Viedoklis: Pēc Prāgas nekrist pašapmierinātībā - jātēmē augstāk

Priekšvārds
Ne reizi vien jau esmu uzsvēris, taču atkārtošos - A grupas sastāvs un Latvijas izlases futbolistu šī brīža kvalifikācija ir tāda, ka mums, noslēdzoties atlases ciklam, objektīvi būtu jāieņem 5.vieta. Arī sestdien spēku samēri nebija līdzvērtīgi, un nebūs melots, ja teiksim, ka Latvijas izlase Prāgā uzlēca augstāk par savu galvu. Patiešām atliek paraudzīties uz sākumsastāviem - mums pieci vīri spēlē salīdzinoši vājos turnīros (divi Virslīgā, divi Krievijas 2.spēcīgākajā līgā, viens Nīderlandes 2.spēcīgākajā līgā), kamēr čehiem, ja skatāmies uz pārstāvētajām līgām, vājākie bija pieci futbolisti no Čehijas līgas, kas UEFA līgu rangā atrodas itin augstajā 14.vietā. Salīdzinājumam - Virslīgai 46.vieta no 54 Eiropas nacionālajiem čempionātiem.

Tomēr šādi spriedelēt un runāt par 5.vietu drīkst tikai futbola apskatnieki un līdzjutēji. Izlases spēlētājiem un treneriem jābūt maksimālistiem un jātēmē augstāk. Nedrīkst pašapmierināti priecāties par rezultātu Čehijā un jādomā nevis par to, kā cienīgi nospēlēt pret Nīderlandi 12.jūnijā Rīgā, bet gan par to, kā paņemt punktus! Visu izsaka rezultāts un jāskatās uz lietām kopainā - jā, spēcīgā grupā piecās spēlēs esam zaudējuši tikai divreiz, turklāt bijuši neizšķirti pret augstas klases izlasēm Turciju un Čehiju, taču tabulā tie kopā ir tikai trīs punkti, uzvaru nav un pagaidām 5.vieta, arvien attālinoties no "play-off" zonas jeb 3.vietas.

Esam savā vietā un vienlaikus tas nozīmē, ka pagaidām Latvijas izlase Pahara vadībā kopumā pozitīvi nav pārsteigusi. Negatīvi arī ne, taču visvairāk man negribētos, lai tagad šis neizšķirts Prāgā no izlases pārstāvju puses bieži tiktu piesaukts un tiktu sev sists uz pleca - aicinu vairāk skatīties uz tabulu un domāt, kā skatu uzlabot atlikušajā cikla daļā. Ja arī atbildes spēlēs sakrāsim trīs punktus, summā iegūtie seši punkti tomēr būtu stipri pieticīgs rezultāts un tiktu turpināta ilgtermiņa lejupslīde - PK2010 mums bija 17 punkti, "Euro2012" 11 punkti, PK2014 8 punkti. Latvijas 2004 modelis ne tikai vienkārši labi spēlēja, bet zināja, kā ir jāieķeras rezultātā, prata gudri izspiest maksimumu vairumā spēļu. Savukārt Latvijas 2015 modelis, vērtējot kritiski, pagaidām spēj "tikai" nospēlēt cienīgi - dažreiz pat šķiet, ka dažu futbolistu galvās ir šis "cienīgi", nevis "maksimālais rezultāts". Varbūt tas arī patraucēja aizvakar uzvarēt un izspiest vairāk no spēles Kazahstānā.

Kamēr ceru, ka izlase patiešām mērķēs augstāk, "neieciklēsies" uz nule iegūto neizšķirtu Prāgā, pārspīlēti nepriecāsies par katru iegūto punktiņu un skatīsies tikai uz priekšu, pašam tomēr pēc tik labas spēles ir vēlēšanās atskatīties uz spēli Čehijā. Pēc 0:6 Amsterdamā necēlās roka kaut ko rakstīt un nebija arī īsti ko analizēt, jo mūs vienkārši saplosīja, bet pēc 1:1 Prāgā rakstīt ir patīkamāk.

Pahara sākumsastāvs
Uzreiz vēlos teikt, ka man patīk Mariana Pahara pieeja, izvēloties starta vienpadsmitnieku. Proti, tas, ka viņš nepieķeras vienam variantam un nebaidās veikt kardinālas izmaiņas gan taktikas, gan uzvārdu izvēlē. Aleksandra Starkova laikos, protams, mazliet pārspīlējot, pamatsastāvu varēja prognozēt pusgadu uz priekšu, bet tagad pat rūdītākie futbola žurnālisti tiek pārsteigti reizi pēc reizes. Starkova uzticība vieniem un tiem pašiem absolūti attaisnojās labajos laikos, kad tikām uz "Euro2004", jo, pirmkārt, tā paaudze tiešām bija krietni pārāka un jebkura rezervista iesaistīšana, piemēram, savainojuma gadījumā jūtami sašūpoja izlases kuģi, otrkārt, bija bāzes klubs "Skonto", un tas mehānisms strādāja nevainojami. Starkova "sliktajos laikos" (PK2014 kvalifikācija), kad tāpat kā šobrīd šāda kodola vairs nebija, manuprāt, tas bija viens no klupšanas akmeņiem - pārāk liela uzticēšanās vieniem un tiem pašiem, pārāk gausas izmaiņas, reaģējot uz formu kritumiem un tamlīdzīgi.

Taču negremdēsimies tik daudz atmiņās, bet gan atgriezīsimies pie Pahara. Šī cikla piecās spēlēs Latvijas izlases kreklā laukumā izgājuši jau 25 spēlētāji! Un vēl neticamāk ir tas, ka veseli 23 ir vismaz reizi tikuši pamatsastāvā! Salīdzinājumam Nīderlandei šie skaitļi ir 23 un 18, problēmu māktajai Turcijai 30 un 22, Čehijai 20 un 16, Islandei 17 un 14, Kazahstānai 27 un 22. Tātad sākumsastāva uzvārdu Latvijai ir visvairāk (varbūt pat visā Eiropas zonā?).

Šie Latvijas skaitļi 25 un 23 paši par sevi bez noteikta konteksta neko neizsaka, taču konteksts ir tāds, ka Pahars katrā "diennakts laikā" mēģina atlasīt gatavākos, pie reizes "nošaujot" vēl vienu "zaķi" - gandrīz neviens nevar justies drošs par vietu sastāvā (Pahars to arī vairākkārt ir uzsvēris), un tas palielina iekšējo konkurenci. Protams, būtu jauki, ja izlasei būtu spēcīgs kodols, vairāki stabili līderi, taču šobrīd situācija ir tāda, kāda tā ir - Aleksandrs Cauņa un Andris Vaņins mocījušies ar savainojumiem, Artjoms Rudņevs - ar citām problēmām un visas piecas reizes šai ciklā sākumsastāvā izgājuši tikai Kaspars Gorkšs un Valērijs Šabala. Spilgta kodola neesamības apstākļos jāizvēlas no vairāku līdzīga līmeņa spēlētāju vidus, tāpēc ir tikai normāli un pareizi, ka attiecīgā laika brīdī "kursu grafiki" mainās, un izvēle atšķiras. Vismaz manām acīm skatoties, līdzšinējie novērojumi liecina, ka tie nav bijuši nekādi eksperimenti, un sastāvu izvēle bijusi ne tikai grūti prognozējama, bet vienlaikus arī pietiekami laba un loģiska (dažreiz to konstatēju "post factum"), kaut arī, protams, izlases treneriem ir krietni vairāk informācijas par spēlētāju fizisko un psiholoģisko gatavību konkrētā brīdī.

Prāgā pārsteidza Pahara lēmums izvēlēties Gintu Freimani, nevis Vladislavu Gabovu. Gabovs, pirmkārt, Pahara laikā ir bijusi stabila pamatsastāva vērtība un Prāgā šai ciklā rezervē palika 1.reizi, otrkārt, Vladislavs nupat ticis pie "paaugstinājuma", proti, līguma Krievijas 1.līgā, kas ir vērtējama augstāk nekā Virslīga. Varbūt pie vainas tas, ka pēc debijas FNL 14.martā Gabovs palika rezervē nākamajos divos mačos. Taču visdrīzāk Pahars vienkārši ticēja Freimanim, tai skaitā viņa cīņassparam un raksturam - manīju Marianu arī pavisam nesen klātienē Olainē, kad "Jelgava" Virslīgā uzņēma "Skonto", un toreiz 1.puslaikā Freimanis skatītājiem tuvajā malā regulāri iesaistījās bezbailīgās un asās divcīņās, it sevišķi pret Artjomu Osipovu - Gints nežēloja ne sevi, ne pretiniekus. Tas izskatījās iespaidīgi, un arī Pahars to redzēja.

Būtiski mazāk pārsteidza Igora Tarasova iekļaušana sākumsastāvā - Pahara rokrakstā jau pirms tam ievēroju, ka viņš mēdz izsaukt tādu "jauniesaucamo", kuru ņem ar noteiktu mērķi un ar domu uzreiz likt pamatsastāvā. Svarīgākais gan tas, ka Tarasovs teicami spēlē Polijā vienā no vadošajiem šīs valsts klubiem.

Attiecībā uz uzbrucējiem kļūdaini paredzēju Pahara izvēli spēlēt ar diviem uzbrucējiem - bumbas nometēju Eduardu Višņakovu un bumbas savācēju Šabalu (Rakelam paliekot rezervē), bet izvēlētajā shēmā 4-5-1 (ar balsta pussargu Tarasovu, diviem centra pussargiem Oļegu Laizānu un Artūru Zjuzinu, flangu spēlētājiem Alekseju Višņakovu un Denisu Rakelu) Rakelam vieta atradās, Eduardam nē. Aizskrienot notikumiem pa priekšu, šķiet, visi pamatsastāva vīri sev doto uzticību attaisnoja, atkal apliecinot Pahara izvēles pareizību.

Lai gan Tarasovs, Freimanis un Rakels nospēlēja labi, manuprāt, lielākais ieguvums no izmaiņām bija Vaņina atgriešanās izlasē pēc savainojuma. Pārliecinošs sniegums, drošības iedvešana komandas biedriem, vienreiz komandas izglābšana, nevainojama vārtu pamešana - uzskatu, ka šai konkrētajā mačā Vaņins bija labāks pat par "Chelsea" slaveno vārtsargu Petru Čehu, kura darbībās, iespējams, spēļu prakses trūkuma dēļ bija pāris misēkļi. Šai ciklā Latviju ne reizi vien glābis arī Aleksandrs Koliņko, tomēr ar Vaņinu vārtos bija cita "garša".

Spēle
Pašsaprotami, ka spēles gaitu un arī statistiku pamatīgi ietekmēja fakts, ka lielāko mača daļu Latvija atradās vadībā. Čehiem ūdens smēlās mutē un vajadzēja agresīvi iet uz priekšu, Latvijai bija jāsargā rezultāts, taču jebkurā gadījumā 1.puslaiks mūsējo izpildījumā bija pakāpi labāks nekā pēc pārtraukuma. Pirmajās 45 minūtēs Čehijai bija tikai viena laba iespēja, kad Freimanis nospēlēja pārāk tālu no Krejči, pēc kura netraucēta sitiena bumba aizsvilpa gar devītnieku, savukārt Latvijai bija divas iespējas - Alekseja Višņakova vārtu guvums un Gorkša sitiens ar galvu pēc stūra sitiena 3.minūtē. Savu vadību bijām godam nopelnījuši un ko tādu teikt par spēli ar līderi Čehiju ir bezgala patīkami.

Spēli sākām drosmīgi, mūsu futbolisti nereti sagaidīja pretiniekus augstu, jau pirmajās sešās minūtēs Tarasovs, kuram tā bija 1.spēle pamatsastāvā Latvijas izlases kreklā, bez jebkāda stresa uzvarēja trīs no trim divcīņām un veica vienu labu izklupienu. Universālais Tarasovs noteikti bija viens no labākajiem šajā mačā un vienīgā rupjā kļūda bija, kad ļāva sevi apspēlēt Tomašam Rosickim, sekojot "prasītās pendeles epizodei" ar Gorkša dalību. Patika arī Rakela paveiktais darba apjoms - tieši Deniss, laižoties zemu, daudz palīdzēja labajā aizsardzības flangā starptautiskajā futbolā maz pieredzējušajam Freimanim. Rakels paveica lielu darba apjomu.

Taču jāpiekrīt TV ekspertam Viktoram Dobrecovam - svarīgāk par individuālajām darbībām bija komandas darbības. Mūsu spēles organizācija, sevišķi 1.puslaikā, bija praktiski nevainojama. Ik reizi, uzbrūkot Čehijai, visi bija savās vietās, 4-5-1 shēma nepajuka, par iekrišanu pretuzbrukumos vispār nerunājot - tādas "sugas" nebija, lai gan uzbrukt taču arī uzbrukām, stūra sitienus izpildījām piecas reizes.

Protams, slavējot Latvijas izlasi, jāņem vērā, ka noteikti ne to labāko spēli, maigi izsakoties, aizvadīja Čehija. Skaidrs, ka čehi ļoti gribēja panākt izcilu 5-0-0 bilanci, taču salīdzinoši maz izdarīja, lai tas izdotos. Čehi spēlēja pārāk akadēmiski, iedvesmas un pašatdeves ziņā mūsējiem zaudēja un kopējās kvalitātes ziņā noteikti nenospēlēja tā, kā uzvarētajās spēlēs pār Nīderlandi, Turciju, Islandi un Kazahstānu. Patīkami, ka tādā grupā vienīgie esam apstādinājuši Čehijas vilcienu, turklāt Prāgā, tomēr tas vairāk ir statistisks fakts – par ciklu kopumā noteikti var piemeklēt arī daudzus faktus, kas nebūtu glaimojoši mūsu valstsvienībai.

Tieši čehu akadēmiskā un lēnā spēle 1.puslaikā, viņiem pārāk apdomīgi pārejot uzbrukumā, Pahara blicei bija totāli parocīga un ļāva Latvijas izlasei pagūt „uzgriezt pulksteni” (lasi: sakārtot spēlētāju izvietojumu), lai būtu gatavai aizsardzības funkciju precīzai pildīšanai. Protams, viens ir pareizi nostāties un kaut kas cits šo "stāju" noturēt, un arī tas padevās lieliski - vairums divcīņu, it sevišķi gaisā, tika uzvarēts, aizsardzībā spēlējām vienkārši, precīzi, bez liela riska. Kad vajadzēja, drošs bija Vaņins.

Milzīgs pluss bija standartsituācijas, turklāt gan uzbrūkot, gan aizsargājoties. Šajā futbolam tik svarīgajā elementā bijām jūtami pārāki par Čehiju. Mūsu stūra sitieni radīja milzu sarežģījumus čehiem, kamēr pašiem mājiniekiem, kuriem standartu netrūka (papildus 12 stūra sitieniem bija arī diezgan daudz tuvu brīvsitienu), nekas neveidojās. Simboliski, ka tieši pēc Čehijas cerīga standarta, kad brīdi iepriekš par uzbrukuma noraušanu dzelteno kartīti saņēma Gorkšs, Latvijas izlase pārtvēra bumbu un aizskrēja pretuzbrukumā, kuru vārtu guvumā pārvērta A.Višņakovs. Sak, pat pretinieka standarts Latvijai ir labs veids kā uzbrukt. Starp citu, vārtu guvumā ļoti lieli nopelni O.Laizānam - viņš sabiedēja pretinieku, izprovocējot viņu uz precīzu piespēli... Zjuzinam, kurš nekavējoties atdeva perfektu piespēli garu skrējienu veikušajam Višņakovam.

Turpinot standartsituāciju tēmu, noteikti lieli nopelni šeit ir Pahara palīgiem Vitālijam Astafjevam un Andrim Rihertam, kuri treniņos kārto šo futbola lauciņu. Tāpat mūsu bīstamajos stūra sitienos jāuzteic izpildītājs Zjuzins.

2.puslaikā Čehija ļoti jūtami palielināja ātrumus, no "miegainā režīma" pārejot uz "tarifu plānu "aktīvais"", un Latvijas izlasei diemžēl uzreiz sākās problēmas. Ne vienmēr izdevās izsekot pretinieku darbībām, bieži vien piespiedu kārtā epizodēs mūsu futbolistiem nācās mainīties pozīcijām – citiem vārdiem, nereti sākām jukt pa vīlītēm. Žēl, jo no malas nešķita, ka 1.puslaiks būtu prasījis milzum daudz spēka un bija cerības, ka energo-taupīgais režīms pirmajās 45 minūtēs ļaus arī 2.puslaikā labi tikt galā. Īsti nesanāca, un, manuprāt, mūsējie izvēlējās vieglāko (un šķietami drošāko) variantu ar klasiskām divām četru spēlētāju līnijām vienai tuvu otrai pie sava soda laukuma. Respektīvi, spēlējām krietni zemāk, piespiedāmies. Momenti gan čehiem radās tik un tā, un jāsaka paldies gan čehu neprecīzajiem sitieniem, gan Vaņina meistarībai. No 60. līdz 67.minūtei Latvijas izlase piedzīvoja kritiskus brīžus – Čehija izveidoja piecus momentus un šai laika posmā rezultātam bija jākļūst 1:1.

Laimīgā kārtā izturējuši šo smago nogriezni, mūsējie varēja aizvest no Prāgas sensacionālu uzvaru, taču 90.minūtē nācās kapitulēt. Čehs Prohāzka aizzagās aiz Jāņa Ikaunieka un Aleksandra Fertova mugurām (ak vai cik žēl, ka neviens no uz maiņu nākušajiem svaigajiem spēlētājiem nepagrieza galvu un nenosedza piespēles līniju...), bet Freimanim pietrūka sekundes simtdaļas, lai glābtu situāciju vārtu priekšā pēc Vaņina atvairījuma. Diemžēl pie 1:1 pēdējās divās minūtēs mūsējie krita panikā, organizācija pajuka un varējām pamanīties izlaist arī punktu. Šoreiz noturējām, bet mācība noteikti jāgūst.

Pēcvārds
Ukrainā otrdien būs smagi, ļoti smagi - tie, kas redzēja, kā Ukrainas izlase izskatījās izbraukuma spēlē Spānijā, sapratīs, par ko ir runa. Ukraina nebija pelnījusi zaudēt un rādīja ļoti kvalitatīvu futbolu. Ilgtermiņā tas nāks tikai par labu, ka Latvijas izlase gan kvalifikācijas turnīrā, gan pārbaudes spēlēs tiekas ar šādiem pretiniekiem. Celsim augstāk nevis rokas, bet līmeni!