Putniņš: "Ceru atgriezties profesionālajā līmenī"

Pirms sešiem gadiem Elvijs PUTNIŅŠ (26) slavenajā “Anfield” stadionā no rezervistu soliņa noskatījās, kā Anglijas Premjerlīgas spēlē Londonas QPR atzīst “Liverpool” pārākumu. Ja toreiz limbažnieku no iziešanas laukumā Premjerlīgā šķīra vien kāda sakritība kā komandas pamatvārtsarga sarkanā kartīte vai savainojums, tad šobrīd bijušais Latvijas U-21 izlases vārtsargs pārstāv pusprofesionālu klubu “Lowestoft Town” un cer, ka vilciens uz angļu profesionālajām līgām vēl nav aizgājis. Kamēr iespēja tur atgriezties vēl nav pienākusi, Noričā dzīvojošais Putniņš gatavojas spēlēm “Isthmian” līgā, kur tipiski Anglijai ir paredzētas cīņas gan 30. decembrī, gan 1. janvārī.

- Šobrīd pārstāvi “Lowestoft” komandu. Tas ir amatieru futbols, vai arī tevi var saukt par pusprofesionāli?
- Komanda ir semi pro statusā. Trenējamies divreiz nedēļā, un čaļiem par spēlēšanu tiek maksāts. Ja tiktu tālāk FA kausa izcīņā, tad būtu arī prēmijas. Ir viens vai divi spēlētāji, kas nekur citur nestrādā, jo viņiem pietiek ar naudu, ko saņem no kluba. Esmu runājis ar pāris draugiem, kas joprojām spēlē Latvijā, un algas Latvijas Virslīgā diemžēl ir zemākas nekā šeit.

- Par spīti tam, ka jūs trenējaties vien divreiz nedēļā, bet Virslīgas komandas to dara katru dienu?
- Jā. Un mēs esam septītajā līgā Anglijā. Sekoju līdzi Virslīgai internetā, un abu līgu līmeņi ir ļoti līdzīgi.

- Tātad “Metta” tavu komandu nesagrautu.
- Šeit ir citādāks futbols. Latvijā futbolisti ir tehniskāki, jo trenējas cauru nedēļu. Te futbols atkal ir agresīvāks, un spēlētāji darbojas ar lielāku atdevi. Vismaz man tā šķiet. Arī brālis [Kristers] vairākas reizes bija atbraucis paskatīties manas spēles, kad biju vienu līgu augstāk “Conference South”. Viņaprāt, mana bijusī komanda tobrīd Virslīgā būtu varējusi cīnīties par augstām vietām.

- Tu paralēli futbolam strādā?
- Jā, man ir darbs, pēc kura braucu spēlēt uz Lovstoftu, kas ir kādas stundas attālumā. Lēnām parādās varianti tikt kaut kur augstāk, taču negribu par to runāt, bet gan sagaidīt, kad tas patiešām notiks. Savienot darbu ar futbolu ir pagrūti. Pēc darba esmu mājās pusstundu un jau dodos uz treniņiem. Reizēm braucu pa taisno, ja otrdienās ir spēles. Trenējos arī papildus kopā ar vienu citu vārtsargu, lai treniņu skaits būtu lielāks. Ar diviem treniņiem nepietiek, lai labi sagatavotos spēlei.

- Tātad tev vēl ir ambīcijas futbolā sasniegt kaut ko vairāk nekā šobrīd?
- Pēc aiziešanas no QPR sāku strādāt un spēlēt futbolu paralēli tam. Līdz ar to ir daudz grūtāk atdot visus spēkus treniņiem, taču ambīcijas pat ir augušas, lai tiktu atpakaļ profesionālajā futbolā. Daži klubi sestajā līgā ir profesionāli, taču kopumā profesionālais futbols Anglijā ir no piektās līgas. Lai gan “Billericay Town” pat mūsu līgā ir ļoti tuvu tam, lai pārietu uz full time statusu. Tur spēlētāju algas ir ļoti lielas – var salīdzināt par ar League Two jeb ceturto līgu.

- Par kādām summām ir runa?
- Aptuveni trīs tūkstoši mēnesī.

- Pirms braukšanas uz QPR 17 gadu vecumā tev vēl bija paredzēta stažēšanās “Blackpool”. Vai abos gadījumos palīdzēja klubos esošie latvieši?
- Ar “Blackpool” nekas nesanāca, pēdējā brīdī viss nojuka man nezināmu iemeslu dēļ. Bet, kad Kaspars Gorkšs pārgāja no Blekpūles uz QPR, viņa tēvs Juris izkārtoja man un savam dēlam Jorenam stažēšanos tur. Nedēļu pabijām Londonā, aizvadījām spēli pret “Chelsea” jauniešiem, un pēc kāda laika QPR paziņoja, ka ir ar mieru parakstīt profesionālo līgumu uz trim gadiem, kuru jau pēc pirmā gada pagarinājām.

- 17 gados tas droši vien šķita vareni.
- Jā, līgums ar QPR bija kaut kas tāds, par ko var tikai sapņot. Atpakaļ nemaz neatskatījos, un koncentrējos uz to, kas tur sagaidīja. Ar valodu nebija lielu problēmu – sākumā varbūt mazliet kautrējos runāt, taču sapratu daudz. Pirmos divus gadus dzīvoju vietējā ģimenē, kurā iekārtoja klubs, līdz pats atradu dzīvokli. Ar vienu itāli gājām uz valodas kursiem. Pie Londonas un metro pieradu diezgan ātri. Tāpat ļoti ātri no jauniešiem tiku pirmās komandas treniņos. Pirmās sezonas beigās jau tiku uz soliņa Championship turnīrā. Viss ritēja negaidīti strauji. Komandā mani pieņēma labi un nelika justies, it kā es būtu kāds rezervists.

- Tajā pašā laikā līdz tikšanai laukumā pirmajā komandā tomēr bija patālu?
- Tālu nebiju. Pirms otrās sezonas biju treniņnometnē ar pirmo komandu, aizvadīju puslaiku pārbaudes spēlē pret horvātu komandu. Vārtsargu treneris uzticējās ļoti daudz, augstu novērtēja arī galvenais treneris. Taču pienāca brīdis, kad QPR ļoti bieži sāka mainīt trenerus, un, protams, katram jaunam trenerim ir savs skatījums uz spēli. Vienam trenerim patiku, citam vajadzēja garāku vārtsargu, citam atkal bija nepieciešams vārtsargs ar prasmi ļoti precīzi un akurāti izsist bumbu spēlē no rokas. Dabūju arī traumu, kas lika izlaist sešus mēnešus, un tad jau bija ļoti grūti tikt atpakaļ formā un ātrumos, kādos darbojos pirms tam. Lēnā garā treneri uzaicināja savus vārtsargus, un sāku atkrist – uz trešo, ceturto, piekto numuru. Pēdējo sezonu vispār aizvadīju pie U-21 komandas.

- Divās dažādās sezonās tomēr vairākkārt tiki pieteikts Championship un Premjerlīgas spēlēm. Tas palicis atmiņā visvairāk?
- Jā, īpaši spēle pret “Liverpool”, kad biju uz soliņa. Atmosfēra, gatavošanās spēlei, viesnīca, ģērbtuves… 40-50 tūkstoši dzied, kā jau Liverpūlē tas notiek. Mājās vēl ir bilde, kur iesildos pirms spēles. Datorā ir arī spēles ieraksts, ko laiku pa laikam paskatos. Biju arī ļoti tuvu, lai izietu laukumā pret “West Brom”, jo mūsu vārtsargs sasita augšstilba muskuli, un bija vajadzīga fizioterapeita palīdzība. Tobrīd biju diezgan satraucies – kā nekā, Premjerlīga, turklāt vēl spēles sākums. Tomēr pirmais vārtsargs spēli turpināt varēja, kaut arī mazliet piekliboja.

- Treneris Nīls Vornoks savā autobiogrāfijā ir aprakstījis epizodi, kad biji izīrēts un QPR vārtsargi viens pēc otra tika savainoti. FA viņam neatļāva pieteikt jaunu vārtsargu, bet gan lika saukt tevi atpakaļ uz komandu.
- Nezināju, ka esmu pieminēts viņa grāmatā. Taču to gadījumu atceros – diez ko iepriecināts viņš nebija. Tā bija mana pēdējā sezona QPR, un pirms tās man atļāva izvēlēties – noslēgt abpusēju vienošanos un iet prom vai palikt un trenēties vēl gadu. Saruna bija ar vārtsargu treneri, un, tā kā man bija pāris variantu braukt uz pārbaudēm, izvēlējos abpusēji vienoties, lai varu iet prom. Gaidīju, kad mani pasauks galvenais treneris, taču tas tā arī nenotika. Kad pienāca brīdis, kad visi vārtsargi bija traumēti un Vornokam neļāva izvēlēties pieredzējušāku vārtsargu no citas komandas, tad viņš izteica komentāru, ka bijis man pretimnākošs un atļāvis trenēties vēl pēdējo sezonu ar QPR, taču tagad viņam neļauj ņemt citu vārtsargu. Man tas īpaši nepatika, jo ne jau es biju vainīgs pie tā, ka abpusējā vienošanās nenotika, bet treneris mēģināja vainot mani.

- QPR laikos vairākkārt tiki izīrēts zemāku līgu klubiem, arī pēdējos gados esi spēlējis vienībās no piektās līdz astotajai līgai. Vai pusprofesionālās komandās iespējams progresēt, saglabājot cerību atgriezties nopietnā līmenī?
- Protams, līmenis atšķiras, un QPR bija ātrāki un spēcīgāki spēlētāji, kas noteica arī treniņu kvalitāti. Tajā pašā sestajā līgā, kad tur spēlēju, futbols nebija tik kvalitatīvs, taču agresivitātes līmenis līdzinājās augstākām līgām. Zemāko līgu klubi ļoti daudz spēlētāju īrē no Championship, League One un League Two klubiem. Pēdējos gados līmenis ir ļoti cēlies – pāris komandu no sestās līgas varētu spēlēt daudz augstāk, un atšķirība starp līgām nav tik liela. Līmeņa izlīdzināšanos var redzēt arī FA kausā – pagājušajā sezonā “Lincoln City” no piektās līgas izslēdza “Burnley” no Premjerlīgas, kā arī pāris Championship komandas.

- Cik lielā mērā patiesas ir klišejas par kāju laušanu zemākajās līgās, kā arī iešanu uz krogiem kā spēles dienas sastāvdaļu?
- Par kāju laušanu – tik traki nav. Iespēja savainoties varbūt ir augstāka nekā citur, taču nopietnas traumas te nemaz nav bieži. Bet tas, ka čaļi pēc mačiem paņem un iedzer kādu aliņu vai kaut ko citu un atpūšas, notiek arī Championship līmenī. Tā te ir tāda kā kultūras sastāvdaļa, lai varētu atiet no garās nedēļas.

- Kurai līgai Anglijā, tavuprāt, atbilst tavs līmenis un vārtsarga prasmes?
- Futbols šeit ir citādāks nekā Latvijā, un domāju, ka pirmajos gados man pietrūka agresivitātes. Sezonā ir 40-50 spēļu, un Latvijā tādas slodzes man nekad nebija, tāpēc pagāja laiks, kamēr pie tā pieradu. Tagad jūtu, ka agresivitāte ir augusi, futbolu saprotu labāk. Fiziskajā ziņā es varētu spēlēt daudz augstāk nekā tagad. Diemžēl bijušas problēmas ar aģentiem – ļoti daudz solījumu bez pamata. Kad beidzu spēlēt QPR, ilgu laiku nebija kluba, kur trenēties. Gaidīju, kad parādīsies kāds variants, taču dzirdēju tikai solījumus. Pēdējās četrās sezonās daudzmaz esmu spēlējis, un pamazām jau prasās iespēja, lai varu sevi pierādīt augstākā līmenī. Championship varbūt ne, bet noteikti League One vai League Two es varētu konkurēt ar tur spēlējošajiem vārtsargiem.

- Tas ir tikai aģenta rokās?
- Lielā mērā tā ir aģenta prasme, taču daudz atkarīgs arī no manis. Uz spēlēm brauc daudz skautu. Dzirdēju, ka mūsu spēli nesen vēroja skauts no Viganas, kas ir pie Mančestras. Tātad atbraucis no Anglijas otra gala, lai vienkārši noskatītos mūsu spēli.

- Braukt atpakaļ uz Latviju un spēlēt te ne brīdi neesi plānojis?
- Vienu brīdi par to domāju, taču parunāju ar brāli, kas tobrīd spēlēja Latvijā, un viņš neieteica braukt atpakaļ. Ja aizbrauktu uz Latviju, tad varētu sanākt, ka atpakaļ apritē vairs netiktu. Anglijā tomēr ir diezgan daudz iespēju kaut kur tikt, ļoti daudz komandu. Latvijā variantu skaits uzreiz ļoti sarūk. Mērķis un motivācija ir tikt atpakaļ profesionālajā līmenī Anglijā.