Laba izloze? Latvijai tādas nemēdz būt

Ar grieķiem pēdējos gados esam izspēlējušies līdz riebumam un zinām, cik daudz (ne)varam izdarīt pret Grieķijas izlasi. Tālāk seko bosnieši un slovāki. Bosnija vidējam futbola līdzjutējam šobrīd varētu asociēties ar Edina Džeko vārdu. Pieliekam viņam klāt Vedadu Ibiševiču, un mūsu aizsardzība no šiem uzvārdiem vien sacels paniku Andra Vaņina vārtu priekšā. Slovākiem mazāk superzvaigzņu, taču ap Mareku Hamšiku veidojas sakarīga komanda, kas "uz papīra" ir labāka nekā Latvija, ja skatāmies pēc pozīcijām.

Reāli mums atliek ar leišiem noskaidrot 4. vietas ieguvēju. Lietuvu pat vērtēju augstāk, jo kaimiņi nespēlē tik trulu futbolu un viņiem lielāks potenciāls atņemt punktus kaut vai tai pašai Grieķijai. Lihtenšteinu kaut kā apspēlēsim un galīgā kaunā nekritīsim... Kaut gan arī tas nevienu nešokētu. Galvenais – jānovēl Aleksandram Starkovam nezaudēt darbu Azerbaidžānā. Tad no viņa uz 2014. gada ciklu tiksim veiksmīgi vaļā. Pretējā gadījumā naivi būs cerēt, ka mačos ar Latvijas izlases piedalīšanos futbolu spēlēs abas komandas.

Arguments par to, ka spēlējam tādu futbolu, kādi mums ir resursi, ir galīgi nevietā. Neticu, ka mūsu futbolisti (izlases kodols spēlē vai vismaz no soliņa skatās, kā meistari spēlē labās līgās) negrib un nevar tikt ar bumbu pāri centram un vismaz 4-5 reizes spēles laikā pamēģināt uzbrukt, izdarīt kādu sitienu. Tik švaki jau neesam, lai gan tālu no tā arī nav.

Jauns treneris akūti vajadzīgs, bez tam tāds, kurš nav apsēsts ar bezvārtu neizšķirtiem un spēlēšanu ar 4-6-0 vai 1-10 shēmām. Zinot, ka uzvaru būs ļoti maz, labāk taču zaudēt ar 2:3, nevis 0:1? Vismaz statistika nemelos - būsim kaut ko darījuši arī uzbrukumā. Protams, nav mums Spānijas vidējās līnijas vai Brazīlijas/Argentīnas uzbrukuma, taču nekad neticēšu, ka tas pats Artjom Rudņev klubā var iesist, bet izlasē nezina, kur atrodas pretinieku komandas vārti. Tā vienkārši nevar būt...

Bet ar jaunu treneri vien visas problēmas netiktu atrisinātas, jo vajag arī izpildītājus. Pašreiz situācija ir gaužām bēdīga. Proti, mums ir viens vārtsargs, pusotrs aizsargs, viens pussargs, bet uzbrucēju skaitam un kvalitātēm pat nav nozīmes, jo līdz viņiem bumba nokļūst ļoti reti. Daudz runāts par to, ka mums stiprā puse ir standartsituācijas. Varbūt dažreiz tā ir, taču vai mūsu komandā kāds futbolists prot izdarīt kvalitatīvus centrējumus? Regulāri, nevis vienu no padsmit..? Daudz kas atkarīgs no psiholoģijas. Ja tev visu laiku liek spēlēt izteiktu aizsardzības futbolu, laika gaitā galva ir sačakarēta pamatīgi, tāpēc arī kreatīvi futbolisti pie mums kļūst neefektīvi.

Gala beigās par kādu labvēlīgu izlozi mēs varam runāt? Ko mēs ar savu pašreizējo nevarīgo sastāvu un psiholoģiju varam iesākt pret grieķiem, bosniešiem vai slovākiem? Viena gola iesišana uz dullo un sēdēšana visu laiku aizsardzībā ir sistēma, kas darbojas reti. Starkovs vienreiz ar šo variantu izbrauca cauri, bet tas arī viss.

Jācer, ka nākamajā ciklā futbola mačos ar Latvijas piedalīšanos nebūs jāpriecājas tikai par pretinieku demonstrēto spēli, bet šad tad būs pamats sajūsmināties arī par kaut ko pozitīvu mūsu komandas izpildījumā.

Laba izloze mums būtu tāda, ja beidzot dabūtu uz Rīgu spāņus, nīderlandiešus vai kaut vai portugāļus. Vismaz būtu ko atcerēties. Sak, redzēju Čavi, Robenu vai Ronaldu (kaut simulējot, bet redzēju), bet tagad jau neko, jāskatās atkal noriebušies grieķi un neglamūrie bosnieši ar slovākiem, par leišiem nemaz nerunājot. Paši jau arī diez ko skatāmi nespēlējam...

P.S. Nejaukt pesimismu ar reālismu.