Diendusa atvaļinājumā Seulā, kuras laikā mainījās dzīve. Penkevics par pāreju uz Čehiju

Kādas ir pirmās emocijas, apzinoties, ka nākamsezon spēlēsi Čehijas augstākajā līgā?
Emocijas ir lieliskas, jo tas man ir liels izaicinājums un ir sperts liels solis, lai es varētu Čehijā spēlēt. Tas nebūs viegli. Tas absolūti nebūs viegli. Tā būs brieduma un rakstura cīņa. Šeit ir ļoti spēcīga konkurence starp fiziski spēcīgiem džekiem. Vienmēr ir jābūt fiziski gatavam, un tas ir ļoti grūti, bet pie tā ir jāpierod, un tāpēc esmu šeit – lai augtu kā cilvēks un futbolists. Tomēr sajūtas ir superīgas, jo tas ir progress manā karjerā, un es par to priecājos.

Kā notika pats process – kad uzzināji par "Zlin" interesi, un kas bija izšķirošais faktors, kāpēc teici "jā"?
Par "Zlin" interesi uzzināju savā atvaļinājumā Dienvidkorejas galvaspilsētā Seulā. Tajā brīdī gulēju diendusu, un pienāca zvans no FS "Jelgava" sporta direktora Miloslava Brožeka ar piedāvājumu. Godīgi sakot, es daudz nedomāju. Vienkārši gaidīju līgumu un piedāvājumu, jo zinu, cik konkurētspējīga ir tā līga un kādu futbolu viņi spēj piedāvāt, kas arī atbilst manam stilam. Tas laikam bija viens no tiem faktoriem, kāpēc es teicu "jā".

Protams, arī fiziskās sagatavotības līmenis ir augstāks, kas ļaus man tālāk konkurēt Eiropā. Man liekas, ka Čehija ir ļoti izdevīga vieta Eiropas futbolā, jo no šejienes var doties uz visādām līgām, arī pa taisno uz "Top 5", kur, pusgadā sevi pierādot, var tikt pie labāka līguma. Un, protams, tā ir lielāka skatuve – vairāk cilvēku uz tevi skatās, vairāk skautu. Man vienkārši vajadzēja sevi "iznest" šajā vidē, lai kļūtu pieejamākam citiem.

Šosezon tu biji komandas sirds un motors, bieži nesot arī kapteiņa apsēju. Ko tev kā spēlētājam un personībai deva šī atbildība – būt līderim tik jaunā kolektīvā?
Tas bija liels gods un arī uzticība no treneru puses, kā arī no komandas. Centos darīt savu darbu pēc labākās sirdsapziņas. Es nemīlu padoties. Es gribu ar komandu sasniegt pēc iespējas augstākus mērķus. Šosezon es biju citā ampluā. Līdz šim ne reizi neesmu bijis kapteinis augstākajā līgā profesionālā klubā, tā man bija jauna loma komandā, un bija arī jāuzņemas līdera loma. Tas ir citādi. Tas nāk ar atbildību un zināmu spiedienu, bet mēs visi bijām vienādi. Es nejutu sevi kā augstākstāvošu personu. Jebkurš varēja izteikt viedokli. Man vienkārši bija jārada cīņasspara piemērs.

Kuru brīdi no aizvadītās sezonas Jelgavā tu atcerēsies ar vislielāko smaidu?
Mani ļoti iepriecināja tas fakts, ka mēs spējām izbraukumā uzvarēt RFS komandu. Tas bija kaut kas lielisks un pat mazliet šokējošs. Īpaši tāpēc, ka mums bija vairāki iztrūkumi sastāvā un ka jaunie spēlētāji spēja sevi pierādīt. Tas tiešām bija forši, lieliski. Šo uzvaru es atcerēšos ilgi. Vispār šādu brīžu bija daudz. Tās uzvaras, tās cīņas un arī kādi treniņi, kas paliks atmiņā. Kā arī komanda ģērbtuvē, savstarpējās sarunas – tās ir atmiņas, kuras nekur nepazūd. Grūti izvēlēties kādu konkrētu brīdi, bet uzvaru pret RFS var izcelt īpaši.

Čehijas futbols ir pazīstams ar savu fizisko spēku un intensitāti. Vai esi pētījis "Zlin" spēles stilu un kā domā – cik ātri izdosies adaptēties?
Šis ir labs jautājums. Es biju skatījies kaut kādus "Zlin" spēļu labākos momentus un arī uzklausījis citu cilvēku viedokļus. Nonākot šeit, pirmajos treniņos es uzreiz sapratu, ka fiziski viegli nebūs, kaut gan es biju gatavojies diezgan daudz un atbildīgi. Bet ir ļoti grūti sagatavoties kaut kam tādam, ko tu neesi nekad piedzīvojis. Tādu treniņu intensitāti, fizisko spēju, izturību es laikam vēl nekad nebiju piedzīvojis. Tas prasa daudz spēka, šeit visu laiku ir jāiet uz maksimumu. Ir jāiet pāri sev, ir jācīnās un visu sevi ir jāvelta futbolam.

Par adaptēšanās laiku man vēl ir grūti spriest, jo es vēl esmu procesā. Šobrīd iepazīstu komandas biedrus. Man ir ļoti pieredzējusi komanda, no kuras es varu daudz ko iemācīties. Šeit ir džeki, kuriem ir 30+ gadi, un viņi jau ir paspēlējuši Čehijas līgā ļoti daudz. No uzklausītajiem viedokļiem esmu sapratis, ka šajā klubā un vispār Čehijā futbola ir mazāk nekā skriešanas. Skriešana dominē. Skriešana, cīņasspars – tā ir izteikta viņu spēle, un ar šiem faktoriem viņi arī izcīna savus punktus. Es mēģināšu adaptēties pēc iespējas ātrāk, lai gan tas, protams, nebūs viegli. Bet būs jāpierod, jo tāds līmenis vēl nav bijis. Tas ir cits stils, atšķirīgs no tā, ko mēs spēlējam Latvijā.

Tu dodies uz leģionāra dzīvi. Kas tevi visvairāk biedē vai tieši otrādi – intriģē dzīvē ārpus Latvijas?
Godīgi sakot, mani nekas nebiedē, jo es to ļoti vēlējos un esmu to piepildījis. Mani vienkārši intriģē, cik ļoti es spēšu iziet no komforta zonas, cik tālu es varēšu aizsniegties un ko es varēšu pierādīt. Es vēlējos uz savas ādas izjust leģionāra dzīvi, jo tā ir pavisam cita sajūta. Tas nav tā kā būt mājās, kad tev apkārt visi runā latviski un tu jūties labi. Tu ēd savu ēdienu. Nu ok, ēdiens varbūt nav tik drastiski atšķirīgs, bet tik un tā visi runā čehu valodā, treniņi ir čehu valodā, un man ir jāpielāgojas, jāadaptējas un jāciena viņu valoda, kultūra. Es to cenšos darīt, lai es nebūtu kaut kāds atstumtais komandā. Bet tas mani intriģē. Man patīk dzīvot vienam. Es šo procesu izbaudu. Te ir jauni cilvēki, jaunas iespējas, jauni piedzīvojumi un jauna pieredze. Es redzu tikai pozitīvas lietas no šīs leģionāra dzīves.

Tu esi paraugs daudziem jaunajiem Jelgavas akadēmijas futbolistiem. Ko tu ieteiktu puikām, kuri šobrīd trenējas un sapņo par līdzīgu ceļu?
Pirmkārt, man ir ļoti liels prieks, ka es varu būt paraugs kādam akadēmijas spēlētājam un vispār kādam cilvēkam. Tas, protams, ir liels gods, un tā ir arī atbildība. Ko es ieteiktu? Mana atslēga, kas aizveda mani līdz šim dzīves posmam, ir pacietīgs darbs, disciplinēts darbs, secīgs darbs. Ir jātic sev, ir jāzina, ko tu vari izdarīt uz laukuma, un vienkārši ir jāiet un jādara. Tev sevi ir jālauž. Tev ir jāmeklē sava vieta. Tev ir jābūt labākajam komandas biedram. Tev ir jācīnās par katru centimetru laukumā.

Nedrīkst čīkstēt, noteikti nedrīkst čīkstēt. Nedrīkst apvainoties. Ir jādara savs darbs atbildīgi un jādara pēc labākās sirdsapziņas. Jo bieži vien man bija tā – ja es jutu, ka kaut ko neesmu izdarījis līdz galam, mani nomocīja sirdsapziņa un es biju dusmīgs uz sevi. Tas pēc tam izveidojās par pozitīvām dusmām, kuras mani dzina uz priekšu dienas beigās. Jā, es vienkārši centos daudz strādāt, un man bija mērķis. Mērķus savā dzīvē obligāti ir jāizvirza. Ir jāzina, ko jūs vēlaties sasniegt savā dzīvē. Tie var būt mazi vai lieli, bet uz tiem ir jāiet.

Ko tu vēlētos pateikt FS "Jelgava" līdzjutējiem, kuri tevi atbalstīja visu šo sezonu?
Protams, kā bez līdzjutējiem! Liels paldies! Es esmu ļoti pateicīgs līdzjutējiem, kuri nāca un atbalstīja visu šo sezonu. Man bija prieks redzēt katru cilvēku, katru akadēmijas audzēkni stadionā. Es to ļoti novērtēju, jo veltīt savu brīvo laiku, lai atnāktu un vērotu manu un komandas spēli sestdienās, citreiz trešdienās dienas vidū – tas ir kaut kas lielisks. Liels jums paldies, ka veltāt tam laiku, ka vedat savus bērnus uz spēlēm. Tas ir vienreizēji! Man bija prieks iepriecināt jūs, un ceru, ka atbalstīsiet FS "Jelgava" arī šogad, jo līdzjutēju balsis dzen futbolistus uz priekšu.

Kura komandas biedra Jelgavā visvairāk pietrūks ģērbtuvē?
Ohoooo… Šis ir grūts jautājums. Man laikam nav viena spēlētāja, kura man pietrūks, jo katrs deva kaut kādu savu sajūtu, savus emocionālos momentus. Protams, man pietrūks visu čehu džeku, jo ar viņiem bija riktīgi jautri, un Emenikes…Visu pietrūks…Un Kristera Aļekseičika…Visu pietrūks. Mums tiešām bija izveidojies foršs kolektīvs, un es biju par to ļoti priecīgs. Visi bija jauni džeki. Bija patīkami, tiešām patīkami.

Tavs novēlējums FS "Jelgava" komandai 2026. gadā vienā vārdā?
Veiksmi! Tas laikam būtu tas atslēgas vārds, kurš man būtu jāpasaka. Bez veiksmes arī nevar. Bez darba arī nevar, bet tā veiksme dienas beigās tomēr kaut kur palīdz tos pēdējos, svarīgos punktus izraut. Es vēlu veiksmi džekiem, treneru kolektīvam, arī cilvēkiem ofisā – visiem novēlu veiksmi šajā gadā!

Izmantotie resursi:
https://www.fsjelgava.lv/virsliga/v...