Diskusija: par un pret - cik ļoti gaidām Pasaules kausu Amerikā?

Laikam pirmais Pasaules kauss manā apzinātajā dzīvē, kuru negaidu (relatīvi) gandrīz necik. Izlašu skaits, formāts, spēļu laiki, Džanni un Donija duets...Eirokausu izlozes tajos datumos gaidu daudz vairāk.

— Agris Suveizda (@AgrisSuveizda) May 24, 2026

Agris Suveizda: Ar cik lielu personīgo interesi sagaidu Pasaules kausu futbolā? Futbola drudzi noķēru 1998. gada Pasaules kausā septiņu gadu vecumā, un kopš tā laika drudzis vaļā nav laidis. Ja neskaita paralēlās spēles grupu turnīru noslēgumā, kopš 1998. gada Eiropas čempionātos un Pasaules kausos redzēts diezgan tuvu maksimumam, ko vien varēja redzēt. Taču šovasar šī sērija beigsies – pirmais lielais izlašu turnīrs manā apzinīgajā mūžā, ko skatīšos salīdzinoši ļoti maz. Iemesls tam būs pavisam vienkāršs – daudz ko neskatīšos, jo daudz ko nevarēšu redzēt. Ja neskaita tos, kuriem piecarpus nedēļas būs daudz brīvā laika vai kuri ir atkoduši, kā dzīvot bez miega, man ir sajūta, ka liela daļa pārējo vēl lāga nav apjautuši, kādu vāveres riteni un bioritma murgu piedāvās šis Pasaules kauss.

Pirmkārt, Pasaules kauss ir paplašināts no 32 komandām līdz 48, no kā savukārt izriet spēļu skaita palielinājums no 64 līdz 104. Jā, finālturnīrs arī ritēs nedēļu ilgāk, taču 40 spēļu pieaugumu tas, protams, nekompensēs ne tuvu. Grupu turnīrā 48 spēļu vietā būs 72 (+50%), bet izslēgšanas turnīrā 16 spēļu vietā būs 32 (+100%). Grafika blīvuma piemērs – pirmajās divās grupas spēļu kārtās 48 mači tiks izspēlēti 13 dienās, vidēji dienā aizvadot 3,7 mačus. Jā, Katarā, kurā finālturnīrs sezonas laikā bija drusku saspiestāks, nekā iepriekš, pirmajās divās kārtās vidēji dienā bija 3,6 spēles (32 spēles 9 dienās), bet pirms Kataras bijām pieraduši pie 32 spēlēm 11 dienās jeb vidēji 2,9. Eiropas čempionātā pat pēc paplašināšanās pirmajās divās kārtās vidēji dienā ir 2,7 spēles. Tātad atšķirība būs gandrīz par vienu spēli dienā vairāk, nekā normāli bijām raduši pasaules un Eiropas čempionātos.

Otrkārt, Pasaules kauss notiks Ziemeļamerikā – grupu turnīrā tikai 26 no 72 spēlēm paredzēts sākt pirms mūsu pusnakts. Izslēgšanas turnīrā spēļu laiki jau būs eiropiešiem piemērotāki, tomēr nakts vai agru rīta spēļu netrūks arī tajā. Treškārt, kalendāra ritmiskums – grupu turnīrā spēles pēc Latvijas laika sāksies no 19.00 līdz pat 7.00, izslēgšanas turnīrā no 19.00 līdz 6.00, un sākumlaiki pa dienām stipri atšķirsies. Milzīgas amplitūdas un svārstības, kas vēl vairāk apgrūtinās cīņu pret miegu un bioritmu tiem, kuri tomēr mēģinās cīnīties. Ceturtkārt, kalendāra neprognozējamība. Redzēs, kā FIFA zibens protokolu dzīvē praktizēs šoreiz, bet, ja situācija būs kaut tuvu tai, kāda pirms gada bija Pasaules kausā klubiem, tad skaidrs, ka spēles sākumlaiks un jau sāktu spēļu beigu laiks var mainīties jebkurā brīdī.

Piektkārt, atgriežamies pie izlašu pieauguma un jaunā formāta. Esmu jau teicis un palieku pie domas, ka Pasaules kausā varētu spēlēt kaut 100 komandu (pārspīlējot tikai drusku) un Eiropā – kaut 40, tas turnīra līmeņa grīdu būtiski nesabojātu, jo futbols ir tik fenomenāli milzīgs, ka labu izlašu skaits ir abnormāls (lielu daļu no tām gan pabaro Eiropas migranti, nevis vietējie audzēkņi). Tomēr grandu īpatsvaru tas maina gan, un grupu turnīrā izspēlēsim 72 mačus, lai uz mājām aizsūtītu tikai 16 no 48 izlasēm. Jeb, drusku pazobojoties par Itāliju, Eiropas grandiem tikt uz Pasaules kausu būs grūtāk nekā neizkļūt no Pasaules kausa grupas. Un tas diemžēl mazina grupu turnīra nozīmi (vismaz no grandu prizmas).

Seškārt, dzīve ārpus Pasaules kausa neapstāsies. Grupu turnīrā pirms pusnakts sāksies tikai 26 spēles, bet vēl cik no tām pašām 26 spēlēm pārklāsies ar Latvijas vietējo futbolu…Mēs neesam Norvēģija vai Zviedrija, kuras savus čempionātus vasarā ierasti aptur uz mēnesi. Un uz izslēgšanas turnīra laiku sāks griezties arī Eirokausu kvalifikācijas, cerams, astoņu nedēļu gaļas mašīna. Ja vēl visam nosauktajam piemet klāt Džanni un Trampa faktoru – laikam nav tāda Trampa ego stūrīša, kuru FIFA nebūtu mēģinājusi publiski nopulēt…

Eiropas skatītājam, kurš nav gatavs ziedot pārējo dzīvi uz piecarpus nedēļām, šis diemžēl nebūs draudzīgs turnīrs (tāpat kā, protams, Eiropā notiekošie nav draudzīgi daudzu citu reģionu ļaudīm). Ja daudzas laika zonu blaknes pēc četriem gadiem vairs nebūs aktuālas, tad spēļu skaita problēma gan varētu palikt arī nākamajā Pasaules kausā. Taču vienu milzīgu problēmu risināt būs vienkāršāk nekā vairākas uzreiz, kā tas sanāks šoreiz.

Edmunds Novickis: Ar cik lielu personīgo interesi sagaidu Pasaules kausu futbolā? Manuprāt, jau vidēja līmeņa pasaules sporta līdzjutējs uz šo jautājumu desmit ballu skalā atbildēs ar skaitli 10. Ņemot vērā, ka esmu ne tikai līdzjutējs, bet arī futbola apskatnieks, man jāsaka, ka gaidu Pasaules kausu ar atzīmi 100 no 100.

Kādēļ? Droši vien teikšu acīmredzamas un banālas lietas. Futbols ir sporta karalis. Tas ir galvenais četrgades notikums. Visi pasaules labākie pulcējas vienuviet. Tādu turnīru likt izlaist var tikai traumas un - tā melni pateikšu - tikai nāve. Tas ir sportu sports, pati augstākā virsotne. Latvijā te kāds ik pa laikam mēģināja izvirzīt salīdzinājumu ar vasaras olimpiskajām spēlēm. Man tas liekas pilnīgi nevietā.

Svarīgs faktors noteikti ir tas, ka Pasaules kauss ir tikai reizi četros gados. Pa šo laiku kļūsti ļoti izsalcis, un tu saproti, ka tiks rakstīta vēsture. Un te es pat nerunāju par šo unikālo finālturnīru Amerikā, kas ir vēl īpašāks. Man tas ir vēl aizkustinošāks un tuvāks sirdij, ņemot vērā, ka tās būs Ronaldu un Mesi ēras beigas. Es jau ar rūgtumu noraudzījos, ka viņi abi pameta Eiropas klubu futbolu, jau tas bija tāds nostalģisks trieciens, bet šobrīd viņiem arī pēdējais izlašu turnīrs. Tās ir veselas ēras beigas, un, nenoniecinot neko no Ronaldu paveiktā, es patiešām piederu pie tā viedokļa pārstāvjiem, ka Mesi ir visu laiku labākais futbolists. Zinu, ka daudziem tas ir Pelē, tāpēc tas tikai mans viedoklis, bet patiešām tā uzskatu. Tāpēc šis turnīrs man būs ļoti īpašs, sekošu tam līdzi, cik vien spēšu.

Ja man tādu pašu jautājumu uzdotu katru gadu par Čempionu līgu vai Virslīgu, proti, "ar cik lielu personīgo interesi gaidu to?", tad, protams, dzīvē ir dažādas fāzes, ir personīgā aizņemtība dažreiz, bet tik un tā arī šos divus turnīrus parasti gaidu ar vislielāko interesi, neskatoties uz to, ka tie notiek katru gadu. Arī Čempionu līga man ir, ja ne 10 no 10, tad tajā virzienā. Tad par Pasaules kausu nemaz nevar diskutēt - tas ir arī manu bērnības atmiņu galvenais stūrakmens, kosmiski augstu novērtējams turnīrs. Es cenšos meklēt jaunus vārdus, lai pateiktu ko jaunu un oriģinālu (smejas), bet grūti kaut ko jaunu pateikt. Tā vienkārši - Pasaules kausa izcīņa ir lieta, ko gaidi un novērtē.

Manā dzīvē ilgu laiku bija arī posms, kad ļoti iemīlēju un fanoju par biatlonu, detalizēti rakstīju par to arī "Sportacentrā", bet par to man nebija nekādu ilūziju, sapratu, ka tas tomēr ir tikai dažām valstīm aktuāls sporta veids. Es to minu kā piemēru tam, ka ir citi mazāki sporta veidi, par kuriem cilvēki, mani ieskaitot, var fanot un gaidīt, taču Pasaules kauss ir sacensības, ko globāli gaida visā pasaulē.

Jā, spēļu laiki, labi... Manuprāt, tiem tomēr ir sekundāra nozīme. Protams, ir pragmatiski cilvēki, kuri varētu iebilst un teikt, ka eksistē tomēr ģimene un darbs, nevar taču visu dzīvi tam pieskaņot. Es atbildu, ka var gan, pielāgošu visu savu dzīvi šim pasākumam. Atzīstu, ka man te ir arī savtīga interese, būšu viens no spēļu komentētājiem televīzijā, tādēļ arī darba faktors. Taču varu likt roku uz sirds - ja arī šī darba nebūtu, tik un tā būtu dziļi iegrimis šajā turnīrā.

Saprotu, uz kurieni šis jautājums velk - jā, finālturnīrs notiek ASV, kuras ģeopolitiskās aktivitātes, arī "pateicoties" tās prezidentam un viņa bravūrībai, ir padragājis to kopējo PK burvību un skaisto noskaņu.

Savukārt arguments par lielo komandu skaitu... es kā ļoti konservatīvs cilvēks, kuram nepatīk nekādas formātu maiņas, no vienas puses ļoti labi saprotu, kādēļ tas ir izdarīts. Apzinos, kas notiks tajās valstīs, kas debitēs Pasaules kausā. Labi redzam, kāda traģēdija netikšana uz Pasaules kausu ir Itālijai, kas vispār ir atsevišķs stāsts. Tāpat trekns mīnuss turnīram būtu, ja mēs tajā neredzētu, piemēram, Urugvaju, Čehiju vai Dienvidkoreju. Un tāpat ar to visu 48 komandu formātu ne visas pārvar kvalifikāciju, mēs atkal redzam, ka futbols ir daudz plašāks - no FIFA 211 dalībvalstīm futbolu nopietnā līmenī spēlē 100-150. Jā, kāds atkal smiesies, ka te ieskaita arī Latviju, bet labi redzu, kāds līmenis ir šajās izlasēs, un liela daļa no tām tāpat netiek uz Pasaules kausu. Tāpēc, lai gan esmu konservatīvs un vēlētos saglabāt iepriekšējo formātu, atzīstu, ka arī jaunajā formātā nebūt ne visas vērtīgās kandidātes tiek uz šo futbolu festivālu.

Skaidrs, ka jaunais formāts palielina ienākumus, ir vairāk spēļu, ar kurām nopelnīt, un mēs varam teikt, ka tas viss tiek darīts tikai naudas dēļ. Bet šeit piesaukšu jautājumu, ko man uzdeva televīzijā pirms Pasaules kausa komentēšanas - kas man visvairāk patīk šajā procesā? Atbildēju, ka jaunu komandu iepazīšana. Man patīk komentēt spēles, kurās komandas man ir maksimāli maz zināmas. Pasaules kausa spēles ar, piemēram, Panamu vai Kaboverdi man būs ļoti interesantas - gan iepazīt no futbola viedokļa, gan arī plašāk, jo futbols jau vienmēr iet roku rokā arī ar nacionālo situāciju, vēsturi, tautībām utml. Un lielāks valsts skaits Pasaules kausā palīdz arī šajā ziņā.

Līdzīgi kā Eirokausos, kad mūsu klubi piedalās kvalifikācijā, tad ir ļoti interesanti vairāk uzzināt par, piemēram, klubu no Skopjes vai komandu no Armēnijas. Tas ir interesanti, nevis tad, kad visu laiku maļas vieni un tie paši klubi. Bija ideja par Superlīgu, kur Eiropas vadošie klubi visu laiku spēlē. Manuprāt, tieši tā jau ir tā futbola burvība, ka var iesaistīt plašāku komandu loku, un arī Sanmarīno klubi var iesaistīties kvalifikācijā, un arī RFS var izcīnīt iespēju uz Rīgu atvest "Ajax". Tas, manuprāt, ir aizraujoši, un šādi Pelnrušķītes stāsti ir ļoti svarīgi. Tāpēc man šis PK formāts patīk. Man būtībā Pasaules kauss patīk, un tas ir tikai reizi četros gados. Nevienam futbolistam pat nenāk prātā, ka varētu atteikt izlasei un tajā nespēlēt. Zinām taču, ka futbola elite - un nevis dažas superzvaigznes, bet pat "Top 500" futbolistu - bagātību nopelna klubu futbolā, nevis izlasēs, kas finansiāli uz tā fona ir tīrais nieks. Pasaules kauss ir tikai un vienīgi viņu vēlme pārstāvēt savu izlasi un ierakstīt savu vārdu futbola vēsturē, un tas, ka miljonus un simtiem miljonu vērti futbolisti gatavi riskēt ar savu veselību, lai pēc ilgas klubu sezonas tāpat spēlētu Pasaules kausā, parāda, cik nozīmīgs ir šis turnīrs un ka to nevar pārvērtēt.

Agris Suveizda: par Ronaldu un Mesi ēras beigām. Lūk, šī gan ir viena no tēmām, kuru mēģināšu neizlaist, - redzēt visas iespējamās Argentīnas un Portugāles spēles (vēlams tiešraidē, protams, bet tik sīki plānojis grafiku vēl neesmu), jo pēc četriem gadiem šos kungus laukumā diemžēl visdrīzāk jau vairs neredzēsim. Tai gan vairāk būs nostalģiska un vēsturiska vērtība nekā sportiska, jo sportisko kulmināciju ar Mesi titulu laikam jau piedzīvojām Katarā. Kaut gan, Portugāle titula kandidātu vidū figurē ap sesto vietu – varbūt Ronaldu pēdējās dejas mēģinājumu tomēr vēl piedzīvosim.

Agris Suveizda: par jaunu izlašu iepazīšanu PK paplašinātajā formātā. Ātrumā pārejot pāri Pasaules kausa dalībnieču sarakstam, šķiet, nav nevienas izlases, kuru es iepriekšējā divu gadu ciklā vēl nebūtu redzējis. Līdz ar to vismaz man izlašu iepazīšana finālturnīros nespēlē tik lielu lomu. Bet, vispārīgi runājot, jā – jau iepriekš uzsvēru spēļu skaita lielo pieaugumu, un man ir sajūta, ka iepriekšējais formāts bija tuvu perfektajam apjomam, lai katru spēli un visu milzīgo informācijas un notikumu gūzmu varētu izgaršot kvalitatīvi, nevis tikai drusku apviļāt mutē un ātri norīt.

Edmunds Novickis Agris minējis daudz saprātīgus un loģiskus argumentus, viņš, kā allaž, pieiet lietai analītiski un detalizēti. Tādēļ es arī vēlētos dzidrināt savu iepriekš teikto un uzsvērt, ka Pasaules kauss, it īpaši tagad, kad tas notiek Amerikā, nav mūsu "mazais Latvijas čempionāts" par to, kurš sakolekcionēs vairāk noskatīto spēļu pie TV ekrāna. Tāpēc arī atļaušos neatspēkot un nediskutēt par katru viņa nosauktu argumentu, kas lielā mērā skar jautājumus par iespējām aptvert visu turnīru maksimālā līmenī. Vienīgi ironiski iestarpināšu, ka tieši futbolam atrodas argumenti, kāpēc neskatīties vai skatīties mazāk, jo ir "ne tik svarīgas spēles". Ja Latvijas mērogā citam populāram notikumam (OS hokejs) izspēles sistēma vispār neparedz nevienas komandas izkrišanu grupu turnīrā, tas neliedz visiem aizrautu elpu sekot līdzi - problēma allaž ir ar futbolu [smaida].

Vēlos uzsvērt galveno ideju, ka Pasaules kauss ir svarīgākais, kas vien sportā ir, un šis notikums allaž jāgaida garus četrus gadus. Arī es, arī reizēs, kad finālturnīrs notika mums foršās un parocīgās laika zonās, piemēram, Vācijā, kaut kādas spēles savas dzīves ritma dēļ esmu izlaidis, tādēļ nepretendēju šeit uz kaut kāda super fanātiķa statusu, kurš noskatās pilnīgi visus mačus, ieskaitot tos, kas norisinās paralēli. Nebūt nē, mans stāsts ir par ideju.

Kas tad vispār izraisīja mūsu viedokļu mini sadursmi? Tas, ka man bija rūgti noskatīties uz naratīvu, ko pauda Agris, manuprāt, nedaudz nonivelējot turnīra nozīmi. Apzinos, ka arī Agris Pasaules kausa nozīmi labi novērtē, par to nav runas. Taču sporta žurnālista, it īpaši futbola žurnālista, publisks vēstījums, ka "šoreiz tur sliktas laika zonas, par daudz spēļu un grūti būs visu noskatīties", ir lieta, ko man grūti tā vienkārši palaist garām un nenokomentēt.

Tūkstošiem reižu esmu dzirdējis sev veltītu frāzi "tu nevari likt ar varu iemīlēt futbolu, mēs taču varam būt atšķirīgi Latvijā". Te iestarpināšu, ka Latvija ir vienīgā valsts Eiropā, kurā futbols intereses ziņā ir tikai trešajā vietā. Ir tikai dažas, kurās tās ir otrais sporta veids, bet mums nav pat otrajā. Labi saprotu, ka varam atšķirties, varam dzīvot savā burbulī - brīva, demokrātiska izvēle. Taču mana atbilde ir tāda, ka kā futbola apskatnieks, kurš futbolā dzīvo caur Eiropas pilsoņa prizmu, jūtu aicinājumu aizraut cilvēkus ar futbolu pozitīvā ziņā.

Mans minējums ir, ka Latvijā vairums (tieši etnisko latviešu) vienkārši neapzinās futbola mērogu un burvību. Esmu diezgan drošs, ka visnotaļ maz Latvijas pieaugušo cilvēku ir bijuši uz kādu iespaidīgu ārzemju derbija spēli vai kādu finālturnīra spēli (diemžēl vietējais futbols nespēj piedāvāt tādu mērogu un sajūtas). Šāds apmeklējums uz mūžiem var atstāt zīmogu un mainīt sporta redzējumu - iesūkt brīnišķīgajā futbola pasaulē. Kaut vai tepat netālu uz Krakovas derbiju Polijā - to redzot pirmoreiz, katram mainīsies viedoklis par šo sporta veidu.

Man liekas, ka tā ir tāda kā neatklātā pasaule latviešiem, ko mēs varam palīdzēt mainīt un kopā izbaudīt. Es, Agris un citi futbola apskatnieki (tēlaini varam dēvēt sevi par futbola vēstniekiem), kuri mīl futbolu, ar šiem saviem piedāvātajiem naratīviem varam kļūdīties vai paust vēstījumus, ko cilvēki var pārprast, sak, "ja reiz futbola apskatnieks saka, ka šoreiz Pasaules kauss viņam mazāk interesants, tad ko gan man tur meklēt?" Tādēļ šeit stāsts tikai par šo ideju. Ļoti cienu Agri, bet likās jocīgi, ka viņš pauž tieši šo naratīvu par Pasaules kausu. Protams, katram ir sava brīvība un viedoklis, katrs arī pats personīgi var sekot līdzi Pasaules kausa notikumiem bez jebkādas palīdzības un ietekmes no malas, bet futbola apskatniekiem, influenceriem un ziņnešiem un viņu viedokļiem tomēr ir liela nozīme un atbildība.