Aizgāja pie nīstākajiem konkurentiem. Uldriķis par kulta statusu, aso reakciju un augsto līmeni

- Vasarā Bīlefeldē atnāca jauns treneris. Varbūt izstāsti visu notikumu attīstību no tavas ierašanās uz gatavošanās posmu līdz pārejai prom no kluba!
- Sanāca aizvadīt ļoti labu gada pirmo pusi. Ļoti labi atgriezos pēc traumas, guvu svarīgus vārtus komandas labā. Vasarā vajadzēja atjaunoties pēc gadu ilgā rehabilitācijas procesa un pusgada spēlēšanas. Klubā ierados uz pirmssezonas pirmo dienu – tas laikam bija 27. jūnijā, katrā ziņā jūnija beigās. Ar pozitīvām emocijām, jo pēc spilgtā pusgada, kurā iesitu svarīgus vārtus – divus Braunšveigai, iesitu arī derbijā Minsterei un sezonas pēdējā spēlē, - biju labā noskaņojumā un gatavs aizvadīt labu sezonu ar Bīlefeldi, spert nākamo soli, nostiprināties sastāvā. Tomēr klubs nomainīja galveno treneri, un jau pēc pirmās pārbaudes spēles jutu, ka it kā neesmu viņa favorīts – viņa spēles stilam un filosofijai, redzējumam.

Bet neko, turpināju strādāt, guvu vēl vairākus vārtus pārbaudes spēlēs, arī treniņos sevi labi rādīju, bet nedēļu pirms transfēru perioda beigām sporta direktors teica, ka, ja ir tāda iespēja, varu izskatīt citus variantus. Arī treneris teica, ka nebūs tik vienkārši [tikt sastāvā]. Trīs dienas pirms transfēru perioda beigām viņi parakstīja jaunu uzbrucēju [27 gadus veco Utrehtas rotācijas nīderlandiešu uzbrucēju Davidu Minu – A.S.], un tad arī sapratu, ka tiešām vajadzētu kaut ko meklēt.

- Juti, ka tiešām neiederies jaunā trenera stilā, vai arī neizturēji konkurenci ar Džoelu Grodovski – kurš no tiem bija lielāks iemesls?
- Manuprāt, lielāks iemesls bija tas, ka neiederējos tajā, kā viņš gribēja spēlēt. Abi ar Džoelu [starpsezonā] sitām apmēram vienādu skaitu vārtu. Viņu lika kā pirmo, un tad viņam kaut kādās spēlēs vārtu arī bija vairāk, jo viņš vienkārši arī spēlēja vairāk. Mēs bijām trīs uzbrucēji – vēl arī Juliāns Kanija, arī viņš guva pietiekami daudz vārtu. Viņam agrāk pateica, ka viņš var iet prom, un viņš aizgāja uz "De Graafschap" – Nīderlandes otro līgu. Arī man beigās sanāca situācija, ka treneris dod priekšroku viņam [Grodovskim], viņa spēles stilam.

Sporta direktors teica, ka viņam ļoti patīku kā spēlētājs un kā cilvēks un ka nebūs nekādu problēmu, ja es arī palikšu šeit, taču būs mazāks spēles laiks, nekā es vēlētos un nekā man bija pagājušajā sezonā, kur spēlēju arī pamatsastāvā un guvu vārtus. Kad viņi paņēma vēl vienu uzbrucēju, sapratu, ka spēles laiks varbūt būs vēl mazāks nekā pirmajās kārtās. Atkarībā, ar kādu sistēmu spēlēsim, jo bija runa par spēlēšanu gan ar diviem, gan vienu uzbrucēju. Arī komandas biedri ļoti vēlējās, lai palieku, jo viņi zina manas kvalitātes un to, ka palīdzēšu komandai, taču saprata, ka mana situācija nav vienkārša, un personīgā ziņā teica, lai labāk eju prom. Ir tādas situācijas, ka treniņos vari darīt jebko, vari trenēties kā gribi, bet nespēlēsi tik un tā.

Bīlefeldes rindās Roberts Uldriķis Vācijas 3. līgā sešās spēlēs guva vienus vārtus, 2. Bundeslīgā 19 spēlēs guva četrus vārtus, bet 2025. gada februārī Vācijas kausa 1/4 finālā pret Bundeslīgas klubu Brēmenes "Werder" (2:1) iedzīvojās smagā traumā neilgi pēc iziešanas uz maiņu un nespēlēja ilgāk nekā 10 mēnešus. Foto: DSC Arminia Bielefeld

- Tevi nostāda fakta priekšā, ka labāk ir iet prom. Tajās pēdējās dienās arī sāki reāli meklēt citu klubu, vai arī Hērenvēna atrada tevi?
- Ar aģentu kaut ko jau skatījāmies, bet tās trīs dienas pirms pāreju perioda beigām, kad ieradās jauns uzbrucējs, gan aģentam pateicu, ka tagad obligāti kaut kas ir jāatrod. Arī viņš saprata, ka tagad primārais ir atrast labu variantu. Teicu, ka nevēlos iet uz ne tik spēcīgām līgām. Ja ir kāds Top variants, tad ejam. Ja ne, tad palieku šeit un cīnos – futbolā ar traumām, rotācijām, rezultātiem gadās visādi. Bija dots uzdevums. Vācijā un visās Top 5 valstīs logs vērās ciet 1. septembrī – otrdienā. 2. septembrī, kad logs jau bija aizvēries, visi komandas biedri bija priecīgi un apsveica mani ar palikšanu. Arī es jau gandrīz biju samierinājies, bet pēc treniņa piezvanīja aģents un teica, ka Hērenvēnas variants ir atgriezies. Ar Hērenvēnu biju sācis runāt jau 1. septembrī, bet tad nekas nenotika un viss palika gaisā. Taču Nīderlandē logs vērās ciet 2. septembrī, un pēc treniņa – ap 14.30-15.00 – izteica piedāvājumu. Sazvanījos ar aģentu, ģimeni, pēc tam arī ar treneri un sporta direktoru un trīs stundas braucu no Bīlefeldes uz Hērenvēnu. Tas viss notika ļoti ātri un negaidīti.

- Vai pēdējās dienās vai vasaras sākumā bija arī kāds cits variants?
- Vasaras sākumā tādu opciju pat neizskatījām. Pēc sezonas runāju ar [iepriekšējo] treneri, un viņš bija gatavs klubu izvest nākamajā līmenī. Viņš mani redzēja kā svarīgu spēlētāju, redzēja, kā visu iepriekšējo gadu strādāju gan rehabilitācijā, gan laukumā. Plāns bija pavisam cits – gan man, gan komandai. Bet tad nomanīja treneri, nomainīja kapteini, un tas viss sākās vēlāk. Kaut kādi pusvarianti bija. Viens variants bija arī Čempionu līgas kvalifikācijas klubā, kas vēlāk arī iekļuva Čempionu līgā. Līdz ar iekļūšanu Čempionu līgā viņiem pavērās lielākas finansiālās iespējas, un tas variants atkrita. Taču tas variants vairāk karājās gaisā – varbūt jā, varbūt nē. Konkrēts variants bija tikai Hērenvēna, kas izteica piedāvājumu un bija gatava mani ņemt. Tas bija vienīgais patiešām labais variants, kurā mani apmierināja gan klubs, gan čempionāts, gan alga – visa pakete.

- Kādēļ līgums tikai uz vienu gadu? Saprastu, ja būtu veterāns, bet tev ir 28 gadi [divas dienas vēlāk viena gada līgumu ar "Udinese" parakstīja arī bijušais "Real Madrid" aizsargs, 34 gadus vecais Deivids Alaba].
- (Nopūšas) Labs jautājums, piekrītu. Arī es ar aģentu par to runāju. Bīlefeldē man bija atlicis gads, un tagad gada līgums ir arī Hērenvēnā, tā ka man personīgi tajā ziņā īpaši nekas nemainās. Garantēts gads būtu tik un tā – neatkarīgi, vai Bīlefeldē vai Hērenvēnā. Tagad gads ir Hērenvēnā – iespēja sevi parādīt labā čempionātā, futbola valstī. Tādā ziņā ir gan plusi, gan mīnusi. Mīnuss ir tas, ka nav stabilitātes uz ilgāku laiku, taču pluss ir tas, ka ir iespēja sevi parādīt un vasarā tad jau skatīties – palikt Hērenvēnā vai iet uz kādu citu klubu. Katru dienu jādzen sevi uz priekšu.

- Jau teici, ka komandas biedri paguva tevi apsveikt, pēc tam aģenta zvans, daudz telefonsarunu, pārrunu, trīs stundu ceļš. Arī uz "Cambuur" savulaik pārgāji ja ne pēdējā dienā, tad vienā no pēdējām. Kā futbolistam vispār praktiski notiek šīs pēdējās dienas pāreju periodā – cik daudz stresa, cik daudz sarunu, pārrunu? Telefonu droši vien izslēgt nedrīkst?
- Jā, par telefonu aģents uzreiz teica – esi pieejams visu laiku! Kopš viņš man piezvanīja [ar Hērenvēnas piedāvājumu], bija vairākkārt jāsazvanās turp atpakaļ ar viņu, bija jāsatiekas un viss jāizrunā ar Bīlefeldes sporta direktoru, jāsazvanās ar Hērenvēnas sporta direktoru un treneri, jāsazinās ar saviem cilvēkiem no Latvijas. Viss jāpārrunā ar visiem. Cik zvanu? Daudz, daudz! Visiem piezvanīt pat nepaspēju. Arī mašīnā bija kaut kādi zvani. Kamēr braucu pie stūres, aģents sakārtoja līgumu. Atbraucu, līgums bija gatavs, viņš jau bija parakstījis. Zināju, kas tajā ir ielikts, un pat neizlasīju, jo uzticos aģentam. Parakstīju pašā, pašā vakarā, uztaisījām fotosesiju. Bija stresaini, bet, kā jau minēji, man tā nebija pirmā reize. Interesanta pieredze.

Puntje… Telstar away 🐀💪 #Leeuwarden #Cambuur pic.twitter.com/urISlJB39w

— SCC💀LWD (@SCCJLwd) September 6, 2026

- Acīmredzamais jautājums par "Cambuur" un "Heerenveen" attiecībām – cik tas bija liels faktors, ko izsvērt?
- Loģiski, ka tas bija faktors. Protams, zināju šo derbiju un to, ko tas cilvēkiem nozīmē. Latvijā cilvēki to varbūt pat nevar iedomāties, ka latviešu futbolistam tādā Top līgas – tobrīd, kad tur spēlēju, tā bija sestā līga Eiropā, pasaulē – klubā var būt tāds statuss. Negribētu teikt leģenda, bet aura, ikonisks statuss – pat nezinu, kā visprecīzāk būtu pateikt. Nezinu, kā tas ir latviski, bet viņi saka cult hero [kulta varonis – A.S.]. Daudzi droši vien nemaz neapjauš, kāda ikona biju tajā klubā un, visticamāk, esmu joprojām, jo neviens to jau nav atņēmis. Divreiz iesitu derbijos pret Hērenvēnu, esmu pēdējais spēlētājs, kurš iesita vecajā stadionā, vienīgais spēlētājs kluba 60 gadu vēsturē, kurš iesitis kausa pusfinālā. Visas šīs lietas neviens jau man nav atņēmis. Biju kluba kapteinis, un cilvēki mani mīlēja par to, kā spēlēju, strādāju un kāds biju laukumā un ārpus tā. Latvijā cilvēkiem varbūt ir grūti iedomāties, ka šādā klubā Latvijas spēlētājam var būt tik liela ietekme. Taču sapratu, ka Nīderlandē var būt šāda reakcija, un tā arī notika – daudzi cilvēki no "Cambuur" to uztvēra ar lielu neapmierinātību. Bet tajā pašā laikā daudzi – gan pazīstami, gan nepazīstami - arī uzrakstīja personīgas ziņas, ka saprot manu lēmumu un manu izvēli. Tā ka no "Cambuur" puses bija gan pozitīvais, gan arī daudz negatīvā.

Uldriķis iesit derbijā mājas spēlē Leuvardenā

Uldriķis iesit Hērenvēnā

- Proporcija?
- Proporcija? Nezinu. Zini kā, internetā jau pozitīvo parasti tik daudz neliek. Parasti jau liek tikai negatīvo. Loģiski, ka uz emocijām ir tāds sašutums, ka rezultatīvākais spēlētājs no viņu visu laiku labākās "Cambuur" komandas vēsturē, kad Eredivisie finišējām 9. vietā, pāriet uz nīstākajiem konkurentiem. Saprotu, ka viņi var justies pievilti. Taču tajā pašā laikā saņemu ļoti daudz pozitīvu ziņu no "Heerenveen" faniem, arī klubā darbinieki un spēlētāji mani ļoti labi uzņēma. Futbols ir emocijas, un es to visu saprotu. Kad emocijas norims, domāju, ka tad cilvēki sapratīs manu izvēli.

- Nesen bija situācija Čehijā, kur, šķiet, Prāgas "Slavia" audzēknis pārgāja uz "Sparta" un "Sparta" fani viņu nepieņēma, lika atdot kreklu un vākties prom. Vai no "Heerenveen" faniem bijušas arī negatīvas reakcijas, ne tikai pozitīvas?
- Nē, no viņiem neko negatīvu neesmu izjutis. Mani uzņēma labi, un esmu priecīgs, ka atkal ir iespēja tikt labā čempionātā. Pēc tam paskatījos no malas, ka Latvijas futbolā šādu pāreju nemaz nav tik daudz. Tas, ka no tāda spēcīga čempionāta kā Vācijas 2. Bundeslīga pāreju uz vēl spēcīgāku čempionātu un spēcīgāku komandu, nav bijis jau nezinu, cik ilgi. Kopš Rudņeva laikiem varbūt, vēl Krollis pusgadu uzspēlēja Itālijas A sērijā. Paskatoties no malas, sapratu, kur esmu nonācis un ko esmu sasniedzis. Tas Latvijas futbolā tiešām nav noticis tik bieži, tādēļ ļoti novērtēju, ka man ir šāda iespēja. Pēc laba pirmā pusgada ir iespēja tikpat labi aizvadīt arī gada otro pusi. Novērtēju, ka pēc ieguldītā darba ir parādījusies šāda iespēja, un tagad jācīnās par vietu sastāvā.

🇨🇿🔥 22-year-old Matej Murasek being taken over to the Sparta Prague fans last weekend.

Murasek was booed on his debut after coming through the youth ranks and playing for fierce city rivals Slavia Prague. Talk about a baptism of fire… 😭 pic.twitter.com/WQt1DVXBo0

— 𝐂𝐚𝐬𝐮𝐚𝐥 𝐔𝐥𝐭𝐫𝐚 𝐎𝐟𝐟𝐢𝐜𝐢𝐚𝐥 (@thecasualultra) August 17, 2026

- Jau teici, ka pārgāji uz spēcīgāku čempionātu. Varbūt salīdzini gan līgas, gan arī komandas. Pieļauju, ka ir maza vilšanās, ka Amsterdamas izbraukums jau bija pirms tavas ierašanās.
- Spēcīgāks varbūt nebija pareizākais vārds no manis. Spēcīgāks – tas ir, kā uz to skaties. Arī 2. Bundeslīgā līmenis ir ļoti labs. Tur nav vienkārši spēlēt – tur ir jābūt fiziski spēcīgam, atlētisks futbols, daudz divcīņu, daudz jāskrien, visi ļoti skatās uz GPS datiem. Tur jābūt ļoti gatavam fiziski.

- Kā jau Vācijā, droši vien lielā cieņā ir arī pretpresings.
- Tieši tā, jā – daudz jāpresingo. Ir liels spiediens no faniem, mājās nāca pilns 27 tūkstošu stadions, izbraukumā spēlējām arī pie 50-60 tūkstošiem.

- Gelzenkirhenē pret "Schalke" bija pat 62 tūkstoši.
- Jā, 62 tūkstoši – tur aizvadīju 90 minūtes. Vācijas 2. Bundeslīgā tādā ziņā ir Top līmenis. Savukārt Nīderlandē tas augstākais līmenis izpaužas tajā, kā viņi spēlē futbolu. Ir jābūt tehniski tīram. Tehniski jābūt ļoti labam, spēcīgam, jo uzreiz kritīs acīs, ja nevarēsi apstrādāt bumbu. To esmu pamanījis arī treniņos, ka individuālā kvalitāte ir ļoti augsta. Individuālā kvalitāte, teiktu, daudz labāka ir Nīderlandes augstākajā līgā, bet Vācijas 2. Bundeslīgā atkal ir jābūt ļoti labi gatavam fiziski. Ja tur nebūsi fiziski gatavs, tad arī nevarēsi pavilkt to līmeni.

- Varētu formulēt, ka 2. Bundeslīga ir intensitāte, bet Eredivisie ir tehnika.
- Domāju, ka var tā salīdzināt. Vācijā mums bija ļoti daudz treniņu, kuros bija lieli laukumi un jāskrien lielas distances. Nīderlandē savukārt treniņi ir mazos laukumos ar daudz pieskārieniem bumbai. Man tas ļoti patīk, jo varu tur sevi parādīt. Ne tikai kā uzbrucējs stāvēt, gaidīt to vienu momentu un tad vai nu iesist, vai arī neiesist, bet šeit ir daudz treniņu, kuros spēlējam arī 5:5 vai 4:4. Tad man ir daudz iespēju kādu apvest, iesist, izspēlēt sieniņas. Viņi redz, ka es to varu izdarīt, un man tas ļoti patīk, ka varu daudz spēlēt futbolu – nīderlandiešu stilu. Treniņos tajos īsajos un intensīvajos uzdevumos esmu ļoti labi iejuties.

- Sarunas laikā aizdomājos: 2009. gadā tev bija 11 gadu - tētis varbūt aizveda uz "Ventspils" spēli pret "Heerenveen" [0:0 "Skonto" stadionā, 0:5 izbraukumā]?
- (Ilgi domā) Kaut kādās "Ventspils" spēlēs biju, bet neatceros, uz kurām tieši. Ja par Eirokausiem, tagad klubam noteikti ir mērķis tajos atgriezties ["Heerenveen" Eirokausos nav spēlējusi kopš 2012. gada – A.S.]. Tādēļ mani arī paņēma (smejas) – Nīderlandē jau iepriekš teicu, ka ambiciozam klubam vajag ambiciozus spēlētājus. Mums sakrīt domāšana. Viņiem ir lielas ambīcijas, arī man vienmēr ir bijušas lielas ambīcijas, tas nav noslēpums. Man šķiet, ka treneris to medijos arī ir pateicis, ka Eirokausu ceļazīme ir mērķis. Arī visi spēlētāji grib to izdarīt. Ir daudz jaunu, kvalitatīvu spēlētāju. Es esmu viens no vecākajiem. Mums ir bijušais Nīderlandes izlases vārtsargs Andrīss Noperts [32 gadus vecais Hērenvēnas audzēknis gan sēž aiz Nīderlandes U21 izlases vārtsarga un vēl viena kluba audzēkņa Bernta Klaverbūra – A.S.], vēl ir centra aizsargs [Uldriķa vienaudzis Sems Kerstens] un es – visi pārējie ir jaunāki. Vācijā bija vairāk pieredzējušo, bet Nīderlande tiešām ir jauno talantu fabrika. Viņi visi ir individuāli labi spēlētāji, tā ir cita pasaule – tādēļ komandas vērtība Transfermarkt arī ir lielāka par 55 miljoniem [Bīlefeldes "Arminia" savukārt ir nepilni 20 miljoni - A.S.]. Latvijas futbolisti tādos klubos nespēlē bieži.

Latvijas futbolistu pārstāvētie klubi

Roberts Uldriķis Armēnijā (0:2) aizvadīja 22 minūtes. Izlasē viņam ir 57 spēles (36 pamatsastāvā) un astoņi vārti. Foto: LFF

- Noslēgumā pastāsti par Hērenvēnas ierasto shēmu, uzbrukuma konkurenci, tavu lomu.
- Ierastā nīderlandiešu shēma ar 4-3-3 un vienu izteiktu centra uzbrucēju. Šobrīd pirmais uzbrucējs ir [27 gadus vecais] Dilans Vente, kurš ir izgājis Roterdamas "Feyenoord" skolu. Ja nemaldos, viņš ir 1.83 metrus garš. Viņam patīk bumbu saņemt kājās, un viņš ļoti labi prot atrast pareizo spēlētāju, pareizo zonu. Tas ir tas, ko Latvijā cilvēki bieži vien nemaz nepamana un skatās tikai uz vārtu skaitu. Esmu pamanījis, ka Vente prot spēlēt arī futbolu un iesaistīties spēlē. Viņš nav tas uzbrucējs, kurš tikai vai nu iesitīs, vai neiesitīs, - viņš ir labs futbolists. Taču vārtu gan viņam šosezon septiņās spēlēs vēl nav bijis [Vente ir atdevis divas rezultatīvas piespēles – A.S.], tā ka ir iespēja cīnīties par vietu sastāvā.

Treniņos strādāju labi, runāju ar treneru štābu – viņiem patīk mana mentalitāte, tas, kāds esmu ārpus laukuma un laukumā, redz, ka es nopietni strādāju. Tas viss ir pozitīvi. Mums ir arī speciāla tabula, kurā salīdzina visas mazās spēles un var krāt punktus. Esmu augšdaļā. Minūšu man pagaidām nav tik daudz, tādēļ smagi strādāju treniņos. Šobrīd mani izmanto uz maiņu – kā bīstamu ieroci galotnēs, kad ir jācentrē un jāgūst vārti. Pašlaik mana loma ir tāda, bet tā noteikti var mainīties. Iekļūt pamatsastāvā nav nereāli, un es to Nīderlandē iepriekš jau esmu izdarījis. Līdzīga situācija man bija arī tad, kad ierados "Cambuur". Tolaik vēl bija trauma pēc izlases, bet mans konkurents tika atzīts par mēneša labāko spēlētāju visā līgā [Toms Būre tolaik tika nominēts un iekļauts mēneša simboliskajā izlasē, taču mēneša labākā spēlētāja balvu gan neieguva – A.S.], taču pēc dažām spēlēm viņu izkonkurēju. Neilgi pēc izlašu loga būs arī dubultā nedēļa ar kausa spēli pa vidu – iespēja būs, jāturpina strādāt. Nekas cits jau neatliek – futbolā ir jāstrādā un jāgaida sava iespēja.

- Kurš klubā tevi pamanīja un ieteica – kad spēlēji "Cambuur", treneris, šķiet, strādāja Beļģijā?
- Cik sapratu, sporta direktors [Johans Hansma], kurš tolaik strādāja "Almere City". Arī mans aģents fokusējās uz Nīderlandi, jo viņš pats ir nīderlandietis. "Heerenveen" sporta direktors piezvanīja un teica, ka atceras mani no "Cambuur" laikiem un ka arī Bīlefeldē labi aizvadu spēles. Protams, zināja arī par manu traumu un redzēja, ka es labi atgriezos. Arī manis paveiktais "Cambuur" bija palicis viņam galvā, atcerējās manu tā laika spilgto sniegumu un cer, ka to pašu varēšu atkārtot arī "Heerenveen".

- Izbraukuma spēle pret "Cambuur" jau ir kalendārā apvilkta ar sarkanu?
- Tas būs tikai maijā. Tagad derbijs [mājās] būs 6. decembrī, bet arī līdz tam vēl ir ļoti daudz laika. Šobrīd svarīgākais ir aizvadīt labas spēles izlasē. Arī te ir jauns cikls, un ļoti gaidu jaunās spēles. Pēc tam būs klubs, kur jau būs citi uzdevumi.