Kiriļins kritizē "Spartaku": "Jelgavā domā ar galvu un ir cilvēcīga attieksme"

- Kādi Latvijā ir apstākļi futbolistu sagatavošanai?
- Manā jaunībā labākie apstākļi valstī bija "Skonto". Tas arī bija iemesls komandas panākumiem starptautiskajā arēnā. "Skonto" bija vairāki laukumi – kā dabīgie, tā arī mākslīgie. Mums "Daugavā" bija tikai divi sintētiskie un viens dabīgais. Tagad infrastruktūru valstī gribētos labāku. Piemēram, lai pilnvērtīgi trenētos ziemas periodā, ir tikai divas manēžas Rīgā. Kopumā pienācīgu apstākļu treniņprocesam, lai atjaunotos pēc spēlēm, manuprāt, tagad nav.

- Tev ir tikai 21 gads, taču jau esi ar bagātīgu pieredzi – Latvijas kauss, īre Slovākijā, tagad arī čempiona tituls. Kurš sasniegums tev pašam ir nozīmīgākais?
- Jā, laikam tev taisnība, ka manam vecumam sasniegumu pietiekami daudz. Man pašam pirmām kārtām svarīgi ir panākumi jauniešu izlasē, kur biju kapteinis un neizlaidu nevienu spēli. U21 izlase manam vecumam jau ir beigusies, un šajā ziņā neesmu pārāk ar sevi apmierināts – vajadzēja un varēju nospēlēt vairāk. Taču savainojumi, kartītes un citi iemesli – tā ir realitāte. Esmu pateicīgs izlašu treneru štābam par to, ka strādāja ar mani un ka mani novērtēja. Pateicoties mačiem valstsvienībā, varēju spēlēt pret tādām spēcīgām izlasēm kā Vācija, Anglija, Nīderlande, Beļģija. Tā visa ir nenovērtējama pieredze. Un arī futbolistam no Latvijas tā ir reāla iespēja sevi parādīt Eiropā, nokļūt skautu blociņos.

- Un tu jau divreiz esi iepazinis finālspēļu burvību.
- Jā, 2014./15.g. sezonā Latvijas kauss "Jelgavas" sastāvā – tas neapšaubāmi ir sasniegums. Bet visu finālspēli pret "Ventspili" pavadīju uz rezervistu soliņa. Ļoti žēl, ka nespēju dot komandai labumu. 2015./16.g. sezonā atkal spēlēju finālā, bet šoreiz jau pret "Jelgavu" jūrmalnieku sastāvā. Izgāju pamatsastāvā, bet zaudējām ar minimālu rezultātu. Ceru, ka šajā gadā atkal ar "Jelgavu" spēlēšu finālā un virs galvas celšu kausu.

- Kā man šķiet, aizvadītā sezona tev vispār bija ļoti spilgta…
- Jā, tā ir pati atmiņā paliekošā sezona manā karjerā. "Spartakā" savācās lielisks sastāvs, turklāt man bija tā laime atzīmēties čempionu titulu nesošajā spēlē. Atklāju rezultātu pret RFS, mēs uzvarējām ar 2:0 un priekšlaicīgi kļuvām par čempioniem.

- Savas karjeras laikā esi spēlējis arī Eiropā. Pastāsti, kā nokļuvi "ViON"!
- Man tas bija pilnīgi negaidīti. Atgriezos no Sadraudzības kausa, un aģents paziņoja, ka ir variants aizbraukt uz nometni ar slovāku komandu. Pieņēmu šo izaicinājumu un aizlidoju uz divu nedēļu nometni Turcijā. Trenējos, spēlēju draudzības spēlēs, un viņi man teica, ka gribētu mani redzēt klubā. Biju ļoti priecīgs pieņemt šo izaicinājumu, pamēģināt sevi spēcīgākā čempionātā. Aizbraucu uz Slovākijas sezona otro pusi, taču beigās spēles laika nebija tik daudz, cik gribētos. Daži kritiķi man teica, ka velti uz turieni aizbraucu, jo pusgadu pavadīju gandrīz tikai uz soliņa. Kategoriski tam nepiekrītu. Treniņi, iejušanās citā atmosfērā deva man grūdienu uz priekšu. Visdrīzāk, Slovākijas posms būtu bijis veiksmīgāks, ja ne trenera maiņas. Man patika apstākļi komandā – dzīvoju viesnīcā bāzē, maza, zaļa pilsēta, treniņiem visi nepieciešamie nosacījumi. Pēc sezonas beigām piedāvāja palikt klubā, bet pateicu, ka vēlos vairāk spēlēt. Vai tas bija pareizs lēmums vai nebija, grūti pateikt, bet esmu apmierināts ar šo karjeras posmu.

- Vai Krievijas klubi ir izrādījuši par tevi interesi? Vai varbūt ir bijuši varianti karjeru turpināt labā Eiropas klubā, bet transfērs nenotika?
- Bērnībā, 12 gadu vecumā, trenējos ar Maskavas "Lokomotiv". Pastrādāju nometnē, viņiem patiku, un viņi man piedāvāja mainīt pilsonību un pāriet uz viņu akadēmiju. Ilgi domāju, apsvēru visus "par" un "pret", bet beigās "Loko" mainījās vadība un viss apklusa. Ja runā par Eiropu, tad jau tad, kad biju "Jelgavā", aģents runāja par variantiem Polijā. It kā vajadzēja braukt arī uz pārbaudi, bet tālāk par pārrunām netikām.

- Tagad atkal trenējies ar "Jelgavu". Kāpēc Čempionu līgu nomainīji pret Eiropas līgu?
- Šeit jūtos kā mājās: "Jelgavā" ir ļoti labs kolektīvs, teicama infrastruktūra, treniņlaukumi. Un arī organizācijas ziņā kluba vadībā ir pilnīga kārtība. Tāpēc atteicos no Čempionu līgas komandas. "Jelgavā" ir ļoti cilvēcīga attieksme pret spēlētājiem un arī domā ar galvu. "Spartakā" tā nebija, tur bija lielas problēmas vadībā. Un arī algas maksāja tikai sākumā, pēc tam bija mūžīgas kavēšanās. Domāju, pats arī nepārietu uz "Spartaku", ja tur nebūtu trenera Oļega Kubareva. Šosezon viņš strādās Baltkrievijā, ar Soļigorskas "Shakhtyor". Viņš ir viens no labākajiem speciālistiem, ar kuriem esmu strādājis, paldies viņam par sezonu.

- Mūsu lasītājiem būtu interesanti zināt, kas ir Latvijas čempionāts.
- Varu teikt, ka pēdējos gados tā līmenis pamazām aug. Jā, aizgāja vairākas komandas, kas bija simboli, tas pats "Skonto". Taču šobrīd turnīrā ir diezgan līdzvērtīgas komandas. Katra var katrai atņemt punktus. Tas pats "Spartaka" čempiona tituls tam ir piemērs. Parādījušās arī vienības, kurām ir nauda un kuras mērķtiecīgi tiecas uz medaļām – "Riga" un RFS.

- Un kā ar algām? Cik saņem vidējais augstākās līgas spēlētājs?
- Latvijas futbolā algas ir zemas. Varbūt, ka manis augstāk pieminēto komandu parādīšanās kaut kā uz labo pusi ietekmēs algu tendenci. "Riga" sponsorē cilvēki no Krievijas, bet aiz RFS stāv labs latviešu uzņēmums. Tieši šajos klubos tagad var saņemt lielākās algas. Ja runā par citām komandām, tad tajās spēlētājs saņem ap 1500 eiro mēnesī.

- Cik zinu, cenas Baltijā ir eiropeiskas. Vai ar šo summu ir pietiekami, lai futbolists varētu uzturēt ģimeni?
- Patiesi, dzīve pie mums ir dārga un katru gadu cenas tikai aug. Tā ka varbūt ģimenei ar to arī pietiek, bet bez liekas greznības. Atkārtošu, ka ir cerība, ka tuvākajos gados situācija mainīsies. Līdz ar "Riga" parādīšanos daudzi futbolisti uz turieni pārcēlās par labu naudu, citi klubi pamazām nāks klāt – lai būtu konkurētspējīgi.

- Savas karjeras laikā esi strādājis ar diviem speciālistiem, kuri Kazaņā atstājuši ievērojamas pēdas. Tie ir Vitālijs Astafjevs un Aleksandrs Koliņko. Ko vari par viņiem pastāstīt?
- Astafjevu uzskatu par labu futbolistu, profesionāli, jo tāpat vien par izlases rekordistu nekļūst. Viņš dažādos klubos spēlēja labā līmenī. Kas attiecas uz trenera karjeru, domāju, ka viņam vēl viss ir priekšā. Viņš tikai sāk savu darbu kā treneris, bet jau savā debijas sezonā spēja sasniegt rezultātu augstākajā līgā. Tā bija tā pati sezona "Jelgavā", kad spējām iegūt trešo vietu, kas komandai bija vēsturiska. Astafjevam patīk spēka spēle, un šajā ziņā mūsu uzskati diemžēl atšķīrās.

Man bija grūti laukumā izpildīt viņa prasības, bet domāju, ka man paveicās, ka viņš savas karjeras laikā spēlēja tieši tajā pašā pozīcijā, kurā spēlēju arī es. Nešaubīgi, ka viņš man kaut ko iemācīja un dalījās pieredzē. Vēlu viņam veiksmi nākotnē kā trenerim sasniegt tādus pašus panākumus, kādi viņam bija kā spēlētājam. Un laikam varu novēlēt vairāk pozitīvisma komunikācijā, kas nav mazsvarīgi. Tās no viņa puses jūtami trūka. Kas attiecas uz Koliņko, tad ar viņu kopā strādāju īsāku laiku – tikai sezonu. Viņš ir ļoti pozitīvs cilvēks, kurš var dot labus padomus kā treniņos, tā arī spēles laikā. Jūtams, ka viņš kā vārtsargs prata vadīt spēli. Viss precīzi un par lietu.

- Kas, tavuprāt, latviešu futbolistam ir lielāka prioritāte – spēlēt Eiropas Savienības valstī no Austrumeiropas, Ukrainā vai Krievijā?
- Nedomāju, ka spēlētājiem ir kādas noteiktas vēlmes. Mēs vēlamies sevi parādīt jebkurā spēcīgākā čempionātā. Krievu klubi sekmīgi spēlē Eirokausu grupu turnīros, piedalās izslēgšanas spēlēs. Krievijas čempionātu uzskatu par augstākās klases, un man šķiet, ka spēlētāji vēlas braukt pie jums, lai spēlētu ar meistarīgiem futbolistiem. Protams, ne visi latviešu futbolisti var uzreiz spēlēt Premjerlīgā, tādēļ prioritāte ir Nacionālā līga.

- Pamanīju, ka pēdējos gados krievu spēlētāji brauc uz Latvijas čempionātu. Kā tu domā, viņi jūsu līgu izmanto kā tramplīnu tālākai izaugsmei?
- Spēlētāji, kuri atbrauc no Krievijas, kā man šķiet, pirmām kārtām ļoti vēlas iegūt spēļu praksi. Jaunajiem futbolistiem Krievijā tās trūkst, reti kurš no jauniešiem stabili spēlē Premjerlīgā. Spēlēšana Latvijā viņiem dod iespēju iegūt spēļu praksi un tādā veidā savā valstī atgriezties jau gataviem. Tā ka piekrītu, ka viņiem Latvijas čempionāts ir grūdiens karjeras attīstībā. Tas pats Jevgeņijs Kozlovs aizvadīja labu sezonu "Spartakā". Ceru, ka nākotnē viņam izdosies aizķerties labā komandā Krievijas Premjerlīgā, viņš to noteikti ir pelnījis.

- Kādu nākotni gaidi no savas karjeras?
- Nākotnē vēlētos aizbraukt no Latvijas čempionāta. Kā likums, mums visvieglāk ir aizbraukt uz Poliju. Tur daudz latviešu spēlē Ekstraklasē un rāda laba līmeņa futbolu. Un arī poļu klubi seko līdzi mūsu tirgum, skatās spēlētājus. Gribētos savus spēkus pārbaudīt arī Krievijā, Nacionālajā līgā, bet, lai to visu izdarītu, ir jāstrādā.

Pilnu interviju krievu valodā varat lasīt ŠEIT un ŠEIT.