Vilsons: "Citādo noteikumu dēļ jāiemācās jauni triki"
Pirmdien par Kontinentālās hokeja līgas otrās nedēļas labāko uzbrucēju tika atzīts 28 gadus vecais kanādiešu centrs Kails Vilsons, kurš pirmajā sezonā šaipus okeānam pārstāv Rīgas "Dinamo". Pirmajos četros mačos piecus vārtus guvušais hokejists vēl pirms apbalvojuma saņemšanas sarunā ar portālu Sportacentrs.com pastāstīja par atšķirībām starp Eiropas un Ziemeļamerikas hokeju, par noskaņojumu un jokiem komandā, par to, kāpēc Kolumbusai viņa sirdī ir īpaša vieta, par mērķiem un par to, kāpēc amerikāņu futbola un daiļslidošanas kombinācija viņam ir veiksmīga. Jāpiezīmē, ka starp Kaila atbildēm neatradīsiet vārdu "smejas", taču nevis tādēļ, ka viņš būtu nopietnākais cilvēks pasaulē - gluži vienkārši tamdēļ, ka tas būtu jālieto vismaz simts reižu.
Būsi pārsteigts, ja tiksi atzīts par pagājušās nedēļas labāko uzbrucēju līgā?
Visticamāk. Man nedēļa izdevās patiešām veiksmīga, bet labi spēlēja vēl vairāki hokejisti, īpaši vārtsargi. Nekad negaidi apbalvojumus, bet ir patīkami, ja tiec pieminēts starp pretendentiem.
Sezonas starts padevies atzīstams arī komandai.
Vēl neesam zaudējuši pamatlaikā, un tas ir ļoti labi. Varu izcelt aizsardzību, kam šosezon ir jābūt mūsu trumpim. Kamēr cīnīsimies par visām ripām un turēsimies pie sistēmas un taktikas, panākumi būs.
Tavuprāt, aizsardzība ir "Dinamo" līdzšinējo panākumu stūrakmenis?
Līdz šim. Katrā mačā sāncenšiem izdevies gūt tikai vienus vārtus. Protams, lieli nopelni pienākas vārtsargiem. Pie aizsardzības esam strādājuši divus mēnešus, uz to liekam uzsvaru, un cerams, ka arī turpinājumā neļausim pretiniekiem gūt daudz vārtu.
Aizvadi pirmo sezonu uz lielā laukuma. Kā aizsardzība atšķiras šeit un Ziemeļamerikā?
Ļoti. Spēlējot centra uzbrucēja pozīcijā, jāmaina taktika. Joprojām mācos un vēl neesmu perfekts, taču jūtu, ka sniegums uzlabojas. Kļūstu labāks, daudz labāks nekā biju pirmajās pārbaudes spēlēs. Mācības turpinās. Lēmumi jāpieņem ātrāk, reizēm nemaz nedodies virsū pretiniekam, bet nogaidi, jo laukuma stūri ir tālāk.
Pret Doņeckas "Donbass" izcēlies ar trim vārtiem un tagad esi starp turnīra labākajiem snaiperiem. Lielākoties sāncenšu vārtsargus pārspēj ar metienu no neērtā tvēriena. Tas ir tavs labākais gājiens?
Nezinu, vai tas ir mans labākais gājiens. Viens no dažiem, jo patiesībā man nemaz nav daudz firmas gājienu. Šādās situācijās viss notiek ļoti ātri, laikam man patīk izmantot metienu no neērtā tvēriena. Tas palīdzēja arī realizēt metienu tukšos vārtos. Tiesa, pēcspēles metienos pret Maskavas CSKA vārtsargs bija diezgan drošs par to, ko darīšu, tāpēc nāksies pamainīt stratēģiju.
CSKA pirms pēcspēles metienu sērijas nomainīja vārtsargu. Vai tas iespaido spēlētājus?
Kad galvā esi izplānojis, ko darīsi, mēģini lēmumu nemainīt un pieturēties plānam. Patiesībā nekad nebiju redzējis šādu situāciju, jo Ziemeļamerikā neļauj mainīt vārtsargus pirms pēcspēles metieniem. Vārtsargu neesi redzējis visu maču, un redzējām, ka viņiem šāds gājiens atmaksājās.
Kā minēji, noteikumi Eiropā un Ziemeļamerikā atšķiras. Piemēram, pārmetiena fiksēšana.
Lielākā atšķirība, kuru esmu novērojis, ir iemetienos. Mājās sasēju pretinieku un ripu ar kāju piespēlēju partnerim, bet šeit tā nedrīkstu darīt. Iemetienos vēl neesmu pārāk labs, taču turpinu pilnveidoties un gūt jaunas zināšanas. Jāiemācās jauni triki.
Zinu, ka pēdējās sezonas aizvadīji centra uzbrucēja pozīcijā, bet iepriekš esi spēlējis arī kā malējais. Kur jūties labāk?
Grūti pateikt, jo lielajā laukumā neesmu ticis pie iespējas spēlēt malā. Sāku justies komfortabli arī centrā, un izskatās, ka tieši šajā pozīcijā mani vēlas redzēt treneri. Esmu apmierināts un bez pretenzijām. Protams, centra uzbrucējam ir vairāk pienākumu, it īpaši aizsardzības zonā. Savukārt malējais uzbrucējs vairāk laika pavada laukuma stūros, jāstrādā smagāk un jāpiedalās vairāk divcīņās. Katru pozīciju var izbaudīt, pateicoties citiem iemesliem.
Pirmos mačus aizvadīji kopā ar Marselu Hosu, Juri Upīti un Vitāliju Pavlovu. Kā jūties, spēlējot kopā ar šiem uzbrucējiem?
Man ir paveicies, un ir nākuši arī panākumi. Šogad ir daudz labu spēlētāju, daudzi spēlējuši dažādos virknējumos, nav sadalījuma, kura ir pirmā, otrā, trešā vai ceturtā maiņa. Ir uzbrucēji, kuri vienu spēli aizvada vienā virknējumā, bet nākamajā jau ir citā. Patiesībā nav atšķirības, ar kuriem spēlē kopā, jo pagaidām strādā visi risinājumi.
Atceros, ka pēc pārbaudes spēlēm sacīji: "Esmu ieradies, lai spēlētu vadošās lomas." Ko sagaidīji, dodoties uz Rīgu?
Grūti pateikt. Protams, tas ir citāds hokejs, un viens no iemesliem, kāpēc devos pāri okeānam, - jo uzskatīju, ka spēles stils atbildīs manām prasmēm un manam spēles stilam, ka izbaudīšu katru sekundi laukumā. Nezinu, ko gaidīju, jo nekad nebiju spēlējis uz lielā ledus. Kā jau minēju, turpinu mācīties, laikam ejot, esmu uzstādījis nelielus mērķus. Pagaidām tos esmu piepildījis un ceru, ka tā būs arī sezonas turpinājumā.
Pastāsti par saviem mērķiem!
Manuprāt, mērķi ir viena no lietām, par kurām centies pārāk daudz nerunāt - vienkārši paturi tos galvā. Vai tie ir saistīti ar vārtiem un punktiem? Jā un nē. Rīga un Latvija grib, lai komanda uzvar, un, ja komanda uzvar, tad visi būs apmierināti arī ar manu sniegumu. Ja turpināsim uzvarēt, rezultativitātes punkti nāks kopā ar uzvarām.
Pagājušajā sezonā "Dinamo" pirmo reizi neiekļuva izslēgšanas spēlēs, un kā viens no iemesliem tika minēts sliktais mikroklimats.
Nezinu, kas notika pagājušajā sezonā, jo neatrados šeit. Tikai zinu, ka šogad komanda izskatās draudzīga, visiem ir labas attiecības. Arī latvieši ir izpalīdzīgi, jo man - cilvēkam, kurš nezina latviešu valodu - ir zināmas problēmas. Reizēm nezinu, kurp doties, bet viņi atrod kādu labu variantu un ir izpalīdzīgi. Tāpat mums bija pirmais izbraukums, daudz darījām kopā, un ceru, ka tas turpināsies un mikroklimats pārvērtīsies uzvarās.
Nākamajā izbraukumā jādodas uz Habarovsku un Vladivostoku...
Man jau teica, lai ceļojumu gaidu ar nepacietību. Priekšā ir ilgs lidojums, ilgāks nekā no manām mājām līdz Rīgai. Tā būs jauna pieredze, jo Ziemeļamerikā uz maču neesmu lidojis ilgāk par trīs stundām. Tas bija viens no iemesliem, kāpēc ierados šeit - lai piedzīvotu jaunas izjūtas, pat ja tās nav patīkamākās.
Jau izdomāji, kā pavadīsi laiku lidojumā?
Priecājos, ka iPad ir desmit stundu baterija. Pieņemu, ka citi gulēs, un, ja izdosies pievērt acis, tad varbūt nebūsim tik ļoti noguruši.
Kad paveras brīvais laiks, kā to izmanto?
Pēdējā laikā tā nav pārāk daudz, jo spēlējam katru otro dienu. Kad neaizvadām mačus, kārtoju dažādas formalitātes, joprojām iekārtojos un iedzīvojos. Tāpat ir lietas mājās, kuras laika starpības dēļ ir grūtāk paveikt. Šobrīd esmu ļoti aizņemts, drīz ieradīsies mana sieva un suns, kurš arī paņems ļoti daudz laika, jo būs jāved pastaigās.
Zinu, ka arī Polam Šehuram ir suns.
Tāpat kā Marcelam Haščākam. Mums būs mazā suņu kopiena.
Pirms sezonas Pols tika izvēlēts kā viens no kapteiņa Sanda Ozoliņa asistentiem. Ko tas saka priekšā?
Viņš to ir pelnījis - lielisks spēlētājs laukumā, līderis arī ārpus tā. Pols sniedz palīdzīgu roku arī mums - zina, kas notiek apkārt, vienmēr atbildēs uz jautājumiem. Es un Mets [Robinsons] bijām priecīgi, kad Pols tika nosaukts kā viens no kapteiņiem.
Šķiet, ka hokeja komandā atrast draugus nav pārāk sarežģīti.
Tieši tā. Kad nonāc jaunā komandā, saproti, ka hokejisti savā ziņā ir līdzīgi - visiem patīk vienas un tās pašas lietas, visiem ir līdzīga humora izjūta. Parasti jaunu draugu iegūšana nav grūtākais.
Kāda ir situācija joku frontē?
Sezonas ievadā to nav pārāk daudz, jo puiši joprojām cenšas iepazīt viens otru. Rodas iespaids, ka Polam patiešām patīk izjokot citus, bet es turpinu gaidīt, kurš pirmais ķersies klāt man. Ļausim čempionātam ieskrieties, un izjokošanu skaits noteikti palielināsies.
Kas ir viņa mīļākais joks?
Tā varētu būt kabatu aizšūšana. Čaļi apģērbjas, bet netiek iekšā savās kabatās. Tas ir smieklīgi, taču nav pārāk aizskaroši un ir viegli labojams.
Ģērbtuvēs valda latviešu vai angļu valoda?
Latviešu, jo lielākā daļa spēlētāju tomēr runā dzimtajā valodā. Taču, ja tuvumā ir leģionāri, viņi pēc iespējas vairāk mēģina runāt angliski, lai mums būtu vieglāk. Pagaidām esmu iemanījies atpazīt savu vārdu, tāpat, dzirdot americano, ir skaidrs, ka viņi runā par mums.
Vai zini, ko tavs vārds nozīmē latviešu valodā?
Jāāā... Ja vārdam pievieno -s, tad tas nozīmē naked. Man jau ir reputācija, kura jāpiepilda!
Kapteinis ir Sandis Ozoliņš. Ko vari teikt par viņu?
Viņš ir lielisks līderis, kurš augstākajā līmenī spēlē jau daudzus gadus. Turklāt viņš spēlējis Ziemeļamerikā, tāpēc saprot, kam mēs, leģionāri, ejam cauri. Ar viņu un Polu ir sajūta, ka mums ir divi ziemeļamerikāņi, kuri cenšas palīdzēt. Par komandas līderiem nav iemesla sūdzēties.
"Dinamo" treneri teju ir Ozoliņa vienaudži. Kādreiz esi bijis šādā situācijā?
Nē, bet domāju, ka tā kļūs par arvien ierastāku praksi. Kā trenerus vēlēsies cilvēkus, kas no hokeja nav atgājuši pārāk tālu, kas nesen spēlējuši un zina, kas notiek. Galu galā, tevī jābūt iekšā spēlētājam, lai varētu runāt ar puišiem, lai viņi saprastu tavu domu gājienu. Man patīk, jo komunicēt ir vieglāk, un panākumus nes arī viņu taktiskās shēmas - nevienā mačā neesam ielaiduši vairāk par vieniem vārtiem.
Ziemeļamerikā spēlētāju komunikācija ar treneriem notiek aktīvāk nekā Eiropā. Viens no Latvijas izlases spēlētājiem izteica interesantu frāzi, ka Eiropā treneris ir Dieva lomā, bet Ziemeļamerikā viņš drīzāk ir draugs.
Manuprāt, uz treneriem vairāk skatāmies kā uz tēviem. Viņi pēc katra mača pienāk klāt un izsaka savu vērtējumu, un savas domas, pastāsta, kas viņiem paticis, bet kas ne. Viņi paziņo, ko sagaida no tevis, un tas situāciju atvieglo.
Vai pieņemt lēmumu par došanos uz Eiropu bija viegli?
Jā un nē. Par to domāju pēdējos gadus, tādēļ, kad pienāca īstais brīdis, biju gatavs. Tomēr tas ir grūts lēmums, jo jāpārceļas arī ģimenei, un tas ir smags ceļojums. Tāpat neredzi draugus, un arī pārējā ģimene ir 10 līdz 13 stundu lidojuma attālumā. Tas bija smags lēmums, taču iespēja spēlēt Rīgā izskatījās kā labs balanss - ģimenei draudzīga atmosfēra, plus labākais hokejs otrpus okeānam.
Kā "Dinamo" tevi atrada?
Kas to lai zina. Nezinu, kā tās lietas strādā. Viss notiek caur aģentu - paziņo, kurp vēlies doties, viņš apzvana cilvēkus un cilvēki apzvana viņu. Tad aģents zvana tev un uzskaita vienības, kuras ir ieinteresētas manos pakalpojumos. Seko jautājums, vai esi gatavs doties uz vienu no šīm vietām. Rīga bija starp šīm vietām, visi, ar ko runāju, teica tika atzinīgus vārdus, un pagaidām viss rit labi.
Ar ko runāji par Rīgu? Droši vien arī ar Aleksandru Žirū?
Protams. Esam ļoti labi draugi, jo kopā ieguvām divus Kaldera kausus Amerikas Hokeja līgā. Kad iegūsti titulus, ar visiem hokejistiem izveidojas tuvas attiecības. Vēl aprunājos ar spēlētājiem, kas pārstāvēja citus klubus un viesojās Rīgā, un arī viņi veltīja atzinīgus vārdus.
Pirms došanās uz Rīgu zināji kaut ko par Kontinentālo hokeja līgu?
Nacionālajā hokeja līgā bija lokauts, nevienam nebija ko rādīt, tāpēc televīzijā parādījās Kontinentālās hokeja līgas mači. Redzēju dažas spēles, zināju, ka viņi spēles līmeņa ziņā mēģina sacensties ar Nacionālo hokeja līgu, zināju, ka tā ir konkurētspējīga līga, tādēļ biju atvērts izmēģināt savus spēkus šeit. Izbaudu laiku Rīgā un domāju, ka pieņēmu pareizo lēmumu.
Vasarā Iļja Kovaļčuks pievienojās Sanktpēterburgas SKA, bija runas arī par Sergeja Bobrovska atgriešanos dzimtenē. Domā, ka tā varētu kļūt par tendenci?
Spēlētājiem no Krievijas un Eiropas palikšana tuvāk mājām ir pievilcīgāka, tāpat kā es vai citi hokejisti dotu priekšroku spēlēšanai Ziemeļamerikā. Kontinentālā hokeja līga kļūst arvien spēcīgāka, un Kovaļčuka piemērs rāda, ka šāds notikumu attīstības scenārijs ir iespējams.
Taču piekritīsi, ka vadošo Ziemeļamerikas hokejistu pārcelšanās uz Krieviju tuvākajā nākotnē nenotiks nekādā gadījumā?
Tuvākajos gados noteikti ne. Nezinu, kas notiks tālākā nākotnē, un varbūt lietas mainīsies - lokauti, nesaskaņas starp spēlētājiem un komandu īpašniekiem noteikti nepalīdzēs. Taču tagad kādu laiciņu šādu problēmu nebūs un vadošie spēlētāji nekur nedosies.
Ko domā par notikušo lokautu?
Noteikti neizbaudīju šo laika posmu, jo pusgadu nevarēju spēlēt hokeju. Trenējos kopā ar junioru komandu, bet priekšroku dotu hokeja spēlēšanai. Nebiju starp jaunajiem spēlētājiem, pievienojos jaunai komandai, tāpēc lokauts samazināja izredzes spēlēt Nacionālajā hokeja līgā. Turklāt tas palīdzēja pieņemt lēmumu par došanos uz Eiropu un spēku izmēģināšanu šeit. Nav nejaušību, viss notiek kāda iemesla dēļ.
Kādi ir plāni nākotnei, jo Džeimijs Džonsons pēc viena Rīgas "Dinamo" rindās pavadīta gada atgriezās Amerikas Hokeja līgā.
Nedomāju, ka mani vairs saista spēlēšana Amerikas Hokeja līgā. Nekļūstu jaunāks, jāaizvada daudz maču, tāpat ceļojumi nav viegli. Vienu dienu vari pavadīt fārmklubā, nākamajā tiec izsaukts augšup, viss mainās dienu no dienas. Tas ir grūti arī ģimenei. Tāpēc man patīk Rīgā, jo kodols paliek nemainīgs, ģimene var apmesties uz dzīvi jaukā pilsētā.
Pagājušajā sezonā tev bija vienvirziena līgums, taču divvirziena kontrakta gadījumā arī alga nav lielākā.
Tā var būt pietiekami liela, protams, ne Nacionālās hokeja līgas līmenī. Taču lēmumi ne vienmēr tiek pieņemti naudas dēļ. Jāizlemj par labu videi, kas der ģimenei, par augstu dzīves līmeni, par lietām, kurām nevari piespraust cenrādi.
Paceļosim vēl senākā pagātnē. Atceries dienu, kad tiki draftēts?
Atceros gan. Tas bija tik sen - tālajā 2004. gadā. Todien strādāju virtuvē kā pavārs (line cook), tāpēc notiekošajam nepievērsu uzmanību. Jaunumus uzzināju vien tad, kad tēvs ieradās mani apciemot. Tik nodraftētam - tas ir ikviena jaunā hokejista sapnis. Taču, kad esi tik jauns, nemaz nezini ko sagaidīt, nezini, kā iegrozīsies karjera.
Vai uzskati, ka paveici visu iespējamo, lai nostiprinātos Nacionālajā hokeja līgā?
Ja skaties atpakaļ un nožēlo, un domā, ka varēji izdarīt šo vai to, tad visu dzīvi pavadīsi pagātnē. Labprātāk skatos uz priekšu un esmu priecīgs par iespēju Rīgā, par labu karjeru Kontinentālajā hokeja līgā.
Atminies arī pirmos vārtus Nacionālajā hokeja līgā?
Tas notika Kolumbusas "Blue Jackets" rindās, tātad nebija pirmajā sezonā. Patiesībā tas ir jautrs stāsts - neviens nezināja, kurš guvis vārtus, šķiet, ka biju vienīgais. Tika nosaukts kāda cita vārds, tādēļ nebija gaviļu par godu maniem pirmajiem vārtiem. Taču tiku pie ierāmētas ripas, spēles protokola un visa pārējā. Piepildīju sapni un to atcerēšos allaž.
Kolumbusai ir speciāla vieta tavā dzīvē? Pēc viena no mačiem redzēju, ka tev galvā ir "Blue Jackets" cepurīte.
Man ir diezgan daudz cepuru, taču tā der vislabāk. Viņi man deva pirmo iespēju apliecināt sevi augstākajā līmenī, Kolumbusā lieliski pavadīju laiku un guvu pirmos vārtus.
Četrus gadus pavadīji koledžu līmenī - NCAA.
Lieliski pavadīju laiku. Koledžas hokejs ir kas tāds, kas nav Eiropā. Spēlētāji ir junioru līgu līmenī, taču četrus gadus pavadāt kopā un izveidojat ģimenisku atmosfēru. Neko nedarītu citādi, turklāt pāri visam ir universitātes diploms. Nezinu, vai biju pats labākais students, bet biju diezgan labs. Noteikti jāpasakās padomdevējam, bez kura, visticamāk, nebūtu ticis cauri. Viņš bija fizikas pasniedzējs, kuram patika skatīties hokeju un kura dēls spēlēja hokeju, tāpēc viņš saprata manu situāciju.
Pēc koledžas sekoja pirmais profesionālais līgums.
Komanda, kas mani draftēja - Minesotas "Wild" -, neparakstīja līgumu, tāpēc nācās sākt ar mazumiņu. Klejoju apkārt kopā ar Sanantonio, tad nokļuvu Hēršijā, kur parakstīju Amerikas Hokeja līgas līgumu. Sezona padevās veiksmīga, tāpēc Vašingtonas "Capitals" man piedāvāja Nacionālās hokeja līgas kontraktu. Tas bija kas īpašs - viena no vecākajām komandām, klasiska pilsēta. Beidzot bija pietiekami daudz naudas, lai atļautos automašīnu.
"Capitals" rindās divas spēles un divi punkti. Kas neizdevās?
Kas to lai zina... Reizēm sastāvā nav vietas un nav iespēju sevi pierādīt. Viņiem sastāvā bija puiši, kas patika labāk. Šajos mačos spēlēju virknējumā kopā ar Ēriku Fēru un Tomāšu Fleišmannu - diviem lieliskiem hokejistiem. Tas palīdz tikšanā pie punktiem.
Pirms debijas Vašingtonā izcīnīji divus Kaldera kausus.
Uzvarēt ir patīkami jebkurā līmenī. Cīņas Kaldera kausā ir ilgas, sērijas ilgst līdz septiņiem mačiem, līdz ar to sezonu ievelkas par 25 mačiem ilgāk. Tie bija gari gadi, taču uzvara pašās beigās deva sajūtas, kādas nav iespējams gūt nekur citur.
Hēršijā treneris bija Marks Frenčs, kurš tagad vada debitanti Zagrebas "Medveščak". Kādu iespaidu atstāja šī komanda?
Tā spēlē Ziemeļamerikas stilā, turklāt viņiem ir mazais laukums. Sajutos, ka esmu mājās, taču spēles stilu nevari pielāgot tikai vienai spēlei. Zināju arī dažus hokejistus, tāpēc maču izbaudīju.
NCAA spēlēji kopā ar "Medveščak" vārtsargu Marku Dekaniču. Pirmajos četros mačos neizdevās pārspēt tikai viņu. Sakritība?
Varbūt viņš par mani zina vairāk. Lai gan, kad pēdējo reizi tikāmies Nacionālajā hokeja līgā, pārspēju viņu, tāpēc nevar teikt, ka baidos mest ripas Dekaniča sargātajos vārtos.
Izskatījās, ka atmosfēra Zagrebā bija fantastiska.
Otrā vieta līgā, uzreiz aiz Rīgas. Pat beigās, kad guvām vārtus un panācām 4:1, 5:1, līdzjutēji joprojām līksmoja. Tāda attieksme, kāda valda tur un Rīgā, noteikti palīdz arī komandai.
Domāju, ka par Horvātiju hokeja sakarā iedomājas vien retais.
Jā, kad cilvēki domā par hokeju, Horvātija noteikti nenāk prātā. Bet izskatījās, ka viss strādā, puiši izbauda spēlēšanu un komanda saglabāsies vēl ilgi.
Aizceļosim vēl senākā pagātnē. Kā sāki spēlēt hokeju?
Vietā, kur uzaugu, to darīja visi. Nākamais pēc staigāšanas bija slidu aušana un hokeja spēlēšana. Paveicās ar to, ka biju pietiekami labs, lai spēlētu hokeju visu atlikušo dzīvi. Mans tētis spēlēja junioros, bet bija labāks un vairāk pievērsās amerikāņu futbolam, savukārt mamma bija daiļslidotāja. Interesanta kombinācija.
+17 [+] [-]
+10 [+] [-]
+2 [+] [-]
+4 [+] [-]
====
Fūūū! Par laimi, šis jautājums ir atrisināts. Un es tā baidījos, vai tik viņš zina šo izcili būtisko faktu.
Nu arī troļļiem būs lieka iespēja līksmot!
Bet ja nopietni - paldies par interviju. Tiešām interesanti palasīt. Varētu kaut reizi mēnesī tādas garās intervijas lasīt.
+3 [+] [-]
+1 [+] [-]
+5 [+] [-]
+1 [+] [-]
[+] [-]
[+] [-]
[+] [-]
Tāpat arī klasiskajā krievu valodā.
Tas ir žargons. Turklāt zemāko līmeņu ļautiņu...