Kā žigulis pret mersedesu - Sluckis kritizē Krievijas futbola līmeni

- Vienā no intervijām sacījāt, ka Čempionu līgu līmeņa ziņā uzskatāt par augstāku turnīru nekā pasaules un Eiropas čempionātus. Pēc tam, kad arī pats piedalījāties Eiropas čempionātā, savu viedokli neesat mainījis?
- Nē, neesmu. Joprojām esmu pārliecināts, ka pasaules un Eiropas čempionāti pēc savas nozīmes, prestiža, emociju gammas ir, bez nekādām šaubām, superturnīri. Bet, ja vērtē tikai spēli, tās līmeni, tās kvalitāti, kaut kādus brīžus, kas nosaka paša futbola attīstību, tā virzīšanos uz priekšu, tad Čempionu līga ir spēcīgāka. Turklāt jūtami. Tāpat kā "top" klubi ir spēcīgāki par jebkuru nacionālo izlasi – vienkārši paskatieties uz Eiropas čempiones Portugāles sastāvu un salīdziniet to ar "Barcelona", "Real", "Bayern".

Otrkārt, praktiski visa futbolistu sagatavošana notiek tieši klubos. Tie tagad arvien vairāk nelabprāt atlaiž spēlētājus uz izlasēm, starptautiskie logi pēdējā laikā tikai samazinās. Izlases treneris, lai cik viņš arī nebūtu ģeniāls, to 10-12 dienu laikā, kas viņam tiek atvēlētas, lai sagatavotos lielam turnīram, nespēs nostādīt taktiku tā, kā tas būtu nepieciešams. Un tieši tādēļ tādos turnīros, tostarp pēdējā Eiropas čempionātā, vērojam komandas, kuras cenšas sev pieņemamo rezultātu sasniegt divos veidos.

Pirmais – tie, kuriem ir tāda iespēja, uzsvaru liek uz vārdiem, uz zvaigznēm, uz viņu individuālo meistarību. Spilgtākais piemērs pēdējā finālturnīrā bija Beļģija. Tās treneris visas savas zvaigznes centās ielikt pamatsastāvā, pat neskatoties uz to, ka tās cita ar citu ne pārāk sapratās. Bet otrs tips ir tās komandas, kuras, sastāvā neesot zvaigznēm, uzsvaru liek uz labu fizisko gatavību, pašatdevi, kaisli, emocijām. Kā tā pati Islande. Turklāt kaut kādas jaunas taktiskās idejas, pieejas spēles organizācijai nedemonstrē vispār neviens – pat vācieši. Viņi turnīra laikā izmantoja četras dažādas shēmas, bet visas, manuprāt, bija negatavas. Lūk, tāpēc arī saku: Čempionu līga šajā plānā ir daudz spēcīgāks turnīrs.

- Kā vienu no neveiksmes iemesliem "Euro 2016" nosaucāt leģionāru ierobežojumu Krievijas Premjerlīgā. Turklāt tas nepatīk ne tikai jums – pret to izteicies arī Čerčesovs, pagājušajā sezonā arī Villašs-Boašs. Pie mums vispār, šķiet, nav trenera, kuru šī situācija apmierinātu. Bet limits paliek un nekur neliekas. Varbūt aktīvāk jālobē savas intereses un treneriem jāuzstājas vienotā frontē, jāraksta kaut kādas atklātās vēstules?
- Mana pozīcija šajā jautājumā kopumā ir labi zināma. Esmu pret ierobežojumu un uzskatu, ka tas nav vajadzīgs. Tāpēc, ka tā mērķis, kuru deklarē ierobežojuma piekritēji - labvēlīgu apstākļu radīšana jauno spēlētāju progresam -, ne tikai netiek sasniegts, bet gan tikai attālinās. Zīmīgi, ka mūsu pēdējā laika sekmīgākā futbolistu paaudze - tā, kas izcīnīja "Euro 2008" bronzu un uzspēlēja ārzemju "top" čempionātos – uzauga laikā, kad nekāda ierobežojuma nebija.

Protams, arī tagad ir labi futbolisti, kuri, neskatoties ne uz kādu ierobežojumu, trenējas no labākās sirdsapziņas un katrā spēlē atdodas par 100%. Bet tādu, ticiet man, nav daudz. Vairākumam ierobežojums ir iemesls atslābināties, samazināt pret sevi prasības. Tā ir iespēja nepierādīt trenerim, kurš tevi izņēma no pamatsastāva, ka esi cienīgs tajā būt, nevis vienkārši pāriet uz citu klubu. Turklāt lielākoties vēl arī par lielu naudu.

Un kas beigās sanāk? Kā mūsu futbolisti, pieraduši pie tādiem siltumnīcas apstākļiem, izskatās starptautiskās spēlēs, izejot pret pretiniekiem, kuri ir izauguši normālas konkurences apstākļos? Jautājums, uz kuru atbilde mums visiem ir labi zināma. Bet, ja ierobežojuma nebūtu un, piemēram, Dzjuba konkurenci pret Rondonu uzvarētu nevis tādēļ, ka viņam palīdz kaut kādi mākslīgi ierobežojumi, bet gan tādēļ [ka viņš ir labāks] – uz ko viņš, manuprāt, ir pilnībā spējīgs -, tad viņam pēc tam, ar Rondonu tiekoties izlašu līmenī, būtu liela priekšrocība. Tajā skaitā arī psiholoģiskā. Viņš izietu laukumā ar dzelžainu pārliecību, ka šis pretinieks viņam ir pa zobam, ka pret to var spēlēt un ka to var apspēlēt.

Kas attiecas uz jautājumu par to, kāpēc publiski treneri neiestājas pret ierobežojumu. Ziniet, treneri mūsu valstī taču nenosaka futbola attīstību – Krievijas Futbola savienības [RFS] Izpildkomitejā nav neviena mūsu cunftes pārstāvja. Bet citādi mēs savu viedokli izsakām, neviens nekautrējas to darīt, tomēr lēmumu pieņem RFS, ministrija. Nezinu, vai tas ir vai nav pareizi. Lai gan laikam noteikta loģika tajā ir. Mūsu valstī sportu par 80% finansē valsts, tā ka arī jālemj, kādam sportam ir jābūt, laikam ir valdības ierēdņiem.

- Zināms, ka jums ir viedoklis, ka Krievija savā būtībā nav futbola valsts. Kā uzskatāt – vai pie mums notiekošais Pasaules kauss veicinās futbola popularizāciju?
- Protams, ka neesam futbola valsts, un domāju, ka Pasaules kauss šo stāvokli kardināli neizmainīs. Futbolam būs īslaicīgs modes uzplaiksnījums, bet pēc tam viss ies vecajās sliedēs: patiesas intereses par šo spēli Krievijā nav. Paskatieties kaut vai uz "Spartak"! Populārākais klubs valstī, lielisks jaunais stadions! Un viņi nespēj to regulāri aizpildīt, tikai uz spēlēm pret CSKA. 45 tūkstošu vietu ietilpīgā arēnā viņi pārdeva, šķiet, 12 tūkstošus abonementu. Baidos kļūdīties, bet aptuveni tik daudz.

Kad mēs cēlām savu stadionu, arī domājām, ka tajā apmeklētība būs daudz labāka nekā Himkos. Rēķinājām, ka varētu pārdot aptuveni 15 tūkstošus abonementu. Bet šobrīd esam pārdevuši septiņus. Iedomājieties: CSKA ir valsts čempione, klubs regulāri spēlē Čempionu līgā, teicama jaunā arēna faktiski pašā 15 miljonu megapoles centrā! Un tāds rezultāts! Un tā taču notiek visur – gan Kazaņā, gan Groznijā. "Lokomotiv" jaunā arēna tika uzcelta daudz agrāk, bet arī tajā anšlāgu nav.

Skatījos ietilpības statistiku pirmajās piecās kārtās. Tā ir pati zemākā daudzu, daudzu gadu laikā. Turklāt mūsu čempionāts, objektīvi ņemot, noteikti nav sliktāks nekā deviņdesmitajos. Šajā plānā neizturam konkurenci pat ne tikai ar vadošajām Eiropas līgām, pat ne ar Anglijas Championship. Mēs šajā rādītājā esam sliktāki par Beļģiju, Nīderlandi, Turciju, Grieķiju, sliktāki par MLS. Un vēl: pirms Eiropas čempionāta pie mums notika sociālā aptauja – sanāca, ka Krievijā par futbolu interesējas aptuveni 10% iedzīvotāju. Un kā jūs domājat – esam futbola valsts vai neesam?!

- Kas jādara, lai situācija mainītos? Kā izdarīt, lai cilvēki ietu uz stadioniem, lai futbols viņus ieinteresētu? Varbūt kaut kā plašāk jāreklamējas, jārīkojas ar kādām nestandarta metodēm?
- No vienas puses, jā. Vajag. Šajā ziņā mūsu gājiens ar spēlētājiem uz "Kas? Kur? Kad?" bija, kā reiz, futbola popularizācijas mēģinājums, piesaistot jaunas auditorijas uzmanību, kas principā no futbola ir tālu. Bet, no otras puses, mūsu valstī visu un vienmēr nosaka rezultāts. Vari sevi reklamēt, kā vēlies, bet, ja rezultāta laukumā nav, tad arī īpašas intereses par tevi nebūs.

Šajā ziņā ļoti atšķiramies no Eiropas, ASV, kur sporta klubu un izlašu panākumi tieši neietekmē auditorijas lielumu. Lūk, piemēram, "Ajax". Viņi no varenas komandas, kas daudzus gadus pēc kārtas dominēja Eiropā, laika gaitā ir pārvērtušies par donoru klubu, kas pārdod spēlētājus un par lielām uzvarām ārpus Nīderlandes pat nesapņo. Un kas, vai tas kaut kā ietekmēja līdzjutēju interesi? Nē, kā nāca viņu 50 tūkstoši uz spēli, tā arī turpina to darīt. Bet pie mums, kad strādāju ar "Krylia Sovetov", kamēr kaut kādu laiku bijām pirmajā vietā, tad arī stadions bija pilns – 33 tūkstoši cilvēku. Atlika zaudēt tikai vienu spēli, lai nākamajā jau būtu 22 tūkstoši. Tobrīd likās, ka tas ir maz.

Un aptuveni tāpat gāja arī ar mūsu došanos uz "Kas? Kur? Kad?". Pirmā reakcija bija diezgan pozitīva, bet jau pēc "Euro 2016" sākās runas: "Kāpēc viņi tur vispār gāja? Labāk būtu trenējušies!" Tas nekas, ka tā bija brīvdiena, vēls vakars, praktiski nakts. Nē, jātrenējas un punkts! Tā ka rezultāts pie mums ir galvenais. Zaudējām – tātad viss, nav par ko runāt! Kam zaudēja, kāpēc – tas nav svarīgi. Atgriežoties pie sarunas par to, ka neesam futbola valsts. Jūs taču zināt, kā mums vairums iedzīvotāju skatās futbolu? Tā to skatās, teiksim tā, diezgan neregulāri.

Cilvēks reizi pusgadā redz kādas "top" spēles reklāmu – teiksim, CSKA pret MU – un nolemj: nu labi, paskatīsimies ar'. Un turklāt galvā viņam sēž doma, ka, ja reiz viņš visu metis pie malas un skatās, tad CSKA tā Mančestra ir obligāti jāuzvar. Bet viņš redz, ka uzvaras nav, ir tieši pretējais – zaudējums ar 0:1. Mūsu cilvēks tad brīnās par to, ka viņa cerības nesakrīt ar realitāti, nomaļ sakāmo par līkkājiem un iet gulēt. No rīta darbā satiekas ar saviem kolēģiem, apspriež redzēto un viņi kopā nonāk pie tiem pašiem secinājumiem, līdz kādiem viņš vakar bija ticis pats. Un tas viss beidzas līdz nākamajai reizei.

Bet nākamajā reizē viņš futbolu skatās atkal pēc aptuveni pusgada. Un tā būs nevis Krievijas spēle pret, piemēram, Lietuvu, jo Lietuva – tas nav interesanti. Tā būs spēle pret Franciju "Stade de France", no kuras mūsu cilvēkam atkal paliks tāds pats iespaids kā no iepriekšējās – kā gan citādi, zaudēja!

Kā šo tendenci pārsist, kā izmainīt mūsu cilvēku attieksmi pret futbolu, cilvēkiem, kuri futbolu izvēlējās par savu profesiju, kā palielināt Krievijas futbola auditoriju, es nezinu. Domāju, ar to jānodarbojas jums, jo jūs taču esat nākamie sporta menedžeri. Varu tikai teikt, ka patiešām laikam ir jāpārbīda fokuss, lai cilvēki futbolu uztvertu ne tikai tīri kā sporta veidu, kurā var tikai kaut ko uzvarēt vai zaudēt, bet gan kā šovu, kā izklaides pasākumu. Tāda pieeja ir ļoti izplatīta ASV.

Pagājušajā gadā ar dēlu bijām uz NBA spēli. Mums bija ļoti labas, dārgas vietas, bet tieši priekšā sēdēja japāniete. Lūk, viņa gandrīz visu spēli pavadīja ar muguru pret laukumu, visu laiku taisīja selfijus. Kas notika laukumā, tā sapratu, viņai vispār bija pie vienas vietas, kaut gan tā nebija parasta spēle – tā bija viena no pēdējām Kobes Braienta spēlēm. Un, lūk, cilvēks, kurš samaksājis tādu naudu, lai uz to tiktu, basketbolu vispār neskatās, bet gan liek bildes sociālajos tīklos. Tas, no vienas puses, protams, ir pārsteidzoši, bet, no otras, laikam arī mums ir jāstrādā tādā virzienā. Varbūt jāaicina meitenes uz stadionu, sakot, ka tur iespējams iepazīties ar labiem jauniem cilvēkiem, veidot privāto dzīvi. Kaut kas ir jāizdomā.

- CSKA vairāku gadu garumā spēlē Čempionu līgas grupu turnīrā, bet šo barjeru pārvarēt neizdodas. Kā vērtējat izredzes šogad?
- Pamēģināsim pārskaitīt tos faktorus, uz kuru pamata mums nu noteikti būtu jāizkļūst no grupas. Un uzreiz piebildīšu, ka nenoņemu atbildību par rezultātu ne no sevis, ne spēlētājiem. Vienkārši gribu saprast, kāpēc visi domā, ka mums šī barjera ir jāpārvar nu vienkārši obligāti, gandrīz vai automātiski?!

Atceros, ka pagājušajā gadā visi teica, ka CSKA ir jāapspēlē Volfsburga. Bet kādēļ gan? Tas ir vācu "top" klubs ar budžetu tālu virs 300 miljoniem eiro. Viņiem nopirkt Draksleru par 35 miljoniem ir parasta lieta, bet mēs pa visu savu vēsturi nevienu ne reizi neesam par tādu naudu ne nopirkuši, ne pārdevuši. Viņiem ir Gustavu – futbolists, kura vieta Brazīlijas izlases pamatsastāvā ir cieta kā klints. Un mēs tāpat ar viņiem cīnījāmies, sitāmies, uzskatu, ļoti cienīgi. Bet mēs viņiem zaudējām mājās. Un tas laikam bija sāpīgākais zaudējums pēdējos gados – patiesi, cik momentu mums bija…Bet teikt, ka mums viņi būtu noteikti jāuzvar – tas, protams, ir pārsteidzoši.

Vai spēles pret Mančestras "United", tas pats stāsts. Atceros virsrakstu avīzē: tāds MU ir jāuzvar. Paklausieties, kāds vēl "tāds"?! Viņiem viens Marsiāls maksā vairāk nekā visi mūsu spēlētāji kopā. Un tā par viņiem rakstīt…Nu, nezinu. Tas ir tāpat kā pateikt: lūk, tas neveiksmīgais mersedesa modelis piekāpjas šim veiksmīgajam vazam.

Un spēles pret PSV pagājušajā gadā – tieši tādas pašas absolūti paaugstinātas prasības un vērtējumi. Turklāt, ka PSV, lai arī nav tāda kalibra klubs kā MU, tomēr ir Nīderlandes čempione. Tā ir komanda, kurā savākti vadošie jaunie spēlētāji, kuriem visiem līdz seko grandi. Tā ir komanda, kurā tobrīd bija, piemēram, Depajs, kurš drīzumā aizbrauca uz to pašu MU. Tā ka, ja runā par izredzēm šajā sezonā, spriediet paši. Lūk, piemēram, "Monaco". Mēs no viņiem īrējam Traorē. Man nav nekā pret viņu, labs futbolists, bet pie viņiem viņš bija ceturtais uzbrucējs. Bet pie mums – pamatsastāva uzbrucējs.

Vai tas pats Vāgners, kurš šeit divus gadus dauzīja iekšā vārtus. Viņš pie viņiem neizturēja konkurenci un aizbrauca uz Turciju. Tā ka, ja runā par izredzēm, tad arī šajā gadā – pret "Tottenham", "Monaco" un "Bayer" – neesam favorīti. Cīnīsimies, centīsimies, bet garantijas nav. Vienkārši jāapzinās līmenis – gan savs, gan pretinieku. Jā, zaudēt Plzeņas "Viktoria" – atzīstu, bijām vainīgi, nav nekādu attaisnojumu, mūsu vaina. Bet vairums pretinieku Čempionu līgā ir ļoti sarežģīti – tas mums visiem beidzot ir jāsaprot. Un jāpieņem, ka mūsu futbola attīstības posmā šis turnīrs, teiksim tā, nav mūsu.

Tajā ir komandas, ar kurām spēlēt principā nav iespējams – "Real", "Barcelona", "Bayern". Tāpēc tas, ka vairākus gadus pēc kārtas līdz pat pēdējai kārtai mums bija izredzes izkļūt no grupas, liecina par mūsu nebūt ne zemo līmeni. Man šķiet, ka par to varētu arī papriecāties – pat par iekļūšanu grupu turnīrā. Bet pie mums tauta spriež tā: nu ja, it kā nopelnīji miljonu dolāru, bet salīdzinājumā ar Abramoviču tas nav nekas.

- Kā jūs reaģētu, ja jums pienāktu darba piedāvājums no ārzemju kluba? Tas jums būtu interesanti?
- Domāju, ka manas trenera karjeras situācija ir līdzīga tai, kādā atrodas CSKA futbolisti. Skaidrs, ka vairāki no viņiem varētu spēlēt "top" čempionātos. Varbūt ne "top" klubos, bet "top" čempionātos – noteikti. Bet tie klubi, kuri viņiem varētu izdarīt piedāvājumu, to nedara, jo saprot, ka, visdrīzāk, CSKA spēlētāju tas neieinteresēs. Jo viņš šeit ir valsts čempions un regulāri spēlē Čempionu līgā, bet tur tā visa nebūs.

Tāpat ir ar mani. Ārzemju "top" klubiem es acīmredzot neesmu vajadzīgs, bet ne "top" klubi acīmredzot nosvērti novērtē savu pievilcību un no piedāvājumiem atturas. Par manu hipotētisko attieksmi pret hipotētisko darbu ārzemēs laikam varēs spriest tikai pēc tam, kad būšu zaudējis pašreizējo. Tikmēr šis jautājums ir abstrakts.

Pilna saruna pieejama ŠEIT.