Troters = ¾ x Hosa?

Šovasar, novērojot Rīgas "Dinamo" līdzjutējus, vismaz tos, kas vairāk vai mazāk aktīvi izsaka savas pārdomas Internet vidē, bija interesanti sekot tam kā līdzjutēji reaģē uz tā vai cita hokejista pievienošanos "dinamiešu" nometnei. Un interesanti viena iemesla pēc – tādēļ, ka pēc divu gadu spēlēšanas Rīgā, viens no komandas vadošajiem uzbrucējiem, Marsels Hosa, bija devies prom, uz Kazaņas "AK Bars".

Un tas ko šajā viedokļu apmaiņa varēja novērot, ļoti atgādināja vienu bērnībā redzētu padomju multfilmu par to kā dažādi zvēri, džungļu iemītnieki, mēģināja tikt skaidrībā par to cik tad īsti garš ir viņu draugs – pitons. Beigu beigās nabaga pitonu mērīja gan "papagaiļos", gan "ziloņos", gan "pērtiķos" un katrs rezultāts, protams, no citiem atšķīrās.

Kāds tam visam sakars ar "Dinamo"? Vistiešākais – visi spēlētāji tiek "piemērīti" pie Marsela Hosas. Precīzāk, Marsels tiek ņemts kā etalons, un tad katrs kandidāts tiek "svērts un mērīts", lai noskaidrotu cik Hosu vērts viņš ir. Bez maz vai uz svaru un mēru palātu kā etalons sūtīts.

Un, iespējams, nekas nosodāms tas nav, jo Hosa bija spēlētājs, kurš divas sezonas, bija Rīgas kluba uzbrukuma līderis, taču vai tad viņš bija līgas labākais spēlētājs? Labākais uzbrucējs? Vai viņš bija labākais aizsardzībā spēlējošais uzbrucējs? Nu vismaz man nesanāk viņu redzēt šajās pozīcijās, pie tam, lielākajā daļā – arī "Dinamo" kontekstā. Jā, labs, gana rezultatīvs hokejists, taču ne tuvu ne ideāls, vēl vairāk, atsevišķos spēles elementos arī starp pārējiem Rīgas "Dinamo" hokejistiem varēja atrast labākus "kadrus", pie tam, ne vienu vien.

Jāatgādina, ka komplektējot komandu, jebkura kluba ģenerālmenedžeris labi apzinās, ka ikvienai komandai ir vajadzīgs līderis, taču arī ikvienam līderim ir vajadzīga komanda, t.i., visi nevar būt snaiperi, katram spēlētājam ir savs uzdevums, tāpat kluba vadības uzdevums ir nokomplektēt komandu, kas spēlēs savā līmenī un zem tā nekad nenolaidīsies.
Pie tam, iepriekšējos teikumos ir jāizceļ vārds KOMANDA. Jā, tieši komandas dēļ Hosa kļuva par tādu KHL līmeņa spēlētāju, kāds viņš ir – treneris, maiņas biedri utt. Iespējams, kāds ir piemirsis, taču lielu daļu no saviem metieniem Marsels realizēja no nu jau leģendārā "Hosas punkta" pēc maiņas biedru savlaicīgām piespēlēm. Tāpat, iespējams, ir aizmirsts tas, ka arī Hosam bija "bedres" sniegumā un to kā pirmajā sezonā viņam gāja izslēgšanas mačos.

Papētot hokeja vēsturē "skaļāko" spēlētāju karjeras, tad jāsaka, ka lielākā daļa no viņiem visu savu karjeru vienā komandā nav aizvadījis. Veins Greckis un Marks Mesjē ir pārstāvējis piecas vienības, Rons Frensiss – četras, pat Patriks Ruā ir spēlējis divās komandās. Protams, ir arī Mario Lemjē, kurš spēlēja tikai Pitsburgā, taču viņa gadījums ir atsevišķi skatāms.
Un vai, jūsuprāt, komandu līdzjutēji vēl aizvien mēra spēlētājus "greckos" vai "mesjē"? Nē. Arī Atlantā, no kuras pēdējos gados ir aizgājuši gan Denijs Hītlijs, gan Iļja Kovaļčuks, nekādi vienādojumi netiek rēķināti, lai noskaidrotu to cik "hītlijus" vērts ir, teiksim, Evanders Keins... .

Nobeigumā vien vēlētos Rīgas "Dinamo" līdzjutējiem novēlēt, lai viņi pamazām sāk skatīties nākotnē, nevis kavējas pagātnes atmiņās, bet pašam Marselam – veiksmi un cīņassparu, lai nepazust Kazaņas "zvaigžņotajā" sastāvā.