Dubra: "Kazahstānā piedāvāja trīsreiz vairāk naudas nekā Polijā un Čehijā"

- Atgriezīsimies sezonas pašos pirmssākumos – kādēļ ziemā pameti RFS un pārcēlies uz Kazahstānu?
- Ar RFS man beidzās līgums. Viņi piedāvāja to pagarināt un piedāvāja diezgan labus apstākļus, bet es tomēr vēl gribēju pamēģināt ārzemēs. Neslēpšu, ka no Kazahstānas tika piedāvāti ļoti labi apstākļi gan naudas, gan pārējā ziņā, turklāt bija arī ļoti liela interese no trenera puses. No bulgāra [Dimitara Dimitrova], kura gan vairs nav klubā, un viss treneru korpuss ļoti gribēja redzēt mani savā komandā. Un zināju, ka viņi iepriekš strādāja labos klubos, kā [Bulgārijas grandā] "Ludogorets", un man gribējās pamēģināt. Bija arī citi varianti gan Polijā, gan Čehijā, bet, godīgi sakot, tas, ko viņi piedāvāja naudas ziņā, bija Virslīgas līmenī – salīdzinot ar Kazahstānu, tas, godīgi sakot, bija smieklīgi. Tāpēc arī izvēlējos Kazahstānu.

- Kur Dimitrovs tevi pamanīja?
- Cik zinu, izlases spēlēs [Nāciju līgā]. Viņi skatījās Kazahstānas izlases spēles, apskatījās tās abas spēles un pēc tam skatījās mani InStat, Wyscout.

- Cik agri saņēmi piedāvājumus un cik ilgs laiks tev bija vajadzīgs lēmuma pieņemšanai?
- Viss sākās ap oktobrī – viņi ar mani sāka runāt oktobra beigās. Sākumā bija vieni apstākļi, kas mani neapmierināja, un tad, ejot laikam, tuvojoties janvārim un sākoties Turcijas posmam – ar "Irtysh" gandrīz divus mēnešus dzīvoju [treniņnometnēs] Turcijā -, viņi man piedāvāja ko labāku. Izvēlējos to variantu.

- Tava prioritāte bija ārzemes, bet no Latvijas būtu izskatījis vienīgi RFS?
- Ja godīgi, simtprocentīgi līgumu man piedāvāja vienīgi RFS, taču, cik zinu, arī citi klubi bija ieinteresēti. Taču domāju, ka, ja pēc tās sezonas būtu palicis Latvijā, tad tikai RFS. Kā tagad būtu, ja man būtu piedāvājums, nezinu, bet tobrīd paliktu tikai RFS.

- RFS piedāvāja labāku līgumu nekā iepriekšējo?
- Protams.

- Polija, Čehija – tie bija apakšgala klubi?
- Jā. Polijā bija divi klubi – viens bija kaut kur tabulas viducī, bet otrs cīnījās par izdzīvošanu. Čehijā bija tas pats – klubi, kas cīnījās par izdzīvošanu. Kā jau teicu, Latvijas labākie klubi var maksāt to pašu naudu, ko var piedāvāt, piemēram, Polijas zemākie klubi. Protams, kāds teiks, ka jābrauc uz Poliju sevi pierādīt, bet katram ir sava dzīve un katrs izvēlas savu ceļu. Jāskatās uz katru situāciju. Man vairs nav 22 gadu [decembrī Dubram apritēja 28 gadi - A.S.] un jādomā arī par naudu. Kā ir, tā ir. Šobrīd izvēlējos šādu ceļu, un pagaidām viss ir kārtībā – gan ar naudas izmaksu, gan pārējo, vienīgi mums nav tādas spēles, kādu gribam.

- Gandrīz vārds vārdā to pašu par vecumu un naudu sacīja arī Mārcis Ošs. Nauda šajā karjeras posmā kļūst arvien prioritārāka?
- Tu zini, ir liela starpība starp to, kā man ir tagad un ko man piedāvāja [citi klubi]. Ja starpība nosacījumos nebūtu liela, bet būtu labāks čempionāts un apstākļi, tad, protams, ka domātu par variantiem Eiropā, kur nav jālido, esi tuvāk mājām, tuvāk ir ģimene utt. – ļoti daudz faktoru. Taču kad atšķirība ir ļoti liela… Uzskatu, ka atšķirība [šajos piedāvājumos] bija ļoti liela.

- Par cik reizēm atšķīrās?
- Domāju, gandrīz trīs reizes. Ap trim reizēm, jā. Plus es gribēju divu gadu līgumu, bet citi gribēja pusotru vai 1+1. Es tādu negribēju, tā ir avantūra – vari labi nospēlēt un ar tevi pagarinās, bet, ja neaizies, tevi izmetīs un pēc tam nezināsi, ko darīt. Uzreiz pateicu, ka gribu divu gadu līgumu, jo man tam ir ideāls vecums. Kazahstānā to visu sarunājām.

- Kazahstānā parakstīji uz diviem gadiem?
- Kazahstānā man ir divi gadi, bet līgumā ir punkts, ka, ja es gribu aiziet, man ir jāizmaksā viņiem trīs algas, bet, ja viņi mani grib izmest, tad viņiem jāizmaksā man trīs algas kā kompensācija. Jebkurā transfēru periodā – piemēram, tagad vasarā.

- Tas ir tavs lielākais līgums karjerā finansiālajā ziņā?
- Jā, protams.

- Cik labs ir čempionāta spēles līmenis salīdzinājumā ar to, ko biji gaidījis?
- Kopumā teikšu, ka, runājot ar komandas biedriem, viņi saka, ka līmenis šogad ir audzis, jo komandās ir ieguldīta liela nauda. Īpaši tajās komandās, kuras cīnās par Eirokausiem. Tajās ir ieguldīta nereāla nauda – budžeti ir pa 20, pa 15 miljoniem eiro. Par "Astana" un citiem grandiem pat nerunāju – runāju par tām, pret kurām mums ir jācīnās, runāju par tabulas vidusmēru. Tad vari iedomāties, kādas tur ir algas un kādi leģionāri brauc. Un tad man saka, ka Latvijas līmenis ir plus mīnus tas pats, kas Kazahstānā. Nu… Saku, vajag aizbraukt un paskatīties, jo tur brauc diezgan stipri leģionāri. Kopumā līmenis ir augstāks nekā Virslīgā, bet neteikšu, ka kāds no Virslīgas tur nevarētu spēlēt – tur viss ir iespējams. Futbols ir fizisks, ļoti fizisks – man liekas, ka kaut kādā ziņā atgādina Polijas Ekstraklasi. Jaunieši spēlē ļoti maz – ja esi jauns kazahs, tevi uzreiz paņems "Astana" vai "Kairat", bet leģionārus tādā vecumā neņem. Ņem 27, 28, 30 gadus vecus spēlētājus. Teikšu godīgi, biju domājis, ka līmenis būs zemāks. Un īpaši cīņas līmenis ir ļoti, ļoti augsts. Kopumā drusku pārspēja manas cerības.

- Domājot par Kazahstānas variantu, cik daudz meklēji informāciju un runāji ar pazīstamiem spēlētājiem?
- Zināju par "Irtysh", jo tas klubs bija diezgan pazīstams – spēlējis Eirokausos, [dalīti] titulētākais klubs Kazahstānā, bet jau sen neko nav izcīnījis [kopš 2003. gada]. Protams, paskatījos, kas tur ir par pilsētu, kāds ir stadions, kas tur notiek, cik cilvēku nāk uz spēlēm. Plus mīnus paskatījos, bet bija viena lieta, ko zināt nevarēju,- komanda, jo šogad par 80% tika savākta pilnīgi jauna komanda. Ja gandrīz visās pārējās komandās, kas cīnās par Eirokausiem, divus trīs gadus spēlē viens un tas pats sastāvs – atnāk maksimums divi trīs jauni leģionāri un ātri vien iejūtas jaunajā komandā -, mums gribēja savākt pilnīgi jaunu sastāvu. Domāju, ka mums tas laiks, lai saspēlētos, saprast citam citu un saprast mūsu filosofiju, nebija liels – tas viss neaizgāja, un pašreizējais rezultāts ir tā visa sekas.

"Aktobe" ir atņemti 6+6 punkti par nenokārtotiem parādiem pret diviem saviem bijušajiem spēlētājiem

- Kādi ir kluba mērķi – gan šajā sezonā, gan ilgākā termiņā?
- Eirokausi, bet saprotam, ka tagad tas ir ļoti, ļoti tāls mērķis. Tagad klubs uzstādīja mērķi būt tabulas viducī, mēģināt katru spēli uzvarēt un pamazām rāpties augstāk. Čempionāts ir specifisks – izbraukuma un mājas spēles ir ļoti atšķirīgas.

- Lielo attālumu dēļ?
- Ne tikai attāluma, bet visa dēļ – arī tiesnešu. Tajā čempionātā tas ir vairāk, kā pateikt pareizi, aktuāls. Jā, arī izbraukumi ir visai smagi – tagad gan vairs nav tik traki, jo pie lidmašīnām, pārbraucieniem ar autobusiem jau ir pierasts. Tagad jau ir drusku vieglāk, bet spēlētājiem, kuri nāk no Rietumeiropas valstīm, kā Beļģija, Vācija un citas, un kuri ir pieraduši pie ērtībām, ir drusku smagāk nekā, piemēram, man, kurš Baltkrievijā un Latvijā jau braukāja ar autobusu. Es par to visu nebiju pārsteigts.

- Kurš bija tālākais un smagākais izbraukums? [Dubram īpaši tālo izbraukumu gan vēl nav bijis un pagaidām izpalicis arī potenciāli tālākais izbraukums līdz Kaspijas jūrai]
- Smagākais ir pārsēšanās lidostā, kad jāgaida piecas sešas stundas. Lidojumi nav pārāk savienoti. Sanāk, ka vienu stundu lido līdz Astanai [martā Astana tika oficiāli pārdēvēta par Nursultanu, taču sarunā to dēvējām ierastajā vārdā – A.S.], tad piecas sešas stundas gaidi lidostā, tad atkal lido pusotru stundu un vakarā vēl ir treniņš – gulēt ej jau pilnīgi, pilnīgi izspiests. Sanāk, ka nospēlē spēli. Tajā dienā nelido, jo nav lidojuma, bet visa nākamā diena aiziet lidojumam mājās. Uz tā rēķina vien kopā tiek zaudētas trīs dienas.

- Kā tas ietekmē atjaunošanās procesu?
- Zini, biju ļoti pārsteigts par to, kāda "Irtysh" ir medicīna. Teikšu, ka pat labāk nekā [Dubras bijušajā klubā] BATE, jo 2016. un 2017. gadā tika izdoti lieli līdzekļi medicīnas iekārtām un ir gandrīz viss iespējamais. Gan uz vietas taisa plazmas no asinīm, jo, piemēram, Rīgā ne visi dakteri to dara, gan ir speciālās atjaunošanās bikses, visādas ultraskaņas – ir gandrīz viss. Godīgi sakot, tas ir okay. Vienīgi varbūt nav saunas, lai atjaunotos, kriosaunas. Tie ir vienīgie mīnusi, bet ir visādi papildu dzērieni utt.

- Runājot par izbraukumiem, jums bija interesanta mājas spēle Astanā.
- Mājās bija "Atyrau", nevis mēs, mēs visas spēles aizvadām Pavlodarā [vēlāk "Irtysh" Astanā viesojās arī pie Karagandas "Shakhter" - A.S.]. Tagad daudzas komandas tā ceļo, jo no šā gada daudz kas ir ļoti audzis un piecām komandām aizliedza spēlēt savās mājās. Tagad visi maina laukumus – kas pāriet uz jaunu zaļo laukumu, kas uz mākslīgo. Tādēļ daudzi spēlē "Astana Arena", daudzi spēlē Šimkentas zaļajā laukumā ["Shakhter", "Okzhetpes", "Atyrau" un "Aktobe" kopā 15 no 27 mājas spēlēm ir aizvadījušas Astanā, Šimkentā un Kekšetau - A.S.]. Šogad viņi transformējas un maina apstākļus. Mēs vispār ļoti daudz dzīvojam Astanā, jo visu laiku sanāk lidot caur Astanu – no Pavlodaras nav nekādu tiešo reisu uz citām pilsētām. Dažreiz, kad lidojam uz Astanu, pa nakti ir jāpaliek tur un tālāk jālido tikai nākamajā dienā.

- Par stadioniem arī gribēju prasīt, jo pagājušajā gadā Karašausks bija diezgan nepatīkamā šokā par to, cik slikti bija laukumi.
- Jā, laukumi bija slikti, bet šogad gandrīz visas spēles esmu aizvadījis uz normāliem laukumiem. Man paveicās, jo Kara man bija teicis to pašu, ka laukumi ir katastrofāli, bet visi tie laukumi, kuros viņš spēlēja, tagad ir aizliegti. Vienīgi, man visu laiku ir mākslīgais laukums. Katru dienu ir jātrenējas uz mākslīgā laukuma, un tajā stadionā arī spēlējam. Taču, godīgi sakot, biju gaidījis, ka manai veselībai no tā būs daudz sliktāk, bet pagaidām viss ir kārtībā.

- No traumas gan neizvairījies tāpat.
- Jā, bet tā bija muskuļa trauma. Pārslodze. Trīs vai cik tur mēnešus nospēlēju visas spēles Turcijā, pēc tam nospēlēju visas spēles čempionātā un izlasē, kamēr pārējai komandai bija septiņas brīvas dienas. Vēl lidoju tur un tur, un tur – Ziemeļmaķedonija, Polija, Rīga… Atlidoju, nospēlēju divas spēles un spēles laikā sajutu, ka muskulis vairs netur, un paprasīju maiņu. Muskulis bija minimāli sarauts, vajadzēja kādu piecu sešu dienu pauzīti, bet viņi, protams, gribēja, lai es visu laiku spēlētu, tāpēc drusku forsējām – sāku trenēties un atkal sajutu sāpes. Vaļā no savainojuma būtu ticis nedaudz agrāk, bet sanāca tā, kā sanāca. Tagad viss ir kārtībā.

- Vienpadsmit spēlēs piedzīvojāt deviņus zaudējumus, tādēļ trenera maiņa droši vien nebija pārsteigums.
- Ne tikai trenera – nomainīja arī direktoru, kluba prezidentu. Notika vadības maiņa. Tagad būs jauns treneris [7. jūnijā apstiprināja serbu Milanu Milanoviču - A.S.], un, ja godīgi, nezinu, ko gaidīt, kad atlidošu atpakaļ uz klubu. Iespējams, atnāks jaunais treneris un pateiks, ka neesam tevī ieinteresēti. Redzēsim – kad atlidošu, tad arī runāsim, kas tur notiek. Taču, protams, rezultāts…ar mūsu sastāvu noteikti būtu jābūt labāko sešiniekā – to visi runā un saka. Kad spēlējam pret citiem, visi saka, ka mums ir laba komanda, bet laba komanda nedod vajadzīgo rezultātu. Rezultāts ir ļoti slikts, mēs visi to saprotam. Turklāt daudz zaudējumu bija pat ar divu trīs vārtu starpību – tā ka rezultātu ziņā viss ir slikti.

Kaspars Dubra pamatsastāvā devās arī pirmajā spēlē jaunā trenera vadībā. Pāreju logs gan vērsies vaļā vien pēc nedēļas. Foto: FCIrtysh.kz

- Lielo rezultātu dēļ laikam arī nevar teikt, ka vienkārši neveicas?
- Nē, nevar teikt, ka neveicas. Bija dažas spēles, kurās drusku nepaveicās un ielaidām pēc rikošetiem, bet bija vairākas spēles, kurās pilnībā zaudējām spēli un variantu nebija nekādu – kādas divas trīs spēles bija vispār bez variantiem, kad pretinieki mūs pilnībā apspēlēja. Taču bija arī dažas spēles, kurās veiksmīte nedaudz novērsās no mums. Kā jau teicu, dažās arī tiesneši nozīmēja interesantus sodus, bet tajā lietā negribu līst, kas tur notiek. Man ir jāspēlē futbols.

- Ja pats jau teici, ka šobrīd neko nezini, laikam lieki prasīt, vai kluba vadība ir ar jums runājusi par to, kas gaidāms tālāk.
- Ja ir jauna vadība un jauns treneris, tad kaut ko jau viņi mainīs pilnīgi noteikti. Iespējams, pateiks man vai kādam citam, ka, sorry, tu neesi mums interesants. Esmu gatavs visiem iespējamajiem variantiem. Ja vajadzēs – palikšu, ja vajadzēs braukt prom, tad vajadzēs braukt prom.

- Saki, ka mērķis bija Eirokausi, taču gan jau zini, ka "Irtysh" ir problēmas ar UEFA ["Irtysh" ir piespriesta nosacīta diskvalifikācija no Eirokausiem uz trīs gadu periodu]? Vai tas nedarīja piesardzīgu?
- Jā, es to zināju. Kad vēl nebiju parakstījis līgumu, atbraucu uz klubu, notrenējos divas dienas un runāju ar čaļiem, kuri bija palikuši no iepriekšējā gada. Runājām arī par finansiālo pusi, jo man bija svarīgi to zināt – tajās valstīs ar naudu tomēr var būt visādas problēmas. Man pateica, ka iepriekšējā pusotra gada laikā nebija nekādas naudas aiztures, viss bija labi. Es tam noticēju, un pagaidām viss ir okay - viss tiek izmaksāts, viss ir oficiāli, caur kartītēm, caur banku. Tas ir galvenais. Kādas divas nedēļas kavēšanās varbūt bija, bet es uzskatu, ka tas ir normāli. Visas prēmijas ir oficiāli, viss ir ierakstīts līgumā. Finansiālajā ziņā nevaru ne par ko sūdzēties, bet futbola ziņā gan – nedodam to rezultātu, kāds mums ir jādod.

- Pirms gada UEFA ziņoja, ka klubam ir 1,8 miljonu eiro nodokļu parāds. Ja nu jūs tiktu Eirokausos, klubam nebūtu nekādu problēmu ar licences iegūšanu?
- Kad bija tās problēmas, viņi pilnībā nomainīja vadību, un atnāca tā vadība, kas strādā tīri. Viss caur nodokļiem, viss tiek darīts pareizi. Domāju, ka, ja UEFA redzētu, ka viss tagad ir tā, kā vajag, un viss ir sakārtots pa plauktiņiem, tad arī nebūtu nekādu problēmu. Kopš vasaras līdz šim pavasarim bija vadība, kas visu darīja tīri - clean money [tīra nauda – no angļu val.]. Ja runā par Eirokausiem, pirmkārt, jāsaprot reāli, pret ko cīnījāmies. Cīnījāmies pret "Kairat", pret "Astana", pret "Ordabasy" un "Tobol", kas finansiāli ir trīs četras reizes stiprāki nekā mūsu klubs. Taču, protams, labi ir arī tas, ka ir mērķis. Jācīnās, lai ir motivācija spēlēt, nevis izejam laukumā, pastāvam un ejam mājās.

- Kā pret "Irtysh" klātos RFS?
- Godīgi, nezinu. Man nepatīk tā salīdzināt, bet atkal teikšu, ka sastāva ziņā "Irtysh" uz papīra, protams, būtu stiprāks. Kā būtu spēlē – nevaru pateikt. Būtu interesanti to redzēt, bet nevaru pateikt, ka "Irtysh" uzvarēs ar 5:0 vai RFS uzvarēs ar 3:0. Ja visi būtu ierindā, jo mums ir diezgan daudz traumu, tad "Irtysh" uz papīra noteikti būtu stiprāks. Un, ja mēs spēlētu tā, kā mums vajag spēlēt, tad domāju, ka būtu ļoti interesanta spēle.

- Virslīgas pazinējiem no taviem komandas biedriem noteikti zināmākais spēlētājs ir Rohers Kanjass, kurš 2010. gadā nedaudz uzspēlēja "Tranzit" rindās. Zināji viņu jau iepriekš?
- Man liekas, ka biju pret viņu spēlējis – izgāju uz maiņu, kad man bija 18 gadu [Kaspars gan kļūdās un domā citu sezonu, kurā Kanjasa Latvijā vēl nebija - A.S.]. Viņš brīvi runā krieviski, un bieži esam runājuši par Latviju. Viņam no šā laika ir tikai pozitīvas atmiņas. Vienīgi, viņam bija kaut kādas problēmas ar aģentiem, bet par Latviju viņam kopumā ir patīkamas atmiņas. Viņš pats ir tāds interesants cilvēks – kolumbietis, kurš runā krieviski [Kanjass ir spēlējis arī Krievijā un Baltkrievijā, bet Kazahstānā ir pavadījis jau sešus gadus – A.S.].

Kaspars Dubra kopā ar Roheru Kanjasu. Foto: FCIrtysh.kz

- Vēl viens salīdzinājums: neskaitot naudu, kas ir pašsaprotama, kādas ir galvenās atšķirības starp Latviju un Kazahstānu? Viena iezīme par labu Kazahstānai un viena – par labu mums?
- (Domā) Futbola ziņā viss ir diezgan atšķirīgi. Pat nezinu, kā to salīdzināt, bet viņiem futbols ir mazi svētki. Policijas reizēm ir vairāk nekā skatītāju, un tas viss, protams, ir organizēts līmeni augstāk. Visi domā, ka Kazahstāna ir padomju laiki, bet visa organizācija – kameras, katru spēli var redzēt YouTube tiešraidē – ir drusku interesantāka nekā mums. Latvijā liels pluss ir tas, ka nav tik lielu attālumu, un Latvijā dažas komandas varbūt ir drusku disciplinētākas, bet Kazahstānā dažas komandas vairāk ir tendētas uz individuālāku spēli, uz spēlētāju individuālo meistarību, kas var izšķirt spēles. Latvijā tomēr neesmu redzējis, ka kāds spēlētājs var apspēlēt piecus. Latvijā kopumā visi ir līdzīga līmeņa, bet tur atšķirība starp vietējo un ārzemnieku var būt ļoti liela. Un vietējie kazahi tur, protams, ir kā zelts – ja esi labs, tevi uzreiz izķers. Leģionāru ierobežojums liek par sevi manīt. Tā uzreiz grūti salīdzināt, jo vajadzētu ļoti padomāt. Noteikti, ka ceļošana. Finansiāli skaidrs, ka Kazahstāna. Un spēļu organizācija tur tomēr ir nedaudz līmeni augstāk. Kad spēlē "Kairat", reklāmas ir kā Eiropas līgās, stadions, zālīte - super. Arī apmeklētība – nav liela, bet diezgan normāla, gandrīz uz katru spēli ir trīs četri tūkstoši, bet uz "Astana" un "Kairat" pat desmit tūkstoši.

Kazahstānas čempionāta vidējā apmeklētība

- Kāds iespaids palicis par pilsētām? Un cik daudz brīvā laika vispār ir tās apskatīt?
- Ļoti bieži esmu bijis Astanā – jau kādas desmit reizes. Pilsētu jau esmu paguvis apskatīt. Tur [netālu no stadiona] ir arī nereāls iepirkšanās centrs – kā mūsu "Akropole" un vēl nedaudz lielāks. Almati pārāk nesanāca apskatīt, jo bija ārkārtīgi karsts un nevarējām iziet ārā. Pārējās pilsētas ir diezgan mazas, un tajās nav īpaši ko skatīties – atbrauc, notrenējies, atpūties, nospēlē, atpūties un atkal lido. Savukārt par manu pilsētu - labi, ka treniņi ir ap pieciem sešiem vakarā. Notrenējies, paēd vakariņas, paguli. Guli, cik gribi, piecelies un, ja gribi, vari aiziet uz trenažieru zāli, tad ir laiks aiziet paēst brokastis, pusdienas un atkal uz treniņu. Laika ir pietiekami, un treniņu dēļ mājās neesmu vien ap kādām trim stundām.

- Kā ir ar līgumu gadījumā, ja klubs izkrīt?
- Tad domāju, ka sēdīsimies un runāsim. Līgumā nekā par to nav, un nav arī tā, ka [izkrišanas gadījumā] kaut ko zaudētu finansiāli. Ja viņi tad gribētu mani paturēt, tas noteikti būtu jādara par kādu normālu summu. Ja ne, tad paspiedīsim rokas.