Rakels: "Nauda mani šobrīd interesē vismazāk"

Līdz šī gada sākumam šķita, ka Jēkabpilī dzimušā futbolista Denisa RAKELA (19) karjera attīstās straujiem soļiem un ļoti pozitīvā virzienā. 2009. gadā Rakels bombardēja Latvijas 1. līgā, 16 gadu vecumā tika pārcelts uz "Liepājas Metalurga" pirmo komandu, kur turpināja būt rezultatīvs – atlikušajā pussezonā deviņi vārtu guvumi un arī Latvijas čempiona tituls. Pagājušajā gadā Rakels jau bija pilntiesīgs "Metalurga" pamatsastāva futbolists, pat debitēja Latvijas pieaugušo valstsvienībā, sezonu noslēdza kā Virslīgas rezultatīvākais futbolists (18 vārtu) un nolēma, ka jāturpina attīstīties ārzemēs. Noraidot krievu un ukraiņu augstāko līgu klubu piedāvājumus, Rakels janvārī izvēlējās Polijas Ekstralīgas viduvējību Ļubinas "Zaglebie".

Nu pagājis vairāk nekā pusgads, un Deniss pirms dažām dienām kopā ar ciemos atbraukušajiem vecākiem mierīgi atzīmēja 19. dzimšanas dienu. Šobrīd gan Rakels atrodas nevis Ļubinā, bet gan Katovicē – pilsētā, kuras klubam GKS (spēlē pēc spēka otrajā poļu līgā) talantīgais uzbrucējs izīrēts līdz nākamā gada jūnijam jeb sezonas beigām. Par jauno darbavietu arī sākām sarunu, kurā futbolists atskatās arī uz pirmo pieredzi ārzemēs sadzīves ziņā.

- Pagājušās nedēļas nogalē debitēji Katovices GKS rindās Polijas 1. līgā. Kādi pirmie iespaidi par jauno mājvietu un klubu?
- Šeit jūtos ļoti labi. Pilsēta ir liela un skaista. Nekad neesmu dzīvojis lielpilsētās, tā ka būs jāpierod. Par klubu – tas tiek uzskatīts par vienu no stiprākajiem 1. līgā, un tā vēsture ir ievērojama visā Polijā. Komandas līmenis nav slikts – protams, to nevar salīdzināt ar "Zaglebie", taču viegli nav spēlēt ne te, ne tur. Pirmajā mačā, kurā piedalījos, bija sanākuši trīs tūkstoši skatītāju, taču troksnis bija tāds, ka laukumā neko citu sadzirdēt nevarēja. Pie visa vēl jāpierod – nezinu, kā sauc visus komandas biedrus, pagaidām dzīvoju viesnīcā un meklēju dzīvokli.

- Kurš izrādīja iniciatīvu pārejai uz Polijas 1. līgas komandu?
- "Zaglebie" galvenais treneris [Jans Urbans]. Viņš teica, ka grib, lai spēlēju, taču nevis dublieros vai jauniešu komandā, bet gan starp pieaugušajiem, un 1. līga būtu labs variants. Var teikt, ka treneris šo klubu man arī piemeklēja. Tā bija viņa iniciatīva un nopelns. Šobrīd ir grūti tikt "Zaglebie" sastāvā, klubs vēl nopirka lietuviešu uzbrucēju Šernu, tāpēc paldies trenerim, ka man atrada jaunu klubu.

- Ar kādiem vārdiem "Zaglebie" tevi pavadīja uz Katovici?
- Ar komandu atvadīties nevarēju, jo tai bija spēle. Pēc tam tikai internetā parunāju un sazvanījos ar dažiem puišiem. Savukārt treneris piezvanīja, kad jau biju ceļā, un teica: "Tev tas ir solis uz priekšu. Mēs vēlamies, lai tu spēlētu un darītu to veiksmīgi." Piekodināja, lai nekādā gadījumā nedomāju, ka tas ir solis atpakaļ. Un tad jau uz drīzu redzēšanos – iespējams, pēc gada, bet, ja "Zaglebie" gribēs, atgriezīšos tur jau ziemā, jo līgumā ir tāds punkts. Bija variants pārcelties arī uz Plockas "Wisla", taču tad līgumā būtu izpirkšanas punkts, ko "Zaglebie" pieļaut negribēja. Ļubina ar mani nākotnē rēķinās.

- Arī pašam nebija nekas pret to, ka nāksies pārcelties uz 1. līgu?
- Protams, ka nē, jo labāk spēlēt 1. līgā starp večiem, kas savulaik paši bijuši Ekstralīgā, nevis dublieros, kur pārsvarā spēlē vienaudži un vēl jaunāki futbolisti. Ļoti priecājos par kluba maiņu un labā noskaņojumā ierados Katovicē.

Savā pirmajā spēlē Katovicē Deniss Rakels laukumā pabija 82 minūtes, bet pirmos vārtus vēl neguva (Foto: www.gieksa.pl).

- Nepilnu triju stundu braucienā līdz Katovicei noteikti pārdomāji, ko vēlies sagaidīt no laika jaunajā klubā?
- Starp abām pilsētām ir kādi 200 km. Konkrētu mērķu man nav, pats galvenais – spēlēt. Katrā mačā jātiek laukumā – vienalga, vai tās būs 15, 50 vai 90 minūtes. Un, protams, kā jau uzbrucējam man jāgūst vārti! Ja uzbrucējam prasa – kā nospēlēji? –, bet rezultāts bijis 0:0, tad skaidrs, ka nav nospēlēts labi. Tāpēc arī neesmu apmierināts ar savu pirmo spēli – jo vairāk tāpēc, ka bija trīs-četri momenti, kuros varēju gūt vārtus. Arī komanda neuzvarēja.

- Ko no tevis gaida GKS?
- Īsti nezinu, taču pēc sarunas ar treneri un prezidentu nopratu, ka ļoti cer uz manu rezultatīvo spēli. Komanda nav veiksmīgi iesākusi sezonu, jo ir problēmas uzbrukumā – momenti ir, bet vārtu nav. Vēlreiz paldies "Zaglebie" trenerim un vadībai par ātri nokārtoto klubu maiņu. Te būs ļoti labas iespējas spēlēt.

- Kā vari novērtēt 1. līgas līmeni?
- Nezinu, kāds šobrīd ir Latvijas čempionāta līmenis, taču salīdzināt ar to laiku, kad tur spēlēju es, nav jēgas. Šeit var sajust futbolu un atmosfēru, man šejienes līmenis patīk. Daudz augstāks nekā dublieros, mazliet zemāks nekā Ekstralīgā.

- Kāpēc jaunajā klubā esi izvēlējies 80. numuru?
- Gribēju 92., taču tāda nebija. Mani laimīgie numuri 8 un 10 bija aizņemti, tā ka izvēlējos 80.

- Atskatoties uz aizvadīto pussezonu "Zaglebie" – izgāji laukumā tikai četrās spēlēs. Kāpēc neizdevās nostiprināties komandā? Ziemā teici, ka neizvēlējies stiprāku klubu piedāvājumus, lai tiktu pie spēles laika Polijā.
- Jā, aizbraucu ar domām, ka spēlēšu – ja ne pamatsatsāvā, tad nākšu uz maiņu. Pēc pirmajām divām gada spēlēm, kurās piedalījos arī es, atlaida treneri, kurš mani komandai piesaistīja. Atnāca jauns treneris ar jauniem spēlētājiem, uzdevumiem, taktiku. Tad vairs neviens neskatās, kurš bijis jaunieguvums – treneris liek laukumā tos, kam uzticas. Taču nekādā gadījumā nesaku, ka [Urbans] ir slikts treneris – tieši pretēji! Vienkārši sanāca, ka man treneru maiņa nenāca par labu. Turklāt komandā bija pieci uzbrucēji, taču laukumā atradās tikai viens. Liela konkurence.

- Vai klubs, tevi piesaistot, nerēķinājās ar tūlītēju devumu komandai? Arī presē pēc ierašanās tiki dēvēts par zelta puisēnu.
- Protams, klubs gaidīja, ka ieradīšos, būšu rezultatīvs un kaut ko parādīšu laukumā – kā nekā, atbraucu kā labākais Latvijas bombardieris. Taču jāsaka vēlreiz – kamēr adaptējos, pagāja divas spēles, un atlaida treneri. Kas zina, kā būtu bijis, ja viņš paliktu amatā.

- Par adaptāciju runājot, 18 gadu vecumā tev pārcelties uz patstāvīgu dzīvi ārzemēs bija jauna pieredze. Kāds bija šis sākotnējais periods Polijā?
- Vienam pašam bija ļoti grūti. Laikam labi, ka Ļubina ir maza pilsēta, tāpēc tas posms pagāja vieglāk. Jauna valoda – sākumā nesapratu vispār neko. Tad komandā ieradās viens lietuvietis, ar viņu divatā varējām sazināties krieviski, un kļuva vieglāk, adaptācijas periods bija cauri. Pamazām iepazinu komandas biedrus un kļuvu par savējo. Taču sākumā… Pirmais mēnesis bija jāiztur.

- Lai arī pusgadu jau dzīvo patstāvīgi, cik ātri pierodi pie jaunās pilsētas un komandas Katovicē?
- Tagad jau esmu mierīgs. Varbūt vienīgi neliela problēma būs lielā pilsēta, kas ir mazliet mazāka par Rīgu. Taču valodas ziņā jau visu saprotu, ja vien kāds nerunā ļoti ātri. Runāt arī varu – jau sniedzu pirmās intervijas poļu valodā gan Ļubinā, gan pēc pirmā mača te. Nebija nemaz tik slikti.

Lai arī vārtsargu pārspēt neizdevās, 19% GKS līdzjutēju par Rakelu nobalsojuši kā par aizvadītās spēles labāko spēlētāju (Foto: www.gieksa.pl).

- Internetā figurē informācija, ka "Zaglebie" par tevi "Metalurgam" samaksāja 400 tūkstošus eiro. Tā ir taisnība?
- Nezinu. Pats arī to esmu lasījis internetā – var jau būt, ka taisnība. Līgums man bija beidzies, un tā summa droši vien tad ir kompensācija.

- Redzot, ka sākums ārzemēs nav bijis veiksmīgs, daudzi Latvijā pauž viedokli, ka pārāk ātri aizbrauci no šejienes, kur vēl bija iespējas augt. Pats tam piekrīti, nenožēlo aizbraukšanu?
- Jā, tā saka daudzi, arī man personīgi to ir teikuši. Es uzskatu, ka pavisam noteikti izdarīju pareizu izvēli, aizbraucot prom. Latvijā atgriezties var paspēt vienmēr, taču tādu plānu vismaz līdz 35 gadu vecumam man nav. Labāk spēlēt un attīstīties ārzemēs! Piemēram, Polijā. Te būs Eiropas čempionāts, vietējā līga ir lieliska, ir videoapskati, skaisti stadioni, daudz līdzjutēju katrā pilsētā. Un arī 1. līgā cilvēki dzīvo futbolam, ne tā kā Latvijā.

- Tās ir lietas apkārt futbolam, bet, vai juti, ka Latvijā biji sasniedzis visu un progresēt vairs nevarēji?
- Nezinu… Domāju, ka paspēlēt un iekrāt pieredzi jau vēl varēju. Piemērs ir Cauņa, kurš aizbrauca tikai 22 gados, ja nemaldos. Tā ka neapgalvoju, ka Latvijā visu parādīju un sasniedzu. Vienkārši pienāca tāds laiks – kļuvu par labāko Virslīgas bombardieri, Latvijas čempionu, un parādījās laba iespēja aizbraukt. Varbūt vēlāk tādas vairs nebūtu.

- Kas ir lielākais pluss, ko esi ieguvis pusgada laikā Polijā? Vai kā futbolists esi kļuvis spēcīgāks?
- Plusu ir daudz. Redzēju un sajutu, kā Eiropā spēlē futbolu. Klubos ir labi spēlētāji, kas nopelna daudz naudas. Kaut mazliet, taču arī es jau spēlēju Ekstralīgā un biju tam visam tuvāk. TV var redzēt Itālijas, Spānijas, Anglijas, Krievijas čempionātus. Polija ir vienu, divus pakāpienus zemāk, taču visi labākie iet uz šīm valstīm. Par manu progresu labāk lai runā treneri. Ja reiz pusgadu esmu trenējies, droši vien labāks kādā komponentā esmu kļuvis. Taču par spīti tam, ka daudz nespēlēju, esmu ieguvis pārliecību, trenējoties ar labiem futbolistiem un strādājot ar treneri, kurš Polijā ir zvaigzne un savulaik iesitis trīs vārtus Madrides "Real".

- Pieminēji futbolistus, kas Eiropā nopelna labi. Cik tev kā jaunam spēlētājam svarīgs ir algas lielums līgumā? Ziemā atteicies no Krievijas un Ukrainas klubu piedāvājumiem, kas droši vien bija finansiāli izdevīgāki?
- Laikam jau alga ir pēdējais līguma punkts, uz ko skatos, jo galvenais šobrīd ir spēlēt. Varēju pārcelties uz "Rubin", kas ir bagāts klubs, taču naudas jautājums 18 gadu vecumā izšķir maz. Tas būs aktuāli, kad pienāks 30 gadu robeža. Šobrīd finansiālā situācija spēlē mazu lomu. Kad ierados "Zaglebie", vēl nebiju parakstījis līgumu, bet tikai trenējos nedēļu. Man zvanīja no Ukrainas un teica – met visu pie malas un brauc pie mums! Es atbildu – kā tā? Man saka – brauc uz "Karpaty", mēs tev apsolām tādus nosacījumus! Atteicu – piedodiet, parakstīšu Polijā, un viss. Šobrīd mani līguma nosacījumi, esot 1. līgā, nav mainījušies, taču, kad saņemu naudu, to nenotriecu – lai stāv.

- Tāpat gan jau esi dzirdējis no citiem pagājušajā gadā, ka tev esot pielipusi zvaigžņu slimība. Vai kādā brīdī bija pamats šādām runām?
- (Nopūšas). Man pašam par to grūti spriest – ja cilvēki tā runā, varbūt arī bija. Protams, katrs jauns futbolists, regulāri gūstot pa diviem trim vārtiem, pats padomā – re, cik es šodien labs! Tad – o, vēlreiz sanāca! O, kā māku! Vēl pasaka kādam citam – paskaties tik, kā man izdodas! Kāds tad pasaka, ka viņam ir zvaigžņu slimība, un drīz par to jau runā visi. Pats tādu brīdi nepiefiksēju, bet, ja arī bija – maksimums viena divas nedēļas. Atlika sagaidīt vienu sarunu ar vācieti ["Liepājas Metalurga" bijušo treneri Ridigeru Abramčiku –aut.], un viss!

- Ko Abramčiks tev tādās reizēs teica?
- Mēs runājām bieži. Ja redzēja, ka treniņā vai spēlē man kaut kas ne tā sanāk, tad viņš uzreiz bija klāt un teica, ka neesmu nekas, arī to, ka vispār spēlēt nemāku (smejas). Vēl mācīties, mācīties, mācīties…

- Cik liela ir Abramčika loma tavā karjerā un izaugsmē?
- Profesionāli spēlēju futbolu tikai kādus četrus gadus. Šajā laikā mani trenējuši dažādi cilvēki, kas kaut ko devuši un kuriem esmu ļoti pateicīgs. Un šajā sarakstā pats galvenais ir Ridigers Abramčiks. Bez viņa uzticības laikam neko nebūtu iemācījies un tagad droši vien joprojām spēlētu "Metalurga" otrajā komandā.

- Cik saprotams, tieši Abramčiks arī mudināja tevi doties uz ārzemēm, lai gan presē pavīdēja arī viņa citāts, ka tev labāk vēl palikt Latvijā?
- Īstenībā pagājušās sezonas pēdējos trijos mēnešos runājām tieši par to, ka man jābrauc prom. Abramčiks pats bija par to, lai aizbraucu, un palīdzēja šajā ziņā. Nebija pat runas un domas, ka es varētu palikt.

- Latvijas U-21 izlasei septembra sākumā Rīgā pretī stāsies Francijas vienaudži! Arī tev tā var būt laba iespēja uz spēcīga fona apliecināt vietējiem līdzjutējiem, ka neesi pazudis.
- Redzēsim. Ko cilvēki runā, to viņi arī turpinās darīt. Protams, es centīšos un spēlēšu ar maksimālu atdevi ikvienā mačā, it īpaši, ja tas ir Latvijas U-21 izlases sastāvā un vēl pret Franciju. Gaidu šo spēli, un droši vien gaida visa Latvijas Futbola federācija. Kā nekā, tā ir Francija, kas brauks pie mums. Ļoti gribas cīnīties ar viņiem – protams, būs grūti, taču centīsimies. Uz Francijas fona mūsu spējas arī parādīsies.

- Sarunas noslēgumā aicinu tevi pabeigt šo teikumu! Deniss Rakels šajā sezonā…
- (Smejas un domā ilgi) …pamēģinās gūt vārtus katrā spēlē, kurā izies laukumā!