Lazdiņš: "Uzvara ir pats svarīgākais"

- Arti, „Ventspils”, jādomā ir spēcīgāka komanda tavā karjerā?
- Jā, tā arī ir.

- Kā, tavuprāt, izpaužas spēks?
- „Ventspils” spēku var redzēt un sajust praktiski katrā spēlē. Nevaru neatzīmēt treniņu procesu – ļoti labs, nopietns, kvalitatīvs un intensīvs. Viss ir profesionāli, lieliski organizēts. Par atmosfēru kolektīvā neko nesaku – mums ir lieliska komanda, visi puiši ir īstie profesionāļi. Protams, manās citās komandās nekā tamlīdzīga nebija.

- Ir aizdomas, ka agrāk tu neesi redzējis tik izsmalcinātu taktisku shēmu, kuru izmanto dzeltenzilie. Lielākoties klubi izmanto klasisko 4-4-2…
- Nu, man izvēles nav (smaida). Ja galvenais treneris piedāvā tādu shēmu, tad futbolistiem ir jāklausa un jāizpilda. Tā ir neparasta, bet es tā spēlēju jau divarpus gadus un, protams, esmu pieradis. Kaut gan pagāja ilgs laiks, kamēr es pilnībā pieradu: mūsu shēmā ir noteiktas nianses, speciālās prasības.

- Balsta pussarga loma, tava loma, ir ļoti svarīga jebkurā komandas mehānismā. Taktiskā shēmā, ko izmanto „Ventspils”, balsta pussarga loma vispār ir neaizvietojama.
- Jā, balsta pussarga pozīcija ir ļoti svarīga. Viņam ir jābūt par saistošo posmu ar trijiem aizsargiem, veidot ar viņiem vienu veselumu. Turklāt ir jāpiedalās arī uzbrukumu organizēšanā, jāatbalsta tās. Redzat, cik svarīga figūra (smaida).

- Par tiešām svarīgu figūru tu, cerams, vēl kļūsi. Kā tad tu vispār kļuvi par balsta pussargu?
- Pirms atbraucu uz „Ventspili” man likās, ka esmu spēlētājs, kuram labāk patīk spēlēt uzbrukumā. Iepriekšējās komandās es biju uzbrūkošais pussargs, kā saka, brīvais mākslinieks. Bet „Ventspilī” mūsu galvenais treneris Romans Grigorčuks man pajautāja, kāda pozīcija man patīk, es atbildēju – balsta pussargs. Kopš tā laika spēlēju šajā pozīcijā.

- Balsta pussargs – cilvēks, kurām laukumā ir smagi jāstrādā. Un cik daudz viņam ir jāskrien! Lazdiņam patīk skriet?
- Agrāk, man tas ne īpaši patika (smaida). Tagad man iet pie sirds, tā saucamā, suņa loma, kā bieži sauc balsta pussargu. Man patīk, kā saka mūsu treneris, savākt uz laukuma visu, kas slikti guļ, neko nepalaist garām.

- Starp citu, tev mājās ir suns?
- Nē.

- Un kas tad Lazdiņš ir uz laukuma – dogs vai Jorkšīras terjers?
- (Smejas) Pirmais man patīk labāk.

- Nezinu, ka dogi rīkojās bumbas atņemšanā, bet balsta pussargam tā laikam ir pati galvenā īpašība. Kā to attīstīt?
- Vienkārši ir daudz jāstrādā. Kas tieši ir jādara? Mūsu treneri ļoti sīki iztirzā visu teorētiskajās nodarbībās, pēc tam ir jāizdara pareizi secinājumi. Ir arī citi avoti. Piemēram, Čempionu līgas spēlēs vēroju, kā spēlē slavenie futbolisti. Varu teikt, ka man pagaidām neizdodas spēlēt tāpat, kā Gattuzo. (Smaida).

- Ja jau mēs tik sīki analizējam tavu pozīciju, tad man ir jautājums. Vai šajā pozīcijā ir jābūt agresivitātei? Nu, protams, runa ir par sportisku agresivitāti. Jautāju tāpēc, ka agresīvu Lazdiņu es vienkārši nevaru iedomāties – tu taču esi tik kluss un labsirdīgs puisis!
- Paldies, bet uz laukuma Lazdiņš ir cits. Piekrītu, ka spēles laikā pretinieku komandā nevar būt draugu. Un man ir jābūt niknam, nu tas, protams, ir sportisks niknums, nekādas antipātijas pret citu komandu spēlētājiem man, protams, nav. Bet laukumā man ir jābūt agresīvam, nevilcinoties iesaistīties cīņā, bet ar vēsu galvu.

- Tavā pozīcijā spēlē „Ventspils” kapteinis Zahars Dubenskis. Nešaubos, ka tev ir ko mācīties no pieredzējušā komandas biedra.
- Protams! Skatos un mācos. Piemēram, tam, kā Zahars spēlē aizsardzībā, palīdz aizsargiem. Vispār cenšos uztvert visas labās īpašības. Es gribētu spēlēt kopā ar Zaharu, tas būtu lieliski! Divi „suņi” pastrādātu un gūtu labumu komandai! (Smaida).

- Zahars savus pirmos vārtus čempionātā guva tieši spēlē pret „Olimpu”. Raidīja bumbu vārtos ar lielisku sitienu no liela attāluma. Tu droši vien gribētu atkārtot ko tamlīdzīgu?
- Protams! Gūtu vārtus būtu lieliski, un nav tik svarīgi kādā veidā un kuras komandas vārtos! Ja pret „Olimpu” tad pret „Olimpu”. (Smaida).

- Starp citu Lazdiņam ir labs sitiens no liela attāluma.
- Paldies. Būtu labi, ka izdotos gūt vārtus tāpat, kā spēlē pret „Floru”. Puiši, tas pats Andrejs Pavlovs, saka: sit, Arti, tev ir labs sitiens. Tāpēc arī sāku izdarīt sitienus arvien biežāk. Agrāk tā nav bijis. Laikam tāpēc, ka Māris Eltermanis pastāvīgi izjokoja mani un teica, nu kāds tad Lazdiņam var būt sitiens?! (Smejas).

- Gadās, kad mačā ir iespēja, lai izdarītu sitienu, bet tu to nedari, centies nospēlēt drošāk, vienkāršāk. Tas ir dēļ tā, ka neesi pārliecināts?
- Laikam, jā. Lai izdarītu sitienu, es meklēju drošu variantu, daru visu, lai saglabātu bumbu, neriskētu. Kad būs pārliecība, sitienus izpildīšu biežāk. Cita lieta, ka tā parādās tad, kad daudz spēlē. Centīšos izpildīt šo uzdevumu.

- Kura spēle „Ventspils” sastāvā tev visvairāk palika prātā? Jautājums attiecas tikai uz galveno komandu.
- Laikam pirmais puslaiks Baltijas līgas spēlē pret „Metalurgu”. Cita lieta, ka tās spēles rezultātu pat negribas atcerēties. Šajā sezonā atceros spēli pret „Skonto”, kad izgāju uz maiņu. Spēlēju maz, bet mēs guvām svarīgu un pirmo uzvaru čempionātā. Atceros arī mūsu neseno spēli Latvijas kausa ceturtdaļfinālā pret to pašu „Metalurgu”, kurā mēs guvām skaistu uzvaru. Ceru, ka būs vēl vairāk tādu spēļu, kuras varēs vēl ilgi atcerēties.

- Ko tiešām ir vienkārši atcerēties, tad tā ir tava spēle eksotiskā komandā ar nosaukumu „Černomorec-USA” no Ņujorkas. Kā tev gadījās nokļūt tādā komandā?
- Jā, tā tiešām ir prātā paliekošā pieredze. (Smaida). Mana ģimene aizbrauca dzīvot uz Ameriku, Ņujorku, un reiz avīzē es izlasīju sludinājumu par to, ka futbola komandā tiek aicināti jaunie futbolisti. Tas „Černomorec” izrādījās kaut kādā veidā saistīts ar Odesas komandu „Černomorec”, es patiku treneriem, mani atstāja komandā, kurā man bija interesanti un patīkami spēlēt.

- Latvijas iedzīvotājiem ir neparasti dzirdēt par futbolu ASV. Pastāsti sīkāk par komandu no Ņujorkas.
- Mēs spēlējām tā saucamajā Cosmopoliten league, bijām jauna komanda. Divas reizes uzvarējām turnīrā, iekļuvām play-off kārtā. Spēlējām uz mākslīgā laukuma, skatītāju nebija daudz, simts vai divsimts cilvēki. Neskatoties uz to, ka komanda bija jauna, futbola līmenis bija diezgan labs. Jebkurā gadījumā tā ir vērtīga pieredze un ļoti labs posms manā dzīvē. Vienīgais, kas bija slikts, tad tās ir problēmas ar ceļu, jo braukt no Bronksas uz Bruklinu, kur mēs spēlējām, vajadzēja ar metro un divas stundas. Tas ir nogurdinoši, Ventspilī es uz treniņu tieku nedaudz ātrāk. (Smaida).

- Laikam ASV tu pārēdies ar tiem hamburgeriem un sadzēries kolu?
- Jā, tā arī bija. Ja mācies amerikāņu skolā, tad no tā ir grūti izvairīties no ātrām uzkodām. Tiesa gan kļūt par resnuli man tā arī neizdevās. (Smaida).

- Ventspilī ātrās uzkodas tavā ēdienkartē arī dominē?
- Nē, MacDonalds taču mums nav! (Smaida). Dažreiz atļaujos apēst hotdogu.

- Un kā, Arti, vispār tu pavadi savu brīvo laiku? Treniņš beidzās un…
- Parasti viss ir diezgan ikdienišķi. Treniņš, pa dienu guļu, vakarā gadās, ka pastaigājos pa pilsētas centru, satiekos ar draugiem, komandas biedriem. Kā redzat, nekas īpašs.

- Tagad mamma tālajā Ņujorkā beidzot uzzināja dēla dienas kārtību. Sen jau ir laiks nodot mammai sveicienu pāri jūrām, okeāniem un kilometriem, kas jūs šķir!
- Ar prieku! Mamma, starp citu, katru dienu apmeklē mūsu kluba interneta mājas lapu un zina visu informāciju. Sveiki, mamma! Un vēl sveiciens vecmammai un māsai Justīnei! Čau čau! (Smaida). Ja jau sākās sveicienu nodošana, tad pasveicināšu vēl divas māsas, kas dzīvo Limbažos, Anda un Baiba – sveiki! (Smaida).

- Labākā dāvana tuviniekiem būs pirmais vārtu guvums elites divizionā. Un „Ventspils” komandai vienkārši ir jāuzvar „Olimps”…
- Protams. Mēs esam spēcīgāki un mēs nedrīkstam zaudēt punktus.

- „Olimpieši”, kas spēlē Latvijas jaunatnes izlasē. Vai tev tā ir papildus motivācija?
- Nē, es pazīstu dažus puišus, bet tas nav nekāds īpašs stimuls. Pats galvenais ir uzvarēt, tas ir stimuls.

- „Ventspils” uzvar, bet Lazdiņš paliek rezervistu solā. Vai prieks par uzvaru būs pilnvērtīgs?
- Nē, uzvara jebkurā gadījumā nesīs prieku. Uzvara ir pats svarīgākais. Bet, protams, būs daudz labāk, ja es pats varēšu nospēlēt. Komandas uzvara un mana piedalīšanās man būtu visoptimālākais variants.

- Nu, tad novēlu uzvarēt un nospēlēt.
- Paldies, centīšos!

Mihails Koroļovs,
FK „Ventspils” preses atašejs.