Verpakovskis par "Dynamo" laikiem, kļūšanu par "Liepājas" prezidentu

Māri, pēdējā lielā ziņa saistībā par jums - esat "Liepājas" futbola kluba prezidents. Kā sanāca, ka no futbolista pārtapāt par vesela kluba bosu numur viens?
Vairāk nekā pirms gada man vēl bija līgums ar grieķu klubu "Ergotelis". Augstākā līga, es spēlēju futbolu, viss bija pa vecam. Tai laikā Latvijā bankrotēja Liepājas pilsētas rūpnīca. Šī rūpnīca deva iespēju pastāvēt futbola komandai "Metalurgs" - saprotams, ka kluba eksistence nokļuva zem lielas jautājuma zīmes. "Metalurgs", starp citu, Čempionu līgā spēlēja arī ar Kijevas "Dynamo" - toreiz es arī gāju laukumā.

Tad, lūk, man zvanīja pilsētas mērs, cilvēki no federācijas - jautāja, vai nevēlos atgriezties, palīdzēt saglabāt komandu. Ilgi domāju: spēlēt vēl vai atgriezties Latvijā. Kopā ar ģimeni nolēmām sākt jaunu dzīves posmu.

Jūs pats ieguldāt klubā savu naudu vai esat noalgots top-menedžeris?
Kādu daļu ieguldīju pats, taču vairāk meklēju nekā ieguldu. Meklēju visu: sponsorus, investorus, futbolistus. Mums ir spēcīga futbola jaunatnes skola, pirmās komandas kodols sastāv no saviem spēlētājiem.

Valsts dod naudu klubam?
Jā. Liepājas dome, pilsētas pašvaldība palīdz mums - bez viņu palīdzības mēs nesaglabātu komandu, kad tā bija uz bankrota sliekšņa. Viņi tajā redz jēgu: vēlas, lai attīstītos bērnu futbols, un galvenā komanda būtu orientieris bērniem. Ir atsevišķi uzņēmēji, vietējie un no citām pilsētām, kuri palīdz ar naudu. Pagājušajā gadā mēs izdevīgi pārdevām jaunu puisi Francijas "Metz". Tā arī dzīvojam.

Ar ko jūsu klubs var nopelnīt, neskaitot spēlētāju pārdošanu?
Ar biļetēm. Cenšamies arī atribūtiku aktīvi pārdot. Pagājušajā gadā to sākām, tagad vēlamies paplašināt. Uz televīziju rēķina pie mums neko nenopelnīsi. Nezinu, kā ir Ukrainā šobrīd, bet mums klubiem pašiem jāmaksā, lai tos rādītu televīzijā. Starp citu, ukraiņi nopirka Liepājas metalurģijas rūpnīcu - ceram, ka tā būs ar mieru palīdzēt.

Vai zināt, kurš tieši nopirka?
Godīgi sakot, precīzi neatceros. Internetā var atrast - tā ir publiska informācija

[tālāk seko football.ua piebilde, ka rūpnīcu iegādājies viens no Ukrainas lielākajiem metāla spēlētājiem "KVV Group". Īpašnieki ir sevastopolietis Valērijs Krištaļs un kijevietis Jevgeņijs Kazmins - aut.]

Redzēju informāciju, ka jūsu klubā futbolisti vidēji mēnesī pelna aptuveni 500 eiro. Kā viņi jūtas ar šādu algu?
Tādu algu kā Ukrainā Latvijā patiešām nav. Viņi reizēm pelna mazāk nekā ir vidējā alga valstī. Varbūt pelna nedaudz vairāk nekā 500 eiro, taču aptuveni tik. Latvijas futbolā visur tāda situācija. Futbolisti šeit nejūtas pārāki nekā citi cilvēki. Futbolisti ir vienkārši cilvēki, nav no citas kastas. Taču gandrīz katram ir mērķis - iekļūt izlasē un "pārdot sevi" spēcīgākam čempionātam.

Esat spēlējis daudzās valstīs. Varat palīdzēt iekārtoties spēlētājam kādā no jūsu bijušajiem klubiem? Piemēram, varat piezvanīt uz "Dynamo" un kādu piedāvāt?
Ceru, ka būs tāda līmeņa spēlētājs, kuru es varētu Kijevai. Tiklīdz parādīsies - zvanīšu. Nezinu gan, kam tieši - Sergejam Rebrovam vai Igoram Mihailovičam [kluba prezidentam Surkim - aut.]. Pagaidām tik spēcīga spēlētāja nav bijis, bet tāpat traucēt neredzu jēgu.

Cik nopietni jūs esat beidzis spēlēt futbolu?
Pagājušajā gadā pāris reizes iznācu uz maiņu, vasarā trenējos ar komandu. Gadījās dažas situācijas, kad traumu un diskvalifikāciju dēļ īsti nebija, kam spēlēt: tad es gāju. Kad viss normāli, visi ir veseli, tad es nelienu: ir puiši, kuri katru dienu trenējas pilnvērtīgi. Tas ir viņu darbs, bet es spēlēšanu ar kluba vadīšanu jaukt nevēlos. Atvadu maču gan pagaidām neesmu aizvadījis - varbūt nākotnē. Tagad nesanāk laika treniņiem. Jūtu arī, ka neesmu gatavs. Pirms gada, kad Grieķijā sezona ritēja pilnā sparā, treneris un puiši pat pierunāja mani, lai palīdzu - toreiz biju formā, izgāju pāris spēlēs.

Viens pazīstams aģents stāstīja, ka viens no Latvijas čempionāta ļaunumiem ir lielais sarunāto spēļu skaits. Tā ir?
Jā. Pagājušajā gadā apcietināja viena kluba prezidentu - visi zināja, ka viņi ar to nodarbojas. Domāju, šogad viņus nepielaidīs čempionātam [intervija acīmredzot notika pirms LFF AK lēmuma - aut.]. Vēl viena komanda, kas nodarbojās ar sarunātajām spēlēm, izkrita no augstākās līgas.

Uz cik ilgu laiku iesēdināja?
Tiesa vēl nav bijusi. Viņu tur apcietinājumā, taču krimināllieta vēl nav beigusies. Ceru, futbols Latvijā kļūs ja ne stiprāks, tad vismaz tīrāks.

Kā jums padevās no futbolista pārtapt par prezidentu? Vai jums ir kāda izglītība, kā tikt galā ar pavisam cita veida slodzi?
Izglītības nav, taču futbolā esmu kopš sevi atceros. No iekšienes esmu redzējis visus procesus. Protams, par futbolistu būt ir viegli: tavā vietā par visu ir padomāts, viss sagatavots un izdarīts. Tagad esmu tas cilvēks, kurš visu organizē: nācās iemācīties daudz lietu, par kurām agrāk nedomāju. Domāju, ka visu var divatā trijatā izdarīt, taču patiesībā ir tik daudz sīkumu: atrast ārstu, noorganizēt treniņspēli, aizvadīt treniņnometnes, atrast naudu, laicīgi izmaksāt algas un tā tālāk. Pirmajos trīs četros mēnešos pavadīju darbā gandrīz pilnas diennaktis. Puiši man palīdzēja gan mārketingā, gan futbola jautājumos - viņi bija saprotoši pret to, ka sākumā kaut kas varēja nesanākt, neviens nerādīja skābu ģīmi.

Līdz zvanam ar piedāvājumu kļūt par "Liepājas" prezidentu, kā iztēlojāties savu dzīvi pēc futbolista karjeras?
Ārpus futbola sevi neiedomājos. Šo sfēru labi zinu un saprotu. Strādāt par treneri - noteikti nē, tas nav mans. Man vienmēr tuvāks šķita sporta direktora vai pat lielākā mērā aģenta darbs. Tagad man tas viss ir vienā - esmu gan sporta direktors, gan situatīvi aģents. Man ir interesanti, un tīri labi sanāk. Vismaz man tā šķiet.

Attiecībā uz trenēšanu - kāpēc tāds kategoriskums?
Ļoti sarežģīts darbs. Latvijas trenerim ir ārkārtīgi grūti izsisties augstākā līmenī: uz Ukrainu, Krieviju vai kaut kur uz Eiropu. Ļoti grūti izveidot tādu karjeru. Tagad mums Marians Pahars strādā izlasē, Anglijā ir spēlējis - dod Dievs, lai izdodas izveidot karjeru ārzemēs. Taču tādu piemēru - uz vienas rokas pirkstiem.

Pirms 11 gadiem jums bija divi piedāvājumi: Kijevas "Dynamo" un grieķu "Olympiakos". Kādi argumenti nostrādāja par labu Kijevai?
Galvenais arguments bija Igora Surka uzstājība un interese. Viņš uzaicināja mani uz "Dynamo" spēli Čempionu līgā vēl pirms līguma parakstīšanas. Toreiz decembrī bija spēle ar "Inter", bet Igors Mihailovičs pat lidmašīnu man pakaļ atsūtīja - vienkārši tāpēc, lai es atlidotu un apskatītos, iepazītos, pilsētu ieraudzītu, bāzi, kaut arī toreiz vēl nekādus līgumus neparakstījām. Protams, šaubu pēc tam nebija. Ja tevi tā vēlas redzēt klubā, tad jāpiekrīt.

Kas tevi visvairāk pārsteidza pirmajā dienā Kijevā?
Lielu iespaidu atstāja Konča-Zaspe bāze. Olimpiskais stadions - arī. Toreiz bija izšķirošā spēle Čempionu līgā, atnāca tūkstoši 80 laikam.

Rakstīja, ka par jums interesējies arī Minhenes "Bayern" un Londonas "Arsenal". Tā bija interese avīžu publikāciju līmenī vai kaut kas vairāk?
Man un manam aģentam nekas tāds nebija zināms. Bija trīs konkrēti piedāvājumi: "Olympiakos", Kijevas "Dynamo" un "Krylya Sovetov".

Ar ko vēl pārsteidza Igors Surkis? Vai arī personīgā lidmašīna bija "pīķis"?
Atceros, ka no Igora Mihailoviča visi bāzē baidījās. Neviens varēja arī neteikt, ka viņš plāno atbraukt - to varēja pamanīt no tā, kādā veidā visi bāzes darbinieki sāka skraidīt. Tur tāpat vienmēr viss bija tīrs, taču viņi mēģināja to padarīt vēl tīrāku un labāku, visi drūzmējās. Tā vienmēr bija. Vispār visa procesa organizācija "Dynamo" bija visaugstākajā līmenī. Pēc tam spēlēju daudzos klubos un valstīs, taču tāda līmeņa nekur citur vairs nebija.

Stāstījāt, ka Surkis atlaida parādus futbolistiem. Šobrīd jums nešķiet, ka tāda pieeja varēja izlutināt spēlētājus?
Varbūt varēja, taču Igors Mihailovičs vienmēr gribēja būt skarbs un nevēlējās lieku reizi lutināt futbolistus. Nebija neviena, kurš no viņa nebaidītos. Ja arī kādreiz atlaida parādus, tad laikam tāpēc, ka bija labestīgs pret katru, kaut arī varēja parādu atstāt. Galu galā vienmēr piedeva. Man šķiet, ka spēlētāji viņu vēl vairāk cienīja. Nedomāju, ka kāds to ļaunprātīgi izmantoja.

Šobrīd ar viņu esat gandrīz kolēģi. Jūsu uzvedības maniere ir stipri atšķirīga no tās, kāda veidojās starp prezidentu Surki un "Dynamo" futbolistiem?
Kādi gan mēs kolēģi - mērogi ļoti atšķiras [smaida]. Vispār es ar daudziem puišiem biju pazīstams vēl tad, kad biju futbolists. Tāpēc nevar būt tā, ka šodien esi kļuvis par prezidentu, atnāc šlipsē un saki, ka tagad mani uzrunāsi tikai ar "jūs" vai pēc tēva vārda. Skaidrs, ka pagaidām ir citas attiecības: varbūt, nomainoties paaudzei, pēc 5-10 gadiem uztversim viens otru citādi. Šobrīd necenšos, lai mani uztver kā stingru prezidentu, kuram cilvēki baidās pieiet un sasveicināties. Ar Surki, starp citu, arī nebija bail sasveicināties [smaida].

Ir viedoklis, ka "Dynamo" gan tagad, gan it sevišķi tajos gados neprata palaist futbolistus uz labāku klubu īstajā brīdī. Tas attiecas gan uz Goranu Gavrančiču, gan Diogo Rinkonu. Piekrītat tam un vai bija kāds piedāvājums arī jums, kuru klubs atteicās izskatīt, kaut jūs gribējāt transfēru?
Ir grūti noķert īsto brīdi. "Dynamo" nav mazs klubs. Kā uzvarēt čempionātu un iekļūt Čempionu līgā, ja pēc pirmā piedāvājuma uzreiz sāks pārdot savus spēlētājus? Ar Gavrančiču un Rinkonu gan patiešām sanāca tā, ka viņus pārturēja. Kaut arī bija savas nianses: Diogo, atceros, notraumējās, mocījās ar celi. Goranam arī ar celi ne viss bija kārtībā. Nekad neuzminēsi - būs vēl problēmas ar veselību vai nē. Varbūt Igors Mihailovičs uzskatīja, ka viņu transfēru vērtība tikai augs un galu galā izdosies katru no viņiem pārdot par 20 miljoniem. Ja par mani, tad par 100 procentiem nezinu. Iespējams, pēc Eiropas čempionāta, kur sevi labi parādīju, bija piedāvājums, pats vēlētos no prezidenta to uzzināt. Varbūt arī tās bija baumas un nekā nebija.

Sanāk, 2004.gada vasarā jau gribējāt pamest Kijevu?
Nē. Es pat īpaši neinteresējos, ir piedāvājumi vai nav. Mani viss apmierināja, vēlējos tālāk progresēt "Dynamo". Aģenti bieži nāca klāt, zvanīja, piedāvāja kaut kādus variantus, taču es viņus visus sūtīju pie kluba vadības.

"Dynamo" strādājāt ar Mihaiļičenko, Demjaņenko, Burjaku - katrs no viņiem tika uzskatīts par Lobanovska skolas sekotāju. Kurš izcēlās ar plašāko un oriģinālāko uzskatu sistēmu?
Man patiešām grūti kādu izcelt. Visa gatavošanās un trenēšanās bija vienāda. Viss darbs tika būvēts pēc Lobanovska piezīmēm - liela trenera, kurš daudz ko izdarījis "Dynamo" labā. Domāju, Igors Mihailovičs ne pārāk ļāva jaunajiem treneriem ieviest kaut ko savu, mainīt komandas stilu. Bija vēlme saglabāt visu, kas deva rezultātu iepriekš. Varbūt vajadzēja vairāk jauna piedāvāt. Ir ļoti grūti kādu kopēt. Laiki mainās, futbols mainās. Katru gadu jāpievieno kaut kas jauns. Esmu pārliecināts, ka Lobanovskis, ja turpinātu trenēt komandu, katru gadu ieviestu kādas izmaiņas.

Vismaz kaut kas mainījās pēc trenera maiņas?
Gandrīz nekas. Treneri patiešām mainījās bieži, taču globāli viss palika pa vecam. Gatavošanās spēlēm, atjaunošanās, treniņi,taktika - neviens neko nemainīja.

Vai jūs tas pārsteidza?
Dažreiz gribējās, lai kaut kas jauns parādās. Rutīna nomāca. Man šķiet, tagad Rebrovs spējis atrast kompromisu - ir "Dynamo" stils, ir Sergja personīgais redzējums. Man šķiet, "Dynamo" ir uz pareizā ceļa.

Pieņemts uzskatīt, ka jūsu kritums saistīts ar Jozefa Sabo atnākšanu, kaut arī pie šī trenera jūs diezgan ilgi vēl bijāt pamatsastāva spēlētājs. Atceraties konkrētu brīdi, kad kaut kas notika ne tā?
Uzreiz pēc Sabo atnākšanas sākās negatīvie momenti. Viņam nez kāpēc šķita, ka, ja jau esmu apprecējies, tad tas nozīmē, ka esmu atslābis un kļuvis vājāks. Visi zina, ka Sabo ir tāds viedoklis. Viņš sāka mani kritizēt presē. Mana lielākā kļūda bija, ka šī iemesla dēļ pazaudēju pārliecību. Tā vietā, lai nepievērstu uzmanību, pats sāku ticēt tam, ko viņš runā. Pārstāju gūt vārtus, pēc tam saslimu ar angīnu - izkritu no pamatsastāva, bet tā īsti atgriezties tā arī nespēju. Man pietrūka bezkaunības, pārliecības. Balkānieši, brazīlieši - viņi nekad nevienu nav klausījuši, atmet ar roku svešam viedoklim un panākuši savu. Man, latvietim, vajadzēja no viņiem mācīties. Ja tādā situācijā nokļūtu tagad, nevienu neklausītos, nelasītu trenera interviju. Vienkārši ticētu sev.

Runā, ka visbezkaunīgākais komandā bija brazīlietis Klebers, nonāca pat līdz kautiņam ar Georgiju Pejevu. Kādas jums ar viņu bija attiecības? [abi bija uzbrukuma partneri - aut.]
Nekādas. Čau, uz redzīti, tas arī viss. Viņš bija vienpatis - pat ar brazīliešiem īpaši nedraudzējās, pats savā nodabā. Tiesa, brīžiem šķita, ka laukumā viņš vairāk cenšas saspēlēties ar citiem brazīliešiem, bet citiem nepiespēlē, taču tā varēja tikai šķist.

Pāris mēnešus jūs strādājāt Leonīda Burjaka vadībā. Tas, ka viņa klātbūtnē "Dynamo" piedzīvoja lielāko kaunu Eiropā, bija likumsakarīgi? Vai arī Burjaks nebija vājš treneris?
Kā par cilvēku neko sliktu par viņu nevaru teikt. Tajos pāris mēnešos viņš deva iespēju praktiski katram spēlētājam, kuram bija līgums. Varbūt tas arī nedaudz patraucēja, rotācija bija liela. Domāju, viņš gribēja iegūt vairāk laika, lai pabeigtu ar eksperimentiem un tiktu skaidrībā ar pamatsastāvu, taču "Dynamo" nevienam tiek dots daudz laika.

2009.gadā parakstījāt ar "Dynamo" jaunu līgumu. Man grūti saprast šo lēmumu gan no jūsu puses - spēlētāja, kuram gandrīz nav iespēju sevi pierādīt -, gan no kluba puses - kāpēc maksāt naudu futbolistam, ar kuru nerēķinies. Paskaidrosiet?
Lieta tāda, ka par mani bija samaksāta liela transfēra summa. Igors Mihailovičs acīmredzot cerēja, ka veiksmīgi spēlēšu kaut kur īrē, un spēcīgāks klubs vēlēsies mani nopirkt, kas ļautu "Dynamo" atgūt izmaksas. Domāju, tāds bija motīvs.

Kāda bija jūsu interese? Izskatās, ka jūs burtiski gribējāt sevi nodrošināt finansiāli un zināt, ka tuvākajos trīs gados saņemsiet stabilu algu.
Cerību spēlēt "Dynamo" toreiz man praktiski nebija. Pēc pirmajām īrēm atgriezos ar cerību, ka tūlīt man iedos iespēju, taču ātri kļuva skaidrs: tā nenotiks. Mans mērķis bija vienkārši aizbraukt. "Dynamo" atdeva mani īrē, bet līgumi tika pagarināti.

Bet varēja taču sagaidīt līguma beigas un aiziet prom kā brīvajam aģentam?
Kā tas ir - sagaidīt? Spēlēt dublieru komandā un pazaudēt gadu? Kam es pēc tam būtu vajadzīgs? Lai aizietu īrē, vajadzēja pagarināt līgumu.

Tātad no "Dynamo" puses bija kaut kas līdzīgs ultimātam?
Jā. Taču es neņemu ļaunā un saprotu, kādi apstākļi diktēja tādus lēmumus.

Kad kļuva skaidrs, ka pagarināt līgumu nav jēgas un jūs pilnībā šķīrāties no "Dynamo"?
Man bija labs piedāvājums no Azerbaidžānas. Jau kļuva skaidrs, ka nopelnīt kaut kādu naudu par mani diez vai izdosies. Palūdzu Igoram Mihailovičam, lai viņš man iedotu brīvā aģenta statusu. Viņš piekrita, un es bez pārejas maksas pārcēlos uz Baku.

Varat atcerēties emocijas, kad šķīrāties no "Dynamo"? Jums nebija sajūtas, ka 2004.gada transfērs bija kļūda, kuras dēļ jūsu karjera neattīstījās tā, kā plānojāt?
Tieši brīdī, kad lauzu līgumu, tādu sajūtu nebija - vēl jo vairāk tāpēc, ka viss process notika elektroniski, pa e-pastu. Nepatīkami bija, kad kļuva skaidrs, ka ar mani nerēķinās, kad sūtīja pie dublieriem. Žēl, sāpīgi, ka tikai vienu sezonu nospēlēju pa īstam spēcīgi. Pēc tam ar šo domu samierinājos, kaut arī nožēla ir arī šodien.

Kādu jūs redzat sevi pēc pieciem gadiem?
Redzu tajā pašā lomā, kāda man ir šobrīd. Tikai "Liepāja" būs stabils un labs klubs, kuram ir mērķis iekļūt ja ne Čempionu līgas grupu turnīrā, tad vismaz Eiropas līgas grupu turnīrā.

Izmantotie resursi:
Верпаковскис: "Тренеры в Динамо менялись...