Viedoklis: Latvijai nemēdz būt labvēlīga izloze? Mēdz gan!

Daudzi šobrīd ir pesimistiski attiecībā uz Latvijas izlasi un pamatoti – spēlētāju resursi ir skopi, viņu kvalitāte, būsim godīgi, nav no labākajām. Šādā situācijā esam spiesti spēlēt izteikti otrā numura lomu, bieži vien 90 minūšu laikā nespējot neko izveidot pie pretinieku vārtiem. Diemžēl (lai man piedod minētie futbolisti) ar Krjaukļa, Kačanova, Kļavas, Lazdiņa, Žigajeva (Rubina, Rafaļska) šī brīža kvalitātēm mēs šobrīd nevaram spēlēt uzbrūkošāk. Kolēģis minēja – ja uzbruktu vairāk, būtu 2:3, nevis 0:1, un tas būtu labāk. Mana pārliecība ir, ka pie šī brīža spēlētāju resursiem pie uzbrūkošākas spēles pret spēcīgu pretinieku (kā, piemēram, Horvātija vai Grieķija) būtu nevis 2:3, bet 1:5. Nu nē, to mums nevajag.

Starkovs? Jā, reizēm otrā numura lomu spēlējam neprasmīgi (par to jau esmu rakstījis), taču primārā problēma ir kvalitatīvu spēlētāju trūkums, nevis treneris. Daudzi kliedz, ka Starkova sasniegumi ar izlasi ir pagātnē. Bet, pag, vēl pērn ar „Skonto”, neskatoties uz algu nemaksāšanu spēlētājiem un „Ventspils”, „Liepājas Metalurga” pārspēku uz papīra, izcīnīja Latvijas čempionu titulu. Ar nespējīgu treneri vai 4-6-0 shēmu tas nebūtu iespējams – gluži vienkārši minētais pārspēks nebija tik liels, kā, piemēram, Horvātijas izlases pārspēks pār Latviju.

Jā, neesam spēcīgi, taču šo izlozi tik un tā var saukt par labvēlīgu izlozi. Tieši šāda izloze mums reizi devusi sapņa piepildījumu – tikām uz 2004. gada Eiropas čempionāta finālturnīru. Atgādināt priekšvēsturi? Iepriekšējo ciklu (uz PK2002) sākām ar Geriju Džonsonu, bezcerīgi zaudējot spēli pēc spēles (0:4 Rīgā atklātā spēlē pret Beļģiju, 1:4 atklātā spēlē Horvātijā u.tml.), kas „vainagojās” ar apkaunojošo 1:1 Rīgā pret Sanmarīno (kaut spēlēja mūsu tā laika zieds – Koliņko, Stepanovs, Zemļinskis, Astafjevs, Rubins, Štolcers, Rimkus, Pahars).

Cikla beigās nāca Starkovs un ieviesa kārtību un disciplīnu. FIFA rangā pamazām bijām noslīdējuši līdz savai zemākajai vietai vēsturē (107. vieta 2002. gada februārī, martā), bet pēc pāriešanas uz aizsardzības futbolu un labvēlīgas izlozes „Euro2004” atlases ciklā pārvērtāmies līdz nepazīšanai. No 1. groza mums toreiz tika Zviedrija (nevis kāds grands), no 2. groza Polija (kaut gan piedāvājumā bija arī Anglija, Nīderlande, Krievija, Dienvidslāvija), no 3. groza Ungārija (alternatīvas – Šveice, nākamā Eiropas čempione Grieķija, Norvēģija), no 5. groza Sanmarīno (nevis Armēnija, Albānija vai Azerbaidžāna). Jā, arī toreiz spēlējam no aizsardzības, taču tieši labvēlīga izloze ļāva to darīt efektīvi – pretiniekiem trūka meistarības, lai mūs salauztu.

Kāpēc to neatkārtot? Sastāvs nav stiprs, bet izredzes ir vienmēr, bez tam vēl ir laiks līdz atlases cikla sākumam. Varam cerēt, ka esošie spēlētāji progresēs, veidos veiksmīgas karjeras klubos (pareizi Kļava saka: „Ja klubos spēlēsim regulāri, sakritīs apstākļi, varam atkal sacelt pamatīgu troksni”), kā arī varbūt paspēs uzspīdēt kāds jauns futbolists. Galvenokārt, mums nepieciešams progress centra pussargu pozīcijā. Realizējot 2004. gada brīnumu, savā labākajā formā bija Astafjevs un Laizāns (vēlāk īstajā brīdī uzspīdēja Lobaņovs) – centra pussargi.

Nemēģinu šobrīd zīmēt sapņu pilis (tam nav daudz pamata), tikai saku, ka labāk kaut kādas izredzes (mūsu grupā tikušie lietuvieši priecājas – kāpēc tad nepriecāties arī mums?), nekā nekādas, kā tas, piemēram, tagad iznācis Baltkrievijai, Gruzijai un Somijai, nokļūstot vienā grupā ar Spāniju un Franciju. Gribat redzēt grandu? Ja slinkums kārtot vīzu braucienam uz Minsku (spāņi, franči būs tepat blakus!), brauciet uz tuvo Tallinu – Igaunija spēlēs ar Nīderlandi. Latvijai nekādi netiek ielozēti grandi, taču tepat kaimiņos gandrīz katrā ciklā viesojas lieli vārdi. Bet mēs labāk cerēsim, ka pāris gadu laikā sastāvs kļūs kaut nedaudz kvalitatīvāks un varēsim kaut ko likt pretī grieķiem, slovākiem, bosniešiem, lietuviešiem, lihtenšteiniešiem.