Laureātu paziņošana ar Skuteli un Busuli - futbols priekšā visiem

Galvenā doma, ko vēlētos pateikt - ir patiešām pozitīvi, ka šāds pasākums tiek organizēts. Pamazām rodas tradīcijas, kas tik nepieciešamas futbolam. Katru gadu Latvijas Futbola federācija nosauc labākos, parādās vēsture, laureātu saraksts, un šī pasākuma saknes ieaug aizvien dziļāk. Ja godīgi, es to (šāda pasākuma ikgadēju rīkošanu) neuzskatītu par nez kādu sasniegumu, ja vien... futbola konkurentes Latvijā, proti, hokejs un basketbols, rīkotu ko līdzīgu. Bet nē! Hokejā šāda pasākuma vispār nav, basketbolā, ja pareizi saprotu, šogad labākie tiks noteikti pirmo reizi. Tātad futbols šajā ziņā ir tālu priekšā, un tas ir patīkami!

Labākos noteikti jānosaka. Galvenokārt jau manis pieminēto tradīciju attīstīšanās dēļ, bet arī tāpēc, lai motivētu visus futbolā darbojošos (spēlētājus, trenerus, klubus un pat arī žurnālistus - kāpēc ne?) strādāt aizvien labāk, čaklāk, sajust, ka darbs tiek novērtēts. Tā ka šai ziņā tikai uzslavas citkārt pamatīgi kritizētajai LFF. Jā, mani kolēģi dažādos medijos jau rakstīja par dažām aplamībām šīs aptaujas organizēšanā, taču šeit izmantošu dikti veco un banālo teicienu, ka "nekļūdās tikai tas, kas neko nedara". Jācer, ka labāko noteikšanas principi ar katru gadu būs noslīpētāki (labā nozīmē), un pārmetumiem vietas kļūs aizvien mazāk. Noteikti labāk rīkot šādu pasākumu ar nelieliem "celmiem" nekā nerīkot vispār.

Tāpat patīkami, ka LFF nosaka labākos visaptveroši. Uzvarētāji dažādās nominācijās tiek paziņoti ne tikai tādās pašsaprotamās kategorijās kā "labākais Latvijas futbolists", "labākais Virslīgas futbolists", "labākais Virslīgas vārtsargs", "pussargs" un tā tālāk. Tiek paziņots arī labākais 1. līgas futbolists, labākā futboliste, labākais pludmales futbolists, labākais zāles futbola spēlētājs, labākā spēļu organizētāja, radošākais bērnu un jauniešu futbola klubs, tiesneši un tā tālāk. Atzinību iegūst arī tie, kas ikdienā ir mazāk pamanāmi. Tas taču ir forši!

Arī pats pasākums notika augstā līmenī. Solīds "Dress code", apkalpošana augstā līmenī, vakara pasākumu vadīja pazīstamais komiķis Jānis Skutelis, savukārt muzicēja Intars Busulis ar savu ba(-e)ndu. Pasākuma programma bija pārdomāta, galdi pilni, tāpat pieejams bija deju placis un tā tālāk.

Nominācijas tika iedalītas vairākās nosacītās grupās, pa vidu kurām pēc sirds patikas spēlēja Busuļa kolektīvs. Katras grupas balvas pasniedza kāds cits cilvēks. Piemēram, Juris Binde (LMT prezidents) pasniedza balvas vienai no grupām un izcēlās ar diviem, manuprāt, trāpīgiem izteikumiem. Pirmais no tiem bija citāts (rakstu pēc atmiņas, tāpēc varētu nebūt absolūti precīzi, bet galvenais - saglabāt domu): "Sports nenorūda raksturu, sports to atklāj.", norādot, ka katram no mums ir šis raksturs, vienīgi kādam tas var būt dziļi noslēpies un ir jāpamodina. Ar fiziskām aktivitātēm. Otrs teiciens bija saistīts ar balvas pasniegšanu labākajai futbolistei. Binde sacīja aptuveni tā: "Reiz atteicos piedalīties skaistumkonkursa žūrijā, jo baidījos, ka iegūšu tikai vienas dāmas [uzvarētājas] simpātijas, bet kļūšu nevēlams visām pārējām. Šoreiz gan ir cits gadījums, jo man balva tikai jāpasniedz."

Kāds cits balvu pasniedzējs izcēlās ar nejaušu humoru, labāko pludmales futbolistu nodēvējot par pludmales volejbolistu. Jautri bija arī tas, ka pazīstamais daugavpiliešu futbolists Vladimirs Žavoronkovs pēc balvas gāja četrreiz(!), lai gan vienpersonīgi nevienu galvu neieguva - viņš savāca Daugavpils "Daugavas iegūto "Fair Play" balvu, Mamukas Gongadzes (atrodas Gruzijā) Virslīgas rezultatīvākā futbolista un labākā uzbrucēja balvas, kā arī labākā trenera, Ivana Tabanova, balvu. Skutelis vien noteica, ka ar katru uznākšanas reizi Žavoronkovs izskatoties aizvien līdzīgāks Gongadzem. Tiem, kas zina, kā izskatās abi minēti personāži, šāds salīdzinājums var izraisīt tikai smaidu. Tāpat simpātiski, ka, nespējot klātienē ierasties par labāko Latvijas futbolistu atzītajam Aleksandram Cauņam, tika sagatavots šī CSKA pussarga video sveiciens. Starp citu, Cauņa teica skaistus vārdus un šķita progresējis runas mākslā. CSKA un Krievijas mediju skola?

Tas gods divreiz kāpt uz skatuves bija arī man. Pirmajā gadījumā saņēmu Sportacentrs.com "labākā medija" balvu un visu klātbūtnē godīgi atzinos, ka mans nopelns ir minimāls - pieļāvu, ka pamatā šī balva iegūta, pateicoties mūsu portāla Virslīgas spēļu video translācijām, aiz kurām stāv vesela komanda. Turklāt ne tikai Sportacentrs.com darboņi, bet arī citi iesaistītie. Otrreiz ieguvu "Virslīgas patriotiskākā žurnālista" balvu (paldies "Virslīgas biedrībai"!) un uzrunā centos nodot vēstījumu, ko vēlējos izdarīt jau sen - varbūt nesanāca absolūti perfekti, bet doma bija, ka futbola sabiedrībai (spēlētājiem, treneriem, funkcionāriem) savs futbola dīķis jāmēģina pēc iespējas vairāk saduļķot, nedzīvot mierīgu dzīvi, censties iedot žurnālistiem rezultatīvas piespēles jeb informāciju, kas palielinātu līdzjutēju interesi par futbolu. Jo futbols nav tikai 90 minūtes laukumā - tā ir izrāde, kurā jāspēlē nepārtraukti. Un izrāde cilvēkus var ieinteresēt tikai tad, ja ir krāsains turnīrs, spilgti darbojošies personāži un emocijas! Un tāpat arī nebaidīties kritizēt - tas nav jāuztver personīgi, tā ir daļa no izrādes. Jācer, ka bija tādi, kas manu vēstījumu uztvēra.

Kāds teiks, ka šoreiz kritika būtu nevietā, bet atkal jāatkārtojas - tikai sīrups bez pipariem (atvainojos par šādu neloģisku salikumu) nevienu neinteresē. Tāpēc mazi mīnusiņi (piepildot paša vēstījumu par to, ka nav jābaidās kritizēt), lai nākamgad būtu, uz ko tiekties: laureātu uzrunas lielākoties traki lakoniskas (kāpēc kādam futbolistam neteikt iedvesmojošu uzrunu, pastāstot, cik smagi šī balva nākusi? Varbūt kādu jauno censoni tas aizkustinās un motivēs!), viens no futbolistiem, kurš lieliski pārvalda latviešu valodu (ir dzirdēts!), uzrunā ne vārda nepateica latviski (kaut arī tai pašā laikā daži, kuriem ar latviešu valodu ir pasmagi, daugavpilieši centās par varītēm pateikt tos pāris teikumus šīs valsts valodā - cienījama rīcība), daži ieradās "ielas drēbēs", liela daļa ātri pameta pasākumu, radot iespaidu, ka ieradušies "ķeksīša pēc", divreiz Busulim un pārējiem gandrīz "izsita korķus no ausīm", rodoties ķibelei ar skaņu. Bet patiešām - šī nav tā reize, kura jānobeidz ar "akmentiņiem dārziņā". Lielisks pasākums, par kādu citi sporta veidi (vismaz, runājot par lielajām komandu sporta spēlēt) var tikai sapņot! Futbols - tālu priekšā pārējiem!

P.S. Paldies visām iesaistītajām personām, kas man šogad palīdzēja radīt materiālus - gan atsaucīgajiem futbolistiem un treneriem, pretimnākošajiem funkcionāriem, klubu atbildīgajām personām, gan arī "parastajiem" Sportacentra lietotājiem, kuri vai nu komentāros, vai nu, rakstot personīgās ziņas, pameta man idejas rakstiem! Futbolam jābūt sporta karalim Latvijā!