir grūtāk, jaunie puiši paliek arvien ātrāki, izturīgāki, spēcīgāki, tev ir jātur tam līdzi un jātrenējas daudz vairāk. Tāpat paciet sāpes, diskomfortu, bailes. Ja gribi sasniegt savus mērķus, tas viss jāpārvar,” secina Stenlija kausa ieguvējs. “Ar vecumu es vairāk apzinājos, ko tas viss nozīmē, kādas ir manu lēmumu sekas. Līdz ar to, ja tu to gribi un tiešām vēlies, tas ir iespējams. Būs traumas, arī es pirms pēdējās sezonas taisīju muguras operāciju, pats par to samaksāju, lai tikai nospēlētu kvalitatīvāk, nekā būtu bez šīs operācijas. Tas bija mans lēmums, vai profesionāli turpināt šo savu sapni, ko sauc par hokeja spēlēšanu.”

Pilnu interviju ar iedvesmojošo hokejistu lasiet žurnāla Sporta Avīze decembra numurā, kas vēl šonedēļ atrodams labākajās preses tirdzniecības vietās.