Miļuns: ″Būtu labi, ja katru gadu varētu rīkot kādu pasaules čempionātu″

Raidījuma ″(Bez)maksas sports″ janvāra tēma ir "Trešais hokeja čempionāts Rīgā deviņu gadu laikā. Kam tas izdevīgi?″. Kopā ar Sportacentrs.com žurnālistiem Jāni Celmiņu un Rolandu Eliņu atbildes uz šo jautājumu meklēja LHF ģenerālsekretārs Roberts Pļāvējs, kā arī sporta žurnālists ar milzu pieredzi Māris Zembergs.

Janvāra sēriju iespējams vērot gan TV4 "YouTube" kanālā, gan portālā Sportacentrs.com. Savukārt raidījuma audio versija ir pieejama visās populārākajās audio straumēšanas platformās.

Šajā publikācijā piedāvājam hokeja kluba ″Prizma″ galvenā trenera Ērika Miļuna viedokli par pasaules čempionāta pienesumu hokejam Latvijā.

Kādas bija pirmās pārdomas, kad dzirdējāt par Latvijas pieteikumu čempionāta rīkošanai?
Latvijā jebkurš šāda veida pasākums ir svētki. Jo biežāk šeit notiek čempionāti, jo biežāk mūsu drūmajā ikdienā ir kādas patīkamas emocijas.

Domāju, ka IIHF un visa hokeja pasaule redz, ka Latvija prot organizēt šādus pasākumus. Čempionāts ir pozitīvs visos līmeņos – gan hokejam, gan tautai un ekonomikai. Atbrauc tūristi un atved naudu uz šejieni.

Tas ir ekonomiski izdevīgs, kā arī Latvijas tautai un jaunajiem hokejistiem svarīgs pasākums. Pēc pēdējā čempionāta pagājis salīdzinoši neliels laiks, bet klāt atkal nākusi jauna hokejistu paaudze.

Vai šobrīd varam atļauties domāt par vēl vienu arēnu?
Nevajag. 2006. gadā bija arēna ar diviem treniņu laukumiem. Tagad vēl ir pieejams ″Daugavas″ komplekss. Tik komandām, cik šobrīd ir čempionātā, pietiek ar vienu arēnu. ″Daugavas″ halle no arēnas ir pusstundas brauciena attālumā. Nedomāju, ka daudzās citās Eiropas valstīs tas viss būtu tik kompakti.

Kāpēc hokeja čempionāts pie mums kļuvis par tādu fenomenu?
Hokejs ir mūsu sporta veids. Redzam, ka vēsturiskās tradīcijas, atšķirībā no kaimiņvalstīm, ir jau diezgan senas. Latvijā cilvēki hokeju saprot un mīl. Lai cik labs pie mums būtu basketbols, kas brīžiem pat izvirzās priekšā, Latviju vairāk asociē ar hokeju. Tās ir tradīcijas, kas nāk no pirms kara gadiem. No hokejistiem, kas vēl krieviem mācīja spēlēt. Galu galā, mums hokejs piestāv, ja paskatāmies arī uz mūsu laikapstākļiem.

Mums labāki kļūst arī augstie sasniegumi. Katru gadu redzam, ka NHL pa kādam nāk klāt. Arī lielā izlase nospēlē godam.

Varbūt līdzekļus, kas tiek ieguldīti čempionāta rīkošanā, varam novirzīt citur?
Tie ir valsts un pilsētas līdzekļi, jo čempionātu var sarīkot tikai Rīgā. Vienmēr var meklēt alternatīvas, bet vēsture no 2006. gada pierāda, ka arēnas uzcelšana bija ieguvums. Toreiz arī bija skepse – kāpēc mums šī arēna vajadzīga? Tagad runājam par tās nepietiekamo izmēru un nākamās būvēšanu.

Šie gadi pierādījuši, ka virziens ir pareizais. Būtu labi, ja mēs katru gadu varētu rīkot kādu pasaules čempionātu. Pirms dažiem gadiem ″Volvo″ hallē notika sieviešu pasaules čempionāts. Protams, šeit nevar sanākt 10 tūkstoši, bet tribīnes tik un tā bija pilnas. Apmeklētas tika arī citu valstu spēles.

Pēc tam sekoja arī meiteņu U18 čempionāts, kas varbūt nav pats populārākais, bet cilvēki tik un tā nāca skatīties. Tas sieviešu hokejam arī deva grūdienu.

Jā, čempionātos tiek ieguldīti valsts līdzekļi. Jā, var un vajag ieguldīt arī citur, bet šādus pasākumus jāatbalsta pirmām kārtām.

Un otrām kārtām?
Ja skatāmies uz ekonomiskajiem rādītājiem Baltijas valstīs, gandrīz katrā sadaļā esam beigu daļā. Lai gan rezultātu un hokeja līmeņa ziņā kaimiņvalstīm esam tālu priekšā, bet tādos jautājumos kā katra bērna līdzmaksājums un valsts atalgojums treneriem, mēs no kaimiņiem atpaliekam.

Bijām uz spēli Tallinā. Tur dīzelis maksāja 1,32 eiro, bet pie mums – 1,46. Arī PVN viņiem ir mazāks. Man ir pazīstami igauņu treneri, piemēram, airēšanā, kuri neņem naudu no bērnu vecākiem un pelna divarpus tūkstošus par grupu. Pie mums uz rokas līdz 1000 eiro vēl nav izdevies tikt.

Varbūt pirms čempionātu uzņemšanas vajadzētu sākt ar šo jautājumu?
Tas neglābs. Ne man spriest un meklēt šo naudu. Tāpēc cilvēki raujas politikā un kļūst par deputātiem. Vajadzētu rast iespēju nebūt astes galā vismaz savā reģionā. It sevišķi, jautājumos, kuros tas ir iespējams.

Redzam, ka Rīgā ir piecas ledus halles, kas dienas laikā stāv tukšas, bet daudzām skolām trūkst telpu, kur aizvadīt sporta stundas. Mums gadu gaitā nesanāk rast sistemātisku finansējumu. Piemēram, atbalsts slidošanai – Rīgas hallēs ar to varētu nodarboties visu gadu. Tas palīdzētu bērnus atraut no telefoniem un planšetēm.

Atgriezīšos pie brauciena uz Igauniju. Latvijā ceļu malās tiek izrakti tādi grāvji, no kuriem pēc negadījuma pavisam noteikti pats izbraukt nevar. Igaunijā tas pats ceļš turpinās, bet tur autobuss varētu nobraukt no asfalta, bet ar to nekas nenotiktu. Šis temats, protams, nav saistīts ar hokeju, bet parāda, ka katrā lietā kaut ko varam darīt labāk, ja gribam.

Kā OHL jūt pasaules čempionāta norisi Latvijā?
Ir augusi interese un izlīdzinājies komandu spēks. Liepājā ir komanda ar pilnām tribīnēm. Jelgavā cilvēki nāk uz spēlēm. Rīgā ar to izpildījumu, protams, ir grūtāk, jo ir vairāk klubu dažādos sporta veidos. Kopumā var teikt, ka interese ir augusi.

Arī ″Mogo″ veiksmīgais starts Kontinentālajā kausā pierāda, ka mūsu klubu līmenis ir konkurētspējīgs arī starptautiskajā arēnā. Protams, mūsu ekonomiskā situācija atpaliek no vadošajām Eiropas līgām, bet redzams, ka ejam uz augšu.

Vai šo kāpumu iespējams sasaistīt ar starptautiska turnīra uzņemšanu?
Ar šādiem turnīriem par mums uzzina citu valstu sportisti. ″Prizmā″ ir hokejisti no eksotiskām hokeja valstīm. Piemēram, šobrīd mūsu sastāvā spēlē portugālis. Ir bijuši arī japāņi, kazahi un uzbeki.

Ar čempionāta palīdzību viņi uzzina par Latvijas hokeju un tā sakārtoto struktūru.

Kā sokas ar leģionāru piesaisti no ne eksotiskām hokeja valstīm?
″Prizma″ katru gadu varētu nokomplektēt vēl vienu komandu, kas sastāvētu tikai no leģionāriem. Viņu starpā ir hokejisti arī pierakstu AHL.

Aizvadītajā vasarā no Somijas vien paši piedāvājās kādi pieci hokejisti. Bez nekādas aģentu iesaistes. No ASV apmēram pieci vai seši hokejisti interesējās, nesen viens slovāks pieteicās.

Atšķirībā no citiem Latvijas klubiem, mēs nevaram nodrošināt visu un vēl apmaksāt algas. Tāpēc hokejisti ar AHL pierakstu vai pieredzi Somijas ″Mestis″ līgā un junioru izlasēs, nav mūsu klienti. Mēs šiem hokejistiem nevaram piedāvāt to, ko viņi vēlas, bet skaidrs, ka šie spēlētāji ir ieinteresēti spēlēt Latvijā.

Lietuvā mani kolēģi šādus spēlētājus izskata un arī ņem, jo viņiem atrodas finansējums. Žurnālisti šos klubus sauc par pastarīšiem, bet Viļņas komandā ārzemju hokejisti pelna pat trīs tūkstošus mēnesī. Nav Latvijas klubos daudz hokejistu, kas saņemtu šādu summu.

Tur nauda atrodas. Skaidrs, ka katrā jautājumā nav jāsacenšas, jo mēs vairāk strādājam ar pašu hokejistiem.

Pagājušajā sezonā mums bija japāņu vārtsargs, kurš pats ģērbās, ēda un dzīvoja. Man nebija jānodarbojas ar viņa dzīvesvietas meklējumiem un tamlīdzīgiem jautājumiem. Viņš bija kā vietējais spēlētājs.

Nobeigumā atgriezīsimies pie čempionāta. Kādas izmaiņas organizatori varētu ieviest turnīra norisē?
Var domāt par grupu sadalījumu, punktu skaitīšanu vai noteikumu interpretāciju. Vai pasaules čempionāts ir vieta, kur to ieviest? Grūti teikt.

Šobrīd jādomā par citu jautājumu, jo aizvien vairāk tiek runāts par Krievijas un Baltkrievijas hokeja atgriešanos starptautiskajā apritē. Nezinu, kā IIHF to atrisinās. Kuras izlases no tā cietīs? Tur būs jāpieņem sarežģīti lēmumi.

Atgriežoties pie novitātēm, jāsaka, ka tās ne vienmēr ir vajadzīgas. Varam runāt par komandu skaitu, bet, ko tas dos? Ja hokeja lielvalstīm nāks klāt viena vai divas vājās pretinieces, nedomāju, ka būtiski augts apmeklējums. Tādā gadījumā vadošie spēlētāji uz šiem čempionātiem, visticamāk, dotos vēl retāk. Nedomāju, ka Kanāda pret Lietuvu ir pārdodams saturs televīzijā.

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par raidījuma saturu atbild TV4. #sif_maf2025 #BezMaksasSports