Viss labs, kas labi beidzas

Lai pilnībā izprastu radušos situāciju, varbūt sākšu ar spēli izbraukumā pret "Plymouth". Viens izcīnīts punkts šajā spēlē būtu mums garantējis palikšanu "Championship" un relatīvi vieglu sezonas noslēguma nedēļu. Tā teikt, bijām apņēmības pilni! Bet kā izrādījās ar apņēmību vien nepietiek... Līdzīgi kā pirms divām nedēļām Kārdifā nospēlējām briesmīgi un pelnīti zaudējām ar 0:3. Godīgi sakot, mums bija jābūt laimīgiem, ka nezaudējām ar lielāku rezultātu, jo uz laukuma izskatījāmies pavisam bezspēcīgi - es pat nespēju atcerēties, vai mums bija kāda reāla vārtu gūšanas iespēja vai nē. Grūti pateikt, kas tam bija par iemeslu. Varbūt par daudz emociju tika atdots spēlē ar "Sheffield Wednesday". Varbūt sezonas beigās spēku vairs nav tik daudz kā gribētos. Lai nu kā, bet fakts ir tāds, ka pēdējās divās izbraukuma spēlēs komanda parādīja savu sliktāko sniegumu šosezon un pilnīgi bez pretargumentiem zaudēja komandām, kas teorētiski būtu jāuzvar. Plus visas pārējās komandas savā starpā nospēlēja tā, ka aizvien mēs bijām to komandu starpā, kuras cīnās par palikšanu "Championship". Tas šo zaudējumu padarīja vēl nomācošāku. Cerējām, ka pirmdienas vakarā "West Brom" pārspēs "Southampton", bet arī tas, protams, nenotika. Līdz ar to viss tika atlikts uz pēdējo spēli ar "Watford", kurai, starp citu, spēlē ar mums bija jāizcīna vismaz viens punkts, lai iekļūtu play-off par iziešanu uz Premjierlīgu. Ja spēli ar "Sheffield Wednesday" es vienā no iepriekšējiem blogiem saucu par pasaules kausa finālu, tad grūti pat noformulēt, cik svarīga mums bija šī spēle ar "Watford"...

Līdz ar radušos situāciju, pašā komandā un visapkārt tai, atkal bija atgriezusies tāda kā nervozitāte. To varēja just visur - pašos spēlētājos, fanu uzvedībā, vietējos mēdijos. Pēc uzvaras pār "Sheffield Wednesday" visi, ieskaitot spēlētājus un kluba vadību, bija nedēļu staigājuši apkārt slavinādami, ka mēs jau esam nodrošinājuši palikšanu "Championship", bet te pēkšņi atkal esam turpat kur bijām divas nedēļas atpakaļ, un tie mūsu 53 punkti vairs neliekās tik komfortabli kā visas sezonas garumā bija licies. Pavisam negribējās būt pirmajai komandai, kura ar šiem it kā „drošajiem” 53 punktiem izkristu līgu zemāk. Grūti bija pieņemt radušos situāciju, jo treniņi pēc "Sheffield" spēles arī bija pieņēmuši tādu vairāk izklaidējošu raksturu. Var teikt, ka pēc spēles ar "Plymouth" sezona mums atkal sākās no jauna. Vienīgais pozitīvais visā šajā, ka pēdējā spēle mums bija mājās, un mājās, savu fanu atbalstīti, mēs spēlējam daudz labāk nekā izbraukumā.

Tagad jau ar lielu atvieglojumu varu rakstīt, ka vietu "Championship" mēs tomēr saglabājām. Nospēlējām ar sev tik ierasto rezultātu 1:1, un tas automātiski nozīmēja, ka arī nākamgad spēlēsim "Championship"! Pati spēle nebija no tām skatāmākajām, bet to var saprast, ja ņem vērā šīs spēles augsto likmi. Spēles beigas vispār bija tādas kuriozas. Rezultāts 1:1 apmierināja abas komandas, un kādas septiņas no pēdējām desmit minūtēm bumba pavadīja pie kāda no abu komandu vārtsargiem. Lai nu kā - viss labs, kas labi beidzas, un pēc spēles beidzot varēja teikt, ka savu galveno sezonas uzdevumu esam izpildījuši.

Šī vietas saglabāšana "Championship" tad arī pielika tādu pozitīvu punktu šai manai pirmajai pilnajai sezonai Anglijā. Domāju, ka droši var teikt, ka šī bija viena no veiksmīgākajām sezonām manā karjerā. Taču ceru, ka tas ir tikai sākums! Nezinu, kādā komandā spēlēšu nākamgad, bet ceru, ka nākamā sezona būs vēl veiksmīgāka par šo. Pašlaik runāt par to, kur spēlēšu nākamgad, ir ļoti sarežģīti, jo skaidrības, vai palikšu Blekpūlē, vai nē, vēl nav. Prom neraujos, taču, atklāti sakot, gribētos pamēģināt savus spēkus komandā ar augstākiem mērķiem. Par interesi no dažādām komandām esmu dzirdējis, taču šobrīd tās var uzskatīti tikai par baumām. Un, kā pierādīja janvāra transfēru logs, no baumām līdz reālai pāriešanai uz citu komandu ir ļoti tāls ceļš ejams.