Kazakevičs par "Jelgavu", skatītājiem, naudu un asi par totalizatoriem

"Nepiekrītu, ka leģionāru selekcija bija neveiksmīga"

Kopumā šī sezona „Jelgavas” izpildījumā tomēr bija ar nedaudz negatīvu pieskaņu. Kā Tu domā – ja nebūtu „Spartaka”, kas bija jauns spēks Latvijas futbolā, un „Jelgava” ieņemtu to pašu 6. vietu, ko divās iepriekšējās sezonās, vai šīs negatīvās pieskaņas būtu mazāk?
Visu nenosaka tikai vieta turnīra tabulā. Šosezon 7. vieta atspoguļoja mūsu īsto vietu Virslīgā. Kopumā mūsu komandas līmenis šajās trijās sezonās bija 5., 6. vai 7. vieta, un katru reizi varējām būt kādu vietu augstāk vai zemāk. Domāju, ka šo sezonu par ne pārāk veiksmīgu var saukt divu apstākļu dēļ. Pirmkārt, neizcīnījām tik daudz punktu, cik iepriekšējās sezonās, un, otrkārt, ļoti vāji aizvadījām mājas spēles, kas arī radīja to negatīvo pieskaņu. Neskatoties uz to, ka līdzjutēji mūs atbalstīja visas sezonas garumā, un mēs kļuvām par apmeklētāko komandu Virslīgā, viņi bieži nesagaidīja pozitīvās emocijas uzvaru veidā. Nav tā, ka mums būtu milzīgs kritums rezultātos un ka mēs atrastos neadekvāti zemā vietā (droši vien esam tur, kur jābūt), bet šīs te neveiksmes mājās tieši arī radīja to negatīvo pieskaņu. Tā sanāca, ka spilgtākās spēles aizvadījām izbraukumā – gan pret favorītēm, gan pret sava līmeņa komandām. Plus arī tas, ka bijām pacēluši latiņu salīdzinoši augstu un skaidrs, ka komandai ar ne tik lielu pieredzi Virslīgā kādā brīdī varēja gadīties ne tik veiksmīga sezona. Toties patīkami, ka grūtā brīdī sezonas vidū izdarījām pareizos secinājumus un lēmumus – nebija tā, ka kristu panikā un pieņemtu neapdomīgus lēmumus.

Minēji par punktiem – ka to nebija tik daudz, cik iepriekš. Bet, tā filozofiski paskatoties – ja nebūtu tā paša „Spartaka”, bet būtu „Olimps” kā pērn, tad tas punktu skaits, iespējams, aptuveni tāds pats vien būtu...
Zini, iespējams, bet lieta tāda, ka pērn mēs vairāk vai mazāk apspēlējām visas komandas, kas bija zem mums – to pašu „Olimpu”, „Gulbeni” (tikai reizi zaudējām) un tā tālāk, bet šosezon mums pārliecinošas statistikas nebija ne pret vienu. Šajā ziņā šogad varējām būt labāki. Kaut gan, protams, ir arī tas, ko tu saki, ka „Spartaka” ienākšana Virslīgā radīja vēl vienu stipru klubu – to pirms sezonas nevarēja plānot un, ja tobrīd zinātu „Spartaka” spēku, iespējams, varēja koriģēt sezonas plānus. Tomēr ir pārliecība, ka šogad varēja cīnīties par 6. vietu. To diemžēl neizdevās izdarīt, bet labi, ka sezonas beigās vismaz izvairījāmies no pārspēlēm, jo var teikt, kā ir – otrā piecinieka komandas ir ļoti līdzīgas un tā, kas bija 6. vietā, tikpat labi varēja būt arī 10. vietā.

Futbola sabiedrībā daudzi uzskata, ka nebijāt augstāk tāpēc, ka ne pārāk sekmīga (salīdzinoši ar citiem klubiem) bija leģionāru komplektācija. Vai vari piekrist šādam spriedumam?
Jāsāk ar mūsu filozofisko redzējumu. Iepriekšējās sezonās „Jelgavai” leģionāru praktiski nebija vispār – tie viens divi ārzemnieki vairāk bija eksotikai, nevis kā reāls pastiprinājums. Līdz ar to ar leģionāriem šī bija pirmā īstā pieredze. Abus lietuviešus Grigaraviču un Lukoši ņēmām ar domu par perspektīvu, un viņi sevi attaisnoja – nemaz negaidījām, ka jau pirmajā sezonā viņi būs komandas līderi, jo ar viņiem „Jelgavai” saistās pietiekami lielas cerības nākotnē. Grigaravičs sevi attaisnoja pilnībā, bet Lukošis daļu sezonas izlaida traumas dēļ, taču, kad spēlēja, darīja to veiksmīgi, īpaši sezonas pirmajā daļā. Jā, ne īpaši veiksmīgi trāpījām ar japāņu leģionāru [Rei Išikavu]. Šeit iemesls bija tāds, ka viņš ir spēlētājs ar labu tehniku un spēles izpratni, bet ļoti vāji spēlē bez bumbas – problēma tāda, ka komandai kā mūsējā bieži, īpaši pret favorītēm, nācās spēlēt uz pretuzbrukumiem. Mums bija vajadzīgi spēlētāji, kas vienlīdz labi prot gan uzbrukt, gan aizsargāties.

Turpinot leģionāru tēmu, sezonas vidū mums izdevās veiksmīgi pastiprināties, jo gan Keita Somaila, gan Sergejs Iļjins laukuma vidusdaļā piedeva mūsu spēlei saturu. Nepiekritīšu, ka mēs ar viņiem netrāpījām. Cita lieta – ir jāsaprot, uz kādiem nosacījumiem mēs viņus ņemam. Mēs neņemam leģionārus, lai viņus adaptētu Latvijā un pēc diviem trim mēnešiem pārdotu. Mūsu kluba filozofija ir tāda, ka, ja mēs ņemam ārzemnieku, mēs to darām komandas, nevis biznesa interesēs. Līdz ar to nesadarbojamies ar aģentiem, kuri strādā šeit Latvijā un strādā, teiksim tā, kā leģionāru uzaicināšanas jomas pārstāvji, spēlētājiem piestājot klubā kā tranzīta stacijā uz pāris mēnešiem vai pussezonu. Mēs strādājam ar aģentiem no citām valstīm. Protams, redzot, kādi leģionāri ir „Spartakā”, praktiski visi Virslīgas klubi varētu nodomāt, ka transfēru tirgū ir iespējams darboties labāk. Bet, ja mēs salīdzinām sevi ar tiešajām konkurentēm Rīgas „Daugavu”, „Gulbeni” vai „Jūrmalu”, nedomāju, ka mūsu leģionāri bija sliktāki. Viennozīmīgi, ka mūsu leģionāri varēja būt labāki, bet šeit pamatjautājums ir, cik mēs viņiem esam gatavi maksāt – tas jāsaprot līdzjutējiem...

Problēma, kas krita acīs, bija uzbrukums. Ja sezonas sākumā piecus vārtus guva Vladislavs Kozlovs, kurš sezonas vidū pārgāja uz „Ventspili”, tad no pārējiem tīrajiem uzbrucējiem rezultatīvākais bija Aleksejs Bespalovs ar diviem vārtiem... Šķiet, arī pussezonā paņemtais Oļegs Malašenoks neattaisnoja cerības. Jau minēji, ka savainots bija Lukošis, bet tomēr – sausais atlikums tāds, ka uzbrucēji, maigi izsakoties, bija mazrezultatīvi.
Jā, viennozīmīgi varu teikt, ka šajā ziņā problēmas bija. Pirms sezonas uzstādījums bija tāds, ka vai nu paturam Kozlovu, vai paņemam divus uzbrucējus viņa vietā, jo gan vienu, gan otru nevarējām atļauties. Pieņēmām lēmumu likt uzsvaru uz Kozlovu, kurš sevi Jelgavā bija pierādījis jau iepriekš. Neskatoties uz to, ka Vlads sezonu uzsāka rezultatīvi, ar laiku pretinieku treneri viņa stiprās puses „atkoda”, un mūsu uzbrukuma darbības lielā mērā kļuva prognozējamas. Īstenībā, kad Vlads gāja prom, viņa rezultativitāte jau bija kritusies. Man kā trenerim bija jāpieņem lēmums par mazliet citādu koncepciju. Absolūti neapšaubu Kozlova kvalitātes – uzskatu, ka Latvijas čempionāta līmenim viņš ir ļoti kvalificēts uzbrucējs.

Sezonas otrajā pusē bija divas lietas. Pirmkārt, bez šaubām cerējām sagaidīt lielāku rezultativitāti no Malašenoka. Jāņem gan vērā, ka viņš gadu nebija spēlējis, un mēs ar to rēķinājāmies – cerējām gan, ka sezonas beigās rezultativitāte uzlabosies, kas diemžēl nenotika. Pietrūka vienas, divu veiksmīgu epizožu, kas iedotu pārliecību. Otrkārt, apzinoties, ka uzbrukumā izpildītāju trūkst, pamainījām akcentus. Centāmies izdarīt visu, lai savestu kārtībā aizsardzību – domāju, sezonas otrajā daļā ar izņēmumiem mums tas izdevās, aizsardzībā izskatījāmies pārliecinošāk nekā sezonas sākumā. Tāpat izdarījām lielāku uzsvaru uz komandas spēli – ja skatās uz statistiku, mums trūka uzbrukuma līderu, toties mums bija pietiekami plašs spēlētāju, kas vispār guva vārtus, loks. Lai gan bez šaubām uzbrukums bija viens no galvenajiem iemesliem, kāpēc netikām tur, kur pirms sezonas cerējām tikt. Jāsaka gan, ka individuāli spēcīgi uzbrucēji vispār Latvijā ir problēma – cik mums ir tādu, kuri visas sezonas gaitā var vienādi spēcīgi nospēlēt (īpaši, ja runājam par otro piecinieku)? Pirmkārt, pietrūka resursu, kas varētu atrisināt šo problēmu.

Tu jau daļēji atbildēji uz manu nākamo jautājumu, runājot par lietām, ko sezonas gaitā pilnveidojāt (sakārtota spēle aizsardzībā un lielāks uzsvars uz komandas spēli), bet gribēju, lai izskaidro vidējam Virslīgas līdzjutējam, kā tas nākas, ka no bedres izlīdāt sezonas otrajā pusē, lai gan „Jelgavu” pameta tās pēdējo gadu līderi Kozlovs, Lazdiņš un Bogdanovs?
Pirmkārt, izmaiņas bija vēl lielākas nekā nosauci – bez šiem spēlētājiem aizgāja arī tādi pamatsastāva spēlētāji kā Baturinskis, Kazura, tas pats Žatkins, kur bijām izīrējuši no „Ventspils”. Būtiskākais bija izvērtēt mūsu stiprās puses, uz kurām likt uzsvaru – pārorientēties no tā, ka mums ir pa līderim katrā līnijā, uz to, ka mums ir viendabīgāks sastāvs. Likt uzsvaru vairāk uz komandas spēli, disciplīnu aizsardzībā, cenšanos padarīt daudzveidīgākus uzbrukumus. Lai gan uzbrukums kopumā nebija tāds, kā vēlējāmies, izdevās panākt to, ka bīstamība no mūsu puses nāca ne tikai no izvirzītā uzbrucēja, bet arī citiem futbolistiem. Bija spēles, kurās sevi uzbrukumā labi parādīja centra, malējie pussargi, otrā tempa uzbrucējs.

Baturinski un Kazuru apzināti nepieminēju, jo tas saistās ar nākamo jautājumu. Sezonas vidū, kad „Jelgavas” neveiksmju sērija bija ieilgusi, pēc viena no nepatīkamajiem zaudējumiem pret Rīgas „Daugavu” ar Tevi runājām un teici, ka transfēru periodā šķirsies no pāris spēlētājiem, kuru sniegums neapmierina. Galu galā tā arī nesapratu, par kuriem bija runa un vēlējos jautāt, vai Kazura un Baturinskis bija starp viņiem, un vai šķiršanās iniciatīva nāca no kluba puses?
Iniciatīva no mūsu puses nāca praktiski visos jautājumos. Bet vispār šķiršanās bija abpusēji, jo spēlētājiem bija konkrēti piedāvājumi, kur turpināt karjeru. Šobrīd negribētu ieslīgt personālijās. Toreiz bija pretenzijas pret vairākiem spēlētājiem – protams, pirmām kārtām pret tiem, kuri komandā vairs nepalika. Tai pašā laikā nevēlos kategoriski teikt, ka tie, kas aizgāja, neko nedeva komandai. Ar lielu cieņu izturos pret šiem spēlētājiem un novērtēju to labu, ko viņi klubam devuši. Nekādā gadījumā nevienu īpaši nekritizēšu. Labas un sliktas sezonas ir visiem. Arī man pašam, īpaši sezonas pirmā puse, bija laba mācība un skola, ka daudz vieglāk ir tad, ja spēlē vienmērīgi un, piemēram, atrodies stabilā 6. vietā un zaudē tiem, kas ir augstāk, uzvari tos, kas zemāk, esot stabilitātei. Pavisam cita pieredze ir, ja esi nonācis tabulas lejasdaļā un ir problēmas snieguma ziņā, ir psiholoģisks spiediens no faniem, preses. Šādā spiediena situācijā svarīgi pieņemt pareizus lēmumus.

„Jelgava” šogad bija ciets rieksts un neērts pretinieks vadošajām komandām, bet, kā jau minēji, bija problēmas ar tā sauktā otrā ešelona vienību uzveikšanu. Vai vari mest akmentiņus savā dārziņā – varbūt trūka motivēšanas, iedvesmošanas spēju un harizmas, lai palīdzētu futbolistiem šīs spēles uzvarēt?
Noteikti šīs sezonas sakarā savā dārziņā varu iemest diezgan daudz akmentiņu, jo esmu atbildīgs par sastāvu, taktiku, noskaņošanu spēlei. Taču, manuprāt, tā problēma bija dziļāka, jo nebija daudz tādu spēļu, kurā bija noskaņošanās problēmas. Varbūt vienīgi sezonas sākumā pāris reizes. Tiekoties ar pirmā ešelona komandām, varējām spēlēt izteiktu pretuzbrukuma futbolu, kurā mēs jutāmies labāk. Savukārt, spēlējot pret līdzvērtīgām komandām, īpaši mājās, daudz centāmies spēlēt caur bumbas kontroli, daudz caur to, lai turētu iniciatīvu savās rokās, bet ne vienmēr mūsu kvalitātes uzbrukumā un ātrumi, atgriežoties aizsardzībā, ļāva mums tādā stilā nospēlēt un panākt veiksmīgu rezultātu. Šogad bija daudz spēļu, kurās pretinieks cīņas sākumā aizskrien vienā vai divos pretuzbrukumos, gūst vārtus un mača gaitā spēj izturēt diezgan lielu mūsu dominanci. Pietrūkstot noslēdzošajam sitienam, šī te dominance mums nedeva rezultātu. Tas ir tieši mūsu stila jautājums. Jo trešajā sezonā jau tomēr centāmies dominēt (lielākoties sezonas sākumā), taču pēc bumbas zaudēšanas nepratām pareizi nospēlēt. Pret spēcīgām komandām jutāmies atraisīti, bet spēlēs ar līdzvērtīgiem pretiniekiem, kur notika cīņa par sešiem punktiem, atbildība spieda uz galvu un neļāva parādīt visu, uz ko esam spējīgi. Toties otrajā sezonas pusē, kad jau tikām pāri savai neveiksmju joslai, tiešajiem pretiniekiem vairs ne reizi nezaudējām, un arī sniegums kļuva pārliecinošāks. Katrā ziņā pretinieku nenovērtēšana noteikti nebija galvenā problēma.

Dainis Kazakevičs kopā ar Juriju Popkovu un Marianu Paharu (foto: Romāns Kokšarovs (f64)).

Saskaitīju, ka kopējais (iesisto plus ielaisto) vārtu skaits „Jelgavas” spēlēs bija otrs mazākais aiz „Skonto”. Vai to var skaidrot tā, ka aizsargi bija pārliecinošāki nekā uzbrucēji, no kā izrietēja Tevis izvēlētā taktika spēlēt no aizsardzības?
Īsti negribēju piekrist, ka mēs vienmēr spēlējām no aizsardzības. Sezonas otrajā pusē mums netrūka spēļu ar dominances pieskaņu. Turklāt arī pret vadošajām komandām – piemēram, 4. riņķī pret „Ventspili” Jelgavā nevar teikt, ka spēlējām tipiski no aizsardzības. Vienu gan skaidri sapratām – ja daudz laidīsim iekšā, būs grūti, zinot mūsu rezultativitāti uzbrukumā. Disciplīna aizsardzībā bija viena no lietām, ko prasījām viennozīmīgi.

Runājot par aizsardzību, šķiet, visstabilāk spēlēja tieši šī līnija – aizvadīto spēļu skaita ziņā neapšaubāmi līderi bija aizsargi Ošs, Daņilovs, Petrenko un Gubins. Vai piekrīti, ka aizsargi bija tie, uz kuriem vienmēr varēja paļauties? Vai varbūt sagaidīji kaut ko vairāk, piemēram, aktīvāku malējo aizsargu pieslēgšanos uzbrukumiem?
Jā, viens moments – malējiem aizsargiem bija, kur pielikt, ja runājam par pieslēgšanos uzbrukumiem. Tāpat ne visai pārliecinoši aizsardzībā darbojāmies sezonas pirmajā daļā – bija daudz spēļu, kurās salaidām daudz vārtu. Pret to pašu Rīgas „Daugavu” četri vārti [3:4], pret „Metta/LU” sezonas vidū četri vārti [1:4]. Tas ir daudz. Drīzāk teikšu tā, ka sezonas otrajā pusē aizsardzība bija stabilākā līnija. Centāmies aizsardzību saglabāt nemainīgu, jo tas manā skatījumā ir būtiskākais, lai uzlabotu komunikāciju, sapratni. Lai gan sezonas sākumā bija jautājumi par aizsargu kvalitātēm, centāmies viņus maksimāli pasargāt no izmaiņām, lai saglabātu zināmu stabilitāti, jo, nomainot šajā līnijā spēlētājus, mēs varētu dabūt ļoti lielu defektu nevis efektu. Un otrajā sezonas daļā viņi patiešām kļuva stabilāki – pirmām kārtām Petrenko un Ošs, bet arī pārējie puiši parādīja nobriedušu futbolu.

Nosauc, lūdzu, trīs spēlētājus, ieskaitot leģionārus, kuri pēdējā gada laikā, Tavuprāt, progresēja visstraujāk?
Viennozīmīgi Mārcis Ošs, kurš jau pagājušajā sezonā labi spēlēja, bet, sākot jau ar pašu šīs sezonas sākumu pierādīja, ka absolūti atbilst mūsu kluba līmeņa pamatsastāva kvalitātēm – pat neskatoties uz to, ka sezonas vidū viņš uz brīdi zaudēja vietu sastāvā, kas bija saistīts ar traumu, un bija normāls process. Noteikti arī Mindaugs Grigaravičs – sezonas sākumā ne visai pārliecinoši izskatījās, bet sezonas vidū jau bija viens no līderiem. Kā trešo minēšu Dmitriju Daņilovu – problēma bija, ka viņu ne vienmēr izmantoju pamatpozīcijā, centra aizsarga pozīcijā, viņš bieži spēlēja malās. Bet viņa progress bija – ja arī ārēji to nevarēja redzēt, viņa stabilitāte, spēles izpratne uzlabojās un spēra soli nākamajā attīstības pakāpē.

"Ja vēlies saglabāt dabīgo laukumu kvalitatīvu arī rudenī, martā uz tā nespēlē..."

Tālāk par skatītājiem. Vismaz manās acīs tā bija liela „Jelgavas” uzvara, ka vidējais skatītāju skaits Jūsu mājas spēlēs bija lielākais Virslīgā. Vai vari atklāt šī panākuma atslēgu, vai varbūt tomēr visa pamatā ir dziļās futbola tradīcijas Jelgavā?
Manuprāt, panākumu atslēga bija un ir tā, ka Jelgavā izveidojusies sava sociālā vide. Tas nozīmē, ka uz futbolu nāk jaunie futbolisti, viņu vecāki, vecvecāki. Tādējādi klubs, kuram ir sava jaunatnes sistēma, automātiski var rēķināties ar vismaz 300, 400 vai 500 skatītājiem. Domāju, šis ir pamatu pamats, ka šie jaunie futbolisti, jaunieši ar vecākiem nāca uz futbolu. Viņi pierādīja, ka futbols un kluba nākotne nav vienaldzīga. Lai gan rezultāti nebija tie labākie, viņi nāca un atbalstīja - tas arī bija viens no iemesliem, kāpēc jutām sevī pastiprinātu atbildību. Tas ir vajadzīgs jaunajiem futbolistiem, pilsētai. Runājot par pārējiem, panākumu atslēga tieši ir tāda, ka ir jāveido futbola vide apkārt klubam – lai tās nav vienkārši futbola komandas, kurām ir tikai sastāvs, kaut kādi īpašnieki un viss. „Jelgava”, „Metta” pierāda, ka lielāko daļu līdzjutēju sastāda jaunie futbolisti ar vecākiem. Tā ir ļoti laba recepte, ar ko iesākt arī pārējiem klubiem. Arī Ventspilī, Liepājā un „Skonto” nav maz jauno futbolistu – ja uz šī rēķina atnāk 400, 500 skatītāji, un viņi vēl paņem līdzi savus radus, draugus, tad skatītāju skaits mūsu apstākļiem jau ir pieklājīgs.

Bez šaubām nevar aizmirst arī par mārketinga aktivitātēm. „Jelgavā” daļēji tās bija saistītas ar aktivitāti uz iekšieni – izdomājām, kā jaunie futbolisti, nākot uz spēlēm, var krāt punktus un sezonas beigās iegūt balvas. Tāpat arī bija pasākumi pilsētā, un mēs tajos reklamējām savas Virslīgas spēles. Protams, tas viss ir tāds liels pasākumu komplekss. Šai sakarā varu palielīt „Jelgavas” vadību – Aināru Tamisāru un Jāni Kovaļevski, kuri veica nopietnu darbu šajā virzienā un kuri izcīnīja mazu uzvaru. Nē, es pat teiktu ka lielu uzvaru. Atliek neapstāties pie sasniegtā un pārējiem novēlu turēties līdzi. Domāju, tas nav nekas nereāls, lai uz Latvijas čempionāta spēlēm regulāri nāktu 1 000 – 1 500 skatītāju. Tas nav tālas nākotnes jautājums.

Runājot par spēļu organizāciju, viens kritikas vilnis pār „Jelgavas” galvu nāca – tika pārmests, ka sezonas sākumā laicīgi netika sagatavots dabīgais laukums, kā rezultātā mājās spēles aizvadījāt uz mākslīgā seguma laukuma, kurš neatbilda izmēriem. Vai tā bija kaut kādā mērā nolaidība vai tomēr objektīvi apstākļi? Un jautājuma otrā daļa – vai varam cerēt, ka nākamsezon „Jelgava”, atšķirībā no šīs sezonas, spēlēs savā laukumā jau no paša sezonas sākuma?
Bez šaubām kritika bija pamatota tādā ziņā, ka šis te mazais laukums, kaut arī minimālajām izmēru prasībām atbilda, tas vairāk ir treniņu, nevis spēļu laukums. Taču ar pārliecību varu teikt, ka pareizs lēmums bija sezonas sākumā nespēlēt uz dabīgā laukuma. Tā rezultātā sezonas gaitā mums bija viens no labākajiem zālājiem Latvijā. Sezonas beigās, kad mūsu laukumā spēlēja Latvijas izlase ar Virslīgas izlasi, laukums bija ļoti labā stāvoklī. Un arī 4. aplī visi, kas brauca uz Jelgavu, teica, ka mums ir labākais zālājs. Jāsaprot, ka mūsu klimatiskie apstākļi ir tādi, kādi tie ir, un nevar gaidīt, ka kādā stadionā Latvijā pirmās spēles var tikt aizvadīta, piemēram, 15. martā un pēc tam tādā pašā kvalitātē būtu rudenī.

Tāpēc domāju, ka arī nākamās sezonas sākumā „Jelgava” nespēlēs savā dabīgā seguma laukumā. Tiesa, reglaments vairs neļaus spēlēt mūsu mākslīgā seguma laukumā, tādējādi būs jāmeklē iespējas spēlēt kādā citā stadionā.

Piemēram?
Šobrīd grūti teikt. Viens no variantiem varētu būt Olaines stadions, kurš ir pietiekami kvalitatīvs. Tur gan jāiedziļinās, vai tas atbilst visiem licencēšanas jautājumiem. Skaidrs, ka vispār šī problēma tiks atrisināta, bet šobrīd konkrēti uz šo jautājumu vēl nevaru atbildēt.

Tomēr, paturpinot šo tēmu – minēji par iemesliem, kāpēc nav iespējams spēlēt savā dabīgajā stadionā no paša sezonas sākuma. Bet kā tad ar „Daugavu”, „Skonto”, „Ventspili”, „Liepājas metalurgu”?
Tā nu gluži nebija. Liepāja pirmās spēles noteikti spēlēja uz sintētikas, „Skonto” spēlēja „Skonto” hallē, arī Daugavpils nespēlēja uzreiz uz dabīgā laukuma [spēlēja „Celtnieka” mākslīgajā laukumā – aut.piez.]. Vienīgā, kas to darīja, bija „Ventspils”. Šeit es varu tikai apsveikt viņus, ka spēja spēlēt uz dabīgā laukuma visas sezonas garumā. Mums tādas iespējas nebija. Jāsaprot, ka infrastruktūras atšķiras – ja mums zem laukuma būtu apsildāmās iekārtas, iespējams, būtu citādi. Katrā ziņā uzskatu to par normālu praksi, ka Latvijā sezonas sākumā spēles notiek uz sintētikas – ar uzsvaru, ka tas notiek stadionos. Mums jāvirzās uz to, lai spēles uz sintētikas notiktu līdzjutējiem labvēlīgos stadionos. Jebkurā gadījumā jāsaprot, ka nevaram paildzināt starpsezonu periodu līdz pieciem mēnešiem. Un nedomāju, ka martā ir reāli spēlēt uz dabīgajiem laukumiem.

Artis Lazdiņš (#8), Dmitrijs Daņilovs (#5) un Vladimirs Kamešs (#7) cīņā par bumbu (foto: Romāns Kokšarovs (f64)).

"Totalizatori? Gadījās, ka pagājušajā gadā aizdomīga šķita arī tiesnešu darbība..."

Turpinājumā par Latvijas futbola nepatīkamo jautājumu – totalizatoriem. Ja nemaldos, pēc pagājušās sezonas drosmīgi paziņoji, ka trīs spēles ar Tavas komandas piedalīšanos pretinieku izpildījumā Tev šķita kaut kādā mērā neikdienišķas, jautājumus izraisošas. Vai tikpat atklāti vari izteikt domas par šo gadu?
Jā, varu pateikt pavisam atklāti, ka pagājušajā gadā bija trīs spēles, kurās man bija konkrētas aizdomas, ka tiek manipulēts ar rezultātu. Man nebija nekādu aizdomu par saviem spēlētājiem, bet vairāk par citām darbojošām personām...

Respektīvi, par pretinieku spēlētājiem?
Ne tikai par pretiniekiem... Šosezon spēlēs ar manas komandas dalību šādas aizdomas man neradās, bet tai pašā laikā kāda no spēlēm, ko apmeklēju, man likās aizdomīga.

Tātad viena spēle?
Jā, viena no tām, ko redzēju.

Un neviena ar Tavas komandas piedalīšanos?
Vismaz man neradās tādas aizdomas. Cita lieta, ka vispār Latvijas futbolā (un ne tikai) šāda problēma eksistē, tā ir pietiekami nopietna. Svarīgākais ir saprast mehānismus, kā ar to cīnīties. Vissliktākais būtu pateikt, ka šāda problēma ir un piebilst, ka „tur neko nevar padarīt”. Noteikti var darīt un noteikti ir jādara. Atbildi, kādi konkrēti šie mehānismi varētu būt, nevaru dot, jo neesmu dziļi šai jautājumā iedziļinājies, bet skaidrs, ka bez tiesībsargājošo iestāžu iesaistīšanās diez vai kas izdosies. Jo vienīgā lieta, lai to pierādītu, ir operatīvo darbību veikšana – ar noklausīšanos, ar izsekošanām. To var risināt tikai tad, ja ir konkrēta krimināllieta.

Mazliet patinot atpakaļ, nedaudz nesapratu, ko 2011. gada trīs aizdomīgo spēļu sakarā domāji ar vārdiem, ka, iespējams, iesaistīti bija „ne tikai pretinieku spēlētāji”?
Konkrēti varu pateikt, ka dažās spēlēs man radās aizdomas, ka, iespējams, notiek manipulācija no tiesnešu puses. Vēl, runājot par saviem spēlētājiem, lai gan aizdomas nav bijušas, teorētiski nevar izslēgt iespēju, ka kāds ko tādu varēja darīt. To ne reizi neesmu piefiksējis un tādu aizdomu nebija. Šajā ziņā esmu uzticējies saviem spēlētājiem. Ja man tādas aizdomas rastos, tad tas spēlētājs vairs nebūtu manā komandā.

Manā rīcībā gan pārāk daudz informācijas nav, taču ir nācies dzirdēt, ka ir divu veidu gadījumi – kad visa komanda iet uz noteiktu „mērķi” un kad kaut kādus „mērķus” realizē atsevišķi futbolisti, dažreiz pārējai komandai un trenerim par to nemaz nezinot...
Dažādi var būt. Tā sērga ir diezgan nopietna. Vienkārši gribas ticēt, ka tas nav bijis saistīts ar spēlētājiem, ar kuriem ikdienā esmu strādājis, kuriem esmu uzticējies, jo citādi būtu bijis grūti strādāt. „Jelgava” ir balstīta uz tādiem kā ģimeniskiem principiem, un man negribētos ticēt, ka ir bijuši cilvēki, kas kaut ko tādu dara.

Turpinot par naudas lietām, tikai mazliet citā virzienā – „Jelgava”, šķiet, ir viens no diviem vai vienkārši nedaudziem klubiem, kas netur noslēpumā sava budžeta lielumu. Vai vari plašākam cilvēku lokam vēlreiz pateikt, kāds šogad bija „Jelgavas” budžets, un kāds tas varētu būt nākamajā sezonā?
Summa, ko nosaucām pirms sezonas, bija 160 tūkstoši latu. Sezonas gaitā radās situācija, ka iztērējām mazliet vairāk, taču saprāta robežās. Nākamsezon finansējums būs aptuveni tajā pašā apjomā – precīzi to gan varēs zināt vēlāk. Ja runājam par Virslīgas kopējo situāciju un saliekam kopā elementāros ciparus, tad klubs, kurā ir gan pirmā komanda, gan dublieri, tu maksā par stadionu, organizē mājas spēles un tā tālāk, tad, manuprāt, bez kaut kādiem 120-140 tūkstošiem latu nevar iztikt. Tas ir, ja klubs pats par visu maksā un, teiksim, nav stadions par brīvu vai vēl kas.

Jūsu budžets sezonas gaitā pieauga, jo komandai negāja un bija jāpastiprina sastāvs, vai tas bija saistīts ar kādām sadzīviskām lietām?
Varu pateikt, ka algu budžetu vasarā tieši otrādi – samazinājām, nevis palielinājām, jo labāk apmaksātie futbolisti aizgāja un atnāca vietā tādi, kas prasīja mazāk. Tās bija praktiskas lietas.

Naudas sodi [mēģinu jokot]?
Nē, sodi ne tik daudz, varbūt kādi medicīnas izdevumi, traumu dziedēšanā drusku vairāk aizgāja – tīri praktiskas lietas. Bet tas bija tādās saprāta robežās.

Cik lielu daļu no 160 tūkstošu latu kluba budžeta sedz pašvaldība un kādi ir citi lielākie kluba sponsori?
Pašvaldības atbalsts sastāda 25-30%. Lielākais atbalstītājs ir ceļu būvniecības sabiedrība IGATE. Viss pārējais ir no mazākiem, vidējiem atbalstītājiem. Tādu ir daudz, tāpēc kādu trešo vali nevaru nosaukt.

"Dzīvē nekad neko nevar zināt - kas zina, varbūt kādu dienu atgriezīšos "Jelgavā""

Kā zināms, Tu „Jelgavu” pamet. Vai nav tā, ka tas notiks tikai oficiāli, jo nav ļauts apvienot jauno, LFF Sporta direktora, amatu apvienot ar kādu citu darbu, lai saglabātu neitralitāti? Tiešām tikai iespēju robežās konsultēsi „Jelgavu”?
Nevaru apvienot šos amatus pat tīri praktiski kaut vai darba apjoma, kas būs jaunajā amatā, dēļ. Protams, ja „Jelgavas” vadītājiem būs nepieciešama konsultācija, iespēju robežās palīdzēšu. Skaidrs gan ir viens – nekādā veidā neiejaukšos, piemēram, jaunā trenera darbā. Esmu pārliecināts, ka tas būs atbilstošs speciālists, kurš zinās, kā un ko darīt.

Vai šobrīd nav zināms šis jaunais treneris vai vismaz treneru kandidāti?
Šobrīd konkrēta uzvārda nav. Taču varu pateikt, ka ļoti ilgi šis jautājums neievilksies – tuvākās nedēļas, pusotras laikā [saruna notika 17. decembrī – aut.piez.] uzzināsim jauno treneri, kas vadīs „Jelgavu”. 4. janvārī, kad komanda sāks gatavoties, mans uzdevums būs komandai stādīt priekšā manu pēcnācēju, novēlēt veiksmi, un tālākais jau būs jaunā trenera rīcībā.

Un kādas šobrīd izskatās „Jelgavas” sastāva aprises nākamajai sezonai? Kuri no leģionāriem varētu palikt?
Šobrīd par nākamā gada komandas aprisēm vēl viss precīzi nav zināms - tas lielā mērā būs atkarīgs no jaunā galvenā trenera. Šobrīd ir skaidrs, ka par aptuveni 70% komandas sastāvs saglabāsies no iepriekšējās sezonas. Ja runājam par leģionāriem - šobrīd līgumi ar klubu ir abiem lietuviešiem Grigaravičam un Lukošim, bet par pārējiem jautājums ir atklāts. Taču pastāv iespēja, ka vēl kāds no pagājušās sezonas leģionāriem paliks komandā.

"Jelgava" pirms spēles ar "Gulbeni" (foto: Ivars Veiliņš (jelgavasvestnesis.lv)).

Noslēgumā par Tavu ceļu Jelgavā, kas, kā esi minējis, ar šo komandu ilga 16 gadus. Panāci, lai futbols Jelgavā atdzimst tādā līmenī, kādā tas ir šobrīd. Varbūt vari pateikt, cik grūti ir pamest „Jelgavu”, sevis lolotu bērnu, tādā emocionālā līmenī? Un kurš galvenokārt turpinās par šo bērnu rūpēties – vai tas būs Ainārs Tamisārs?
Esam paveikuši labu darbu – komanda startē Virslīgā, jau ir piedalījusies Eirokausos, ir dublieru komandā, ir uzbūvēts fantastisks Zemgales Olimpiskais centrs. Neteiksim, ka tas bija varoņdarbs, bet labs darbs gan, un to darījām ar lielu mīlestību pret futbolu. Domāju, tas arī ir labs piemērs pārējām pilsētām, kā to var izdarīt. Un tas pierāda, ka jebkurš darbs nepaliek bez rezultāta – agri vai vēlu ar pacietību var šo rezultātu sagaidīt. Skaidrs, ka šis te mans lēmums nebija viegls, bet ir jābūt gatavam mainīt dzīvē kaut ko, lai pieņemtu jaunus izaicinājumus, pamainīt vidi, pierādīt, ka vari kvalitatīvi izdarīt arī citu darbu jau nākamajā līmenī.

Tai pašā laikā esmu pārliecināts, ka „Jelgava” turpinās iet to ceļu, ko esam gājuši pēdējos gados. Cilvēki, kas to darīs, pirmām kārtām būs Ainārs Tamisārs kā kluba prezidents, Māris Peilāns kā valdes loceklis un viens no lielākajiem atbalstītājiem, Jānis Kovaļevskis, tāpat ceru, ka pašvaldība turpinās atbalstīt. Viss būs kārtībā. Skaidrs, ka ar acs kaktiņu turpināšu sekot, kā „Jelgavai” veicas. Ar padomu neatteikšu. Un dzīve ir tāda lieta, kuru tu nevari paredzēt – neko nevar izslēgt. Arī to, ka kādu dienu es „Jelgavā” atgriezīšos.

Pāris vārdos, varbūt iedrošinot kādu citu futbola fanātiķi, izstāsti par „Jelgavas” izveidošanas pirmsākumiem?
Pirmais, ar ko jāsāk, ir jaunatnes skola – jāveido bērnu komandas, jāstrādā pakāpeniski no apakšas. Jāaug šiem te bērniņiem, jāaug klubam, jāaug treneriem. Vienā dienā viss nenotiek. Katram ir savs ceļš ejams, bet „Jelgava” ir labs piemērs, kā to paveikt. Jābūt lielai mīlestībai pret futbolu, jāmāk strādāt cauru diennakti, ja tas nepieciešams. Bet viss sākas ar bērnu futbolu. Tur, kur ir pareiza pieeja, nekas nevar pazust – var vienu sezonu aizvadīt ne pārāk veiksmīgi, izkrist uz 1. līgu, bet ieguldītais darbs nekur nepazūd. Būtiski, lai mēs Latvijā censtos balstīties uz kluba principiem, veidojot sociālo vidu, pulku ap sevi. Nekādu jaunu recepti nepateikšu – viss sākas ar jaunatnes futbolu. Tur, kur ir vienkārši komanda ar 20 spēlētājiem, tas viss ir trausli. Skaidrs, ka, lai spēlētu Virslīgā, ir nepieciešams arī finansiālais atbalsts – tur vairs tikai ar entuziasmu nepietiek.

Un kādi bija „Jelgavas” kā komandas pirmie soļi?
Pēc tam, kad biju nostrādājis septiņus gadus, Jelgavā bija divas futbola komandas – „Viola”, ko es trenēju un kas spēlēja 1. līgā ar saviem jaunatnes organizācijas futbolistiem un RAF, kur spēlēja mazliet vecāki puiši, taču vēl ne pašā spēka briedumā. Nolēmām pilsētas iekšienē, ka jāveido viens klubs FK „Jelgava”, jo nav jēgas no divām 1. līgas lejasgala komandām. Apvienojām šos resursus un pakāpeniski sākām ar 1. līgas apakšu. Jo interesants moments ir tāds, ka šis gads bija pirmais, kurā sportiskajā ziņā tika sperts solis atpakaļ – no 6. uz 7. vietu Virslīgā. Sākot ar 2004. gadu, kad tika nodibināts FK „Jelgava” un bijām 1. līgas apakšā, katrs nākamais gads bija labāks par iepriekšējo vai vismaz tāds pats. Tā ka viss notiek loģiski. Šogad pirmo reizi solis atpakaļ, kas arī bija signāls, ka jādod ceļš cilvēkiem ar jaunām idejām un mēģināt noiet nākamo posmu.