Lazdiņš: "Dziedāt himnu un turēt roku uz sirds ir pašsaprotami"

Faktu, ka Latvijas izlases pamatsastāvā vietu mēģina izkarot pusprofesionāla kluba futbolists, daudzi līdzjutēji un sporta interesenti uztver ar smīnu. Tomēr Artis LAZDIŅŠ (24) "Jelgavā" ir viens no tiem profesionāļiem, kuram nodrošināts viss, lai domas varētu būt saistītas tikai ar futbolu, arī trenera uzticība aizsardzības tipa pussargam ļauj izpausties brīvi. Sarunā ar Sportacentrs.com Artis pastāsta par cerībām izcīnīt vietu Latvijas valstsvienībā, nostabilizēt savu sniegumu gaidāmajā Virslīgas sezonā, lai pēc tam, iespējams, sāktu leģionāra gaitas, kā arī atceras jaunībā pavadītos gadus ASV.

- Pienācis brīdis, kad Latvijas izlases treneriem nav lielas izvēles, ko sūtīt laukumā centra pussargu pozīcijā. Cik, tavuprāt, tuvu vai tālu esi no valstsvienības pamatsastāva?
- Iespēja iegūt tur vietu tepat manā priekšā vien ir. Tiku laukumā pret Bolīviju un nospēlēju diezgan normāli – treneriem iepatikās. Tagad jāskatās, kā būs pret Izraēlu. Ja tikšu pie iespējas, tad, cerams, to izmantošu. Tādā gadījumā arī varētu runāt par cerībām nostabilizēties.

- Virslīgas čempionāts sāksies tikai aprīlī. Ko vari darīt, lai līdz mačam marta beigās pret Izraēlu tavas izredzes par vietu pamatsastāvā pieaugtu?
- Mūsu komandai oficiālu spēļu līdz tam brīdim nebūs, tāpēc Starkovs droši vien vēros pēdējos izlases maču ierakstus un domās. Man pa šo laiku atliek tikai un vienīgi trenēties. Tad jau redzēsim. Mēneša laikā kopš spēles pret Bolīviju jūtami progresēt diez vai izdosies.

- Vai vari teikt, ka spēle pret Bolīviju pagaidām bijusi tava labākā izlases rindās?
- Tikai otro reizi biju pamatsastāvā. Izdarīju to, ko treneris prasīja, īpaši daudz bumbu nepazaudēju. Protams, vienmēr ir epizodes, par kurām pēc spēles jādomā – kāpēc izdarīju tā un ne citādi. Kopumā jau bija normāli.

Latvijas valstsvienībā Artis pagaidām vēl ir jauniņais, taču ar katru treniņu pārliecība aug (Foto: Romāns Kokšarovs, Sporta Avīze, f64).

- Pēc ikviena aizvadītā izlases mača esi izteicies, ka tev trūkst pašpārliecinātības. Tā šobrīd ir galvenā nelaime?
- Jā, tā ir mana lielākā problēma. Ja būtu pašpārliecinātība, tad vispār nerastos nekādas problēmas. Taču viss nāk ar laiku – iespēlējoties jaunā komandā, visu izjūt pamazām. Kļūst arvien labāk, taču dažos momentos ir nedrošība, bail kļūdīties. Treneris jau saka, ka no tā nav jābaidās, es arī pats to saprotu, taču izlasē it sevišķi negribas pieļaut kļūdas. Domājot par to, pašam spēle arī īsti neaiziet.

- "Jelgavas" galvenais treneris Kazakevičs prognozējis, ka nākamajā sezonā tev ir visas iespējas kļūt par vienu no Virslīgas spožākajiem spēlētājiem. Ja tas neizdosies, pašam būs jāvaino sevi. Vai piekrīti?
- Ja neizdosies, būs vien sevi jāvaino, taču uzskatu, ka viss būs kārtībā. Jādomā pozitīvi! Trenēšos un redzēšu, kas notiks. Man nav svarīgi kļūt par labāko čempionāta spēlētāju. Mani interesē, lai "Jelgava" labi startē un finišē čempionātā, kā arī kausā nospēlē labi. Tie ir mani mērķi.

- Ko uzskatīsi par veiksmīgu komandas sniegumu gaidāmajā sezonā?
- Čempionātā, domāju, varam mēģināt aizsniegties līdz 4. vietai. Skaļi teikts, taču domāju, ka varam pacīnīties arī par medaļām, jo tagad visas komandas ir diezgan līdzīgas. Redzēsim, kāds būs sezonas sākums.
Kausa izcīņā svarīga ir katra spēle – varam mēģināt tikt līdz pašam finālam kā pērn. Nezinu, kādi mērķi ir treneriem un citiem komandas biedriem, taču domāju, ka arī viņiem tie ir visaugstākie.

- Jūti, ka "Jelgava" strauji progresējusi, salīdzinot ar pagājušo sezonu?
- Jā! Daudzi pagājušajā sezonā guva pirmo pieredzi Virslīgā, bet tagad vairs nav tik zaļi – jau iespēlējušies, pašpārliecinātāki. Domāju, ka viennozīmīgi būsim labāki nekā pagājušā sezonā.

- Arī pats esi uzlabojis meistarību?
- Ar komandas sniegumu pērn ļoti lepojos, taču nepatika, kā pagājušajā sezonā nospēlēju pats, lai arī tieši tad mani sāka saukt uz izlasi. Esmu ļoti paškritisks – vienmēr, kad pārdomāju un analizēju aizvadīto spēli, savā sniegumā ir kaut kas, ar ko esmu ļoti neapmierināts. Jātrenējas, jātrenējas… Gaidāmajā sezonā centīšos veikt lielu soli uz priekšu. Ar individuālo darbu un kopējo treniņprocesu jātiecas uz augšu. Gribētos, lai visas spēles varētu aizvadīt savā līmenī, bet līdz šim – viena spēle ir ļoti laba, nākamā – vispār nekāda. Gribu sasniegt līmeni, lai visi mači ir savā un vēl augstākā līmenī. Morālajā ziņā jāpanāk, lai varu nostabilizēt sniegumu.

- Bet tā jau arī bija tikai tava pirmā sezona, Virslīgas komandā spēlējot atbildīgu lomu! "Ventspilī" tomēr laukumā netiki tik regulāri.
- Jā, un tur arī mana loma bija citāda. Jelgavā man vairāk ir jāskrien uz priekšu, kamēr Ventspilī pieradu, ka tikai jāatņem bumba un jāatdod tā tuvākajam spēlētājam. Tāds bija Grigorčuka uzstādījums četru gadu garumā, un, ja godīgi, man arī patika – lai tālāk uzbrukumu veido citi. Ventspilī taktiskajā ziņā man kā balsta pussargam sanāca aizsardzībā noskrieties kā trakam, bet Jelgavā un arī izlasē tādas lomas laukumā nav, tāpēc treneri prasa piedalīties uzbrukumu veidošanā. Man jau citādāks futbola stils tikai nāk par labu, vairāk iemācos.

- Lai nepazustu no izlases aprites, nepieciešams ne tikai regulārs spēles laiks, bet arī progress. Pagājušajā gadā pirms "Jelgavas" piedāvājuma pieņemšanas lūkojies ārzemju virzienā, kamēr šosezon visai agri nolēmi pagarināt līgumu ar jelgavniekiem. Kāpēc tā?
- It kā bija varianti kaut kur aizbraukt un atrādīties, taču negribēju to darīt. Šosezon vēlos labi aizvadīt sagatavošanās posmu, kas pērn galīgi neizdevās, tas atspoguļojās arī sezonas garumā. Ceru, ka šosezon sagatavošos, labi nospēlēšu, pats būšu apmierināts un varēšu braukt prom ar domu, ka Latvijā sasniegts iecerētais.

Izlases treniņā kopā ar pieredzējušākajiem komandas biedriem: (no kreisās) Lazdiņš, Grebis, Astafjevs, Karlsons (Foto: Romāns Kokšarovs, Sporta Avīze, f64).

- Izvēli palikt vēl vienu gadu veicināja arī tas, ka "Jelgava" uzlaboja līguma nosacījumus?
- Protams. Te līguma nosacījumi Latvijas līmenim ir diezgan labi, aptuveni kā pirmā trijnieka klubos. Gan ne visiem spēlētājiem. Naudiņa ir, apmaksā arī dzīvokli, taču svarīgākais, ka es te spēlēju, eju pamatsastāvā un neuztraucos par to, ko ēdīšu vai kā samaksāšu par dzīvokli.

- Jelgavas komanda ir pusprofesionāla, taču tevi acīmredzot jāuzskata par profesionāli? Droši vien izmanto brīvo laiku tajā dienas daļā, kad liela komandas daļa strādā vai mācās, un kopējie treniņi nenotiek?
- Tieši tā, no rītiem dažiem spēlētājiem Dainis [Kazakevičs] vada nodarbības, bet, kad tādu nav, tad eju pats darboties trenažieru zālē. Vakaros ir komandas koptreniņi. Pilnībā atdodos futbolam.

- No citiem Latvijas futbolistiem atšķiries ar to, ka jaunības gados dzīvoji un trenējies ASV. Pastāsti sīkāk par šo laiku!
- Man bija 12 gadu, kad mēs ar māti un māsu pārvācāmies uz Ņujorku. Laikam jau gribējām labāku dzīvi, tāpēc aizbraucām… Tēvs palika Latvijā. ASV spēlēju "Chernomorets" komandā – cik sapratu, no Odesas atbraukušie ukraiņu treneri atvēra tur akadēmiju. Mans treneris bija tāds Čerkaskis – vecs večuks, kas PSRS laikā izlasei laikam bijis otrais treneris. Treniņi bija labā līmenī, tie notika gandrīz katru dienu. Tā arī sešus gadus tur trenējos. Pārējie čaļi bija ukraiņi, krievi, baltkrievi, gruzīni, varbūt viens amerikānis, taču neesmu pārliecināts. Tur arī iemācījos krieviski, lai gan, ja godīgi, ne visai labā līmenī (smejas). Visgrūtāk bija ceļā uz treniņu vienmēr pavadīt divas stundas turp un divas atpakaļ. Pēc vidusskolas beigšanas parādījās iespēja braukt uz pārbaudēm Francijā, tad arī aizbraucu prom, bet drīz jau biju atpakaļ Latvijā.

- Kā radās iespēja braukt uz Franciju un kā tur veicās?
- ASV esošajam "Chernomorets" klubam ir daudz kontaktu Eiropā, tāpēc viņi sarunāja, ka varu braukt stažēties vairāku augstākās līgas klubu jaunatnes komandās. Man bija 17 vai 18 gadiņu, patrenējos "Metz", "Lille", "Sochaux", "Strasbourg" un "Nancy" – laikam piecos klubos. Vienā pabiju mēnesi, vienā – divas nedēļas utt. Bija arī iespēja Francijā palikt, "Nancy" pat piedāvāja līgumu, bet cilvēks, kas brauca man līdzi, sastāstīja, ka par piedāvāto naudu izdzīvot nevarētu un ka jābrauc tālāk. Izdomājām, ka brauksim prom, taču tad sekoja "Lille", kur piedāvāt nepalika.

- Kādu līgumu "Nancy" piedāvāja?
- Ja nemaldos, 150 vai 200 eiro mēnesī. It kā 18 gadīgam puikam tas par būtu ļoti labi, jo viss ir par brīvu, taču paklausīju to cilvēku: "Labi, darīsim tā, kā saki!" Noteikti kļūdījos, kaut gan… Viss notiek uz labu!

- Tad ceļš atveda atpakaļ uz Latviju?
- Nē, biju vēl viena Vācijas 2. Bundeslīgas kluba jauniešu komandā. It kā sarunājām, ka tur palikšu, atbraucu uz Latviju un gaidīju ziņu, taču sagaidīju vēsti, ka tas klubs bankrotējis… Nosaukumu īsti neatceros. Nospēlēju "Audā" atlikušo pussezonu Virslīgā, pēc tam vēl 1. līgā paspēlēju un tad pārcēlos uz Ventspili.

- Pavadīdams jaunības gadus ASV, droši vien esi pārņēmis kādas viņu tautai raksturīgās iezīmes? Piemēram, rokas turēšanu uz sirds himnas laikā!
- Vienīgā lielā atšķirība laikam ir tā, ka tur visi cilvēki staigā smaidīgi, viņiem viss ir labi. To jau saka jebkurš, kas atbrauc no turienes uz Latviju. Cilvēkiem ir cita mentalitāte, pozitīvāks skats uz dzīvi. Man Latvijas ļoti pietrūka – lai arī nodzīvojos ASV, vienalga atbraucu atpakaļ…
Par roku uz sirds – tas ir patriotisms, arī dziedu himnai līdzi. Nezinu, no kā man tas gājiens ar roku pie sirds iegājies, šķiet, ka ne no amerikāņiem, taču… Tā vienkārši jābūt, automātiski to daru un speciāli nepiedomāju. Man ir patīkami, ka esmu izlasē, turpat plīvo karogs, skan himna – protams, ka jādzied līdzi! Manuprāt, tas ir pašsaprotami!

- Četrus gadus Romana Grigorčuka vadībā nobriedi par profesionālu futbolistu Ventspilī, taču abu pušu ceļi šķīrās dīvainā veidā…
- Atnāca jauns treneris, šo to pamainīja, viņam vairs nebiju vajadzīgs. Šķīrāmies draudzīgi – viņi negribēja mani un, ja godīgi, arī pats palikt nevēlējos, jo četri gadi ir pietiekami ilgs laiks vienā komandā. Ja paliktu ilgāk, diezin vai man tas nāktu par labu. Aizbraucu uz Somiju, patrenējos Espo "Honka", taču viņi ilgi domāja, vai mani paturēt. Pirmssezonas posms jau tā bija sabojāts, tāpēc izlēmu piekrist "Jelgavas" piedāvājumam.

Pateicoties ukraiņu speciālistam Romanam Grigorčukam, Lazdiņš pamazām ielauzās FK "Ventspils" sastāvā un tika pie vārda arī spēlēs pret vienu no sīvākajām konkurentēm "Skonto" (Foto: Romāns Kokšarovs, Sporta Avīze, f64).

- Latvijas izlasē tev jācīnās par vietu pamatsastāvā, ko atbrīvojis ilggadējais kapteinis Astafjevs. Vai laikā, kamēr pabijāt izlasē vienlaikus, no viņa paspēji kaut ko iemācīties?
- Laikam jau raksturīgākais, kas viņam piemīt, ir neatlaidība. Astafjevam ir ļoti liela pieredze, ko uzreiz varēja redzēt, skatoties, kā viņš spēlēja. Taču visvairāk par aizsardzības tipa pussarga pozīciju esmu iemācījies no Zahara Dubenska, kurš spēlēja "Ventspilī". Tiešām ieguvu ļoti daudz jauna, Dubenskis arī nāca pie manis klāt un daudz stāstīja. Tagad tas viss jāliek lietā.

- Nākamā iespēja var būt jau pavisam drīz. Latvijas izlasi gaida spēle pret Izraēlu, kas acīmredzot daudz izšķirs šī cikla sakarā.
- Jā. Kā teica treneris, mačs pret Izraēlu būs kā ekvators. Redzēsim, uz kuru pusi tad kritīsim – ja uzvaram, tad viss kārtībā, cerības ir. Ja zaudējam, situācija paliks ļoti grūta. Nākamā spēle vienkārši jāuzvar, kaut vai ne skatāmā veidā. Neesmu spēlējis pret Izraēlu, taču Bolīvija esot līdzīga stila piekritēja – tehniska, ātra, labu spēlētāju netrūkst.

- Spēle pret Bolīviju gan vairāk tiek apspriesta tiesāšanas ziņā…
- Jā, par to arī ir prasījuši citi. Mača gaita ietekmēta netika, to just nevarēja. Taču tieši par pendelēm – tās bija ļoti smieklīgas. No trim piešķirtajām es noteikti iedotu tikai to, kuru nopelnīja Cauņa. Gorkša situāciju, iespējams, arī var novērtēt kā soda sitienu, bet tas, ko dabūja bolīvieši, bija vienkārši smieklīgi… Neviens pat nedusmojās – visi sāka smieties (smejas)… Neredzēju, bet pieļauju, ka tāpat arī abu komandu treneri. Taču spēle noteikti mums nāca par labu – uzvarējām, kas ir pats galvenais.

- Nav skaidri zināms, vai pēdējā gadījumā ir iesaistīti totalizatori, taču skandālu arī Latvijā pēdējā laikā netrūkst.
- Protams, garlaicīgi nav… Nezinu, es tam lielu uzmanību nepievēršu – daru savu darbu, lai jau tie cilvēki ņemas. Es labāk koncentrējos uz to, kas man jāpaveic, un miers. Ja iedziļinās sporta biznesā, tad jāsāk vispār domāt, vai ir vērts spēlēt…

- Piekrīti, ka tad, ja situācija nemainīsies, totalizatori pamazām profesionālo sportu sabojās?
- Noteikti. Viss sporta bizness ir tāds, kāds tas ir. Ne vienmēr labākais spēlētājs tiks augsta līmeņa klubā. Citkārt liela ietekme ir paziņām vai tādiem cilvēkiem, kas kaut kur iekārto. Pat negribas par to domāt – visiem spēkiem jātrenējas un jāmēģina kaut kur tikt. Ja sanāk, tad super! Ja ne… Tad jāturpina trenēties un jācer, ka sanāks!

Par Arti Lazdiņu

Dzimis 1986. gada 3. maijā Limbažos;
Kopš pagājušā gada marta pārstāv Latvijas Virslīgas vienību "Jelgava";
FK "Ventspils" rindās kļuvis par trīskārtēju Latvijas čempionu (2006., 2007., 2008. gadā);
Latvijas izlasē aizvadījis trīs spēles;
Valstsvienībā debitēja 2010. gada jūnijā pret Igauniju;
Vidusskolas izglītību ieguvis ASV.