Viedoklis: M.Zuntners: "Jūs smejaties arī par tiem, kas Latvijā spēlē nepaēduši"

Mareka Zuntnera viedoklis:

Cik ilgi mēs vēl klusēsim?! Domāju, ka tas ir aktuāli ne tikai futbolā, bet arī visā mūsu valstī. Vai nu nekad neesam pieraduši pie brīvības, kas it kā ir mūsu likumdošanā, vai arī esam atraduši no brīvu domu izteikšanas. Aiz loga jau 2011. gads… Manuprāt, sen ir laiks.

Pirms trim nedēļām aizgāju no "Jūrmala V.V." komandas, pa šo laiku esmu trenējies un skatījies dažāda līmeņa futbola spēles – gan Liepājas pludmalē, gan Virslīgā. Teikšu godīgi – apkārt ir tikai negatīvas emocijas, kas ne pavisam nerodas no futbola līmeņa, bet gan no cilvēkiem tribīnēs un apkārt futbolam. Skolotāji, santehniķi, biznesmeņi, skolēni, bērni, pensionāri – 90% no viņiem atstāj negatīvu un pretīgu iespaidu.

Klubi cīnās ar dažādu valstu komandām, kā līdzīgs ar līdzīgu spēlē ar nesalīdzināmu budžetu klubiem. Spēlētāji un treneri, kuri strādā Latvijā un ārpus tās, ir pelnījuši tikai labus vārdus un atsauksmes – kaut vai tāpēc vien, ka veltījuši savu dzīvi šai spēlei. Ieguldīts nenormāli liels darbs, kurš katru dienu turpinās. Neveiksmes un savainojumi, kas skar spēlētājus – raksturs izpaužas katru reizi, kad spēlētājs iet tālāk un ir atpakaļ laukumā. Bet jums to visu nesaprast. Tribīnēs lielākā daļa skatītāju ir cilvēki, kuri mīl futbolu – ne tikai mīl, bet tam atdevuši daudzus dzīves gadus. Nesanāca, nepietika rakstura, talanta, spēka, aizgāja citu ceļu. Un tas ir bēdīgi, ka mode vai tendence liek viņiem visiem ne tikai sēdēt, bet arī vienādi runāt. Tribīnēs skan tikai negatīvisms, nesaprotami smiekli, spēlētājus apkaunojoši dialogi. Šie cilvēki tobrīd pavisam aizmirst, ka pavisam nesen paši ir trenējušies un varbūt kāds pat gājis laukumā.

Reiz piedāvāju vienam fanam, ja tā to idiotu var nosaukt, savu kreklu un teicu: "Ģērb virsū, sarunāšu ar treneri, ka vari iet laukumā un spēlēt manā pozīcijā!" Tobrīd izsmiekls un viņa labais garastāvoklis bija beidzies – vēlēšanās iet laukumā, protams, nebija. Pat, ja būtu, tad YouTube mēs būtu redzējuši kuriozus viņu izpildījumā. Padomājiet par to…

Lielās futbola valstīs neatkarīgi no līgas un komandas skatītāji nāk, palīdz savai komandai – vienalga, vai tajā ir pavāri vai profesionāļi. Fani jūt līdzi, sniedz spēlētājiem un paši sev emocijas. Mūsu "pozitīvās" valsts cilvēki, cik saprotu, spēj tikai vienu – atdot to, kas pašiem iekšā. Tās ir negatīvas emocijas un vārdi – nevienas gudras domas. Jūs domājat un savā starpā cits citam sakāt – ja mēs būtu Anglijā tā līmeņa spēlēs, tad arī justu līdzi! Es pateikšu – arī tur jūs to nedarītu, jums nav to asiņu un rakstura. Tur daudzās līgās spēlē zemāka līmeņa futbolu par mūsējo, taču tribīnēs ir daudz cilvēku, kas palīdz – dzirdiet! – palīdz, nevis uzjautrinās par to, kas pašiem nekad nav sanācis.

Māris Verpakovskis, kurš mūsu valstij dāvājis ļoti daudz patīkamu momentu, šobrīd tā jau ir, maigi sakot, ne krāšņākajā dzīves periodā, bet pat viņu jūs kritizējat. Nevaru iedomāties, cik aprobežotam vai tālu no futbola esošam jābūt, lai to darītu. Neiedomājami, bet fakts – un šādus piemērus jūs paši zināt ļoti daudz.

Internetā jūs kritizējat čaļus, kas katrā momentā un spēlē ielikuši tādu darbu… Un pat viņus jūs, idiotu bars, kritizējat. Pats esmu bijis dažādos Latvijas bāros – jūs pat esat tik tālu nogājuši no futbola saprašanas ceļa, ka kritizējat pat spēlētājus no grandiem. Pat Mesi tiek kritizēts. Fantastika! Bēdīgi skatīties, ka tādas lietas notiek mūsu valstī.

Tieši cilvēki un viņu mentalitāte var izmainīt situāciju Latvijas futbolā. Taču, ja godīgi, klausoties cilvēkos, domāju, ka būs vēl sliktāk. Ļoti nepatīkami, ka tribīnēs ir iepriekšējās paaudzes spēlētāji, kas ne ar ko daudz neatšķiras no pārējiem – gudrāk skatās, vairāk saprot, citu atšķirību nav. Tikai kritizē, aizmirstot, ka nekas fenomenāls nebija no viņiem pašiem. Pat, ja būtu bijis – tas nedotu nekādas tiesības uzvesties tā, tas tikai parāda prātu un intelektu. Nāciet, esiet gudri, palīdziet spēlētājiem, parunājiet! Taču jūs skatāties tikai vienā virzienā, un ir žēl futbola valstī, jo atmosfēru veido šādi cilvēki. Esmu zaudējis desmitiem kādreizējo draugu tikai šīs tēmas dēļ. Viņi runā, kritizē, paši aizmirstot savu dzīvi, kurā nav nospēlējuši nevienu spēli Virslīgā.

Diemžēl nesaprotami lēmumi ir un būs katrā komandā un situācijā mūsu valstī. Izlasē notiek daudz interesantu lietu – spēlētāji, kuri jau gadiem pelnījuši spēlēt, tur nespēlē. Starkovs ir situācijā, kad viņš var kļūdīties, un to viņš labi izmanto. Vīts Rimkus un Viktors Dobrecovs – šie uzbrucēji kopā ir guvuši vairāk vārtu, nekā puse no mums pazīst skaitļu zīmes. Viņi gadiem ilgi netika ņemti izlasē, un tādu piemēru ir daudz. Treneris atbild par rezultātu gan izlasē, gan komandā, un viņš var rīkoties tā, kā uzskata par pareizu, tas gan man neliedz izteikt savas domas.

Ar "Jūrmala V.V." klubu man viss ir nokārtots. Līdzīga situācija man bija Vācijā, kad tiesājos ar aģentu – ja ir līgums, tad ir arī noruna un savstarpēja cieņa. Var pārkāpt līguma noteikumus, aizmirst par to kādu laiku. Mēs visi esam cilvēki, un visu iespējams sarunāt, taču jāizrāda cieņa citam – ne tikai sportā, bet katrā dialogā, neatkarīgi no cilvēka statusa, uz ielas vai kāpņu telpā.

Jūrmalas klubs man neizrādīja cieņu, es divus gadus atdevu veselību, emocijas, spēku, maksimumu spēju, ko varēju šajā periodā un katrā situācijā laukumā. Vienmēr, protams, gribas vēl vairāk. Klubs mēnešiem ilgi kavēja algu izmaksu, spēlētāji mocījās. Kritiķus, kas sēž tribīnēs, tas īpaši neuztrauc, viņus neinteresē šī situācija, par ko viņi nemaz nezina. Klubos šāda situācija ir bieži sastopama, taču tikai retais par to zina. Ja jūs zinātu, ka 18 gadus vecs čalis iznāk laukumā neēdis un cīnās, atdodas spēlei pat momentos, kad tas priecē jūsu ledusskapju dvēseles – domāju, ka, to zinot, jūs uz situāciju raudzītos citādi.

Gribu pateikties savai komandai – katram "Jūrmala V.V." spēlētājam, ar ko divus gadus spēlējām kopā. Treneris laikam apvainojās uz mani, kad aizgāju no komandas, un neļāva man paspiest visiem rokas, ko gribēju izdarīt. Apvainojās par to, ko pats bija gatavs darīt tikai vārdos. Tas gan mani vairs neinteresē. Ar prezidentu viss ir nokārtots, taču mani rūp viena lieta – lai jaunie čaļi, kurus sauc uz Jūrmalu, padomā un uzzina par situāciju, jo pēc tam jau būs par vēlu. Pieredzējušie ar sevi tiks galā, bet uztrauc jaunie, kas ir karjeras sākumā – federācijai būtu jāseko līdzi tur notiekošajam.

Es futbolu mīlu jau kopš bērnības un mīlēšu vienmēr, neatkarīgi ne no kā. Kamēr veselība atļauj, spēlēšu vienmēr – vienalga, Dānijā, Kubā vai Latvijā. Taču apturēt mani var cilvēki, kas domā, redz, dzird un dzīvo tikai sevis dēļ – skopi cilvēki, kas pārkāpj likumu un kam to ļauj darīt. Dažbrīd gribas aizbraukt uz mazu salu Taizemē un gadu neredzēt un nedzirdēt, kas notiek tur, kur esi atdevies gadiem. Vaina ir cilvēkos.

Mēs nekad nebūsim liela futbola valsts, kaut vai tikai tāpēc, ka esam ļoti maziņa valsts. Taču varam futbolu padarīt par mīļāko lietu gan tiem, kas uz laukuma, gan tiem, kas tribīnēs – viens bez otra nebūs nekas. Tas jāsaprot abām pusēm. Jūs atstājat daudz naudas Vecrīgas bāros, rāpojat mājās – atstājiet mazliet naudas un nedēļas nogalē atnāciet paskatīties kādu spēli! Tā nebūs "Barcelona" un pat Mesi, ko kritizējat. Paņemiet palēnām līdzi draugus. Kad savāksimies 2-3 tūkstoši, paši redzēsiet – atmosfēra būs interesantāka, un arī jūs gūsiet baudu no pavadītā laika un spēles.

Noteikti būs cilvēki, kas uzrakstītajam piekritīs un domās līdzi. Un noteikti lielākā daļa būs tādi, kas atkal varēs uzrakstīt tikai kaut ko negatīvu vai rupju. Padomājiet pirms rakstāt – vai labāk gribas būt manis pieminētajā bārā, vai arī pašiem ir sava galva un domas? Izrādiet cieņu katram cilvēkam – neatkarīgi no tā, vai viņš spēlē futbolu, strādā veikalā vai staigā pa ielu. Padomājiet – ja katrs no mums mazliet pamainīs domas un uzskatus, beigs kritizēt un redzēt tikai negatīvo, vairāk sniegs komplimentus, tad pēc kāda laika mūsu valstī būs patīkami atrasties, spēlēt. Mēs taču katrs to gribam – tad sāksim no sevis!

Mareks Zuntners