Kalašņikovs emocionāli un atklāti par "Liepājas metalurgu"

Latvijas futbolā ir izteiktas TOP4 komandas, vismaz šosezon. Lai gan no Jūsu nometnes bieži izskanēja, ka saskārāties ar dažāda veida nopietnām problēmām, vai var apgalvot, ka situācija „Metalurgā” nebija sliktāka salīdzinoši ar citām komandām? Proti, arī „Daugavā” pēc 1:6 tika nomainīts treneris, „Skonto” sakarā publiski izskanēja finanšu problēmas, savukārt „Ventspilij” diemžēl aizsaulē aizgāja kluba prezidents...
Objektīvi nevar atbildēt, jo katram trenerim un klubam šķitīs, ka tieši tam ir lielākās problēmas, jo pamatā tu iedziļinies savās problēmās un bieži vien neiedziļinies konkurentu problēmās. Grūti pateikt...

Bet šīs te manis minētās citu klubu problēmas tomēr bija labi zināmas visiem...
Domāju, ka mūsu problēmas un situācija brieda jau diezgan ilgu laiku. Uzskatu, ka mums tās problēmas ir daudz reiz dziļākas. Konkurentiem radās pēkšņas problēmas, kas, manuprāt, bija lokālas – vismaz tās, ko nosaucāt, jo nezinu, kā ir ar cita veida problēmām. Nevaru apgalvot, ka viņu iekšienē nav kaut kādu globālu problēmu, tā nav mana darīšana. Tomēr jūsu minētās problēmas, manuprāt, tik ļoti neatspoguļojas uz rezultātu kā mūsējās, kas ir dziļākas.

Vai pareizi saprotu, ka ar tām dziļajām problēmām Jūs domājat nokavēto paaudžu maiņu „Metalurgā”?
Tā ir atsevišķa tēma, bet, ja divos vārdos, tad jums ir taisnība, ka ir nokavēta par daudziem gadiem. Sanācis tā, ka šogad klubā bija visi tie paši cilvēki, sākot no vadības un beidzot ar futbolistiem un pamainījies tikai treneris, turklāt sezonas laikā. Tā nav izeja, lai notiktu paaudžu maiņa kopumā. Te gan ir arī objektīvi iemesli – 15 gadus mums bija augsta latiņa, pie kuras turējāmies un katru gadu bija kairinājums, ka mēs varētu vēl izspiest maksimumu, kāroto rezultātu no šiem pašiem futbolistiem. Tai pašā laikā citās komandās sastāvs pamainījies jau divas trīs reizes – cilvēki ienākuši ar svaigām idejām, svaigām emocijām, ambīcijām.

Pievērsīsimies šai sezonai. Pašā, pašā sezonas sākumā „Metalurgam” problēma bija uzbrukums, bet galvenās raizes sezonā tomēr radīja aizsardzība – īpaši pēc tam, kad prom bija Šteinbors un Krjauklis. Vai robus aizsardzībā uzskatāt par apstākļu sakritību (jo bija labi piedāvājumi tieši par aizsargiem un vārtsargu), vai arī klubs tomēr arī var paskatīties spogulī un atzīt, ka netika noreaģēts? Robi tā arī palika līdz pat sezonas beigām...
Vispirms gribu teikt, ka par rezultātu atbild treneris – nedrīkst vainu nolikt uz citiem. Taču viennozīmīgi, ka visiem jāskatās spogulī. Tai pašā laikā uzsvēršu, ka visas sezonas laikā nevienā preses konferencē neteicu nevienu vārdu, ka mums kaut kā trūktu, ne reizi neteicu, ka vadība ir slikta, jo nepērk futbolistus, bet tikai pārdod. Toties labi spēlēja uzbrūkošie futbolisti – Kamešs, Karlsons, Leliūga, Afanasjevs, Soloņicins visi guva ap 10 vārtiem, plus Savaļnieks izdarīja 10 rezultatīvas piespēles, kaut arī iesita tikai divus vārtus. Tas bija liels pienesums, mums nebija tikai viena izteikta snaipera.

Bet, atgriežoties pie aizsardzības, protams, ja mēs zaudējam četrus tādus aizsargus kā Kļava, Krjauklis, Mihadjuks, Surņins, tad skaidrs, ka jebkurai komandai būs problēmas aizsardzībā. Varbūt mums kaut kā pietrūka organizācijas, taktiskajā ziņā, to arī nedrīkst noliegt, bet tomēr, protams, mums trūka aizsargu – šajā pozīcijā spēlēja uzbrūkoši futbolisti. Tai pašai „Daugavai” bija kvalitatīvi un pieredzējuši aizsargi, bet sezonas vidū, kad mēs četrus aizsargus pazaudējām, viņi vēl klāt paņēma Halvitovu un Olā. Šis ir labs kontrasts un mēs varam labāk saprast, kāpēc sezonas sākumā ar „Daugavu” spēlējām 0:0, bet pēdējā riņķī ar 1:3 zaudējām. Protams, tā nevar vilkt paralēles, tas ir futbols, taču šie ir iemesli. Piemēram, „Skonto”, par kuriem runājam, ka nav naudas, tomēr nepazaudēja savus futbolistus – nevienu! Vai tā pati „Ventspils” – viņiem sezonas laikā pienāca tādi aizsardzības plāna spēlētāji kā Tarasovs un Dubra.

Nezinu, vai varu to jautāt Jums, bet tomēr par to pašu transfēru periodu – minējāt, ka citi pastiprināja aizsardzību, bet „Metalurgs” iegādājās Leliūgu - viņš bija produktīvs, taču aizsardzība tā arī netika pastiprināta. Aizsardzības malās spēlēja Soloņicins (pussargs) un Kalns (uzbrucējs), bet aizsardzības centrā Zirnis (malējais aizsargs)... Vai „Metalurgam” tiešām nebija iespēju iegādāties kādu aizsargu?
Domāju, ka šo jautājumu pareizāk būtu uzdot komandas vadībai. Dažreiz ir tā, ka treneris piedalās transfēru politikā, pieņem lēmumus, bet dažreiz kā manā gadījumā treneris ir atbildīgs tikai par to, kas notiek laukumā.

Bet kā ar citiem aizsargiem Jūsu sistēmā? Dublieros ir tādi aizsargi kā Kuzņecovs, Petruks. Varbūt vēl kāds tai pašā „Metalurgā-2”, kas tik pārliecinoši uzvarēja 1. līgā? Varbūt kāds palīgs bija turpat blakus?
Ja jūs cītīgi skatījāties čempionātu, par ko arī nešaubos, tad redzējāt, ka šogad tika izmantots tik daudz spēlētāju no otrās komandas kā nekad.

Bet tie vairāk bija uzbrucēji, nevis aizsargi.
Tomēr varam teikt, ka arī Flaksis spēlēja – varbūt viņam nesanāca, bet mēs pamēģinājām. Pat Eirokausos viņu mēģinājām, bet galvenais – testējām viņu treniņos. Bija arī Kučma, uzbrūkošais, taču kreisās malas aizsargs. Pats esmu jauns treneris un gribu, lai jauni futbolisti spēlē un uzskatu, ka tieši jaunie šogad progresēja, un tas noteikti ir pozitīvs moments šajā sezonā. Tāpat iespēlējām divus jaunos futbolistus, kuri pirms sezonas nebija pat olimpiskās [U-21] izlases kandidātu sarakstā, bet pēc trim mēnešiem viņi izgāja pamatsastāvā kvalifikācijas spēlē pret Kazahstānu. Runāju par Hmizu un Savaļnieku. Mēs devām iespējas futbolistiem! Sezonas sākumā, kad pārņēmu komandu, pat pieteikumā nebija Šadčina, bet galu galā viņš Virslīgā nospēlēja 14 spēles [patiesībā pat 17 – aut.piez.]. Nav šaubu, ka mēs mēģinājām – piesaistījām pat vairāk nekā varējām. Jāapzinās gan, ka man arī bija liela atbildība un spiediens – bija vajadzīgs tāpat rezultāts. Nevarēju vienkārši tāpat laist visus jaunos futbolistus. Turklāt tā bija mana debija Virslīgā. Tā bija smaga situācija, taču nežēlojos – vienlaikus tā bija arī jauna pieredze. Iespējams, ka, tik daudz izmantojot jaunos, mēs tāpat kaut kur zaudējām rezultātā, taču man gribējās viņus izmantot pēc iespējas vairāk – ar viņiem vieglāk atrast kontaktu, viņus vairāk var koriģēt, virzīt uz kaut ko.

Kas sezonas laikā īsti notika ar Surņinu un Mihadjuku?
Viņiem ir traumas. Surņinam ir sena trauma, un diemžēl viņš mokās jau ilgu laiku. Nonācām pie secinājuma, ka viņam jāatpūšas, jo mūsu ārsti nevarēja viņu izārstēt – teica, ka it kā viss kārtībā, bet viņam turpināja sāpēt kāja. Situācija nebija atrisināma un godīgi ar viņu šķīrāmies, izmaksājot viņam (cik zinu no kluba vadības) visu naudu līdz līguma beigām. Tātad solīda rīcība no kluba puses. Savukārt Mihadjukam sākumā bija it kā nevainīgs potītes savainojums, bet diemžēl tā trauma tā arī nepārgāja. Potīšu savainojumu dēļ viņš izlaidis pēdējos trīs mēnešus.

Pajautāšu par dažām personālijām. Vārtsargi – kurš bija labāks, Šteinbors vai Doroševs?
Abi divi ir kvalitatīvi vārtsargi, noteikti augstas klases. Doroševs ir tāds atraktīvāks, skatītājiem pamanāmāks, tuvāks vārtsargs, bet Šteinbors ir nosvērtāks, acīs nekrītošāks, taču ļoti stabila vērtība. Katram ir savi plusi, bet, domāju, viņi ir vienlīdzīgi futbolisti. Prieks bija pastrādāt ar Doroševu, bet bija arī žēl šķirties no Šteinbora.

Kāpēc Prohorenkovs tika aizsūtīts uz dublieriem?
Kad treneris paņem komandu pirms sezonas, viņš var noteikt savus mērķus, prasības, aprunāties ar jebkuru futbolistu un vienoties, vai ir kopā ejams ceļš. Tad tas notiek mierīgāk un futbolistam ir laiks pierādīt sevi, ka viņš var spēlēt kādā citā komandā. Man sanāca pārņemt komandu sezonas laikā un tajās pozīcijās bija jaunāki un cita plāna futbolisti, kuri bija tuvāki manam skatījumam uz futbolu. Prohorenkovam atradās vieta tikai uz soliņa, taču tāda situācija neapmierinātu ne viņu, ambiciozu spēlētāju, ne mani, jo viņam kā pieredzējušam futbolistam ir liela teikšana ģērbtuvēs, un tas iespaidotu kolektīvu – jaunie nevarētu atvērties. Emocionālais fons, ko dod pieredzējis futbolists, kad nespēlē, ir pavisam cits... Tas, ka viņš sezonu pabeidza dublieros, nebija mans jautājums – mēs ar viņu vienkārši šķīrāmies, jo viņš nevarēja spēlēt galvenajā komandā. Mans personīgais viedoklis ir, ka nebija pareizi, ka Prohorenkovs, tik slavens spēlētājs Latvijā, spēlēja dublieros – viņa vietā varēja spēlēt kāds jaunais, bet viņš turpināja spēlēt mūsu kluba sistēmā.

Kāpēc pāris izšķirošajās spēlēs sākumsastāvā netika iekļauts Afanasjevs?
Izšķirošajos brīžos es izvēlējos citus futbolistus. Te ir pretēja situācija – es ļoti cienu Afanasjevu un viņa pienesumu, viņa interesanto spēli (viņš ir skatītāju mīlulis), darbu ar bumbu, bet dažreiz ir daudzas citas lietas, kas ir būtiskas komandai. Tajos brīžos izvēlos citus, arī jaunākus, kas man bija tuvāki – nezinu, vai viņi bija labāki. Afanasjevam ir trīs vietas, kur viņš var spēlēt – par malējo pusuzbrucēju, malējo pussargu vai arī zem uzbrucējiem. Tur mums spēlē trīs futbolisti – Savaļnieks, Kamešs un Leliūga. Domāju, šādā situācijā nevienam nepacelsies roka pateikt, ka viennozīmīgi bija jāspēlē Afanasjevam. Gaumes lieta un trenera izvēle.

Vai daļēji var teikt, ka Afanasjeva mīnuss ir vājā spēle, pildot aizsardzības funkcijas?
Kāds var būt stabilāks, sabalansētāks. Kā jau agrāk teicu, mums bija ļoti daudz uzbrūkošu futbolistu – pat aizsardzībā. Tāpēc mums ļoti bija vajadzīgi spēlētāji, kas ne tikai var spēlēt aizsardzībā, bet arī neizvairās no divcīņām. Lieta tāda, ka mums bija ļoti maz tādu, kuri māk un mīl spēlēt divcīņās. Jāsāk ar to, nevis, ka aizsardzība nebija organizēta. Arī uzbrūkošie futbolisti var dot pienesumu aizsardzībā. Mums aizsardzībā spēlē uzbrūkoši futbolisti, uzbrukumā vēl uzbrūkošāki... Tādā situācijā var gaidīt briesmas pie saviem vārtiem.

Vai savā debijas sezonā piefiksējāt arī savas kļūdas?
Protams, viennozīmīgi bija kļūdas. Nav tāda trenera, kas nekļūdās – pat Mourinju kļūdās, kaut gan mazāk nekā citi. Kļūdas bija un būtu dīvaini, ja manā vecumā nebūtu. Un, ja tagad teiktu, ka nebija kļūdu, tad man nebūtu nākotnes. Bija kļūdas, tai skaitā nozīmīgas.

Varat nosaukt kādas konkrētas?
Ja skatās uz visu sezonu, paņēmām komandu, kad to bija sagatavojis cits treneris. 6. kārtā, kad vēl visa sezona bija priekšā. Bet futbolistus bija izvēlējies cits treneris, sagatavojis cits treneris. Man bija pavisam cits skats uz to visu. Pagāja kaut kāds laiks, kamēr spēlētāji pielāgojās un laiks, kamēr es noteicu tos spēlētājus, uz kuriem var balstīties un kurās pozīcijās viņi var spēlēt. Pagāja kaut kāds laiks un ar to arī tika pazaudēti punkti. Vēl kādu laiku spēlējām nestabili. Bet pēc tam pienāca laiks, kad sākām spēlēt stabili un rādīt normālu sniegumu, uzvarējām daudzas spēles. Un tad sezonas beigās bija klāt divas spēles, kurās jau viss bija mūsu rokās – pret „Skonto” un Daugavpili. Mēs izlīdām no bedres, kaut arī neviens neticēja – tai skaitā tāpēc, ka bija jauns treneris un tāpēc, un tāpēc, un tāpēc. Mēs izgājām tur, kur neviens negaidīja. Un šeit uzskatu, ka mēs tajās divās spēlēs nenostrādājām līdz galam, pietrūka pieredzes – nedrīkstējām zaudēt divreiz pēc kārtas. Un, ja tā paskatāmies uz tabulu, tad, neskaitot pēdējo spēli pret „Metta/LU”, kas mums vairs neko neizšķīra, tad līdz medaļām mums pietrūka viena punkta. Pret „Skonto” vai Daugavpili.

Daudzi saka, ka šīs te divas zaudētās spēles bija sekas tam, ka nepārdomāti vēlu tika atlikts Kurzemes derbijs, kas lika jums spēlēt uz noguruma fona... Un, starp citu, kurš ir vainīgs, ka šis derbijs tik pārcelts uz tik vēlu laiku?
Jā, kaut kādā mērā tas bija noteicošs faktors, taču negribu šādā veidā otrajā plānā novirzīt savas kļūdas, kuras viennozīmīgi bija. Ja tomēr runājam par šo faktoru, tad atkal jāatgriežas pie tā, ka kalendāru sastādīja tad, kad manis komandā vēl nebija.

Bet, manuprāt, šo Kurzemes derbiju pārcēla uz konkrētu datumu daudz vēlāk.
Šogad mums kā nekad bija daudz spēļu – pirmkārt, pirmo reizi Virslīgas vēsturē bija 10 komandas, kas spēlē četros riņķos, otrkārt, Eirokausos divas kārtas spēlējām un vēl bija arī kausa izcīņa. Kalendārs bija nežēlīgs un, godīgi sakot, man pat nebija laika sekot un piefiksēt, uz kuru datumu pārcelta šī spēle ar „Ventspili”. Es koncentrējos katrai nākamajai spēlei, man nebija laika atelpai, katrs mačs man bija gandrīz kā pēdējais – labi, varbūt ne katrs, bet apzinājos, ka, ja mēs neuzvarēsim vienu, otru, trešo spēli, neviens negaidīs rezultātu. Man nav tāda vārda, lai kāds kaut ko gaidītu. Tāpēc bija tāda situācija. Protams, ja vadība tālredzīgi savlaicīgi ticētu, ka spēle ar „Skonto”, kas sekoja uzreiz pēc derbija, būs izšķiroša, tad ar visiem spēkiem būtu darījuši citādi. Galu galā sanāca tā, ka trešdien nospēlējām ar „Ventspili”, un tieši pēc šī 3:0 mūsu izredzes tieši kļuva no „normālām” par „reālām”. Bet līdz spēlei ar „Skonto” palika divas dienas un tad pēkšņi visi saķēra galvas un sāka domāt, kā tagad dzīvot. Man gan nebija laika ķert galvu, vajadzēja gatavot komandu. Diemžēl nesanāca. Uzskatu, ka kļūdījāmies plāna izvēlē.

Izvēlējāties to pašu taktiku kā pret „Ventspili”, vai ne?
Jā, uzķērāmies paši uz to, ka mums pret „Ventspili” tik labi sanāca. Uzskatu, ka „Ventspili” mums tiešām izdevās pārsteigt. Nedēļas laikā spēlējām ar „Ventspili” divas reizes, un viņi nebija gatavi tam, ka tik svarīgā brīdī mēs pirmo reizi sezonā, turklāt viesos, varam kaut ko tādu izdomāt.

Interesanti. Varbūt varat īsumā pastāstīt, kas bija tas taktiskais pārsteigums, kas deva uzvaru pret „Ventspili”?
Mēs pārsvarā spēlējam ar vienu uzbrucēju. Kādam patīk teikt, ka tas ir 4-5-1, kādam, ka tas ir 4-2-3-1, kādam, ka 4-3-3. Es uzskatu, ka mēs, kad uzbrūkam un mums ir pārsvars, spēlējam ar trim uzbrucējiem, bet, kad aizsargājamies, tad spēlējam ar vienu uzbrucēju. Izkārtojums transformējas. Un mēs spēlējam plaši, izmantojam ātrumu. Taču redzējām, ka „Ventspili” visreālāk ir apspēlēt caur centru. Vēl viens izšķirošs moments, kāpēc izlēmām uzsvaru likt uz centru, bija Savaļnieka, atslēgas spēlētāja flangā, izkrišana. Izdomājām, ka spēlēsim rombā ar četriem futbolistiem centrā, jo mums bija tam atbilstoši spēlētāji – Afanasjevs, Tamošausks, Leliūga un Soloņicins, spēlētāji, kuri var veiksmīgi spēlēt tuvu centram. Priekšā Kamešs ar Karlsonu. Un jau no pirmajām minūtēm „Ventspils” izjuta dīvainu situāciju, ka mums ir divi uzbrucēji, bet centrā, kur viņiem ir trīs spēlētāji, mums bija četri. Manuprāt, viņi ar to netika galā.

Ieguvāt laukuma vidū skaitlisko pārsvaru.
Jā. Kad guvām divus ātrus vārtus, daudz kas jau bija izšķirts. Līdzīgi kā viss ātri bija izšķirts pēc pāris dienām ar „Skonto”, kad viņi iesita divus ātrus vārtus.

Minējāt, ka reāli Jums pietrūka viena punkta, lai aizsniegtos līdz medaļām. Tad uzreiz nāk atmiņā Jums tā nelaimīgā spēle pret Rīgas „Daugavu”, kurā pēdējās 10 minūtēs izlaidāt 3:0 pārsvaru un nospēlējāt 3:3. Vai atzīstat, ka tā bija arī Jūsu kļūda un ka, iespējams, tur palika tās medaļas? Jūs gan vēlāk tikāt ārā no bedres, taču varbūt, toreiz uzvarot, būtu veicies labāk...
Noteikti. Jūs pareizi pateicāt, ka mēs tikām ārā no tās bedres. Tas bija nepatīkams brīdis, taču tas neatspoguļoja kopējo situāciju. Mēs smagi strādājām un sezonas gaitā pielikām, jaunie futbolisti progresēja, bet... dažās spēlēs, tai skaitā šai mačā ar „Daugavu”, nemācēju izdabūt rezultātu. Tagad, atskatoties atpakaļ, var teikt, ka nokavēju ar maiņu pēc pirmajiem, vai it sevišķi otrajiem ielaistajiem vārtiem, lai nedaudz piebremzētu to tempu. Noteikti vajadzēja citādi rīkoties. No 3:0 uz 3:3 tās ir trenera problēmas – nekādu citu variantu nav. Pēc tās spēles es vispār nevarēju saprast un sāku domāt, ka tā var notikt tikai ar mani. Palika vieglāk, kad noskatījos Vācijas un Zviedrijas spēli, kur no 4:0 tika nospēlēts 4:4. Tas ir futbols. No otras puses – šosezon Virslīgā citi tā neizlaida, tikai mēs...

Tāds nedaudz nepatīkams jautājums. Sezonas gaitā virmoja baumas, ka Jums komandā nav pilnīga teikšana – tai skaitā par sastāvu, taktiku un citām lietām, sak, ir „padomdevēji”, kas dod rīkojumus... Kā Jūs varētu komentēt?
Varu atklāti atbildēt, nav nekādu problēmu. Jo vairāk baumu, jo vairāk cilvēki interesējas par futbolu – tas ir normāli. Varu godīgi atbildēt, ka man nebija daudz padomdevēju, bet gan tikai viens. Daudzi pārmeta, kā varēja uzticēt komandu trenerim, kuram nav pietiekamas kvalifikācijas. Tajā pašā laikā šie paši cilvēki teica, ka es nepieņemu lēmumus, bet gan ir padomdevēji. Taču reāli man bija tika viens tāds, un tas bija mūsu sporta direktors Šenderis Giršavičs, kuram tieši bija kvalifikācija, PRO licence – viņš ar dažādām komandām bija četrkārtējs Lietuvas čempions, Lietuvas U-21 izlases treneris. Ar viņa viedokli varēju rēķināties. Viņš man palīdzēja ar padomiem, treniņprocesā, kaut kādos svarīgākajos momentos. Bet nebija situāciju, ka viņš varētu ietekmēt manus lēmumus pret manu gribu. Tā nebija ne reizi. Tāpēc man bija ar viņu ērti sadarboties – viņš nekad neuzspieda, ka jādara tā vai citādi. Tieši otrādi, viņš vienmēr uzsvēra, ka lēmums jāpieņem man, lai viņš pēc tam nejustos vainīgs, ja kaut kas nesanāk. Tā ka tās ir tikai baumas. Bet, kā jau teicu, tas ir tikai normāli – esmu jauns treneris, pārņēmu komandu ar ļoti kvalificētiem spēlētājiem un man šādā situācijā vajadzēja padomu no cilvēka, kuram jau ir pieredze darbā ar tādiem futbolistiem.

Varbūt atkal tas būtu vairāk jautājums kluba vadībai, bet vēlētos dzirdēt Jūsu domas. Kā redzat „Liepājas metalurga” nākotnes attīstību? Man no līdz šim dzirdētā radies iespaids, ka Jūs būtu ar mieru spert vienu soli atpakaļ, dodot iespēju jaunajiem, veicot paaudžu maiņu, lai, teiksim, pēc gada spertu divus soļus uz priekšu. Vai tā ir?
Pirmkārt, patiešām – zinu savu skatījumu, bet svarīgi ir, kādas domas ir vadībai. Ceturtdien tiksimies ar kluba prezidentu – tā kā viņš ir saimnieks, viņš pieņems lēmumus, kurš ko darīs nākamajā sezonā. Man ir savs viedoklis un, ja kāds būs ieinteresēts, protams, to īstenošu. Bet par to soļa speršanu atpakaļ – rezultātu ziņā tādam klubam kā „Metalurgs” tas nav pieļaujams. Viens no veidiem, kā uz to visu paskatīties, ir rezultāts – ja tas ir, tad viss ir labi, bet, ja nav, tad slikti. Savukārt otrs veids ir skatīties uz vīziju – ka, piemēram, gribam attīstīt savus jaunos futbolistus, gribam jaunu treneri ar jaunām vēsmām, gribam spēlēt uzbrūkošu futbolu. Ja skatāmies tikai uz rezultātu, tad šogad rezultāts ir bijis neapmierinošs, un kaut kas ir jāmaina. Ja gribam realizēt vīziju, tad uzskatu, ka šogad nekas slikts nav noticis, bet tieši otrādi - ir sākušies procesi, kuriem bija jāsākas jau sen. Bet viss atkarīgs no prezidenta un viņa redzējuma - tieši viņš iegulda klubā lielu naudu.

Bet pārfrāzējot Jūsu teikto, vai pareizi sapratu, ka Jūs vēlētos gan daļēji veikt paaudžu maiņu, gan arī gūt rezultātu?
Esmu jauns treneris un gribu strādāt ar jauniem futbolistiem, kurus papildina pieredzējuši futbolisti, kuri dalās ar savām zināšanām. Pieredzējušie obligāti nenozīmē vecie – tieši pieredzējušie, kuri var virzīt tos jaunos, ielikt viņus pareizajās sliedēs. Arī jauns ir stiepts jēdziens – mūsu komandā arī Kamešs ir jauns, bet, piemēram, „Ventspilī” vai „Skonto” viņš nebūtu jauns. Tāpat mūsu komandā arī treneris ir nevis vienkārši jauns, bet komiski jauns. Šeit jābūt loģikai, un mana loģika ir tāda, ka ir jāstrādā, un es redzu, kas ir jādara, lai iegūtu rezultātu. Ja kluba vadība redz tāpat, tad ir forši – varam strādāt tālāk. Ja vadība redz citādi, arī tas ir labi savā ziņā. Vienīgi mani uztrauc, ka pēdējos gados mums klubā nav redzējuma. Vienkārši skatāmies, kas sanāk – ja ir rezultāts, tad labi, ja nē, tas slikti. Nezinu, kā citi domā, bet, manuprāt, ja kluba vadība par treneri ielika 28 gadus vecu treneri, tad ir tā – ja mani ielika pēc 6. kārtas, kad bijām 6. vietā, un viņi tiešām ticēja, ka varu aizvest komandu līdz zeltam, tad, manuprāt, tā īsti nebija pareiza vīzija. Savukārt, ja viņi gribēja, lai šis jaunais treneris atnāk ar savām idejām, jaunu redzējumu un virza komandu uz priekšu, tad, domāju, es sezonas laikā to arī darīju, un vadības lēmums bija pareizs. Manuprāt, šī te jaunā virzība uz citu manu mīnusu fona bija liels pluss.

Tas ir tikai mans viedoklis – jūs man prasāt, es atbildu. Negribu, lai kāds domātu, ka esmu uz kādu apvainojies. Domāju, esmu pelnījis to godu publiski izteikties – negribu mīkstināt savas kļūdas un saprotu, ka trenera darbs ir tāds, ka vienu dienu esi tur, citu dienu jau citur. Nav nekādas apvainošanās. Tieši otrādi, gribu izteikt lielu pateicību prezidentam – varu iedomāties, cik grūti viņam bija pieņemt tādu lēmumu un iedot man iespēju, varu iedomāties, cik daudz cilvēku apkārt viņam apšaubīja šādu lēmumu. Tādā vecumā dot iespēju pastrādāt ar tādiem futbolistiem. Un, ja es kādā brīdī lielos ar saviem panākumiem, tad tad ir tikai pateicoties prezidentam, kurš deva man iespēju. Ja stāstu, ka man ir Eirokausu pieredze, tad tikai tāpēc, ka viņš man deva iespēju. Ja stāstu, ka manā vadībā progresēja futbolisti, tad tie ir futbolisti, kurus viņš ikdienā baro. Un strādājam uz laukumiem, kas arī viņam pieder. To apzinos un liels paldies viņam. Tas manis iepriekš minētais mans skatījums attiecas tikai uz futbolu.

Šeit pavilksim svītru globālām lietām, vēl daži jautājumi no citas sērijas. Par pozitīvo – ļoti daudzsološs ir Vladimirs Kamešs, kurš šobrīd arī pārliecinoši iegājis izlasē. Saprotu, ja Jūs paliksiet trenera amatā, Jūs labprāt viņu redzētu turpinām spēlēt savā komandā, bet vai piekrītat, ka viņam pašam, iespējams, labāk būtu pamēģināt sevi citā, augstākā līmenī, ka viņš ir gatavs tam?
Pirmkārt, esmu priecīgs, ka man bija iespēja strādāt ar tādu futbolistu, kāds ir Kamešs. Caur viņu un arī Savaļinieku un Hmizu vislabāk varēju ietekmēt komandu, tās spēli. Jauni futbolisti, kuriem bija teikšana laukumā, kuri varēja izpildīt manus konkrētus uzdevumus, kuri man ticēja. Tas arī atspoguļojās viņu meistarības pieaugumā – viennozīmīgi! Cilvēki runā, ka redzēja Savaļnieka talantu jau iepriekš. Bet, ja redzējāt, kāpēc viņš decembrī nebija 40 kandidātu sarakstā Latvijas U-21 izlasē, bet pēc trim mēnešiem jau spēlēja tās pamatsastāvā? Tie ir fakti, kurus nevar noliegt. Arī Kamešs – visi viņu zināja kā otru uzbrucēju, kurš haotiski spēlē laukumā. Bet šeit viņš atvērās kā malējais vingeris jeb pusuzbrucējs, kā viņu arī izmantoja Starkovs izlasē. Kamešs pielicis meistarībā, arī kustības ziņā – viņš tiešām ir pelnījis iespēju pamēģināt citā līmenī. Ar tādu attieksmi, kāda ir viņam, var daudz ko sasniegt. Un, domāju, viņam ir laiks mēģināt.

Pajautāšu provokatīvi – piemēram, Polijas Ekstraklasē viņš būtu gatavs spēlēt?
Protams, man kā trenerim jau tagad ir kaut kāda informācija, bet, runājot par Poliju, domāju, ka jā – mūsu futbolisti tur sevi ir labi rekomendējuši, futbols tur ir mazāk tehnisks, vairāk tāds spēka futbols, vienkāršāks, un ģeogrāfiski tuvs lielajiem čempionātiem, piemēram, Vācijai. Tāpat Polijā ir laba ažiotāža, infrastruktūra.

Bet vai tieši Kameša līmenis turienei būtu pietiekams?
Tas ir grūts jautājums, jo daudz kas atkarīgs no situācijas – cik konkrētais treneris viņam uzticētos. Bet viņam ir tāda cīnītāja attieksme – viņš jebkurā situācijā cīnīsies par savu vietu. Viņš ir daudzpusīgs, neizvairās no divcīņām. Domāju, viņš vismaz ir gatavs mēģināt, jo ir tādi futbolisti, kuri nav gatavi mēģināt ārzemēs – nav tā rakstura un tālāk par mājām nevar laist. Voloģa [Vladimirs] no tā ir izaudzis, viņam ir laiks mēģināt.

Jūs vairākkārt esat slavējuši Kamešu, Savaļnieku, Hmizu. Vai bija vēl kāds, kurš sezonas gaitā progresēja?
Noteikti komandā labi iegāja Šadčins. Jā, sezonas beigās viņam gāja grūti, jo bija liela slodze, daudz spēļu. Viņš bija pamatsastāvā pret visām vadošajām komandām – „Ventspili”, „Skonto”, Daugavpili. Varu minēt vēl tādu faktu – atskaitot Šabalu, kurš „Skonto” ir spilgts, vēl tikai Šadčins ir 94. gadā dzimis, kurš pastāvīgi spēlē kādā no medaļu pretendentēm. Un no 93. gadiem tikai Savaļnieks cīnās, ja runājam par tām pašām komandām. No 92. gadiem tikai viens Hmizs cīnījās par godalgām. Tas arī ir fakts – jauns treneris, jauni futbolisti. Sākumā runājām par problēmām – jā, citiem tās bija, bet kādi mums futbolisti bija laukumā! Jā, bija arī Karlsons, taču turpat blakus arī jaunie, turklāt liepājnieki.

Vēl atzīmētu, ka sezonas sākumā bālu sniegumu rādīja Soloņicins – neguva vārtus, ne kā citādi izcēlās. Manā vadībā viņš iesita 11 vārtus, un tas ir labs rādītājs, lai gan vēlāk apstākļu dēļ viņam nācās spēlēt arī aizsardzībā, kas samazināja viņa lietderību priekšā. Protams, nevar teikt, ka viņš progresēja, bet sezonas gaitā kļuva stabilāks, viņa pienesums komandai kļuva lielāks. Soloņicins ir vairāk no citas operas, bet Hmizs, Šadčins, Kamešs, Savaļnieks un, protams, arī Leliūga. Ieradās nesagatavots futbolists, kaut arī kādreiz talantīgs, bija Norvēģijā. Atbrauca pēc traumas un nevienam nebija saprašanas, ko viņš vispār te dara. Sākumā viņš bez algas vienkārši trenējās. Bet viņš tā iekļāvās komandā! Pirmajā spēlē iznāca uz maiņu Sanmarīno un iesita vārtus. Iznāca uz maiņu pret „Legia” un iesita vārtus. Pēc tam pret „Skonto” iesita vārtus, pēc tam uzreiz pret „Spartaku” divus vārtus, tad pret „Gulbeni” divus vārtus. Pret „Spartaku” Jūrmalā viņš guva ļoti skaistus vārtus – Leliūga ir tāds futbolists, uz kuru nāk skatīties līdzjutēji, netipisks spēlētājs mūsu futbolam. Neapstrīdami, ka šie manis nosauktie spēlētāji šosezon ir ļoti progresējuši. Jā, rezultāts ir tāds, kāds tas ir, bet mūsu vietējie Liepājas futbolisti gadiem tā nebija pielikuši kā šogad.

Žēl Toma Guca – viņš jau bija tajā stadijā, kad uzticējāmies viņam, atceros, ka viņš sevi labi parādīja pret Rīgas „Daugavu”, nospēlējot gandrīz pilnu maču, bet Eirokausos viņš diemžēl iedzīvojās traumā. Viņš arī bija viens no tiem, kurš jau šogad varēja dot savu ieguldījumu.

Atgriežoties pie vasaras – cik lielā mērā emociju ziņā izjutāt futbolu Eirokausu spēlēs pret „Legia” un vai šosezon bija kāda cita spēle, kas būtu kaut tuvumā tam?
Ne par kādu naudu to nenopirksi, it sevišķi manā vecumā. Vēlreiz jāsaka paldies prezidentam, kurš deva man tādu iespēju. Tādā vecumā man jau ir tāda Eirokausu pieredze, kura tikpat labi var arī vairs nekad nebūt – šeit gan piebildīšu, ka darīšu visu, lai atgrieztos tajā līmenī, kurā jau biju. Noteikti! Motivācija ir nenormāla. Tās emocijas ir grūti aprakstīt – tas ir pavisam kaut kas cits. No vienas puses tajā līmenī ir grūtāk, bet no otras puses vieglāk – nevajag meklēt spēlētājiem kādu speciālu motivāciju koncentrēties, jo visi apstākļi rodas automātiski, tie ir futbola svētki. Arī spēle Sanmarīno ir atmiņā paliekoša – neatkarīgi no pretinieka līmeņa, tie ir Eirokausi, tā ir atbildība, tā ir cita valsts, cita mentalitāte. Polijā viesos bija fantastiska atmosfēra – man arī izdevās atrast kopēju valodu un kontaktu ar treneri [Urbanu], kurš tagad ar „Legia” Polijā ieņem 1. vietu, es viņiem sekoju. Ceru, ka man ar viņu izdosies stiprināt kontaktus.

No pārējām spēlēm vistuvāk tam bija kausa fināls, tā arī bija spēle ar labu atmosfēru. Uzskatu, ka bijām pelnījuši uzvarēt, kaut arī par kausa spēlēm tā nevar teikt, jo pelnījis ir tas, kas uzvaru. Taču mums tas fināls padevās, mēs laukumā nemocījāmies – gan pamatlaikā, gan papildlaikā nemitīgi uzbrukām un daudzajiem skatītājiem pie mākslīgā apgaismojuma rādījām saturīgu spēli. Bija sarūgtinājums, ka zaudējām – tagad tas mazliet nosēdies, un sajūtas par to maču tāpat ir foršas. Vēl arī atmiņā palikusi uzvara 1:0 pret „Skonto” savās mājās - bijām labāki, izveidojām daudz momentus, un patiesībā mums toreiz pat bija jāuzvar ar lielāku rezultātu.

Noslēgumā gribētu pajautāt, ko domājat par kopējo Virslīgas organizācijas līmeni, tiesāšanu un komandu skaitu – vai tas bija optimāls?
Trenerim ir svarīgi, lai ir kvalitatīvs tiesnešu darbs (pirms un pēc spēles, lai nebūtu problēmu ar protokoliem), arī laukumi un tā izmēri. Domāju, šeit mums vēl ir, kur augt. Sezonas sākumā ar „Jelgavu” spēlējām mazajā laukumā, pēc tam ar „Metta/LU” arī mazajā laukumā. Kaut arī ļoti cienu „Mettu” un to, ko viņi dara – ļoti organizēta komanda un organizēta organizācija. Kāds varbūt to nenovērtē, bet es to ļoti cienu un tā ir liela vērtība Latvijas futbolam. Tai pašā laikā... saprotu, ka viņiem nav citas izejas, bet tomēr, ja runājam par turnīra organizāciju, tas, ka spēlējam neatbilstošā izmēra laukumā – ja mums pēdējā kārtā vēl būtu kaut kas izšķīries... Tas ir pavisam cits futbols, tur vajag citas īpašības, tur ir daudz nianses. Mēs ieguldām lielu darbu un daudz naudas, bet galu galā spēlējam ne-futbola apstākļos. Noteikumos ierakstīti laukuma izmēri. Ja tos neievēro, tad tikpat labi varam izdomāt, ka varbūt tagad pirmās 15 minūtes spēlēsim bez aizmugures stāvokļa noteikuma!

Vai Gulbenes gadījums. Aizbraucam uz turieni dienu iepriekš, pakārtojam visus plānus, bet 40 minūtes līdz spēles sākumam tiesneši un inspektors vēl nav ieradušies, laukums nav gatavs, sniegs līdz ceļiem. Mūsu komandā spēlē futbolisti, kuri saņem lielu naudu, mums ir masieris, dakteri, mēs braucam, ēdam, dzīvojam – atbraucam kārtīgi sagatavojušies, bet tur 40 minūtes līdz mača sākumam nav ne vārtu, nekā vispār nav. Un mēs vēl galu galā spēlējām tajā laukumā! „Mettai” mēs zaudējām, Gulbenē mēs uzvarējām, tā ka tas nekādi nav saistīts ar rezultātiem. Nu nekādā gadījumā nedrīkst pieļaut tādus gadījumus, nedrīkst spēlēt uz mazajiem laukumiem. Tas nav futbols! Mēs gatavojamies, kāds brauc uz treniņnometnēm Turcijā, mums ir leģionāri, bet galu galā jāspēlē, piemēram, maziņajā laukumā Jelgavā. Pašiem taču jāsaprot... Runājam par Virslīgas translāciju pārdošanu... Nekur tādus gadījumus neesmu redzējis. Arī tepat blakus Lietuvā – varbūt viņiem ir cita problēmas, bet nu nespēlē tur uz tādiem laukumiem.

Un tiesāšana?
Nevaru sūdzēties. Varbūt ir kļūdas, bet, tāpat kā futbolistiem, tās gadās visiem. Kur nav, tur nav pretenziju – jāciena viņu darbs. Jāsaprot, ka viņu darbs ir grūts. Man nav nekādu pretenziju.

Komandu skaits?
Šogad bija optimāls komandu skaits – visas komandas bija ambiciozas, organizētas, ar savu rokrakstu ar interesantiem treneriem. Čempionāts varbūt nav tik skatāms, taču tas ir ļoti grūts – tajā grūti uzvarēt. Pirms sezonas dzirdēju runas mūsu klubā, ka lielais spēļu skaits un četri riņķi būs izdevīgi mums, jo nejauši zaudētas spēles tik ļoti neiespaidos gala rezultātu. Īstenībā tas ir maldīgs priekšstats – ir vairāk spēļu, uz katru ir jākoncentrējas un palielinās iespēja, ka kādā spēlē zaudēsi punktus. Ar katru pretinieku spēlē četras reizes un pat psiholoģiski tu pirms ceturtā mača atceries, ka, piemēram, trīs pirmās spēles esi uzvarējis ar nelielu veiksmes palīdzību un jūti, ka šoreiz jau paveiksies pretiniekam. Vai otrādi – jūti, ka kādam jau tā par daudz esi atdevis punktus un saņemies un uzvari pēdējo spēli. Bet 10 komandas ir labi un no čempionāta viedokļa labi, ka „Metta” ir palikusi. Tāpat ienāk daudzi jauni treneri – Pahars, es, Kazakevičs, Riherts. Nevienā Baltijas valstī pat tuvu nav tādas situācijas.

Teicāt, ka grūti spēlēt četros apļos. Esmu dzirdējis baumas, ka nākamgad varētu notikt pāriešana uz trim apļiem. Ko par to domājat?
Domāju, ka jāspēlē tā, lai būtu ne tikai mači, bet arī laiks attīstīt jaunos futbolistus, respektīvi, lai ir laiks treniņprocesam. Tāpēc, protams, izvēlētos spēlēt trīs apļos. Šogad bija ļoti daudz spēļu un brīžiem tu tikai paspēj atjaunoties, bet nebija runas par kvalitatīvu treniņprocesu, kurā varētu kaut ko pieslīpēt vai attīstīt futbolistu īpašības. Tādēļ uzskatu, ka klubiem, kuros ir apstākļi kvalitatīvam treniņprocesam, būtu jābūt par trim apļiem, lai būtu laiks arī strādāt.