Kazakevičs: "Uldriķa un Ikaunieka epizodi iekšienē atrisinājām un noslēdzām"

Sāksim ar klasiku – kāda ir situācija ar savainojumiem un kādi ir secinājumi pēc Andoras spēles analīzes?
Kazakevičs: "Ja par traumētajiem, tad pašlaik visi spēlētāji gatavojas spēlei. Ir kādi mikrosavainojumi, taču nekā būtiska – šobrīd nav indikāciju, ka kāds varētu nepiedalīties spēlē tieši traumas dēļ. Ceru, ka pēc šodienas treniņa tas nemainīsies. Šodien būs pirmais pilnvērtīgais treniņš pēc Andoras – paskatīsimies spēlētāju stāvokli, pamēģināsim dažas idejas, ko gribētu pamainīt taktiski. Ja runā par secinājumiem, tad droši vien nekas būtiski nav mainījies. Redzējām komponentes, kurās atsevišķos spēles posmos neizdevās nospēlēt tā, kā bijām gribējuši. Pats spēles sākums bija kvalitatīvs un labs – komanda darīja tieši to, ko plānojām. Pēc tam pirmā puslaika vidū pēc vairākām individuālām kļūdām un arī dažām pozicionālām [kļūdām] parādījās zināma nervozitāte, kas radīja virkni citu kļūdu un iespējas pretiniekiem. Otrajā puslaikā jau nostabilizējām spēli un novadījām maču līdz uzvarošam rezultātam.

Skaidrs, ka sapratām, ka pirmā mājas spēle, ņemot vērā nozīmīgumu un iepriekšējo pieredzi, kad Andoru uzvarēt neizdevās, radīja nervozitāti – to varēja redzēt arī laukumā. Ceru, ka tā jau ir pagātne un esam tikuši tam pāri. Rezultāta ziņā uzvarējām pārliecinoši, spēles ziņā labi bija tas, ka varam izdarīt secinājumus par tām lietām, kas neizdevās, un veikt korekcijas pret Lihtenšteinu. Darbs turpinās plānveidīgi, gatavojamies Lihtenšteinas spēlei, esam noskaņoti ļoti nopietni, jo rītdienas spēle ir ļoti būtiska. Ejam no spēles uz spēli. Informācija par pretinieku ir pilnīga – arī bijām nosūtījuši skautu uz spēli Lihtenšteinā, lai mums būtu arī klātienes informācija. Svarīgi savas idejas realizēt laukumā un panākt uzvaru un trīs punktus tabulā."

Pret Andoru uzbrukumu sākumfāzē laikam bija divi varianti – vai nu iet ar vidējām, īsām piespēlēm, vai ar tālajām. Spēlējot ar īsām piespēlēm, divu garo uzbrucēju dēļ šķietami trūka cilvēku vidū un bija problēmas iziet caur vidu, bet ar tālajām piespēlēm diezgan bieži neizdevās atrast pareizās zonas. Kā risināt šīs problēmas?
Kazakevičs: "Detalizēti par to labprātāk runātu pēc spēles, citādi iedošu lieku informāciju pretiniekiem. Skaidrs, ka jāņem vērā vairākas komponentes. Spēlējot pozicionāli, daudz kas ir atkarīgs no tā, kādā stilā pretinieks sāk aizsardzību un ar kādu skaitlisko sastāvu spēlē mūsu sākumfāzē – vai ar trim vai diviem spēlētājiem. Un otra būtiska fāze ir tā, cik daudz pārslēgšanas fāžu starp vidējām un īsajām piespēlēm un garajām diagonālēm, vertikālajām piespēlēm ļaus izdarīt laukuma kvalitāte. Ideja mums bija mazliet cita, bet, redzot, kā aizgāja spēle, un saprotot, kur ir problēma, vajadzēja pārkārtoties.

Galvenokārt jāsaprot, ka galvenais uzdevums ir pēc iespējas kvalitatīvāk nogādāt bumbu līdz zonām, no kurām varam veikt sitienus un no kurām varam apdraudēt vārtus. Saprast, kur ir tās zonas, kurās pretiniekiem ir vislielākās problēmas tikt galā ar mūsu sadarbībām. Normāli, ka daļa no tām izdevās un ka daļa – neizdevās. Ne viss plāns izdevās, kā cerēts, un vakardienas teorētiskajā nodarbībā un šodienas treniņā to koriģēsim, lai daudz konkrētāk liktu uzsvaru uz vienu modeli, nevis mētātos starp divām trim idejām, nevienu no tām līdz galam nerealizējot. Ņemot vērā pirmās spēles informāciju gan par mūsu spēlētāju reakciju uz konkrētām situācijām, gan par laukuma kvalitāti, gan pretinieku spēles stilu bez bumbas un arī taktisko shēmu, vēl vairāk būs jāfokusējas [uz konkrētu modeli], jo pirmajā spēlē ne viss no plānotā tika realizēts dzīvē."

Uldriķis pēc spēles pateicās medicīniskajam personālam par divu nedēļu darbu un viņa savešanu kārtībā. Kas tur īsti bija, un vai Roberts ir pilnībā gatavs lielām minūtēm arī turpmākajos mačos?
Kazakevičs: "Kā jau ierasts, kad Eiropā spēlējošie Latvijā atgriežas agrāk, ir ļoti būtiski tikt skaidrībā ar viņu veselības stāvokli pirms nometnes. Roberta gadījums bija tieši tāds. Nīderlandes čempionāts bija beidzies, un viņš pēdējās divas spēles bija spēlējis ar savainojumu, injekcijām. Diezgan daudz tika padarīts no mūsu medicīniskā štāba un paša Roberta puses, lai maksimāli sagatavotos nometnei, ko arī izdevās izdarīt. Neliels diskomforts vēl ir, bet tas nav tik liels, lai traucētu gatavoties spēlēm, būt pieejamam un, ja nepieciešams, spēlēt visas 90 minūtes. Situācija ir kontrolējama un normāla."

Cik svaigs fiziski un mentāli jūties pēc trakā Virslīgas kalendāra? Un kāda pēcgarša palikusi pēc Andoras spēles?
Savaļnieks: "Sākšu ar savu stāvokli. Jā, čempionātā bija grūts grafiks, bet bija pietiekami ilgs laiks, lai sagatavotos šai spēlei, - gandrīz nedēļa. Domāju, ka spēlei pret Andoru biju diezgan labi gatavs. Noteikti arī psiholoģiski palīdzēja tas, ka bija jauna vide, satiku čaļus, kurus nebiju ilgi saticis, tādēļ psiholoģiski gatavoties spēlei noteikti bija vieglāk, nekā tas būtu bijis "Liepājā". Biju gatavs spēlei un arī šobrīd jūtos labi – jūtos gatavs rītdienai. Pēcgarša? Domāju, ka pēcgarša var būt tikai laba, jo esi uzvarējis ar 3:0. Kā saka, rezultāts paliek, bet spēle aizmirstas. Protams, ka analizējām, kā nospēlējām pirmo puslaiku un arī visu spēli kopumā, bet tagad jau ejam tālāk – mums ir trīs punkti, gatavojamies rītdiena spēlei."

Par pēcgaršu turpinot, vai spēlētāji pēc spēles savācās kopā un izrunājās savā starpā? Redzot, kā aizgājāt pie faniem un kāda bija ķermeņa valoda pēcspēles video intervijās, tas viss galīgi neliecināja par uzvaru ar 3:0.
Savaļnieks: "Īsti nav ko savākties. Protams, ģērbtuvē aprunājām kaut kādas epizodes, kuras varējām nospēlēt labāk un pārliecinošāk, bet tās ir pirmās sajūtas pēc spēles. Pēcāk jau tomēr saproti, ka esi uzvarējis, tad visi ir priecīgi – ejam tālāk, tagad par to vispār vairs nedomājam."
Kazakevičs: "Piekrītu Robertam, tas liecina tikai par vienu – tieši pēc spēles bija zināma vilšanās, jo gribējām vēl vairāk iepriecināt tik lielu skaitu atnākušo līdzjutēju un spēles ziņā nospēlēt pārliecinošāk. Domāju, ka arī jūs paši to redzējāt un labi sapratāt, tas ir labs signāls. Spēlētāji objektīvi paskatījās uz to, kas neizdevās, un pēcspēles komentāros to droši vien arī godīgi pateica. Bija posms, kuru neaizvadījām, kā gribētu, un labi, ka tas posms mums nemaksāja trīs punktus. Normāla stadija, kurai jātiek pāri, un jākoncentrējas uz savas spēles kvalitātes uzlabošanu."

Lihtenšteina un Andora ir divas mazās komandas, taču šķiet, ka abu spēles stils ir diezgan atšķirīgs un Lihtenšteina vairāk iesaistās riskantākā, atklātākā futbolā. Vai tas mums ir pozitīvi?
Kazakevičs: "Stilistiski šīs komandas atšķiras, jo Lihtenšteinas komanda tiešām cenšas vairāk būt ar bumbu, kombinēt, iziet no aizsardzības ar īsām, vidējām piespēlēm, lai gan pēc tam tāpat meklē vertikālos risinājumus un viņiem bieži ir trīs uzbrūkošie spēlētāji augšējā blokā. Domāju, ka rītdienas spēlē daudz kas būs atkarīgs no mums pašiem – nu, ļoti daudz. Skaidrs, ka analizējam pretinieku un piekoriģējam stilistiku. Un tas, ko jautāji arī iepriekš, - arī pozicionālā uzbrukuma idejas piekoriģējam atbilstoši tam, kā spēlē pretinieks, jo Andora un Lihtenšteina nespēlē vienādi – tur ir diezgan būtiskas atšķirības. Kaut gan iepriekšējās spēlēs izmantotās shēmas bija vienādas, bet funkcijas bija stipri dažādas. Esam pilnīgi izanalizējuši pretinieku un diezgan skaidri saprotam, ko sagaidīt, bet būtiskais stāsts šādos mačos ir tas, ka nedrīkstam atļauties kādā brīdī nekoncentrēties, jo viens uzbrukums, viena nogulēts pretuzbrukums vai stulbs standarts, vai vēl kaut kas var mūs nostādīt grūtā situācijā. Ir svarīgi koncentrēties uz savu spēli, izdarīt maksimumu, un tad viss būs atkarīgs tikai no mums. Ja paši nebūsim savā augstākajā kvalitātē, tikai tad pretinieks mums var radīt problēmas. Ja daudzās komponentēs parādīsim savu labāko, tad, visticamāk, arī kontrolēsim spēles gaitu."

Sociālo tīklu vidē turpinās karstas diskusijas par Uldriķa un Ikaunieka nesadalīto pendeli. Vai šī epizode uzmanību izpelnījās arī komandas iekšienē, varbūt bija individuālas pārrunas ar spēlētājiem? Vai no mušas uzpūsts zilonis?
Kazakevičs: "Pirmkārt, lūgtu tos cilvēkus, kuri grib mums ļaut mierīgi gatavoties nākamajām spēlēm, pārāk nesaasināt šo situāciju. Situācija bija diezgan specifiska. Komandas iekšienē to izrunājām gan ar abiem puišiem atsevišķi, gan arī ar komandu kopumā. Bija nianses, kas jāizrunā, un arī tā ir pieredze mums visiem par konkrēto situāciju. Manī raisa pārdomas, ja kāds mēģina atrast vienu vainīgo un vienu, kuram ir pilnīga taisnība. Gribu teikt, ka Roberts Uldriķis nekādā veidā nevar tikt izvirzīts par kaut kādu vainīgo, kurš ļoti alkst par katru cenu gūt trešos vārtus. Labi, ka mums ir uzbrucējs, kurš sit vārtus un kura vārtu dēļ lielā mērā arī spējām uzvarēt, un kurš grib iesist vēl. Manā skatījumā tā ir pozitīva lieta. Vienlaikus viņš laukumā nespēlē un vārtus negūst viens – laukumā darbu dara vēl desmit cilvēku, un katrs to dara labi. Lūk, sēž Roberts [Savaļnieks], kurš dod rezultatīvās piespēles, vai Pāvels Šteinbors, kurš nospēlē sausā utt. Domāju, ka nevajag to pārspīlēt.

Roberts reāli ir komandas spēlētājs, kuram emocijās, protams, gribas iesist vēl un vēl. Man prieks, ka mums ir tāds uzbrucējs vai tādi uzbrucēji, tajā pašā laikā arī Jānis Ikaunieks konkrētajā situācijā uzņēmās atbildību un izpildīja viņam uzticēto funkciju. Un izpildīja to labi – guva vārtus. Man šķiet, ka šī ir viena no diskusijām, kurā ārpusē katrs paliks pie savas taisnības. Arī tas ir labi – tas veicina līdzjutēju interesi. Iekšēji komandā šis jautājums ir noslēgts un nekādu problēmu nav. Esam to izrunājuši, esam izrunājuši algoritmus, kā turpmāk rīkosimies tādās situācijās, un esam guvuši vērtīgu pieredzi. Abi puiši – gan Jānis, gan Roberts – aizvadīja labu spēli, izdarīja daudz, lai komanda uzvarētu, un esmu pārliecināts, ka arī nākamajās spēlēs visi kopīgi darīsim daudz, lai sasniegtu pozitīvu rezultātu. Gribētu atbildēt šādi un palūgt nākamajās spēlēs sameklēt vēl kādas interesantas epizodes, kuras apspriest tikpat aizrautīgi, diskutēt. Cerams, ka būs kādi skaisti vārtu guvumi, par kuriem visi varēs kaifot un diskutēt, kā tik forši varējām tos izspēlēt. Šajā ziņām tēma ir izrunāta, situācija bija specifiska, to atrisinājām, izrunājām, un puiši gatavojas spēlei. Esmu pārliecināts, ka šī situācija nekādi netraucēs kustēties uz priekšu un nākotnes spēlēs šādas situācijas nepieļaut."

Diskusijas stundu pirms spēles parasti ir par sākumsastāvu. No vienas puses, nerakstītais likums ir pēc uzvaras sastāvu nemainīt. No otras puses, uz maiņu iznākušie labi iesaistījās. Ko varam sagaidīt rīt?
Kazakevičs: "Laikam diezgan viegli prognozēt, ka neesmu no tiem treneriem, kurš būtu piekritējs asām kustībām un ļoti lielām pārmaiņām, bet zināmas pārmaiņas noteikti būs. Divas spēles pēc kārtas, būs atsevišķas pozīcijas, kurās sastāvu pamainīsim. Nebūs kardinālu izmaiņu, bet rotācija būs. Jāvērtē gan fiziskais stāvoklis, gan stilistiskais faktors, kā gribam spēlēt, un, galu galā, mums ir arī četru spēļu stratēģija. Vēlreiz, rītdienas spēle ir vissvarīgākā un 50%-50% situācijās vienmēr izvēlēsimies tobrīd spēcīgāko, vajadzīgāko spēlētāju, bet, ja būs tikpat laba un līdzvērtīga iespēja norotēt sastāvu, tad to izmantosim.'

Precizējot – rītdienas sastāvu ietekmēs piektdienas spēle, vai rītdienas sastāvs bija izdomāts jau iepriekš?
Kazakevičs: "Nē, nē, ietekmēja piektdienas spēle un, domāju, varbūt vēl ietekmēs arī šodienas treniņš, kad novērtēsim futbolistu stāvokli. Nekad līdz galam visu nevar, īpaši atjaunošanās periodus, un, otrkārt, būtiski arī tas, kā kuram spēlētājam mačā veicās. Spēle bieži vien dod atbildes, kas izdevās un kas ne, un analizējot jāsaprot, kura no lietām, kas neizdevās, ir attiecināma uz spēlētāju izvēli."

Par pendeles tēmu: vai pirms spēles zinājāt, kad iepriekšējoreiz kāds Latvijas spēlētājs izlasē ir iesitis hat-trick?
Savaļnieks: "Es personīgi nezināju, un domāju, ka pirms spēles neviens par to nedomāja, jo tas nav tik svarīgi. Mēs, kā komanda, bieži vien nespējam gūt trīs vārtus, kur nu vēl kad to izdarījis viens spēlētājs – tas vispār nav biežs gadījums. Savā starpā par to nerunājām, tā vienkārši notika. Pat tajā brīdī, kad bija 11 metru soda sitiens, u.edomāju, ka Roberts var uzstādīt kaut kādu rekordu, - man galvenais bija, lai kāds no viņiem gūst vārtus, vienalga – kurš, un uzvaram ar 3:0."
Kazakevičs: "Ja runā par dažāda veida sērijām un statistikām, tad, taisot sacensības starp zālē klātesošajiem, rezultāts būtu vienos vārtos par labu jums. Jūs noteikti to visu pārzināt daudz labāk. Es gan pirms spēles zināju šo faktu – kaut kur biju to izlasījis, ka laikam kopš pēckara laika nav neviena hat-trick. Ja godīgi, man personīgi tas nav ļoti būtiski. Man būtiski ir tas, lai mēs uzvaram, attīstāmies kā komanda, bet, tajā pašā laikā, tas būtu pozitīvi un pat ļoti labi, ka tas vēl nav noticis. Mums priekšā vēl daudz spēļu, un uzbrucējiem tas būtu labs mērķis. Un ne tikai tam, kurš gūtu trīs vārtu, bet arī tam, kurš vienā spēlē iedotu trīs rezultatīvas piespēles. Varētu būt arī tāda sērija, ne?! (mājiens Savaļniekam)"

Virslīgā tev jau ir vairāk par 10 rezultatīvām piespēlēm, nu arī divas izlasē. Pašam ir izskaidrojums, kādēļ tieši šogad tik daudz?
Savaļnieks: "Būs grūti izskaidrot. Pieļauju, ka varbūt palīdzēja komandas maiņa, - jauni apstākļi, jaunas prasības no trenera. Klubā varbūt palīdzēja tieši tas, nezinu. Protams, neesmu spēlētājs, kurš var visus apspēlēt un iesist un kuram tad nebūtu jāpasakās partneriem. Nevaru pateikt neko citu kā vien pateikties partneriem, kuri šīs piespēles realizē, jo bez tā rezultatīvu piespēļu nebūtu. Arī pret Andoru – iedevu divas standartsituācijas, kuras abas realizēja, tādēļ varu tikai teikt paldies Robertam, ka viņš tās iesita. Bez partneriem šo piespēļu nebūtu."

Gan treneris, gan spēlētāji pieminēja laukuma slikto kvalitāti. Kā tā izpaužas praktiski, un kurai komandai tā būtu priekšroka – Lihtenšteinai vai Latvijai?
Savaļnieks: "Jā, laukums mums ir sāpīga tēma. Protams, tas ir pluss, ka spēlējam mājās, atnāk daudz skatītāju. Mums pret šiem pretiniekiem tas ir milzīgs pluss, bet gribētos, lai laukuma kvalitāte būtu tāda, kurā mēs varētu rādīt savu maksimālo sniegumu. Protams, tas nav attaisnojums – labs sniegums jārāda tāpat, bet tas ir zināms traucēklis. Domāju, ka spēlēs, kurās it kā Latvija skaitās favorīte un kurās mēs gribētu būt favorīti, mums vajadzētu arī labāku laukumu, lai parādītu labāku spēli un iegūtu labāku rezultātu. Bet abām komandām laukums ir vienāds, un spēlēs, kurās neesam favorīti, tas mums varbūt arī nedaudz palīdz, jo tad laukums vairāk traucē citiem. Mums ir jāpielāgojas situācijai un vienkārši jāmēģina rādīt to, ko varam rādīt, un varbūt nedaudz jāpamaina spēles stils. Citreiz ar bumbu spēlējam vairāk, šoreiz varbūt vairāk jāspēlē ar tālajām piespēlēm, izmantojot garos uzbrucējus. Šā laukuma specifika."
Kazakevičs: "Pirmkārt, skaidrs ir viens – meistarīgi spēlētāji un meistarīga komanda adaptējas apstākļiem, tāds arī ir mūsu uzdevums: adaptēties apstākļiem. Līdz ar to arī atbilde, vai tas ietekmē spēles stilu: ietekmē. Ja gribam spēlēt ar īsām, vidējām piespēlēm, mums vajag, lai bumba kustētos ātri. Ja bumba nekustas ātri vai bieži palecas, tas rada sarežģījumus piespēles saņēmējam un rodas kļūdas, kas savukārt rada nervozitāti vai potenciālos pretuzbrukumus pretiniekam, kas liek agri pieņemt lēmumu novienkāršot spēli vidējā blokā, kur ir liels spēlētāju blīvums, un bumbas nogādāšanu pēdējā trešdaļā jau veikt ar diagonālajām, garajām piespēlēm. Jāteic, ka arī pašiem nepietika laika vai nenoorientējāmies pēc pirmsspēles treniņa un sanāca tāds pirmais puslaiks. Ne tikai laukuma dēļ, bet tas bija viens no vairākiem faktoriem. Mums ir jābūt gataviem, mums ir jāpielāgojas. Priekšrocība? Domāju, ka nevienam slikts laukums nav priekšrocība. Abas komandas gribētu spēlēt labā laukumā, un arī pagājušajā rudenī, kad laukums bija labāks, mums tas netraucēja labi spēlēt pret Turciju un Nīderlandi. Gribētos sagaidīt, ka nākamajās reizēs, kad mums būtu mājas spēles, laukums tiktu sagatavots kvalitatīvāk – neatkarīgi no tā, pret ko spēlēsim. Spēlēt uz labas kvalitātes laukuma savu līdzjutēju priekšā – nekas Latvijas izlases futbolistiem nevar būt labāks."

Pirmkārt, par piespēlēm pret Andoru – mērķēti meklēji tieši Uldriķi vai galvenais ir bumbu nogādāt karstajā punktā? Otrkārt, kāda ir atšķirība centrēt izlasē, kur netrūkst garo uzbrucēju, un "Liepājā", kur uzbrucēji tomēr ir īsāki?
Savaļnieks: "Par pirmo jautājumu: nav tā, ka meklēju Robertu, kurš būtu vienīgais, kurš varētu gūt vārtus. Protams, ka mēģini piespēli nogādāt bīstamākajā punktā. Šajā izpildītajā soda sitienā galvenais bija trāpīt mērķī – pat, ja neviens nepieskaras, bumba var ielidot vārtos. Sanāca ļoti labi, ka Roberts izskrēja pirmais, bet domāju, ka arī tad, ja Roberts nebūtu iesitis, aiz viņa skrēja vēl vairāki spēlētāji, kuri varbūt būtu to izdarījuši. Sanāca, kā vēlējāmies, un par to liels prieks. Atšķirība? Protams, ka šeit, iedodot karstajā punktā, izlasē laikam ir lielāka iespēja, ka gūsim vārtus, jo mums soda laukumā ir diezgan daudz lielu spēlētāju – tā ir tā atšķirība starp "Liepāju" un izlasi. "Liepājā" savukārt vairāk ir kombināciju, lai šos spēlētājus soda laukumā atbrīvotu. Šeit varam spēlēt agresīvi un iet uz karstajiem punktiem, tad būs liela iespēja, ka gūsim vārtus."

Kā tev šķiet: tava spēcīgākā puse ir standartsituāciju centrējumi vai centrējumi uzbrukuma gaitā?
Savaļnieks: "Domāju, ka 50% pret 50%. Atkarīgs arī no tā, kāda situācija ir gaitā. Ja esmu diezgan brīvs un varu pacelt galvu, tad varbūtība ir tieši tāda, kādu teicu, - 50% pret 50%: varu trāpīt gan vienā, gan otrā veidā un tikpat labi varu arī netrāpīt."

UEFA Nāciju līgas spēļu tiešraides pieejamas Viaplay platformā.