Koļesņičenko: "Kāds saka, ka nerealizēju potenciālu - es tā neuzskatu!"

Vladimirs Koļesņičenko

- Dzimis 1980. gada 4. maijā Rīgā;
- Latvijas izlasē debitēja 17 gadu vecumā - Baltijas kausa izcīņā Viļņā pret Igauniju (2:1), uz maiņu iznākot 58. minūtē;
- Valstsvienībā aizvadījis 47 spēles un guvis piecus vārtus;
- Pārstāvējis šādus klubus: Rīgas "Skonto-Metāls" (1996.), Rīgas "Skonto" (1997. - 2002.; 2003. - 2004.; 2009.; 2011.), Maskavas "Torpedo-Metallurg" (Krievija, 2003.), Maskavas "Moscow" (Krievija, 2004.), Kuldīgas "Venta" (2005.), FK "Ventspils" (2006. - 2008.), Baku "Inter" (Azerbaidžāna, 2009.), Odesas "Chernomorets" (Ukraina, 2010.).

Par iemeslu beigt karjeru 31 gada vecumā…

- Līdz Eirokausiem trenējos ar komandu. Bija noruna ar ["Skonto" galveno treneri] Marianu [Paharu], ka palīdzēšu, cik spēšu. Tik, cik bija atkarīgs no manis, arī paveicu. Tagad turpinu strādāt "Skonto" kluba labā – komercdirektora amatā. Ir jau tāds piemērs kā Oļegs Lužnijs, kurš uz "Arsenal" pārgāja 32 gadu vecumā. Taču nopietnu variantu man nebija. Varēju aizbraukt, kā to izdarīja [Juris] Laizāns. Taču es nemīlu kaut kur aizlaisties, man patīk būt te uz vietas ar ģimeni un mazo bērnu, kas jāaudzina. Pirms vairākiem mēnešiem bija saruna ar "Skonto" prezidentu [Gunti Indriksonu] – viņš teica, lai rādu piemēru jaunajiem un spēlēju, cik varu. Tagad sapratu, ka vairāk labuma klubam spēju dot pašreizējā amatā.

Par pārdomām, pieņemot lēmumu beigt spēlēt…

- Cilvēki ir dažādi – kādam ir ļoti grūti, kāds ļoti pārdzīvo. Es bez pauzes un grūtībām pieņēmu tādu lēmumu, šībrīža darbs man ir interesants. Futbolā taču palieku tik un tā. Nenožēloju izvēli, pāreja uz citu nodarbošanos izdevusies normāla. Agri vai vēlu šāds brīdis pienāk, un es negribēju spēlēt līdz 40 gadu vecumam, kad mati jau sirmi. Uzskatu, ka izdarīju pareizu izvēli.

Par iespēju vēl atgriezties profesionālajā futbolā…

- Nē, šādu iespēju izslēdzu pilnībā. Neatgriezīšos, saku to ar simts procentu pārliecību. Varbūt vienīgi, ja kāds pasauks uz veterānu turnīru, taču tuvākajā laikā negaidiet [smejas].

Par to, vai karjera izdevusies…

- Domāju, ka jā! Esmu dzirdējis viedokļus, ka neesmu realizējis savu potenciālu, ka agrāk bijušas lielas cerības utt. Es tā neuzskatu. Katram ir sava karjera – no Latvijas čempionāta pārcēlos uz Krievijas Premjerlīgu. Pēc tam uzspēlēju Ukrainas, Azerbaidžānas augstākajās līgās, biju Latvijas izlasē – neuzskatu, ka to var saukt par sliktu karjeru. Pats esmu priecīgs par sasniegto, strādāju ar interesantiem treneriem, spēlēju ar interesantiem futbolistiem.

Vladimira Koļesņičenko vārtu guvums pret Izraēlu 2008. gadā Rīgā (1:1) Latvijas izlasei deva milzīgu
pozitīvo emociju lādiņu (Foto: Romāns Kokšarovs, Sporta Avīze, f64).

Par spilgtāko mirkli karjerā…

- Kā jau gandrīz ikvienam manas paaudzes futbolistam, varbūt mazliet vecākiem par mani, atmiņā visvairāk palicis mirklis, kad tikām uz Eiropas čempionātu. Man gan tur neizdevās uzspēlēt, taču piedalījos ceļazīmes izcīnīšanā. Tas laikam ir karjeras augstākais punkts. Neiesitu vārtus pret Madrides "Real" kā Verpakovskis, neizcīnīju UEFA kausu kā Laizāns [smejas]. Karjerā bija visādi mirkļi, taču atkārtojos – esmu ļoti apmierināts.

Par saviem jaunajiem mērķiem un uzdevumiem komercdirektora amatā…

- Kā jau jebkuram komercdirektoram – meklēt un piesaistīt finanses. Izmantoju savus sakarus Krievijā un arī citur, meklēju partnerus klubam. Kaut kas jau izdodas. Centīšos palīdzēt klubam atgriezties kādreizējās pozīcijās, lai "Skonto" būtu flagmanis visās jomās. Ne tikai futbola ziņā – arī citur. Tie ir mani galvenie uzdevumi.