Dārziņš: "Kad Rīgā apturēja policija, teicu - piedotiet, puiši, gadu biju Krievijā"

- Sidnijs Krosbijs jau tad bija hokeja monstrs, kad pret viņu junioros spēlējāt Kanādā?
- Tā bija interesanta sezona. NHL bija lokauts. Cilvēkiem pietrūka hokeja, tāpēc visu uzmanību veltīja junioriem. Uzvarējām savā līgā, bet Sidnija komanda - savā. Pēc tam visi junioru līgu uzvarētāji satikās "Memorial Cup" turnīrā, kur nosaka stiprāko. Spēli pret Krosbija klubu zaudējām ar 3:4, un toreiz viņš uztaisīja rezultātu. Sidnijs ir spēcīgs puisis, mašīna bez vājajām vietām. Nevar teikt, ka viņam ir pati labākā slidošana pasaulē, pats stiprākais metiens vai pati labākā tehnika. Viņam ir visas komponentes, kas ļauj viņam labi darboties jebkurā situācijā. Tāds viņš man arī palika atmiņā.

- Kelounā sastapāties ar neparastu jauniņo iesvētīšanu?
- Tas patiešām ir traki. Tajā laikā junioru komandās notikas neprātīgas lietas, un gadu pirms manas ierašanās notika kaut kāds liels skandāls. Vecāki sacēla troksni, un klubu vadītājiem nācās piegriezt skābekli. Tāpēc, lai arī mūsu jauniņo vakariņās bija ākstīšanās, taču bez vēriena. Zirnekļcilvēka tērpā neskrēju (smaida).

- Bet komandā bija ģedovščina?
- Disciplīnas ziņā mums bija armija, bet bez ģedovščinas. Tas deva rezultātu - trīs gadus komanda spēlēja "Memorial Cup". Treneris stingri sekoja visiem līdzi un pats izlēma, kā komanda izmitināsies numuros. Vecākos puišus izmitināja ar jaunākajiem, kanādiešus - ar eiropiešiem. Dzīvoju ar Bleiku Komo, kurš pēdējā laikā spēlēja "Flames", bet tagad pārcēlās uz "Blue Jackets". Labs uzbrucējs, joprojām ar viņu sarakstāmies. Ģērbtuvē, starp citu, nekad nebija grupējumu. Kapteinis vienmēr bija centrā, lai viņu varētu labi dzirdēt. Pašus klusākos un par sevi nepārliecinātākos puišus sēdināja viņam blakus, lai viņi uzsūktu enerģiju. Treneris zināja, kā izveidot pareizo komandas ķīmiju.

- Aiz okeāna spēlējāt ar tādiem puišiem kā Šī Vebers, Lūks Šens, Alekss Edlers, Tailers Maierss. Viņi visi izveidoja karjeru NHL, bet jūs, divās sezonās Kelounā savācot 67 (32+35) punktus, beigās palikāt aiz borta. Kāpēc?
- Mani nodraftēja Nešvila, un, protams, braucu uz Kanādu, lai tiktu sastāvā. Kelouna bija pirmais solis, lai pierastu pie ziemeļamerikāņu spēle stila. Gribētu parakstīt līgumu ar "Predators", bet pirmajā gadā bija lokauts, bet otrajā sezonā tiku savainots. Man veica pleca operāciju, un man nebija iespēju sevi pierādīt vasaras treniņnometnē. Pie tam, parādījās citi jauni un perspektīvi puiši. Un nejutu īpašu mīlestību no Nešvilas vadības puses, tāpēc arī izlēmu iet citu ceļu.

- Lai iegūtu perspektīvu eiropieti, kurš sevi pierādīja WHL, Somijas "Ilves" droši vien piedāvāja labu algu?
- Man iedeva dzīvokli, "Volkswagen Golf" un nelielu naudu. 20 gadus vecam puisim vairāk arī nevajag. Vēl vairāk, ka man nebija iespaidīgas statistikas, lai parakstītu labu līgumu. Pirmā sezona vīru hokejā neizdevās pati labākā, bet tā bija lieliska pieredze, kas man palīdzēja turpmākajā karjerā.

- Taisnība, ka, spēlējot Kanādā, sākāt spēlēt pokeru?
- Ne jau, ka kļuvu par maniaku - vienkārši man patīk spēlēt kārtis. Otrpus okeānam daudz stundu pavadījām autobusā, un to laiku kaut kā vajadzēja aizpildīt. Jau vēlāk Rīgā mani un manu draugu Miķeli Rēdlihu uzaicināja uz Latvijas atklāto pokera čempionātu. Bija interesanti sēdēt pie viena galda ar profesionāļiem. Izkritām pirmajā dienā, bet bija vairākas partijas, kuras man padevās. Tie puiši ir kāršu ģēniji - viņi pie galda neatpūšas, bet strādā. Atceras, kurš kādus lēmumus pieņēma pēdējo 30 partiju laikā. Tu nezini savu spēles stilu, bet viņi tevi nolasa un zina, kā rīkosies.

- Kurš spēlē labāk - jūs vai Rēdlihs?
- Ir jāpārbauda un ar viņu jāuzspēlē heads up. Bet mēs abi neesam profesionāļi - mums viss būs atkarīgs no veiksmīgas dienas un apstākļu sakritības. Rīgas "Dinamo" ieradās Martins Karija - lūk, viņš bija lielisks. Bet, atkal, kad pie galda apsēžas puiši, kuri sāk ākstīties un pieņemt neadekvātus lēmumus, tad viņš pazūd. Līdz Danielam Negreanu mums visiem ir kā ar kājām līdz Ķīnai.

- Intervijā stāstījāt, ka pēc vienas no pokera partijām kādam no zaudētājiem vajadzēja kailam iet pa viesnīcu. Jūs domājāt sevi?
- Nē (smejas). Ja spēlē uz desmit dolāriem, tad visi sāk ākstīties. Bet pacelt likmes man nepatīk. Nevēlos atņemt komandas biedriem lielu naudu - kā pēc tam nākamajā dienā skatīties viņiem acīs? Tāpēc izdomājam nosacījumus. Piemēram, zaudētājs kails iet uz uzņemšanas nodaļu un kaut ko pasūta. Neteikšu, kurš no hokejistiem gāja, bet es biju starp tiem, kas par viņu smējās.

- Ir lietas, pie kurām Krievijā tā arī nespējāt pierast?
- Pie jūsu naudas. Ka par košļājamo gumiju varu atdot 20 rubļus [32 santīmus], par taksi - 500 rubļus [astoņus latus], bet par sporta apaviem - vairākus tūkstošus. Pēc dzīves Kanādā un Eiropā, kur jānorēķinās ar dolāriem un eiro, ir ļoti grūti pierast pie šīm nullēm. Šķiet, ka tērē neprātīgu naudu, kaut arī patiesībā tā nemaz nav!

- Bet pie satiksmes?
- Bija gadījums Rīgā. Mani apturēja policisti un prasīja - ko tu tā nesies? Atbildēju - atvainojiet, puiši, vienkārši gadu biju Krievijā. Viņi līdzjūtīgi pasmaidīja, uzsita man pa plecu un palaida vaļā. Redzams, jums ir savas nianses, bet esmu pie tām pieradis. Tāda dzīve, ko darīt.

Pilnu interviju lasiet ŠEIT

Izmantotie resursi:
Новости Челябинска и Челябинской области –...