Starkovs: "Ranjēri par nopietnu treneri neuzskatīja tikai diletanti"

Pēc Jūsu panākumiem ar Latvijas izlasi 2004. gadā bija novērojamas izmaiņas futbola attīstībā valstī?
Sabiedrībā, protams, bija intereses uzrāviens, taču pēc tam noplaka. Mums ir citi nacionālie sporta veidi, ar kuriem bērni un jaunieši nodarbojas biežāk. Lai gan futbolu Latvijā arī ciena.

Vai tā Latvijas izlase spēja sasniegt arī ko vairāk?
Protams, ka nē. Jābūt tomēr reālistiem, mēs jau tā izdarījām vairāk nekā bija iespējams. Tas bija daudzu gadu darba rezultāts, turklāt šis darbs norisēja arī „Skonto” klubā. Caur šo klubu izgāja 80% izlases sastāva, un mēs smagi strādājām, lai visā valstī atrastu talantīgus jauniešus un savlaicīgi nogādātu viņus attiecīgajā līmenī.

Daudz runāts par Māri Verpakovski, kurš Eiropas klubos tomēr īpaši spilgti nenospēlēja.
Nevajadzētu tagad sākt mest akmentiņus pagātnē, katrs saņēma to, ko nopelnījis. Manuprāt, Māris aizvadīja lielisku futbolista karjeru. Daudzi latviešu puiši viņu apskauž un cenšas atkārtot viņa panākumus. Un tas nepavisam nav maz.

Vai ”Euro 2016” finālturnīrā sekosiet līdzi Krievijas izlases gaitām?
Jā, tāpat kā vairākām citām komandām. Krievijas izlasei un it īpaši tās trenerim Leonīdam Sluckim vēlos novēlēt veiksmi. Viņa gudrās darbības augļi redzami ar neapbruņotu aci gan klubā, gan izlasē. Viņš tikai pirms pusgada ieradās izlasē, bet no malas izskatījās, ka finālturnīrs tika sasniegts tik viegli un pārliecinoši. Nīderlande, piemēram, tā arī netika uz „Euro 2016”, vēl vairākas spēcīgas izlase palika ārpus finālturnīra. Slucki tik un tā kritizē žurnālisti un eksperti, tāpēc novēlu viņam veiksmi.

Slucka sakarā kritika tiek izteikta par to, ka pats nav bijis futbolists augstā līmenī.
Sluckis jau pats sevi aizstāvējis pret šādu argumentu. Protams, ideāls treneris ir arī bijis lielisks futbolists un taktikas ģēnijs, kā arī līderis ģērbtuvēs. Taču tāpat arī skaidrs, ka tā pārsvarā tomēr ir nesasniedzama kombinācija. Futbolists un treneris – tās ir divas dažādas profesijas. Un daudzi eksperti tā arī nekad nav bijuši treneri. Ir daudz cilvēku, kuri saprot futbolu vai vismaz domā, ka saprot futbolu. Taču ar kritiku iznīcināt futbolistu vai treneri nav pareizi, nevienam tas nenāk par labu.

Kopš laika, kad Jūs strādājāt Krievijā, vai Premjerlīgas līmenis ir audzis?
Kā uz to skatās. Ja ņem vērā klubu sniegumu Eirokausos, tad atbilde ir viena. Ja ņem vērā tīri vizuālo iespaidu, tad cita atbilde. Principā no TV skatītāja pozīcijām jūtu attīstību, patīkami skatīties spēles no lielākajiem Krievijas stadioniem. Taču neliekuļošu – ja ir iespēja tobrīd redzēt Anglijas Premjerlīgu, tad izvēlos to.

Starp citu, dzirdēju, ka savulaik Jūs bijāt ļoti aizrāvies ar Dortmundes „Borussia” spēles stilu.
Dortmundes komanda spēlē interesanti. Īso un garo piespēļu kombinācijas vienmēr izdaiļo spēli, taču viss tāpat atkarīgs no piespēļu izpildītājiem. Pašreizējais „Borussia” treneris Tomass Tuhels veido savu komandu, taču no īso un garo piespēļu sajaukuma viņš neatkāpjas. Pirms sezonas sākuma daudzi neticēja Tuhelam, bet viņš aizvadīja spožu gadu. Nedaudz tikai žēl par spēles pret „Liverpool” izskaņu (Eiropas līgas ceturtdaļfinālā, kad „Liverpool” no 1:3 atspēlējās un uzvarēja ar 4:3. Aut.p.). Visu maču dortmundieši aizvadīja lieliski, bet beigas neizdevās.

Par Jūsu vadītajām komandām – Latvijas izlase „Euro 2004” spēlēja simpātisku futbolu, bet Maskavas „Spartak” rādītā spēle gan visiem nepatika. Kāpēc?
Viss atkarīgs no izpildītājiem laukumā. Ja neiebilstat, par „Spartak” es nevēlētos runāt. Bet ar izlasi mēs kopā nogājām ilgu ceļu, savācām komandu no maziem gabaliņiem. Bija ļoti ātri futbolisti – Rubīns, Bleidelis, Verpakovskis. Laukuma centrā spēli stabilizēja Pahars, Astafjevs, Laizāns. Plus vēl Stepanovs aizsardzībā un Koļinko vārtos deva drošības sajūtu. Tas arī bija mūsu izlases kodols. Visi, kas redzēja mūs darbībā, teica, ka esam ļoti ātra izlase.

Vai pēc „Euro 2004” bija interese arī no citiem Eiropas klubiem?
Neapšaubāmi. Taču šobrīd runāt par tiem nav jēgas. Galvenais ir tas piedāvājums, ko es pieņēmu, proti, „Spartak” piedāvājums.

Vai trenera profesija ir sarežģīta?
Dažiem tā liekas vienkārša, taču, protams, tā nav viegla lieta. Rezultāti nerodas uzreiz. Lielisks piemērs – Klaudio Ranjēri Lesterā. Šobrīd viņš ir panākumu virsotnē. Daudzi jau bija viņu norakstījuši? Tikai diletanti to darīja, amata lietpratēji vienmēr uzskatīja viņu par nopietnu treneri. Bet lai kāds arī būtu treneris, viņam nepieciešama palīdzība. Kluba vadībai un trenerim jābūt vienam veselam, lai nebūtu dažādas pieejas vienai un tai pašai problēmai. Ne velti visi treneri saka, ka ļoti svarīga ir situācija komandas ģērbtuvēs – kurš tur ir īstais līderis un kurā tur ieklausās.

Vai Jūsu karjerā ir brīži, kurus gribētu aizvadīt vēlreiz un citādi?
Neesmu vairs jauns, bet vēl arī ne tik vecs, lai sāktu pārdomāt, kas bijis un kas varēja būt. Gan kā spēlētājs, gan kā treneris darbojos ar tādu nodomu, lai vēlāk nebūtu kauns. Vai sanāca vai nē, to vēl par ātru izvērtēt.

Kā Jūs reaģējat uz pastāvīgo kritiku treneriem?
Cenšos sevi pārliecināt, ka tā ir daļa no šīs profesijas. Ne mēs pirmie, ne mēs pēdējie. Man vispār daudz svarīgāk, lai komanda vienotos vienam mērķim, un nebūtu nekādu slēptu nesaskaņu. Ja komandā nav vienotības, tas nomāc, pazūd darba entuziasms.

Vai vērts gaidīt Jūsu atgriešanos kā trenerim pie kāda kluba vai izlases stūres?
Negribu neko solīt, bet futbola dzīve mani joprojām aizrauj.

Pilna intervija oriģinālvalodā pieejama šeit - Александр Старков: «Спартак» вспоминаю с...