Ābols: ''Neklausieties jebkuru, kurš saka, kādi jūs malači. Ienīstiet šo situāciju''

''Mums nav par ko kautrēties, bet teikšu godīgi – man ir tuva Boba [Hārtlija] psiholoģija, ko viņš mums sāka mācīt no pirmās dienas. Spēle sākās ar 0:0 uz tablo un pieci pret pieci laukumā. Neviens neskatās, cik miljoni viņiem spēlē hokeju, cik mums, vai cik cilvēki draftēti NHL. Mēs spēlējam nevis lai skaisti zaudētu, bet lai uzvarētu. Mums nav par ko kautrēties, bet mēs zaudējām,'' par maču izteicās Artis Ābols.

''Saturīgi spēlējām visu turnīru. Neko jaunu nepateikšu. Nepatika pēdējās piecas minūtes mačā pret Somiju un Kanādu. Debija Patrikam Bērziņam – labs sniegums. Mēs spēlējam, lai uzvarētu. Nekas, ka pretī ir Somija vai Kanāda. Pret Slovākiju bijām stīvi. Sapratām, ka teorētiski jāuzvar, bet katrs nespējām parādīt labāko sniegumu. Šāda līmeņa spēlēs ir vajadzīgs, lai visi spēlē. Ja mums trūkst spēlētāju, ir grūti uzvarēt. Tai pat laikā no tā mača paņēmām maksimumu, ko varējām. Komanda ļoti labi atbildēja pret Čehiju. Parādījām ļoti saturīgu sniegumu. Skaidrs, ka, spēlējot pret meistarīgāku spēlētāju, svarīgs ir emocionālais fons. Kā zināms, hokejs ir emociju un kļūdu spēle. Šķita, ka spēlē pret Zviedriju nedaudz pietrūka emociju. Nācās kurbulēt čaļus spēles laikā uz soliņa. Lai arī tā spēle neritēja, kā mēs gribētu, tas joprojām bija tikai 0:1 uz tablo. No otrā perioda vidus izskatījās, ka dabūjām robā, bet trešajā periodā notika tas, kas notika. Negribu vainot šeit Martinu [Laviņu] vai pateikt, ka viņa dēļ zaudējām. Tas ir hokejs un asa spēka spēle, ko viņš piekopj. Diemžēl tās bija piecas minūtes, ko izturējām, bet tas paņēma daudz spēka. Diemžēl ielaidām vārtus. Jau no paša spēles sākuma zviedri bija nedaudz ātrāki. Mums šis ātrums trūka. Beigās bija daži pusmomentiņi, arī, kad noņēmām vārtsargu. Kā es teicu – mums nav par ko kautrēties, bet mēs gribam uzvarēt,'' Latvijas izlases galvenais treneris komentēja turnīru kopumā.

Par trīs labākajiem turnīra hokejistiem Latvijas izlasē trenera vērtējumā tika atzīts kapteinis Ralfs Bergmanis, Raimonds Vītoliņš un vārtsargs Bruno Brūveris. Treneris Ābols pēc mača pret Zviedriju skaidroja savu izvēli: ''Trīs labākie komandā ir 2002. gadā dzimušie, kuri decembrī vairs nevarēs spēlēt pasaules čempionātā, bet prieks par katru no viņiem. Bruno Brūverim pagājušā sezona Ziemeļamerikā absolūti nebija viegla. Izslēgšanas spēlēs nebija tāds, kādu no viņa gaidīja, un kādu viņš pats gribētu. Šajās spēlēs viņš pierādīja ziemeļamerikāņiem, ka viņš ir laba līmeņa vārtsargs. Ralfs Bergmanis – kapteinis, ko tur vairāk teikt. Raimonds Vītoliņš – spēlētājs, kuru pirms divarpus, trīs gadiem redzējām pieaugušo izlasē. Ātrs, nekaunīgs, likās, ka nu tik būs. Visiem bija ļoti lielas gaidas, ka Raimonds būs nākamais Daugaviņš un tā tālāk. Maija beigās ar viņu runāju: ''Sākam visu no nulles. Man vajag spēlētāju, uz kuru varu paļauties. Tu esi centrs, pieredzējis. Tev ir laba galva un rokas.'' Viņš teicami izpildīja to, ko no viņa gaidīju.''

Nākamais U20 pasaules čempionāts norisināsies jau decembrī. Tajā atkal spēlēt varēs liela daļa pašreizējā sastāva. ''Es gribu, lai puiši ienīst zaudēt. Neklausieties jebkuru, kurš saka, kādi jūs malači, jūs tik cienīgi nospēlējāt ar zviedriem. Ienīstiet šo situāciju. Kad sēžam ģērbtuvē un saprotam, ka bijām tuvu, bet zaudējām. Labāk gribam justies tā, kā pēc spēles pret Čehiju. Spēle tikko beigusies, jau rīt dažādās grupās dodamies prom. Cenšos pārmīt vārdus ar katru, it sevišķi ar tiem, kuriem būs jāspēlē decembrī. Tur nebūs Brūveris, Bergmanis un Vītoliņš. Kādam būs jāieņem viņu vieta,'' noslēdza Ābols.

Izmantotie resursi:
LHF