M.Ziediņš: "Jaunajiem hokejistiem ir jāatrādās pasaulē"

Nu jau pāris gadus par tevi nav ziņu pat eSports.lv portālā, bet izrādās, ka tu joprojām spēlē hokeju. Pastāsti ko vairāk par to, ko dari šobrīd.
Jā, es vēl joprojām spēlēju hokeju Anglijā, bet tagad gan nedaudz citā līmenī nekā iepriekšējos gadus. Nokļuvu te pavisam nejauši, jo principā jau kādu laiku (apmēram sešu mēnešus) biju beidzis aktīvo karjeru daudzo traumu dēļ. Tomēr viens telefona zvans no Anglijas, un apdzijušās traumas lika mainīt manus plānus - atkal atgriezos hokejā. Nu jau pusotru sezonu spēlēju šeit.

Vairums lasītāju maz ko zina par Anglijas hokeju. Pastāsti par to.
Es jau arī pats pārāk daudz par Anglijas hokeju nezinu, kaut gan esmu jau te pusotru sezonu. Cik zinu šeit ir divas līgas – „Elite Ice Hockey League” (EIHL) un „English Premier League” (EPL). Pats spēlēju EPL līgā, „Peterborough Phantoms” komandā. Šī līga skaitās otrā pēc spēka, bet, cik esmu uzzinājis, ļoti lielas atšķirības starp abām līgām nav. Vienīgā atšķirība, ko esmu pamanījis, ir tā, ka EIHL līgā var spēlēt 11 ārzemju spēlētāji, bet mūsu līgā tikai pieci. Domāju, ka hokeja līmeņa ziņā abas hokeja līgas var pielīdzināt Baltkrievijas līgai. Runājot par algām, šeit Anglijā saņēmu vairāk nekā jebkurā iepriekšējā komandā Ziemeļamerikā.

Kādi ir līdzjutēji?
Kā kurai komandai, bet domāju, ka mūsu komandai ir paveicies, jo tie ir ļoti uzticīgi un pat uz izbraukuma spēlēm mums seko nevis desmiti līdzjutēju, bet simti.

Tev laikam bija sekmīga sezona Anglijā?
Sezona bija ļoti sekmīga. Mēs uzvarējām EPL kārtējā čempionātā un tad izcīnījām arī EPL kausu. Es pat nezinu, cik gadus atpakaļ šī komanda ieguva kausu regulārajā čempionātā. Personīgie rādītāji arī man bija labi. Palīdzēja tas, ka spēlēju kopā ar trijiem kanādiešiem, bet tie angļu spēlētāji, kuri bija mūsu komandā (pārsvarā jauni spēlētāji), arī bija ļoti talantīgi. Visa komanda spēlēja labi. Treneri un īpašnieks bija apmierināti, un savu uzdevumu kā viesspēlētājs izpildīju, jo uzreiz kā bija beigusies sezona, man piedāvāja turpināt spēlēt šajā komandā arī nākamgad.

Un Tu spēlēsi?
Nu mutiski esmu piekritis, tagad pa vasaru ir vienkārši visu kārtīgi jāapdomā. No personīgā viedokļa - nekādu savainojumu šogad nav bijis, un kamēr nav neviena smaga savainojuma un ir prieks spēlēt, tad kāpēc to nedarīt? Turklāt ir izdevīgi - es dzīvoju un strādāju tajā pilsētā, kur spēlēju. Pa vasaru būs iespēja pamainīt darba grafiku - vienu nedēļu strādāšu, bet viena būs brīva, tātad varēšu aizbraukt uz Latviju apciemot draugus un ģimeni.

Tu piecus gadus nospēlēji Ziemeļamerikas zemākās profesionālās līgās. Daudzi Latvijā saka, ka tur nav vērts spēlēt, jo tur tikai skrien un sitās.
Negribētu tam piekrist, vismaz tajās līgās (UHL/IHL un ECHL), kur es spēlēju, hokejs bija labā kvalitātē. Zinu, ka Latvija daudzi domā savādāk, bet tas ir tikai normāli - katram ir savs viedoklis, un pārliecināt, ka viņi domā nepareizi, man pavisam negribas.

Pastāsti par gadiem, kad spēlēji ASV NCAA koledžā.
Ir jau kāds laiciņš pagājis kopš tur spēlēju, bet tie četri gadi, kurus es pavadīju NCAA St. Norberts koledžā Viskonsīnas štatā bija visspilgtākie manā hokeja karjerā. Izaugsme, ko tur var iegūt spēlētājs, ir kaut kas nenovērtējams. Ne tikai hokeja ziņā, bet ari mācībās, sadzīvē un tīri cilvēciskā ziņā. Man ļoti palīdzēja, ka bija labs treneris, kas daudz ko iemācīja - kā attiekties pret savu dzīvi, ko nozīmē būt disciplinētam, ko nozīmē uzstādīt mērķi, tiekties pēc tā un to sasniegt. Spēlēju NCAA trešajā divīzijā (tur ir tikai divas divīzijas - pirmā un trešā), bet uzskatu, ka arī trešā nav slikta. Kad sanāk spēlēt pret labākām skolām, tad spēles līmenis ir ļoti labs. Ne velti daudz spēlētāju pat no trešās divīzijas iet spēlēt uz AHL un NHL. No mūsu skolas pagājušajā gadā paņēma vārtsargu pa tiešo. Līdzko viņš pabeidza koledžu, viņš parakstīja NHL līgumu, tā ka viss ir iespējams arī no trešās divīzijas.

Kādas ir prasības no skolas, lai spēlētu un vai bija viegli apvienot studijas un spēli?
Nu prasības ir diezgan augstas, bet tās ir sasniedzamas. Pirmā prasība - nedrīkst būt spēlējušam nevienā profesionālā komandā pirms koledžas. Ja skola uzzinās, ka iepriekš ir spēlēts kādā komanda, kurā ir maksāts, tad viss ir ārā pa logu. Tas ietver arī Kanādas augstākās junioru līgas, jo tur maksā [Tā ir tīrā NCAA politika, jo Kanādas augstākās junioru līgas spēlētājiem izmaksā tikai kabatas naudu ap 50-60 dolāriem nedēļā – aut.]. Otra prasība - kāda katram spēlētājam ir bijusi pagātne. Vidusskolai ir jābūt pabeigtai un, protams, hokejista spējas ir svarīgas, bet skatās arī uz cilvēku kā tādu. Treneri brauc apciemot ģimenes, ja tas ir iespējams, ja ne, tad izsauc spēlētāju uz pārrunām. Mūsu skola pie katra jaunā spēlētāja sūtīja otro treneri, lai aizbrauc un apciemo ģimeni, citreiz pat paliekot tur pa nakti, tā, lai redz kāds spēlētājs ir kā cilvēks ārpus ledus laukuma un kāda ir viņa ģimene. Tas viss ir tāds komplekts. Tas nav vienkārši hokejs.

Studijas skolā ir pirmajā vietā, jo NCAA likumi saka - ja atzīmes ir sliktākas par noteiktiem punktiem, tad spēlētājam ir jāizlaiž pussezona vai semestris līdz tam laikam, kamēr atzīmes ir uzlabotas. Daudzi spēlētāji, sākot studijas, neapjēdz, ka skola ir svarīga, vienalga cik tu labs hokejists. Uz mācībām ir jāiet un atzīmes ir jāpelna. [Par izciliem panākumiem sportā un mācībās Ziediņš iekļuva koledžas dekāna goda sarakstā un ieguva Bakalaura grādu starptautiskās biznesa zinātnēs-aut.]

Kā tu nokļuvi NCAA un pirms tam USHL?
Mans ceļš uz NCAA bija cauri USHL junioru A līgu, kur es spēlēju vienu sezonu „Green Bay Gamblers” komandā. Tas ari bija mans pēdējais gads junioru vecumā - man jau bija gandrīz 20, kad aizbraucu uz Ameriku. Tā sanāca, ka spēlēju tajā pašā pilsētā, kur pēc tam sāku iet koledžā. Tur saņēmu stipendiju. Tikšana NCAA ir atkarīga no tā, kā spēlētājs sevi parāda junioru līgā. Tur nav obligāti jābūt junioru A līgā, var būt B līga jeb arī kāda cita līga Amerikā vai Kanādā, atskaitot Kanādas augstākās junioru līgas. Un kā tiku „Green Bay Gamblers”? Nu pavisam vienkārši. Bija labs ģimenes draugs (Māris Dzelzs), kurš brauca uz Ameriku kārtot savas darba lietām. Es pat nezināju, uz kuru pilsētu viņš brauks, tikai iejautājos, vai nevar paskatīties kaut kādu komandu, varbūt kādu junioru komandu, kur es varētu aizbraukt pamēģināt. Sanāca, ka viņš bija Milvoki un uzzināja, ka „Green Bay” ir tuvākā junioru hokeja komanda. Tur treneris teica, ja es vēlos, lai braucu uz nometni jauniem spēlētājiem un parādu sevi. Un tā arī es aizbraucu. Tur priekšā bija 60 hokejisti, bet viss gāja ļoti labi, un es nokļuvu komandā.

Latvijā daudz spriež, vai jauniešiem un junioriem spēlēt mājās vai doties uz kādu zemi Eiropā vai pat uz Ziemeļameriku. Kādu padomu Tu dotu?
Katra ziņā uzskatu, ka no Latvijas komandām jauniešiem un junioriem būs grūti kaut kur tikt. Domāju, ka ir jākustas un jābrauc uz Ziemeļameriku, grib vai negrib. No vienas puses tas ir tālu prom no mājām, bet sevi ir jāizliek tajā tirgū un jāparāda, lai citi tevi redz. Vislabākais variants, manuprāt, ir pabeigt vidusskolu Latvijā un tad uzreiz pēc vidusskolas braukt spēlēt uz Ziemeļameriku. Tas ir atkarīgs no spēlētāja vecuma, bet, ja ir izdevības spēlēt junioru līgā pāris gadus, tad tas ir ļoti labs solis, ja mērķis ir spēlēt koledžā. Un tajos gados kāda koledža tevi pamanīs.

Braukt uz Ziemeļameriku nozīmē arī atstāt mājas un Latviju ...
Es pārāk negatīvi uz to neskatos jo, tu vari iegūt arī daudz ko labu no braukšanas prom. Pirmkārt, cilvēks iemācās būt patstāvīgs. Ja es nebūtu braucis prom no mājām, tad droši vien to būtu iemācījies daudz vēlāk. Otrkārt, kad es aizbraucu, tad nevienu vārdu nemācēju angliski un biju spiests iemācīties. Ne tikai latvieši dodas prom. Amerikāņi brauc uz Kanādu spēlēt, kanādieši brauc uz Ameriku. Ja mērķis ir spēlēt Amerikas koledžās, tad citas izejas nav, un visdrošākais ceļš tur tikt ir braukt uz Ameriku spēlēt junioru hokeju līgās.

Kāpēc tik maz Latvijas spēlētāji pēdējos gados ir tikuši līdz NHL, pat ar to, ka ir bijuši draftēti spēlētāji, citi spēlējuši Kanādas augstākās junioru līgās un daži NCAA?
Tas ir labs jautājums. Ir grūti pateikt, jo ne jau tikai latvieši ir vienīgie, kas ir draftēti un nav tikuši NHL. Tas palīdz, ka esi draftēts, bet ir jāstrādā, nedrīkst apstāties strādāt, ir jāuzlabo spēle un jācīnās, lai tur tiktu. Nedaudz jābūt arī laimei, ir jābūt pareizā vietā un pareizā laikā - spēlētāju taču ir tik daudz. Labs piemērs ir Raitis Ivanāns. Viņs pat nebija draftēts, bet kā viņš to visu izcīnīja. Es viņu respektēju tik ļoti. Viņš ir lielisks piemērs tam, ja tu gribi ko sasniegt, tad caur sviedriem un lielu darbu to arī vari. Ja paskatās uz viņa hokeja CV, tad cik tik komandās viņš nav spēlējis, zemajās, visās līgās. Viņš nepadevās, turpināja strādāt un beigās arī sasniedza mērķi iekļūt NHL. Ja jauniem spēlētājiem vajag paskaidrot, ko nozīmē tiekties uz noteiktu mērķi, tad Raiti var droši ņemt par piemēru.

Ja Tu būtu izlases treneris, vai tu ņemtu Raiti komandā, un kā tu viņu izmantotu?
[Smejas] Man jau grūti atbildēt, jo Raitis man ir labs draugs [abi spēlēja kopā vienu gadu UHL-aut]. Protams, no personīgā viedokļa es viņu ņemtu, bet pat ja es būtu trenera vietā un Raitis man nebūtu draugs, vienalga, es viņu ņemtu komandā. Redz, Raitis ir tāds spēlētājs, kuru otra komanda mana uz ledus. Viņam pat ripai nav jāpieskaras, viņam nav jāmet ripu pa vārtiem, bet viņš tāpat būs pamanāms. Tāds spēlētājs ir liels pluss, īpaši pret tādām komandām kā Krievija, ASV, Kanāda. Pat ja mēs uzlaistu Raiti tikai vairākumā, lai viņš vārtu priekšā stāv, tas ir pluss. Piemēram, pret Kanādu it īpaši, kad bija 6:3 vairākums, tur bija jāgūst vārti. Mēs varam mest pa vārtiem cik gribam, bet tādā līmenī vārtsargs tomēr ir labs, un viņš pirmo ripu atvairīs un ja nav kāds vārtu priekšā, kas pēc tam to ripu var iemest, būs grūti. Protams, katram ir savs viedoklis, Latvijā varbūt domā savādāk, katrs treneris ir savādāks un katrs redz to spēlētāju citā gaismā un savādāk viņu izmanto.

Kas Tev tālāk liedza tikt hokejā?
Nu, grūti pateikt. Man gandrīz vairs negribas analizēt, kāpēc es netiku tālāk un kas bija vainīgs. Redzi, kā jau pirmīt teicu, katram ir jābūt īstā vietā īstā laikā, un acīmredzot man varbūt tā nebija. Mīnusiņš arī varēja būt, ka nebiju draftēts, jo tad uz tevi savādāk skatās. Un arī, ja tev nav augums kā Raitim, tad ir grūti izcelties uz pārējo fona - Ziemeļamerikā spēlētāji ir visi kā viens, visi māk spēlēt un nav tā, ka tu uzreiz kādam iekritīsi acīs. Bet uzskatu, ka ECHL man gāja diezgan labi un tāpat UHL/IHL. Protams, gribējās spēlēt AHL, pat NHL pamēģināt kādu spēli, bet es katrā ziņā neko nenožēloju. Es spēlēju gan kopā, gan pret ļoti daudz labiem spēlētājiem, un man tas laiks bija produktīvs.

Kā tu vērtē Baltkrievijas čempionātu un Rīgas „Dinamo”?
Par Baltkrievijas līgu man ir grūtāk ko teikt, jo es neesmu tam sekojis un neesmu redzējis ne spēli pēdējos divos trijos gados. Toties es cenšos sekot līdzi „Dinamo Rīga” cik vien varu un uzskatu, ka tas ir ļoti labs solis Latvijas hokejam. Tādu komandu jau sen vajadzēja nodibināt, jo tagad jauniem hokejistiem ir komanda, uz ko tiekties. Tas nedaudz ceļ Latvijas hokeja līmeni.

Kas tavuprāt ir vislielākie izaicinājumi Latvijas hokejam?
Lielākais izaicinājums, un, lasot eSports.lv to daudzi ir teikuši, ir tas, ka mums nav sakārtota sistēma kāda, piemēram, ir Kanādā, kur viss ir sakārtots pa plauktiem. Mums Latvijā vienu sezonu ir labs čempionāts bērniem, nākošajā nav, jauniešiem nav spēcīga līga, tāpat junioriem un redzi tāpēc arī daudz hokejistu cenšas braukt kaut kur prom, bet citi met plinti krūmos un beidz vispār spēlēt hokeju. Es uzskatu, ka ir viegli uztaisīt pieaugušo komandu. Pieaugušie tomēr vienmēr atradīsies vienai komandai, bet mums ir jāuztaisa kārtīga piramīda, no kuras spēlētāji nāk, lai katram gadam jauni spēlētāji nāk klāt un lai aug tie hokejisti.

Šķiet, viens no grūtākiem jautājumiem hokejistam ir zināt, cik ilgi spēlēt. Ja par ilgu, tad nevienam neesi derīgs, ja pa ātri uzdod, tad varbūt ko esi palaidis garām. Kā tu pats šo jautājumu atrisināji?
Nu, tur es pilnīgi piekrītu, ka šis ir visgrūtākais jautājums. Man būs atkal jāpiemin to pašu koledžas treneri, kurš man iemācīja - lai gan dzīvē hokejs ir svarīgs, ir vēl daudz svarīgākas lietas. Neviens nekad nevarēs spēlēt visu mūžu, un, jo ātrāk spēlētājs to saprot, jo labāk viņš var sākt gatavoties pārejai no profesionālā hokeja uz nākošo dzīves posmu. Es to centos laicīgi darīt un pēdējos divus gadus, kurus pavadīju Amerikā, es jau sāku domāt ko tālāk. Pēc daudziem nostāstiem no citiem hokejistiem, pilnīgi uzreiz nogriezt ar nazi ir ļoti grūti. Tad nu domāju, kā man būtu vislabāk un patīkamāk. Tā sanāca, ka Anglijā man atradās šī komanda, kur spēlēt, kā arī darbs. Mums treniņi ir vakaros, bet spēles nedēļas nogalēs, tātad varu sakombinēt darbu ar spēli. Es uzskatu, ka šis principā ir ideāls veids, kā pāriet no profesionāla hokejista uz pusprofesionālu, sākt strādāt un gūt citu pieredzi. Ar laiku cilvēks jau atrod savu ceļu nākamam dzīves posmam.

Ko tu teiktu jauniem džekiem, kuri ir supermeni un hokeju spēlēs mūžīgi?
Ko man teikt? Es novēlu visiem tiem „supermeniem” spēlēt hokeju, cik vien ilgi tas ir iespējams, un sapelnīt to naudu tai laikā, kamēr viņi spēlē hokeju. Bet, ja nesanāk, tad visus brīdināt laicīgi padomāt, ko darīt pēc tam, kad hokejs ir beidzies, jo dzīvē ir vēl daudz svarīgas lietas arī bez hokeja.

Vai vēl sev kādreiz saredzi hokejā, varbūt kā treneris, menedžeris, skauts, aģents? Vai tavs tēvs Talsos nevilina braukt darboties ar bērniem un jauniešiem?
[Atkal smejas] Tēvs mani vienmēr mēģina vilināt atpakaļ uz Talsiem, un es ar prieku tur braucu ik vasaru un palīdzu arī novadīt kādu vasaras treniņu nometni bērniem. Man patīk, ka kaut ko varu atdot atpakaļ manam trenerim un manai pilsētai. Katram tas ir jācenšas darīt, jo nedrīkst aizmirst, no kurienes esi nācis. Tādēļ ik vasaru es braucu mājās un arī mēģinu jauniem hokejistiem nodot, ko es pats esmu iemācījies. Bet tādā nopietnākā jautājumā, ja skatās par hokeju, nu grūti pateikt. Tad jau drīzāk mans brālis Aivars varētu iet šo ceļu, viņš jau vairākus gadus dzīvo un strādā Kalgari, gan kā bērnu vārtsargu treneris, gan arī tūlīt pat būs jau arī izmācījies par hokeja aģentu/skautu. Bet es pagaidām vienkārši uzspēlēju, kad jutīšu, ka vairs nav prieks spēlēt un esmu par vecu, tad domāšu tālāk un varbūt palīdzēšu trenēt vai ko citu.

Viens hokeja moments, kas vienmēr paliks atmiņā?
Es domāju, ka tas būs mani vārti pret Zviedriju Olimpiskās spēlēs. Tas ir kaut kas tāds, ko es nekad neaizmirsīšu.

Kad spēlēji pēdējo gadu ASV UHL „Chicago Hounds” sastāvā, katram spēlētājam bija nodrukāta lapa ar fotogrāfiju, statistiku un atbildes uz vairākiem jautājumiem, ko izdalīt faniem. Viens no jautājumiem bija, kas ir labākā lieta, ko tev kāds ir izdarījis. Viens spēlētājs atbildēja, ka viņām kāds ir nopircis auto, cits, kāds izmaksājis atvaļinājumu Karību salās, bet tu atbildēji, ka tev kaut kas labs notiek katru dienu. Vai atbilde bija pavirša jeb tur kas dziļāks?
Nē, tā nebija pavirša atbilde. Es vienā grāmatā izlasīju, ka cilvēkam, pamostoties no rīta, visa diena ir priekšā un tajā dienā ir jācenšas ko labu iegūt. Es uzskatu, ja tā ir tava attieksme pret dzīvi, tad arī vienmēr kaut kas labs tev katru dienu notiks. Tāda ir mana doma, tāds ir mans dzīves moto.