Kulda: "Atgriešanos Atlantā iztraucēja savainojums"

Kāds bija izbraukums?
- Smags. Abos mačos spēlēju aptuveni kādas 25 minūtes, esmu iztukšots. Labi, ka rītdiena mums ir brīva.

Tā ir ierasta lieta, ka pēcspēļu dienas brīvas?
- Mums tas šobrīd vienkārši ir vajadzīgs. Nospēlējām pēdējo spēli,k tad sēdāmies autobusā, trīs stundu brauciens līdz Sietlai. Tur ieradāmies ap diviem naktī, 4:15 jau bija jāceļas, lai dotos uz lidostu. Labi, ka mūsu reisu neatcēla. Abotsforda ir Vankūveras piepilsēta, tas ir aptuveni četrarpus stundu lidojums līdz mājām.

Tad iztraucēto miegu turpināji lidmašīnā...
- Man joprojām sāp mugura, tāpēc pagulēt nevarēju. Ja sēžu, tad sāp.

Bet paspēlēt ar tādu muguru vari?
- Varu, varu. Ir pāris mazi savainojumi, kas traucē, bet ir labi. Izbraukumos kļūst nedaudz trakāk. Šorīt man bija procedūra, tagad atkal esmu mājās. Mugura man sāp jau ilgāku laiku, bet aptuveni pirms mēneša kļuva sliktāk. Uzreiz pēc tam, kad tiku vaļā no gūžas savainojuma. Tieši tāpēc arī pirms pāris nedēļām izlaidu vienu spēli.

Pievēršamies hokejam. Atlantai ir sliktākā aizsardzība līgā (uz to brīdi bija 108 ielaisti vārti). Ar ko tu to skaidro?
- Kad zaudējām septiņas spēles pēc kārtas (6.-17. novembris - A.S.), ielaidām ļoti daudz vārtus (29 - A.S.), tā kā vairums no tiem 108 vārtiem ir tieši šajā neveiksmīgajā sērijā zaudēti. Šobrīd jau ar katru spēli rādām arvien labāku sniegumu. Pagājušās sezonas sākumā bijām pēdējie visā līgā, bet pabeidzām sezonu kā otrie savā konferencē.

Tātad šaubas par nonākšanu izslēgšanas spēlēs nav?
- Nē, mēs par to esam pārliecināti. Mēs visi šeit esam ieradušies, lai uzvarētu.

Tad kā tu skaidro to, ka sezonas sākumi "Wolves" nevedas – gan pirms gada, gan tagad?
- Kaut es to zinātu... Komanda katru sezonu mainās, un mums katram ir nepieciešams laiks, lai aprastu viens ar otru... [Noā] Velšu izsauca uz "Thrashers" uz divām spēlēm, atkal bija izmaiņas.

Vai no Atlantas ir bijusi arī interese par tevi?
- Man jau bija jābūt uz vienu no mačiem, bet guvu savainojumu. Kopumā viņi ir priecīgi par to, kā šosezon esmu spēlējis. Skaidrs, ka mana statistika šobrīd nav tik laba, bet spēlēju labi.

Pirms sezonas sākuma Atlanta teica, ka tūlīt, tūlīt jau arī tevi sauks atpakaļ, bet tā arī tas pagaidām nav noticis.
- Viņiem komandā nav savainojumu, līdz ar to nevienu arī neizsauc. Tieši tāpat kā pagājušajā gadā. Sastāvā ir 23 spēlētāji un, ja nav savainojumu visu gadu, tad var arī vispār nebūt izsaukumu no lejas. Pagājušogad biju pirmais, ko izsauca uz augšu, un tas notika februārī. Kā jau teicu, man jau vajadzēja būt Atlantā, bet savainojos un paņēma citu.

Šai pusē okeānam redzam tikai mazu ieskatu statistikā, tāpēc paraksturo pats savu spēli līdzšinējā sezonā!
- Katru spēli esmu laukumā aptuveni 20 līdz 22 minūtes. Pēdējās spēlēs bija daudz noraidījumu, tā kā nācās spēlēt pat pa 25 minūtēm. Pret Manitobu spēlēju 27 minūtes. Viss atkarīgs no konkrētām spēles situācijām. Esmu laimīgs par to, cik daudz tieku spēlēt. Pārsvarā spēlēju pret citu komandu pirmajām maiņām. Koeficients ir mīnusā tāpēc, ka sezonas sākumā bija vairākas neizdevušās spēles, nelaimīgi zaudēti vārti. Pat grūti atrast īsto izskaidrojumu, kāpēc tā ir... Bet kļūst labāk, visa komanda kļūst labāka.

Pagājušogad spēlēji ar leģendu Krisu Čeliosu. Kurš ir tavs maiņas partneris šogad?
- Sezonas sākumā paspēju uzspēlēt ar visiem, bet tagad esam pārī ar [Džeimu] Saifersu. Jūtos ļoti labi, spēlējot kopā ar viņu, esam pirmie, kas dodas laukumā mazākumos, esam laukumā visās svarīgajās situācijās, spēles izskaņā, spēlējam pret pretinieku pirmajām maiņām.

Bet viņam ir +4, kamēr tev -4...
- Viņš izlaida trīs nedēļas, jo salauza pirkstu. Tas notika tieši tajā brīdī, kad zaudējām septiņas spēles pēc kārtas. Kad abi atgriezāmies no saviem savainojumiem, sākām spēlēt kopā un kopš tā laika gājis arvien labāk.

Kā ar sadzīvi?
- Īrēju sev dzīvokli, kas ir aptuveni pa vidu arēnai un treniņu hallei, aptuveni 20 minūšu attālumā uz abām pusēm. Vairākums čaļu dzīvo tuvākajos rajonos, pieredzējušākie pilsētas centrā. Daži no jaunajiem dzīvo tuvāk man, līdz ar to varam pavadīt brīvo laiku kopā.

Kā tu mēdz pavadīt brīvo laiku?
- Kā jau visi, skatos TV, padarbojos internetā, paguļu, mācos spēlēt ģitāru...

Tad jau varbūt vasarā varam sagaidīt Artūra Kuldas koncertu Latvijā?
- Nēē! (smejas) Es tikai mācos, tas nav nekas īpašs. Kad es mācēšu labi, es tev došu ziņu (smejas).

Sarunājam tā, ka, ja Čikāga izcīnīs Kaldera kausu, tu mums uzspēlēsi.
- Nu, nezinu, nezinu (smejas).

Nedzīvo visu laiku uz čemodāniem cerībā, ka tūlīt būs izsaukums?
- Tas var notikt katru minūti. Tev piezvana, informē par to, ka esi izsaukts un cikos tev ir reiss. Kad mani pirmo reizi izsauca, tas bija pusnaktī, man teica, ka reiss ir pusseptiņos no rīta. Uzreiz piezvanīju ekipējuma menedžerim, paņēmu savas hokeja somas, mājās ātri sapakoju sadzīves lietas un gāju gulēt. Cēlos un braucu uz lidostu.

Vēl paliek laiks miegam?
- Jā, tas nav nekas tāds. Piecās desmit minūtēs esmu sapakojies un ar sešām stundām miega pietiek, dažreiz pat sanāk mazāk. Man ikdienā jāceļo tik daudz, ka jau zinu visu, ko man vajag.

Izklausās pēc filmas "Up in the Air"...
- Jā, uz to pusi ir.

Pagājuši aptuveni septiņi mēneši kopš tavas debijas izlasē. Kā tagad to atceries?
- Tas bija traks laiks lielās braukāšanas dēļ. Čikāga-Ostina-Čikāga-Ostina-Čikāga-Frankfurte-Čikāga... Sērija pret Teksasu bija ļoti smaga, katra spēle bija kā pēdējā, vairākas beidzās tikai pagarinājumos. Pēc tā visa spēlēšana uz lielākiem laukumiem Vācijā man šķita vieglāka. Tur nebija tik daudz spēka spēles, bija daudz vairāk laika ar ripu, lai pieņemtu lēmumus. Bija forši un izbaudīju šo laiku. Vienmēr esmu vēlējies braukt palīgā izlasei.

Tu esi bijis gan Krievijas, gan Ziemeļamerikas junioru hokejā. Kādu padomu vari dot jaunajiem spēlētājiem?
- Viss atkarīgs no paša spēlētāja, bet junioru līgas šeit ir labākas. CSKA bija liels solis manā karjerā, tas an deva ļoti daudz, bet spēles līmenis Ziemeļamerikā ir augstāks. Mans mērķis bija spēlēt NHL, un Ziemeļamerikas junioru līgas ir labākais ceļš, lai to paveiktu.